Gaidot Pestītāja atnākšanu šajā Adventa laikā, parunāsim par divām sievietēm, kuras ir visvairāk ietekmējušas kristīgo pasaules skatījumu par cilvēces eksistenci uz mūsu zemeslodes. Šīs sievietes ir Ieva un Marija. Ieva ir pirmā visādā ziņā: viņa ir pirmā radītā sieviete, pirmā sieviete, kas runāja ar čūsku (ko vēlāka kristietība sāka identificēt ar Dieva pretinieku, kritušo eņģeli sātanu), Ieva ir pirmā, kas pavedināja vīrieti, pirmā, kas palika stāvoklī, pirmā, kas dzemdēja, pirmā, kas atkrita. Ieva ir tā, ar kuru cilvēces turpināšana sākas un ar kuru Dieva ikdienas tuvums beidzas, beidzas arī nevainība, naivums un pārbagātais Ēdenes dārzs, sākas dzīves rūpes, raizes un sāpes, tas, ko franču novelists André Malraux aprakstīja, lietojot šādu terminu – la condition humaine (fr. val.) – cilvēka liktenis.
Mēs esam labi iegaumējuši radīšanas stāstu, grēkā krišanas stāstu, un jau sen esam samierinājušies ar savu la condition humaine. Vēl vairāk, mēs esam padarījuši la condition humaine par ‘kristīgo antropoloģiju’, kurā sieviete tiek pakaļauta vīrietim, tādējādi liekot senam ebreju tautas stāstam (kurā ietvertie literārie elementi nekādā ziņā nepretendē uz vēsturiska notikuma aprakstu) izveidot mūsu kristīgo skatījumu par antropoloģiju. Šādas teoloģijas dēļ katra sieviete pasaulē tiek identificēta ar Ievu un katrs vīrietis – ar Ādamu. Attiecīgi, tāpat kā Ieva tika pakļauta vīrietim, arī visas sievietes, pēc šīs ‘kristīgās antropoloģijas’, tiek pakaļautas vīriešiem.
Kā redzēsim tālākajās rindās, šāda teoloģija nav kristīga. Labākajā gadījumā tā ir grēkā kritušās cilvēces teoloģija, kurai nav nekāda sakara ar Kristus notikumu, evaņģēlija gaismu un cilvēces pestīšanu. Sliktākajā gadījumā šāda teoloģija ir bezdievīga, jo la condition humaine ir cilvēka pūliņi bez Dieva. Dievs turpretī ir īstenojis mērķus nolūkam, lai cilvēce aizmirstu par pirmo Ievu un par pirmo Ādamu un fokusētos uz otro Ievu un otro Ādamu. Ieva un Ādams ir jāatceras tikai tik daudz, lai apzinātos, ka kristietībā jau sen ir jaunā Ieva – Marija un ir otrais Ādams – Jēzus Kristus. Otrā Ieva un otrais Ādams iesāk kristiešu antropoloģijā jaunu ēru, jaunu derību, jaunas radības potenciālu, Marija un Jēzus pāršķir jaunu, tīru lapu cilvēces eksistencē.
