Grāmatas autors aizskar dogmatiku. Kā zināms, dogmatika formulē mūsu ticības saturu. Tie, kuri nojauš, kas ir fundamentālā teoloģija vai dogmatika, sapratīs, ka jautājums par cilvēku kā sievieti un vīrieti šajā grāmatā tiek apskatīts ne tikai ekseģētiski vai vēsturiski, bet pašā teoloģijas centrā.
Jaunā Derība satur gan sava laika reālās dzīves aprakstus, gan mūžīgos principus. Mums šodien ir jāvadās pēc principiem, kas ir iekļauti Jaunajā Derībā, nevis pēc apstākļu aprakstiem, jo, ja mēs vēlētos burtiski piemērot tā laika reālās dzīves aprakstus, mums vajadzētu atgriezties arī pie verdzības.
Savu grāmatu Dževets pamato ar to, ka, neskatoties uz plašas literatūras esamību sieviešu jautājuma jomā, diezgan maz par šo jautājumu ir rakstīts tieši no kristīgās dogmatikas aspekta. Bet tas, kas ir sarakstīts dogmatikas jomā, bieži vien ir tikai atkārtojis iepriekšējo gadsmitu uzskatus par to, kas ir sieviete.
Grāmatā Dževets ir atspoguļojis gan konservatīvo, gan progresīvo teologu uzskatus par jautājumu: Kas ir cilvēks – sieviete un vīrietis? Par pamatu savai diskusijai Dževets ņem Imago Dei jeb Dieva tēla doktrīnu, no kuras izriet autora teoloģiskie argumenti, kas atspoguļojas arī grāmatas nosaukumā, proti, autors argumentē to, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, kā iznākumā cilvēks ir būtne, kas ir vīrietis un sieviete.
Vispārīgos vilcienos runājot, autors, līdzīgi kā Augustīns, Origēns un Luters, kā arī citi agrīnie teologi, uzskata, ka iekš kanona ir kanons. Tas nozīmē, ka burtiska Jaunās Derības lasīšana un piemērošana nav iespējama tā iemesla dēļ, ka tādā gadījumā mums vajadzētu atstāt vairākas agrīnai kultūrai un sabiedrībai raksturīgās lietas, un viena no šīm tipskajām arhaiskai sabiedrībai raksturīgajām lietām ir verdzības institūts. Tādējādi kristīgai draudzei šodien vajadzētu kanonizēt nevis tā laika sabiedrībai raksturīgās kultūras piemērošanu mūsdienām, bet gan Jaunās Derības mūžīgās atziņas par to, kādas attiecības starp sievieti un vīrieti veidojas Kristus izpirkšanas gaismā (nevis grēkā krišanas gaismā).
Šeit mēs nonākam pie tiem aspektiem, kādēļ Dževets kritizē esošās interpretācijas par cilvēka būtību:
1) agrīnie teologi, cenšoties veidot izpratni par to, kas ir cilvēks, smēla idejas no filozofiem. Savukārt filozofu skatījums bija pilnīgi atšķirīgs no Radīšanas stāsta 1. Mozus grāmatā (Genesis), turklāt sievietei veltīja tikai tik daudz uzmanības, cik ietilpst šajos vārdos – bērnu radīšana. Lieki piebilst, ka šajās interpretācijās jautājums par to, ka vīrietis un sieviete kopā veido Imago Dei, nebija aktuāls;
2) definējot vīriešu un sieviešu lomas tikai saskaņā ar to, kādas tās parādās pēc grēkā krišanas stāsta, tiek ignorētas pārējās daļas Bībeles teksta, proti, Kristus izpirkšanas perspektīvā. Šī ir aprobežota cilvēka būtības definēšana, kurai nav sakara ar kristietību, jo nav sakara ar Kristu;
3) iepriekšēja cilvēka būtības un vīrieša un sievietes lomu definēšana teoloģijā tika formulēta caur laulības prizmu. Šajā gadījumā jautājums par to, kas kristīgajā izpratnē ir cilvēks kā vīrietis un sieviete, tiek reducēts līdz jautājumam, kas ir kristiešu izpratne par konkrētā vīrieša un sievietes atšķirīgajām lomām, ko tie pilda laulībā, ignorējot faktu, ka ne katrs vīrietis un sieviete savstarpēji stājas laulībā.
Runājot par pirmo aspektu, Dževets ir pārliecināts, ka cilvēka seksualitāte ir ne tikai mehānisms pēcnācēju radīšanai, kas ir raksturīgs arī dzīvnieku pasaulei; drīzāk Dieva plāns cilvēka radīšanai par sievieti un vīrieti atspoguļo paša Dieva sadraudzību Trīsvienībā – kā Dievs ir sadraudzībā iekš Sevis, tāpat cilvēks ir sadraudzībā iekš sevis. Un fundamentālā šīs sadraudzības forma, ciktāl tas attiecas uz cilvēku, ir sieviete un vīrietis. Šāda atziņa ļauj Dževetam piekrist, ka sieviete ir tikusi radīta no vīrieša un priekš vīrieša, bet ar vienu būtisku priekšnosacījumu, ka tikai abi dzimumi veido jēdzienu „cilvēks”, kas atspoguļo Imago Dei. Tas, ka sieviete pēc savas būtības ir atšķirīga no vīrieša, piemēram, fiziski vājāka par vīrieti, pēc autora domām, nekādā gadījumā nenozīmē to, ka sievietei būtu jāpakļaujas vīrietim. Atšķirības starp abiem dzimumiem nedod tiesības modelēt super- vai sub- ordinācijas attiecības. Gluži otrādi, tieši šo atšķirību dēļ atbilstošais vīriešu un sieviešu attiecību modelis ir partnerība jeb sadarbības attiecības, jo saskaņā ar Radīšanas stāstā aprakstīto pareizas attiecības starp vīrieti un sievieti ir tad, kad viņi pieņem viens otru kā līdzvērtīgu, kura atšķirības savstarpēji papildina visas dzīves un cilvēcisko centienu sfēras.
