Par sieviešu ordināciju Septītās dienas adventistu baznīcā
Saruna ar Septītās dienas adventistu Baltijas Konferenču ūnijas sekretāru māc. Gunti Bukalderu.
Aļesja Lavrinoviča, 20. 07. 2015
Paldies par to, ka esat piekritis intervijai. Iemesls tai ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Satversmes grozījumu apspriešana. Satversmē ir paredzēts nostiprināt principu, ka ordināciju var lūgt ikviens vīriešu kārtas piederīgais atbilstoši LELB kārtībai, tādējādi jau Satversmē paredzot, ka sievietei tiek liegta kalpošana mācītājas amatā. Vēlējos ar jums parunāt par sieviešu ordinācijas jautājumu Septītās dienas adventistu draudzē, jo īpaši nesen notikušās Ģenerālkonferences kontekstā. Vispirms gribētu parunāt par situāciju Latvijā.
Latvijas Septītās dienas adventistu draudzēs ir vairākas sievietes palīgmācītājas. Ar ko atšķiras palīgmācītāja kalpošana no vecākā mācītāja kalpošanas adventistu draudzē?
Būtībā ir piecas atšķirības. Ordinēts mācītājs atšķirībā no palīgmācītāja var kristīt, pasniegt Svēto Vakarēdienu, laulāt, var dibināt jaunu draudzi un var tikt ievēlēts par draudžu savienības vai augstāku draudžu organizāciju prezidentu.
Ir arī nianses: ja palīgmācītājs ir ievēlēts par vietējās draudzes vecāko, tad viņš var kristīt un pasniegt Vakarēdienu konkrētajā draudzē.
Kādas prasības tiek izvirzītas palīgmācītājam/-ai? Vai šim cilvēkam ir jābūt ar teoloģisko izglītību?
Mēs pieņemam cilvēkus darbā, bet, protams, ir prasība, ka vajag iegūt maģistra grādu teoloģijā. Latvijā mums ir vairāki palīgmācītāji, kas jau beiguši maģistrantūru Latvijas Universitātē. Mēs domājam vēl par papildu izglītību tieši adventistu specifiskajās lietās. Anglijā ir Ņūboldas (Newbold) koledža, kas ir adventistu augstākā mācību iestāde, ar kuru sadarbojoties izstrādājam speciālu programmu cilvēkiem, kuriem jau ir maģistra grāds, bet kuriem būtu vajadzīgi 3 – 4 papildu priekšmeti, lai apgūtu adventistu teoloģisko izpratni.
Vai šīs sievietes, kas kalpo par palīgmācītājām Latvijas draudzēs, ir tikušas ordinētas vai iesvētītas? Vai Latvijā ir kāda sieviete, kas ir arī ordinēta mācītāja?
Kā mācītājas viņas nav ordinētas. Četras no piecām palīgmācītājām ir ievēlētas un iesvētītas par draudzes vecākām, līdz ar to viņas var pasniegt Svēto Vakarēdienu savā draudzē un ar draudžu savienības atļauju – arī kristīt. Vienai palīgmācītājai nākas aicināt kādu ordinētu mācītāju, lai pasniegtu Svēto Vakarēdienu. Pagaidām, kā redzams pēc šīm vēlēšanām, mums vēl kādu laiku nebūs sieviešu mācītāju ordinācijas.
Kā zināms, 8. jūlijā notika Adventistu Ģenerālkonferences balsojums, kas piesaistīja pat sekulārās preses uzmanību, jo skāra sieviešu jautājumu. Cik zināms, jautājums par sieviešu ordināciju tika aktīvi diskutēts Adventistu baznīcā jau piecus gadus. Vai jūs varētu īsumā ieskicēt galvenās aktivitātes, kas notika šā jautājuma pētīšanas laikā?
Šis jautājums tika nopietni pacelts jau 1995. gada Ģenerālkonferencē. Jau toreiz bija balsojums, un sāka izskatīt šo jautājumu. 2010. gadā bija atkārtota šā jautājuma izskatīšana – nodibināja ordinācijas teoloģijas izpētes komiteju aptuveni 100 teologu sastāvā, kas divus gadus pētīja šo jautājumu, studējot Bībeli un Elēnas Vaitas rakstus, kā arī visus vēsturiskos materiālus, lūdzot Dievu, lūdzot Svētā Gara vadību. Pēc divu gadu darba komiteja nonāca pie trīs atšķirīgiem uzskatiem, būtībā pat četriem, bet beigās nolēma, ka atstās trīs.
