2017. gada 17. martā Latvijas Universitātes telpās norisinājās starptautiska un starpdisciplināra konference, veltīta Reformācijas 500 gadu jubilejai “Reformācija mūsdienu pasaulē”.
Konferenci atklāja Latvijas Universitātes rektors prof., Dr. Indriķis Muižnieks. Ar runām uzstājās Vācu Evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā mācītājs Markuss Šohs, Vācijas Ārlietu ministrijas Eiropas lietu valsts ministrs Mihaēls Rots un Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde.
Pirmajā paneļdiskusijā ar nosaukumu “Brīvība un robežas – reformācijas impulsi eiropeisko pamatvērtību meklējumos” ar referātiem uzstājās Gētes Universitātes Frankfurtē pie Mainas profesore Dr. Luīze Šorn-Šute, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Dr. Gustavs Strenga, Latvijas Radio pārstāvis Eduards Liniņš. Ar videouzrunu no Briseles uzstājās Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Latvijas ārlietu un aizsardzības ministrs Dr. Artis Pabriks. Diskusiju vadīja LU Vēstures un filozofijas fakultātes asoc. prof., Dr. Andris Levāns.
Luīzes Šorn-Šutes prezentācija fokusējās uz reformācijas nozīmi tolaik, mūsdienās un politisko kultūru 16. gadsimtā.
Vēsturniece sāka savu referātu ar tēzi, ka reformācijas kodols bija teoloģisks, tomēr sekas reformācijai bija politiskas. Luters pats bija apolitisks, viņš par politiku neinteresējās un neorientējās. Teoloģija “Sola ..” satricināja cilvēku priekšstatus par savām attiecībām ar Radītāju. Tiešo attiecību potenciāls ar Dievu radīja ticīgajos piekrišanu tam, ka viņiem nav vajadzīgs ne Konsīlijs, ne pāvests, ne priesteri. Šāda domāšanas maiņas paradigma deva iespēju iestāties par politiskajām reformām.
16. gs. Rīgā pilsoņi bija gatavi aktīvi uzņemt reformācijas idejas. Rīgā cunftēs tirgotāji jau diskutēja par to, kas būs pilsoņi un kādas būs pilsoņu tiesības. Tādējādi notika tā saucamā draudžu reformācija – draudze pati ievēl savu mācītāju (un arī atceļ) iepretim priestera iecelšanai “no augšas”.
Tāpat arī dižciltīgo vidū landtāgos notika diskusijas par ķeizara ietekmi un līdzlemšanas tiesībām (vecā Reiha valstīs arī zemnieki prasīja sev tiesības; Latvijā gan šādas parādības nebija).
“Sola Scriptura” ienesa reformāciju izglītībā kā nekad iepriekš. Abu dzimumu pārstāvjiem – sievietēm un vīriešiem – bija iespēja izglītoties. Tika dibinātas ģimnāzijas, universitātes [šo tēzi vēlāk apstrīdēja LU profesors Gvido Straube savā uzrunā vienā no darba grupām].
Garīdzniecības tiesību atcelšana tika aizstāta ar ideju par katra kristieša tiesībām kalpot.
Notika uzskatu paradigmas maiņa politiskajā kultūrā – firsti, kas pretojās ķeizaram, atsaucās uz sirdsapziņu.
Pēcreformācijas procesi veicināja valodu, izglītību, rakstītprasmi un lasītprasmi, nacionālo valodu kultūru: Latvijā Bībele tika tulkota un lasīta latviešu valodā, par teoloģiju sāka runāt un debatēt tautas valodā, nevis latīņu valodā, ko prata tikai daži. Mācītāja māja kļuva par izglītības vietu. Pēcāk nacionālā kustība bija cieši saistīta ar reformāciju.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Dr. Gustavs Strenga akcentēja to, ka Krievijas Impērijā veiktā tautas skaitīšana 19. gs. (1897. g.) atklāja, ka protestantisma ietekmētajās teritorijās 90–97% pieaugušo prata lasīt. Latgales teritorijā tie bija tikai 50% iedzīvotāju.
Latvijas Radio pārstāvis Eduards Liniņš informēja, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) kopā ar Latvijas Radio personālu veica aptauju, kurā noskaidrojās, ka sabiedriskie mediji Latvijā tikai par pāris procentiem uzticamības ziņā atpaliek no baznīcas. Tas nozīmē, ka Latvijā sabiedrība ieklausās baznīcas vārdos.
Eduards Liniņš arī minēja, ka reformācijas iznākums nav bijis Baltijai pārāk bezrūpīgs, sekas bija – Livonijas karš.
Liniņš pielīdzināja Mārtiņa Lutera tēlu tipiskai mediju personībai, par kuru sabiedrība arī mūsdienās izrādītu lielu interesi: Luters nebija nevienam zināms, nāca no provinces, viņš tomēr izmantoja Gutenberga radītās iespējas, lai iespiestu, izplatītu savas idejas. Luteram bija savs “instagrams” – viņš tika attēlots gleznās, portretos. Luters nesa garīgu saturu, būdams spilgta, pat skandaloza personība. Var sacīt, ka reformatora darbības veids bija “tviterīgs” un “blogerīgs” – savas idejas Luters formulēja īsi un skaidri. Informācijas izplatīšana gan pirms 500 gadiem, gan šodien nes peļņu, un tiem, kas iespieda, pāriespieda Lutera darbus, tas nesa peļņu. Lai veiksmīgi izplatītu idejas, ir nepieciešams sociālais tīkls. Tāds bija Luteram (humānistu tīkls) – cilvēki, kas pieņēma un nesa tālāk reformācijas idejas.
