Svētīgu pirmo Adventi!
Latīņu valodā vārds „adventus” (advente – latv. val.) nozīmē atnākšana, ierašanās; radnieciskais vārds grieķu valodā ir „parousia” jeb teoloģiskais termins „parūsija”, kas nepārprotami norāda uz Kristus otro, nevis pirmo atnākšanu.
Ko kristieši gaida Adventes laikā? Vai Kristus bērniņu, kas katru gadu dzimst no jauna? Diez vai. Kaut arī zinām visiem tik ļoti tuvu un skanīgu Ziemassvētku dziesmu ar vārdiem „Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk pie mums zemē ļaunā un mūs pestīt sāk..”.
Atklāti sakot, man vienmēr ir bijis grūti dziedāt šo dziesmu draudzes ansamblī, jo tās vārdi manī radīja neizpratni – kā, Kristus taču vienreiz jau atnāca virs zemes, mira, augšāmcēlās un dāvāja pestīšanu!
Adventes laikā mēs apzināmies, ka Kristus jau ir nācis, jau ir cietis mūsu dēļ un augšāmcēlies, un apsolījis nākt atpakaļ nevis maza, bezpalīdzīga bērna veidolā, bet kā Ķēniņš, Valdnieks, taisnais Tiesnesis un visvarenais Glābējs. Vai mēs Viņu tādu gaidām? Vai mēs Viņu vispār gaidām? Advente jeb Kristus gaidīšana ļāva agrīnajiem kristiešiem izdzīvot pat vissmagākajos laikos, riskēt ar dzīvību, dalīties mīlestībā, izrādīt rūpes, runāt drosmīgi, iestāties par taisnīgumu un pasludināt, ka Kristus kristība mūs ikvienu padara vienlīdzīgu. Advente neļāva palikt pasīviem un vienaldzīgiem pret apkārtējiem.
Advente lika piedzimt jaunai sabiedrībai – Draudzei, kuras saknes nav meklējamas šajā realitātē, bet Debesu valstībā. Advente nav tikai ārēja klusuma laiks, tā ir sirds stāvoklis, kas gaida un reizē rīkojas. Tā ir cerība, kas nepamet kaunā, bet neļauj palikt uz vietas, jo Advente ir darbības vārds, kas nozīmē kustību. Ieiesim Adventē nevis ar viltus mieru, bet ar sirdi, gatavu pieņemt Dieva darbošanos mūsu dzīvē!
Aļesja Lavrinoviča