Ģenerālkonferences Transeiropas nodaļai jeb divīzijai (turpmāk tekstā – TED), kuras sastāvā mēs esam (Ziemeļeiropa), bija ceturtais viedoklis – par to, ka ordinācija Bībelē vispār nav minēta. Bībelē ir roku uzlikšana. Ordinācijas izcelsme vairāk atrodama pagāniskās Romas tradīcijā, kuru pēc tam pārņēma Romas baznīca. Izveidojās garīdzniecības šķira, un ordinācija ir iecelšana šajā šķirā. Bet Bībelē netiek runāts par citu šķiru, Bībelē ir runa par draudzes uzticību kalpošanā. Un, ja mēs saprotam roku uzlikšanu kā draudzes atzinumu konkrēta indivīda dāvanu lietošanā konkrētā kalpošanā un uzticību šim cilvēkam, un to, ka Gars dod dāvanas kā gribēdams, tad kas gan esam mēs, lai liktu šķērsli Dieva Gara darbībai? Un Dievs var dot dažādas kalpošanas dāvanas un aicinājumu gan vīriešiem, gan sievietēm, kā tas minēts Apd 2:17–18. Bet, tā kā mums ir 150 gadu ordinācijas tradīcija, Ģenerālkonference nolēma, ka mēs neatkāpsimies no šīs tradīcijas, un tad palika trīs nostājas:
1) Dievs uztic vadītāja amatu jeb kalpošanu draudzē tikai vīriešiem;
2) Dievs dod priekšroku vīriešiem, bet izņēmuma gadījumos, kā to redzam Israēla vēsturē (tur bija Hulda un Mirjāma), kāda sieviete var būt aicināta, bet pamatā vīrieši;
3) tas ir kultūras jautājums, nevis teoloģisks. Un Jaunajā Derībā, ja mēs kalpojam saskaņā ar garīgajām dāvanām, kuras Dievs piešķir kā gribēdams, Dievs var piešķirt tās gan vīriešiem, gan sievietēm.
Tā kā ordinācijas teoloģijas izpētes komiteja nevarēja nonākt līdz vienam kopsaucējam, tad jautājums palika atklāts: ja nevaram rast kopsaucēju, vai varam vienoties, ka uzticam Ģenerālkonferences reģionālajām nodaļām jeb divīzijām lemt šo jautājumu individuāli attiecībā uz savu teritoriju? Jautājums Ģenerālkonferences delegātiem bija šāds:
“Pēc lūgšanās pavadītas Bībeles un Elenas G. Vaitas darbu un izpētes komiteju ziņojumu izpētes par ordināciju un pēc rūpīgām pārdomām par to, kas būtu vislabākais draudzei un tās misijas izpildei, vai ir pieņemams, ka divīziju izpildkomitejas var lemt par sieviešu ordināciju evaņģēlija kalpošanai atbilstoši saviem uzskatiem savā teritorijā? Jā vai nē?”
Delegātu balsojums bija šāds: jā – 977, nē – 1381, atturējās 5.
Vai šis balsojums nozīmē to, ka sievietes mācītājas būs spiestas aiziet no savas kalpošanas?
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka balsojums nebija ne „par”, ne „pret” ordināciju. Jautājums bija, vai šo lēmumu var uzticēt reģionāli risināt atšķirīgi katrā pasaules daļā. Un nobalsoja, ka nevar.
Daudzi delegāti pauda uzskatu, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, kas jārisina visai baznīcai kopumā, ka nevar būt atšķirība starp reģioniem. Jo, ja mācītājs tiek pārcelts no viena pasaules reģiona uz citu, piemēram, ja sieviete, kas varētu tikt ordinēta Amerikā, kā misionāre tiek nosūtīta uz Āfriku, kur nav sieviešu ordinācijas, tas radītu sarežģītu situāciju. Tas bija viens no iemesliem, kas noteica, ka [lems] visa Adventistu baznīca. Jo, ja mācītājs tiek ordinēts, tad viņš tiek ordinēts kalpošanai jebkurā vietā pasaulē.
