Mateja evaņģēlijs 28:5–8:
“.. eņģelis uzrunāja sievietes: “Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis.” Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.”
Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība, Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība ir ar jums visiem.
Alleluja, Kristus ir augšāmcēlies! Kristus patiesi ir augšāmcēlies, alleluja!
Al-Masih qam! Hakkan qam!
Mīļās māsas un brāļi Kristū, Pūpolsvētdienas rītā, pēc tam kad biju bijis baznīcā un jutos bērnu un draudzes dziedājuma “Ozianna” iedrošināts, es dzirdēju skumjās ziņas par mūsu māsu un brāļu slaktiņa divās baznīcās Ēģiptē. Šādas ziņas var uzņemt tikai ar asarām. Liela prieka sajūtas mūsu svētku dienā un dziļas skumjas par šādām briesmām ir neatdalāmas – tāpat kā neatdalāms ir Marijas Magdalēnas un otras Marijas lielais prieks un lielās bailes, kad viņas skrēja no tukšā kapa.
Un man jāatzīstas, ka tad, kad es gatavoju šos Lieldienu sveicienus visai pasaulei no Jeruzālemes, krustā sišanas un augšāmcelšanās pilsētas, man sirdī bija kādas šaubas. Es domāju: kādu ziņu es varu nest šogad, kas būtu atšķirīga no iepriekšējiem gadiem? Vai Lieldienu vēsts ir zaudējusi tās nozīmi, kristiešu neievērota un arī citu? Vai tā ir tikai ideālisma vēsts, tāla no cilvēku piedzīvotās pieredzes šodien? Ko Jēzus augšāmcelšanās saka mums šodienas pasaules terora, haosa un nenoteiktības vidū?
Bet tad es atcerējos, ka ticības dzīve ne vienmēr ir garantija vai noteiktība. Jēzus paša mācekļi ar grūtībām saprata viņa mācību un viņa ceļu uz krustu. Pēteris Jēzu noliedza trīs reizes. Sargi pie kapa bija tik pārbijušies, ka kļuva kā “miruši”. Marija Magdalēna un otra Marija skrēja no kapa ar “bailēm un lielu prieku”. Un ceļā uz Emmausu mācekļi neatpazina augšāmcelto Kristu līdz maizes laušanai.
Tāpēc nav nekāds kauns atzīt, ka šeit, Tuvajos Austrumos, šis ir ļoti izaicinošs laiks, lai pasludinātu un dzīvotu mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās Labo Vēsti. Cīņas, ar ko mēs saskaramies, ir ļoti īstas un kļūst arvien sarežģītākas. Mums ir pamatots iemesls justies apmulsušiem! Un tomēr – Lieldienu vēsts nāk pie mums ļoti skaidri: Kristus ir augšāmcēlies! Grēka un nāves vara ir sakauta! Un kā Kunga eņģelis ir apsolījis, augšāmceltais Kristus iet mums pa priekšu, rādot ceļu šajā salauztajā – un bieži biedējošā – pasaulē.
Es domāju par Sv. Augustīna stāstu, kurš bija šaubu pilns, bet dedzīgi lūdza pēc ticības dāvanas Dievam. Lūdzot viņš dzirdēja bērna balsi sakām: “Pacel to un lasi! Pacel to un lasi!” Viņš domāja, ka tas varētu būt Kungs, kas liek viņam lasīt Svētos Rakstus, tā viņš meklēja un atrada Bībeli. Tad viņš atvēra to un lasīja pirmo pantu, ko redzēja, – no Pāvila vēstules romiešiem: “.. tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm.” (Rm 13:14) Jaunais Augustīns tālāk nelasīja, jo nebija vajadzības. Vēlāk viņš rakstīja: “Līdzko es biju sasniedzis panta beigas, tā noteiktības gaisma pārplūdināja manu sirdi un visas tumšās šaubu ēnas aizbēga.” (“Atzīšanās”)
Pateicība Dievam, augšāmceltais Kristus vienmēr nāk pie mums, kad mēs esam šaubu pilni, un parāda mums mīlestības un gaismas ceļu! Tādēļ pat mūsu apjukumā un skumjās par nevainīgu kristiešu nogalināšanu lūgšanās mēs varam teikt: nav tādas reliģijas, kas pieņem to nevainīgo dievlūdzēju nogalināšanu, kuri tikai meklēja Dieva tuvumu. Šādi darbi nav attaisnojami un nav pieņemami nevienā reliģijā. Mēs esam pateicīgi, ka plašais musulmaņu draugu vairākums kopā ar mums kā vienlīdzīgi pilsoņi nostājas pret šādām šausmām.
Šodien mēs saskaramies ar šausmīgu un mulsinošu situāciju Sīrijā, Irākā un citos Tuvajos Austrumos. Mēs redzam attēlus, kur ķimikālijas zog elpu bērniem, kur pilsētas guļ drupās, un mēs prātojam: “Ko mēs varam darīt?” Tanī pašā laikā mēs redzam raķetes lidojam un baiļojamies, kas būs tālāk – Sīrijai un visiem Tuvajiem Austrumiem.
Un atkal, lai gan mēs varam justies apjukuši, tāpēc ka mēs esam redzējuši augšāmcelto Kristu, mēs zinām vienu lietu droši: Sīrijai ne no viena nevajag vairāk ieroču, vairāk vardarbības vai vairāk masu slepkavību, vai vairāk ekstrēmisma. Tas rada starptautisku spriedzi, saasina attiecības starp draugiem un partneriem, un mums ir bail no tā, kas sekos. Es mudinu pasaules līderus sadzirdēt Jēzus vārdus Pēterim Getzemenes dārzā, pēc tam kad Pēteris bija nogriezis ausi augstā priestera kalpam: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā.”
