Noskatoties interviju ar ilggadēju mācītāja pienākumu izpildītāju Agritu Staško un pazīstot viņu personīgi, gribas jautāt,- mīļie LELB sinodāļi, kuri šovasar sapulcēsies kārtējā sinodē, un it īpaši tie, kuri savos iecirkņos jau nolēmuši, ka sinodē jābalso par LELB Satversmes 133. punkta grozījumu, kas liegtu pilnīgi un galīgi sievietes ordinēt par mācītājām, vai tiešām jums vēl joprojām šķiet, ka sieviete nevar kalpot draudzē kā mācītāja ordinētā amatā? Vai nebūs tā, ka aizliegums ordinēt sievietes būs kā kapa akmens, kas uzlikts dzīvības avotiņam, no kura Baznīcai nāk īpašs spirdzinājums un dziedinājums? Jau tagad šis avota tecējums ir nosprostots ar dažādiem aizliegumiem un aizspriedumiem, bet tomēr kādās draudzēs, kādos Latvijas nostūros tas vēl klusītēm urdzītēs plūst un gudrie nāk pie tā spirdzināties. Vai mēs nestāvam uz robežšķirtnes nokaut burta dēļ? Kalpošana Jaunajai derībai ir kalpošana dzīvībai, kas nāk no Dieva: “ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”(2.Kor.3:6b) /Rudīte Losāne – LELB evaņģēliste, kapelāne, LLSTA valdes priekšsēdētāja/