Grāmatas pirmajā nodaļā Dževets apskata trīs izplatītākos viedokļus par to, kas ir cilvēks un kāda loma ir atšķirībām starp vīrieti un sievieti (autors pārstāv trešo viedokli):
1. Atšķirības starp vīriešiem un sievietēm nevar mums neko pateikt par to, kas ir cilvēks, kurš radīts pēc Dieva tēla.
2. Kaut arī atšķirības starp vīriešiem un sievietēm neveido būtisku daļu no doktrīnas par cilvēku, Raksti parāda, ka vīrietim un sievietei kopīgi piemīt atšķirības, kas tos atšķir no dzīvniekiem, un ar šo kopīgo atšķirību abi – vīrietis un sieviete – apliecina Dieva tēlu.
Saskaņā ar šo viedokli, lai izprastu to, kas ir cilvēks, nav nepieciešams izcelt savstarpējās atšķirības, kas pastāv starp vīrieti un sievieti. Tāpat nevajadzētu atsaukties uz pirmatnējo vīrišķo principu kā cilvēces patieso paradigmu kontrastā sievišķajam principam.
3. Šis viedoklis paredz, ka būt radītam pēc Dieva tēla ir būt par vīrieti un sievieti. Vīrieši un sievietes ne tikai piedalās Dieva līdzībā, bet pati viņu sadraudzība – sadraudzība starp vīrieti un sievieti – veido Dieva tēlu. Šeit nav runa tikai par laulību, kā tas tradicionāli ir ticis pieņemts. Kamēr laulība, iespējams, ir visintīmākā cilvēku sadraudzības forma, tā nav sadraudzības pamatforma. Vīrietis un sieviete var kļūt par vīru un sievu, un daudzi tā dara. Bet pašā radīšanas būtībā vīrs un sieva ir attiecībās kā vīrietis un sieviete. Būt par cilvēku nozīmē būt par vīrieti vai sievieti, vīrieti un sievieti, un visbeidzot – no diskusijas par šo noslēpumaino duālismu nevar izvairīties, līdz kamēr mēs nenoskaidrojam pēc būtības, kas ir cilvēks. Runāt par cilvēku kā tādu nozīmē runāt par cilvēku kā vīrieti un sievieti kopā.
Minot visdažādākas interpretācijas par cilvēka būtību, autors dod ieskatu arī teorijā par androgēno radību, pēc kuras idejas līmenī cilvēks ir androgēns, bet fiziskajā līmenī, kurā tas atrodas, šī androgēnā būtne ir vai nu vīrietis, vai sieviete. Šī teorija, kas radusies Platonam un ko vēlāk parņēmis Filons no Aleksandrijas, esot bijusi diezgan izplatīta rabīniskajā ekseģēzē. Šādu cilvēka doktrīnu Dževets uzskata par Bībelei neatbilstošu. Toties ar visu to, tie šāda tipa doktrīnu par cilvēku, pēc autora novērojuma, tiek manīta kristīgajā pasaulē, piemēram, Austrumu baznīctēvu darbos, kuros tie tiecas runāt par vīrieša un sievietes dzimumu pēc grēkā krišanas notikuma, tas ir, tādā veidā, it kā pirms grēkā krišanas atšķirības abu dzimumu starpā nepastāvētu. Kā izcilāko šādas teoloģijas pārstāvi Dževets min grieķu baznīctēvu un Svēto Rakstu interpretētāju Origēnu, kurš uzskatīja seksuālu aktivitāti par grēcīgu un saskaņā ar leģendu kastrēja sevi, lai izvairītos no seksuālās dziņas.
Krievu Pareizticīgajā baznīcā šādu androgēno modeli pārstāv Nikolajs Berdjajevs. Pēc Berdjajeva androgēnās teorijas, radīšanas ideāls ir gan sievišķā, gan vīrišķā principa klātbūtne katrā cilvēkā. Grēkā kritušajā pasaulē šis ideāls izjūk un šie divi principi (siev. un vīr.) ne tikai meklē viens otru, bet arī karo viens ar otru, kā dēļ dzimumu starpā notiek kosmiska cīņa, kurā vīrišķais princips cīnās ar sievišķo. Pēc Berdjajeva uzskatiem, cilvēks grēcīgajā pasaulē nevar dzīvot mierā un harmonijā, kamēr tas eksistē kā seksuāla būtne.
Ar grāmatu angļu valodā strādājusi Mag. Theol. Aļesja Lavrinoviča
Korektore Mag. Theol. Milda Klampe