Marijas personība agrīno Baznīcas tēvu rakstos bieži tika salīdzināta ar Ievas personību, Mariju pretnostatot Ievai. Abas bija jaunavas, abas sarunājās ar eņģeļiem, abām tika izteikts piedāvājums. Ieva sadarbojās nepaklausībai, Marija kļuva par Dieva līdzdalībnieci pasaules Pestītāja atnākšanā. Ieva dzemdēja dēlu – Kainu – slepkavu. Turpretī Marija dzemdēja Dieva Vārdu, kas ikvienam, kurš tic, dod mūžīgo dzīvību. Marija iezīmēja pagrieziena punktu cilvēces eksistencē, jo pats Dieva Dēls fiziskā veidā ieradās virs zemes, lai mēs atkal skatītu viņa seju – to seju, ko cilvēce neredzēja kopš stāsta par Ievu un Ādamu. Iespējams, to seju, ko cilvēce nekad neredzēja tik skaidri un ko nekad vairs neredzētu, ja nebūtu tāda jauniete Marija, kas atsaucās Dieva izaicinājumam un sadarbībai, kas varēja maksāt viņai pašas dzīvību (Marija varēja tikt nomētāta ar akmeņiem par to, ka palikusi stāvoklī ārpus laulības). Marija dzemdēja pasaulei to, par kuru pravieši rakstīja – ‘Immānū-Ēls’ jeb “Dievs ir ar mums”. Tas kļuva iespējams, pateicoties Marijas paklausībai. Ļoti iespējams, ka jaunā meitene Marija (kurai varētu būt bijis tikai apmēram 12–14 gadu) neapzinājās, ka viņas paklausības sekas būs ne tikai globāla, bet arī kosmiska apmēra – visas Dieva radības atjanošana.
Mums patīk runāt par Jēzu Kristu, jo īpaši par Kristu-bērniņu un Kristu-Mesiju, bet mēs nejūtamies ērti runāt par Mariju, jo protestantismā Marija ir tikai līdzeklis, instruments, sieviete, kura nav apbrīnas vērta. Viņas personību apklāj Kristus ēna, jo Viņš ir galvenais spēlētājs pasaules arēnā. Mēs atstājam Marijas cildināšanu citai konfesijai, kas dara to daudz aktīvāk. Bet šajā Adventa laikā padomāsim par Mariju kopā ar Kristu. Ar Mariju sākas Kristus notikums trijos no četriem evaņģēlijiem. Kristus notikums – tā ir Kristus dzimšana, kalpošana, nāve un augšāmcelšanās. Ikvienā no šiem dzīves posmiem Marija ir klāt un atbalsta savu dēlu. Marija ir otrā Ieva, Kristus ir otrais Ādams. Attiecīgi šiem jaunajiem notikumiem cilvēces pastāvēšanas vēsturē, ko latīniski varam apzīmēt ar terminu novum (jauns notikums – lat. val.), mums, kristiešiem, ir jāpārformulē kritušā cilvēka antropoloģija no status quo (pašreizējais stāvoklis – lat. val.) Ījaba cienīgām gaudām – kāpēc man neveicas? kāpēc es dzīvoju šajā nolādētajā pasaulē? kāpēc esmu piedzimis/-usi? vai Dievs vispār ir, vai Viņš mani ievēro? – uz kristīgo antropoloģiju, kas sākas ar Mariju, Kristus māti, kas dzemdē pasaulē Cilvēku, kas vienlaikus ir Dievs un vienlaikus Cilvēks. Jēzus ir pirmais Cilvēks ar lielo burtu, kas māca par Dieva mīlestību un nepieciešamību mīlēt tuvāko, kas iedrošina nabadzīgos, atstumtos, grēciniekus un grēcinieces, liek kritušajiem noticēt sev un celties, atstājot status quo, lūkoties uz Cilvēku Jēzu un uz Debesīm. Cilvēks Jēzus Kristus paceļ cilvēku pašapziņu, liek pamanīt vienam otru un kļūt labākiem, gaišākiem, saskatīt otrā cilvēkā Dieva tēlu, atcerēties par savām saknēm Debesīs, savu izcelsmi Dievā, savu daļu, vērtību Dieva plānā, piecelties, nokratīt pīšļus, grēka smagumu un kļūt par tādiem cilvēkiem, kādus Dievs ir radījis – līdzīgiem Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas nav tikai Dievs (šī herēze būtu gnosticisms) un nav tikai Cilvēks (šī herēze būtu ariānisms), bet kas ir īsts Dievs un īsts Cilvēks.