Par jautājuma otro daļu – vai sieviete var būt par mācītāju? Jā, kā palīgmācītāja viņa var turpināt kalpot, tajā ziņā nekas nemainās. Jau otrajā dienā pēc šā balsojuma atskanēja satraucošas ziņas, ka dažās pasaules vietās likts sievietēm rakstīt atlūgumu no amata draudzē, jo, lūk, ir nobalsots „pret” sieviešu ordināciju, tātad sieviete laikam vispār nevar kalpot. Daži cilvēki galīgi nesaprata, par ko bija balsojums. Tāpēc nākamajā dienā Ģenerālkonferences prezidents speciāli uzsvēra, ka šis balsojums neko nemaina sieviešu kalpošanā – ne diakonijas darbā, ne kā draudzes vecākām, ne kā palīgmācītājām. Viss paliek tāpat, kā līdz šim bijis. Uzsveru to, lai novērstu tādus pārpratumus, ka sieviete vispār nedrīkst kalpot draudzē.
Iznāk, ka nodaļām (divīzijām) nebūs tādu pilnvaru ordinēt sievietes, bet ūniju līmenī varēs to darīt?
Ir dažas ūnijas, kas pretēji Vispasaules draudzes nostājai jau ir sākušas ordinēt sievietes pirms pāris gadiem. Ir Ziemeļamerikā pāris draudžu savienības, kurās ir ordinētas sievietes, arī Vācijā un Holandē. Un arī pēc šā lēmuma nākamajā dienā Holande paziņoja, ka viņi turpinās ordinēt, neskatoties uz šo lēmumu. Tā ka dažās draudžu savienībās ir atšķirīga nostāja.
Pastāstiet nedaudz par Septītās dienas adventistu draudžu struktūru un kāda atšķirība ir starp nodaļām un ūnijām.
Adventistu draudžu pamats ir vietējā draudze. Vietējās draudzes apvienojas draudžu savienībās, kā, piemēram, Latvijas Draudžu savienība, kurā ir visas adventistu draudzes Latvijā. Savukārt vairākas draudžu savienības var veidot ūnijas. Mums ir Baltijas Konferenču ūnija, kas apvieno Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Draudžu savienības jeb konferences (angliski). Savukārt ūnijas pārrauga Ģenerālkonference, kurai pašlaik ir 13 pasaules reģionālās nodaļas, angliski viņas saucas divīzijas. Divīzija ir Ģenerālkonferences sastāvdaļa, tikai konkrētā pasaules reģionā. Un visi divīziju prezidenti automātiski ir Ģenerālkonferences viceprezidenti. Mācītāju ordinācija notiek ūnijas līmenī. Mūsu baznīcai ir savdabīga struktūra – no vienas puses tā ir hierarhiska, no otras puses šī hierarhija ir arī stipri limitēta jeb ierobežota. Divīzija nevar tieši iejaukties ūnijas darbā, un ūnijas savukārt nevar iejaukties draudžu savienības lietās, bet savienība – vietējās draudzes darbā. Katrai ir savi statūti un sava pārvaldes struktūra. Vienīgais, ko mēs varam, ir raudzīties, lai zemāk esoša organizācija darbotos saskaņā ar saviem statūtiem. Ja draudžu savienība izvirza kādu mācītāja ordinācijai, tad ūnijas līmenī viņš tiek ordinēts.
Esam nonākuši pie šā svarīgā jautājuma – pat ja mūsu divīzija pieņemtu lēmumu, ka mūsu teritorijā var ordinēt sievietes, tas nebūt nenozīmē, ka tas notiks. Jo viss būtībā ir atkarīgs no vietējās draudžu savienības – ja viņi izvirza mācītāju ordinācijai un ja ūnija ordinē, tad tas notiek. Divīzija sniedz tādu kā labvēlīgu žestu, ka visā šajā teritorijā tas būs atzīts. Pretējā gadījumā, ja kāda draudžu savienība to veic pati uz savu galvu, tad cilvēks tikai konkrētajā reģionā tiek atzīts kā ordinēts mācītājs, bet ne citur.