Otrajā paneļdiskusijā ar nosaukumu “Kas mēs esam? Identitātes un reformācija” ar uzrunām uzstājās Heidelbergas Universitātes profesors emeritus Dr. Vilfrīds Herle, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Vācijas Apvienotās evaņģēliski luteriskās baznīcas vadošais bīskaps, Ziemeļvācijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps Gerhards Ulrihs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asoc. prof., Dr. Ralfs Kokins. Diskusiju vadīja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes lektors, mācītājs Juris Cālītis.
Profesors Herle iesāka savu prezentāciju ar apgalvojumu – Lutera reformācija netika interpretēta kā jaunas baznīcas dibināšana. Reformācija sevi izprata kā kristīgās mācības atjaunotne.
Luters ne tikai kritiski uzstājās pret sava laika baznīcu, viņš aicināja atgriezties pie kristīgās ticības pamatiem. Reformācija, pēc Herles uzskatiem, veidojusi Luteriskās baznīcas identitāti, kas ir virzība uz Jēzus Kristus evaņģēliju, kura iespaidā Luters formulēja četras “Sola” (tikai):
Pirmajā vietā tikai Kristus, kurš ir baznīcas un ticīgo pamats. Tikai Raksti – tie ir avots un normas, ko atrodam evaņģēlijā. Teksts ir tas, ko mums vajag izmantot teoloģiskajās diskusijās, nevis kādi citi avoti. Tikai Dieva žēlastības darbs – Rm 3:21 – šī bija Lutera iecienītākā rakstu vieta par žēlastību. Tikai ticība – cilvēks tuvinās Dievam ar ticību savā sirdī, nevis ar darbiem. Luters uzskatīja, ka ir radikāli jārunā par ļauno, grēku un piedošanu, piebilstot, ka arī mūsdienu psihoanalīzē šī atziņa spēlē lielu lomu.
Tāpat Luters uzsvēra izglītības nozīmi, ka gan zēniem, gan meitenēm ir jāiet mācīties. Šā iemesla dēļ pēcreformācijas laikā tika ieviests obligāts skolas apmeklējums.
Nobeigumā Herle piebilda, ka reformācijas ietekmē arī baznīcas struktūra tika mainīta, proti, par baznīcas struktūru bija jāuzņemas atbildība visiem kristiešiem saskaņā ar Lutera uzskatiem.
LELB arhibīskaps Jānis Vanags uzsvēra reformācijas lomu nācijas izveidē un identitātē. Reformācijas ietekmē Latvijā sāka veidoties Luteriskās draudzes un arī Brāļu draudzes Vidzemē. Līdz ar to var sacīt, ka kristīgās vērtības ir latviskās vērtības. Arī atmodas laikā Luteriskā baznīca atradās sabiedrības centrā. Diemžēl tagad tā vairs nav; LELB tiek uzskatīta par alternatīvu baznīcu. Tomēr tas nesatrauc baznīcu, pēc arhibīskapa Vanaga domām, tas ir bibliski, jo par Jāni Kristītāju ir teikts, ka visa Jūdeja nāca pie viņa kristīties un nožēlot grēkus, jo viņš bija citāds.
Vācijas bīskaps Gerhards Ulrihs piedāvā citu akcentu sarunai par reformāciju, tēzi, ka pastāv meklējumu ceļš un gan personiskais, gan arī valstiskais vienmēr atrodas meklējumu procesā.
Katrai identitātei ir nepieciešami pieturas punkti, lai varētu īstenoties brīvības – tā Ulrihs. Brīvība ir centrālais objekts, uz kuru jātiecas. Luterisms, atziņā par tiekšanos uz brīvību balstās Bībelē.
Bīskaps min savu dzīves biogrāfiju kā piemēru atziņai par meklējumu procesu. Gerhards Ulrihs bija kristīts luterāņu baznīcā, tomēr pēc kāda laika nolēmis izstāties. Laikam ejot, Ulrihs atgriezās pie Dieva, jo Kristū viņš atrada lielāko bagātību. Vācijas bīskaps uzskata, ka Luters, rakstīdams par brīvību, pauda savu nepatiku pret pastāvošo baznīcas iekārtu, kura uzstājās kā gala vārda paudēja. Šī brīvības sludināšana vēlāk radīja lielu refleksu sabiedrībā. Jo katrs un katra ir saņēmuši no Dieva cieņu. Tā ir līdztiesības sakne – līdztiesība starp vīriešiem un sievietēm, bagātiem un nabadzīgiem. Šo brīvību, par ko iestājās Luters, nepieciešams nodrošināt baznīcā. Protams, nav brīvības bez pienākuma, jo bez pienākumiem un saistībām brīvība pārvēršas par patvaļu. Dažreiz norobežojums mūs arī pasargā. Eiropa ir balstīta daudzveidībā, bet tas nenozīmē patvaļu. Ir dzirdēts, ka Rietumeiropu dēvē par liberālu. Tā gluži nav. Rietumu kultūra ir radusies, vairākām kultūrām iedarbojoties vienai uz otru – grieķu, romiešu, islāma u. c. Gerhards Ulrihs uzskata, ka Eiropa drīzāk ir izlīguma vieta. Un uz šā izlīguma balstās arī mūsu pašreizējā kultūra – izlīgums starp tautām. Tādēļ luteriskā identitāte Eiropā ir tīklu veidošana, tiltu būvēšana, miera nodrošināšana. Stūrakmens ir Jēzus Kristus.
FOTO: Ilze Stikāne, LU TF
Aļesja Lavrinoviča