Nepietiek apliecināt to, ka mēs ticam Dievam. Mums ir jāierauga, ka Dievs tic cilvēcei. Dievs ir izvēlējies Sevi iedēstīt cilvēcē caur notikumu, ko mēs teoloģiski saucam par Inkarnāciju – Kristus dzimšanu miesā. Pasaulē ir pietiekami daudz reliģiju, kas tic dieviem, praviešiem vai pusdieviem. Bet tikai kristietībā Dievs tic cilvēkam. Dievs tic cilvēkam tādā mērā, ka Kristus notikumā mēs, līdzīgi kā mācekļi un apkārtējie, kas pavadīja laiku kopā ar Jēzu, ieraugām vispirms Cilvēku, vienu no mums. Viņš ir visās lietās mums līdzīgs: viņš piedzima ar apšaubāmu paternitāti, piedzīvoja citu cilvēku atstumšanu, viņam bija acīm redzamas problēmas iekļauties sava laika dominējošā reliģijā, tādēļ ka viņa sludināšanas vēsts šķērsoja farizeju, saduķeju un priesteru uzceltās sienas, atvēra aizvērtās durvis un aizsistos logus, un ieaicināja vienkāršus ļaudis Dieva valstībā. Organizētai reliģijai ir viena spēcīga iezīme – tā iekļauj ‘savējos’ un izslēdz ‘pārējos’. Bet Jēzus Kristus – Dieva un Cilvēka – sludināšana attiecās uz visiem tiem, kas tic, neizslēdzot pat prostitūtas un spitālīgos no Dieva mantojuma saņemšanas.
Mums ir jāatjauno sava domāšana saskaņā ar Jaunās Derības aprakstu un ar Kristus notikumu. Mums ir jāpārskata mūsu kristīgā antropoloģija un jāuzdod jautājums – vai Ievas un Ādama stāsts var būt kristīgas antropoloģijas pamats? Kādēļ, ja Marija ir skaidrs dievbijīgas sievietes paklausības piemērs, mums ir jāvelk ārā senā Ieva? Kādēļ, ja mums ir Jēzus, kas ir vienlaikus Dieva Dēls, bet arī Cilvēka Dēls, mums ir jāvelk ārā vecais Ādams?
Kristīgā antropoloģija saskaņā ar jauno derību starp cilvēci un Dievu sākas ar Mariju un Jēzu. Attiecīgi kristīgs dzīves skatījums ir jāveido, balstoties uz Dieva atklāsmes pilnību, Dieva Vārda pilnību, kas ir personificējusies Cilvēkā – Jēzū Kristū no Nācaretes.
Nepietiek, ja sakām, ka ticam Dievam. Kristīgās ticības būtība paredz to, ka mums ir jāpieņem fakts, ka Dievs tic cilvēcei.
Šajā dažbrīd smagajā un nestabilajā laikā, kad Eiropa piedzīvo ciešanas, apjukumu, cilvēku upurus un finansiālu krīzi, kristietība ir vienīgā, kurai ir atbilde uz jautājumu, ar ko tās Dievs atšķiras no citiem dieviem. Kristietības Dievam cilvēks ir svarīgs. Mūsu Dievs tic cilvēcei, un ar savu aktīvu rīcību Kristus notikumā Viņš to ir apliecinājis. Dievs Tēvs, kura priekšā stāv atklāta katra sirds un katrs nodoms, nav kaunējies sūtīt savu Dēlu, lai tas piedzimtu no sievietes Marijas. Šajā konkrētajā Visumam būtiskajā notikumā Dievs ir paļāvies uz sievieti! Jo Dievs tic cilvēcei! Lai Dievs dod mums spēju un spēku raudzīties ar ticību un cerību uz katru cilvēku. Kristietības spēks ir tās nelaužamā saikne ar cilvēku. Veidosim savu antropoloģisko skatījumu atbilstoši jaunajam radījumam, kas ir iespējams Kristū Jēzū, mūs Kungā!
Aļesja Lavrinoviča Foto: “Marija mierina Ievu”, zīmējums. Autore: Māsa Greisa Remingtone, ASV, 2005.