Vardarbība rada vardarbību neatkarīgi no tā, vai to veic teroristi vai valdības. Es vēršos pie pasaules līderiem: tā vietā nesiet mieru, kas balstīts taisnīgumā Sīrijai, Irākai, Palestīnai un visiem Tuvajiem Austrumiem. Nesiet nākotni mums un mūsu bērniem.
Mums kā kristiešiem Svētajā zemē šodien nemieri tik daudzās kaimiņzemēs ir ļoti biedējoši. Tanī pašā laikā te, mājās, mēs esam piecdesmito gadu zem okupācijas. Daudzi palestīniešu kristieši jautā: “Cik ilgi, Kungs? Kad tas beigsies? Kur ir mūsu vieta?”
Tāpēc man ir svarīgi apliecināt, ka, pat dziedot mūsu priecīgos “Alleluja” un svinot mūsu Kunga uzvaru pār nāvi, kādas bailes, apjukums un šaubas vēl arvien paliek. Un atkal mums ir jāatceras, ka mēs neesam vieni. Tās ir tieši tās pašas izjūtas, ko piedzīvoja mācekļi pēc Jēzus augšāmcelšanās.
Kad mūsu Kungs cēlās tajā augšāmcelšanās rītā, zeme drebēja, eņģelis ieradās zibens spērienā, un akmens novēlās no Jēzus kapa. Likās, ka paši zemes un debess pamati ir pārvietojušies. Tas, ko mēs pasludinām šodien kā Labo Vēsti, tanī laikā bija tikai mulsinošas un biedējošas ziņas! Sargi, sievietes un mācekļi visi bija nobijušies no tā, ko tie redzēja un dzirdēja. Viņi visi baidījās, kas nāks tālāk. Viņi prātoja, ko augšāmcelšanās nozīmē viņu dzīvē.
Un tomēr – šis zemi satricinošais notikums ir tas, kas dod mums cerību šodien. Grēka un nāves vara un noteikumi nevarēja pārspēt Dieva mīlestību. Jā, viņi varēja sist krustā Jēzu. Jā, viņi varēja apglabāt Jēzu. Bet viņi nevarēja apglabāt Dieva mīlestību uz pasauli!
Viņu apmulsumā eņģelis teica tiem, kas bija sapulcējušies pie kapa: “Viņa šeit nav, viņš ir augšāmcēlies!”
Bombardēšanā – Kristus ir augšāmcēlies!
Vajāšanās – Kristus ir augšāmcēlies!
Vardarbībā un okupācijā – Kristus ir augšāmcēlies!
Nabadzībā un slimībā – Kristus ir augšāmcēlies!
Karā – Kristus ir augšāmcēlies!
Mūsu ģimenēs, mūsu kopienās un mūsu baznīcās šodien – Kristus ir augšāmcēlies!
Tā ir mūsu cerība, un mums pie tās jāturas. Lieldienu vēsts nav ideālisms. Kristus uzvara pār grēku, nāvi un izmisumu ir vienīgā cerība, kas ir uzturējusi kristiešus stingrus šajā zemē divus tūkstošus gadu. Tā ir vienīgā cerība, kas ir nesusi visu paaudžu svētos cauri pārbaudījumiem, cīņām un vajāšanām.
Un tā ir vienīgā cerība, kas mūs šodien nesīs cauri šiem mulsinošajiem laikiem Tuvajos Austrumos un visā pasaulē. Augšāmcelšanās Labā Vēsts dod kristiešiem skaidrību un mērķi neatkarīgi no tā, kur viņi ir un ko nesīs nākotne. Jēzus, Rīta Zvaigzne, iet mums pa priekšu – un Jēzus ceļš vienmēr ir miera, taisnīguma, žēlastības, dziedināšanas, samierināšanas, cieņas pret atšķirīgo ceļš, kurā dzīvot kopā kā vienai Dieva tautai.
Tāpēc palestīniešu kristieši turpinās būt stingri savā zemē. Mēs turpināsim nest augšāmcelšanās vēsti pretim tiem, kas veicina nāves kultūru. Starp varu cīniņiem, politiskiem manevriem un pieaugošiem ekstrēmismiem mūsu pasaulē mēs pasludināsim tikai dzīves kultūru, pārticīgas dzīves, ar pilnu cieņu pret katru cilvēcisku būtni.
Svinot mūsu Kunga uzvaru pār nāvi šajā Reformācijas 500. gadā, lai mēs paļaujamies, ka Jēzus Kristus krustā sišana un augšāmcelšanās jau ir mūs atbrīvojusi caur žēlastību. Mēs neesam nobijušies! Par spīti visām grūtībām un satricinājumiem, lai mēs ejam ārā no mūsu baznīcām un ieejam pasaulē ar augšāmcelšanās prieku, zinot, ka augšāmceltais Kristus iet mums vienmēr pa priekšu. Lai mēs iedrošinām viens otru ar divus tūkstošus gadus seniem Lieldienu sveicieniem no Jeruzālemes:
Alleluja! Kristus ir augšāmcēlies!
Al-Masih qam! Hakan qam!
Bīskaps Dr. Munibs A. Junans no Svētās zemes un Jordānas Evaņģēliski luteriskās baznīcas un Pasaules Luterāņu Federācijas prezidents
Foto: PLF/Marko Šonenbergs
Bīskaps Dr. Munibs Junans, PLF prezidents, sakot lūgšanu 2016. gada PLF padomē Vitenbergā.