Jura Paidera intervija ar Daci Balodi (izvilkums):
– Iepriekšējā intervijā Neatkarīgajā jūs teicāt, ka baznīca nedrīkst būt izolēta no sabiedrības. Georgijs Florovskis (1893-1979) grāmatā Austrumu baznīcas tēvi raksta: «Ievērību pelna Zeltamutes uzskati par pilsonisko sabiedrību. [..] garīdzniekam ir dotas tiesības tikai uz vārdu un drosmi, bet viņam nav atļauts pielietot spēku. Vara Zeltamutes skatījumā paliek neaizskarama, taču tā stāv zem baznīcas saprāta un sirdsapziņas kontroles.» (215. lpp.) Tas nozīmē, ka baznīcai nav jāklusē un jāpiever acis uz to, ko reliģija uzskata par grēku. Baznīcai ir jāietekmē valsts vara. Ja vadāmies no Jāņa Zeltamutes teiktā, tad baznīcas līderiem ir jāprotestē pret grēku ar vārdu un drosmi. Sirdsapziņa nav jāiemaina pret nevalstisko organizāciju aktīva labvēlību.
Manuprāt, Latvijā laicīgā vara ļauj baznīcu vadītājiem piedalīties svētkos, bet pretī sagaida un arī saņem klusēšanu, kad baznīca pat ar vārdu neiesaistās nekādos procesos, kas ir svarīgi lielākai daļai sabiedrības.
– Atbilstoši likumam valsts ir šķirta no baznīcas, taču visas baznīcas nav vienlīdzīgas attiecībās ar valsti. Lielāko konfesiju un valsts attiecības tiek kārtotas ar konkrētiem ministriem, deputātiem vai ietekmīgiem politiķiem. Attiecības neveidojas demokrātiski, bet, ja tā var teikt, tās ir deputātu kvotu līmenī. Politiķi, kas vēlas izpirkt savus grēkus, metafizisku baiļu vadīti, palīdz īstenot to, ko baznīcas līderi palūdz, gan saistībā ar īpašumiem, gan saistībā ar finansiālu atbalstu noteiktiem pasākumiem. Manuprāt, tas ir nožēlojami. Tas nav pareizais veids, kā reliģiskām organizācijām būtu jāveido attiecības ar valsti. Ja kāda baznīca regulāri iesaistās šādos darījumos, tad tās līderiem ir jāklusē par šo politiķu rīcību, tās atturas vērtēt politisko līderu darbību un to īstenoto politisko virzienu. Sadarbība balstās uz racionālu izdevīgumu, un tas padara baznīcas politikas veidotājus visai līdzīgus senākās profesijas pārstāvēm.
– Es daudziem nolasīju vairākus citātus no tikko iznākušās Linarda Rozentāla grāmatas Izdzīvošana, neminot laiku, uz kuru attiecas šie citāti: «Rezultātā baznīca, kuras uzdevums bija sludināt patiesību, pati daļēji dzīvoja melos. Opozīcijas kustība tiecās pēc autentiskas kristīgās dzīves, pašizpausmes un neviltotām attiecībām ar sev līdzīgajiem. Taču tas nozīmēja atteikties no savas lomas birokrātiski ideoloģiskajā mašinērijā, vienlaikus pieņemt sekas personiskajā dzīvē…» (219. lpp.)
«Vadības institūcija vairāk bija nodarbināta, veidojot elastīgas attiecības ar pastāvošo varu un ar baznīcas darbinieku uzraudzību (222. lpp.).»
Kā arī vietu, kur ir atsauce uz Elīzu Zikmani: «Taču baznīcas centieni, nekonfrontēties ar pastāvošo ideoloģiju un tai pielāgoties, noveda vienīgi pie iluzoras norobežošanās no šīs ideoloģijas. Patiesībā tas nozīmēja nemanāmu saplūšanu ar padomju ideoloģijas struktūru un atšķīra baznīcu arī no valsts sabiedriskās dzīves (222.-223. lpp.)»
Visi, kam es to lasīju, – katoļi, luterāņi un pat pareizticīgie – bija pārliecināti, ka šī ir kritika nevis par padomju laiku, bet attiecas uz šodienu un ir tieši par viņu konfesiju.
– Patiešām. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā tikko iznāca Rīgas Lutera draudzes virsmācītāja Linarda Rozentāla monogrāfija Izdzīvošana. Tās pamatā ir Linarda Rozentāla pētījumi, izstrādājot teoloģijas zinātņu doktora disertāciju Sinodālais pārvaldes princips Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 1948.-1984. gadā. Vietas, kuras jūs citējat, attiecas uz apstākļiem, kādos aizsākās Jura Rubeņa, Modra Plātes un citu luterāņu jaunākās paaudzes mācītāju kustība, lai divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā aizsāktu pārmaiņas Latvijas luterāņu baznīcā, aicinot ieviest demokrātiskus pilsoniskos un sociālos elementus gan baznīcas pārvaldē, gan baznīcas attiecībās ar sabiedrību.
Visu interviju lasiet šeit (Teoloģe Dace Balode: Latvijā baznīca par politiku klusē, NRA, Juris Paiders, 6.aprīlis, 18:18)
Avots: NRA.lV (SIA “Mediju nams”)