Kāds spēks ir Ģenerālkonferences balsojumos pieņemtajiem lēmumiem?Jo drīz vien pēc šāda balsojuma adventistu draudzes locekļu/entuziastu veidotajā neatkarīgajā žurnālā “Spectrum” parādījās Nīderlandes draudzes paziņojums:
“Nīderlandiešu draudžu delegāti savā kongresā 2012. gada rudenī nobalsoja par sieviešu ordināciju līdzvērtīgi kā viņu vīriešu kolēģiem. Balsojuma rezultāti stājās spēkā 2013. gada jūnijā un paliks spēkā. Ģenerālās konferences sesijas lēmums Sanantonio to nemaina.
Mēs turpināsim ordinēt sievietes mācītājas Nīderlandes Konferenču ūnijā. Mēs pateicamies Dievam, ka viņš aicina vīriešus un sievietes kalpot viņam. Mēs vēlamies šo aicinājumu entuziastiski apstiprināt ar roku uzlikšanu.”
Kā jūs varētu komentēt šādu Nīderlandes draudzes viedokli, un vai ir citas valstis, kuras plāno darīt tāpat kā Nīderlande?
Nākamajā dienā pēc balsojuma, t. i., 9. jūlija vakarā, TED visām sievietēm mācītājām izsūtīja atbalsta un iedrošinājuma vēstuli, paužot – mēs gribam, lai jūs visas, kas esat kalpošanā, zinātu, ka mēs jūs mīlam, vērtējam jūsu kalpošanu mūsu zemēs un arī tālāk strādāsim pie tā, lai veicinātu sieviešu mācītāju skaita palielināšanos, iedrošinot kalpot, apliecinot, ka jūsu autoritāte nav mazinājusies. Sieviešu kalpošana ir būtiska evaņģēlija sludināšanas sastāvdaļa.
Vēstulē Transeiropas divīzijas prezidents norādīja turpmāk veicamos darbus:[1]
Tuvāko mēnešu laikā tiks organizēts pasākums, lai kopā pārdomātu, paustu solidaritāti un sniegtu dziedināšanu.
Mēs turpināsim iedrošināt un iesaistīt sagatavošanai evaņģēlija kalpošanā sievietes, kuras jūt šādu aicinājumu.
Mēs apliecināsim savu pārliecību par sieviešu kalpošanu un dāvanām visos vietējās draudzes, draudžu savienības un mācītāja darba amatos. Tas izpaudīsies vārdos, rakstiski un mūsu rīcībā.
Mēs jūs aizstāvēsim pret tiem, kas centīsies noniecināt jūsu dāvanas.
Mēs turpināsim veicināt bībelisko pārliecību, ka visi esam vienoti Kristū, ticot, ka tas ir svarīgi.
Mēs jūs iedrošināsim un apmācīsim, tiecoties pēc izcilības, lai pasaulei parādītu nepārprotamu liecību par jūsu vērtību. Evaņģēlija vārdā mēs apņemamies būt vienoti ar savām māsām un brāļiem, kalpojot kā brīvības, neatkarības, vienotības un cerības stari šajā sāpju pārņemtajā pasaulē. Mēs jums pateicamies par draudzību, profesionālismu, degsmi un lojalitāti Vienīgajam, kurš ir apsolījis šajā gala laikā izliet Savu Garu pār Savām meitām un dēliem.
Vēstuli parakstīja Transeiropas divīzijas prezidents Raafats Kamals un visu TED sastāvā esošo konferenču ūniju vadītāji.
Šajā kontekstā jautājums ir par tām draudžu savienībām, kurās mācītājas tiek ordinētas. Protams, viņu ordinācija tiek atzīta tikai attiecīgajā draudžu savienībā, ārpus tās tā nav spēkā. Tātad, kamēr šī mācītāja kalpo, teiksim, Holandē, tikmēr viņas ordinācija tiek atzīta, ārpus tās viņai ir palīgmācītājas statuss.
Sekojot līdzi debatēm pirms un pēc balsojuma, rodas iespaids, ka delegāti tika aicināti teikt „nē” draudzes vienotības vārdā. Kā jūs domājat, vai Adventistu baznīca būs vairāk vienota vai mazāk? Varbūt jautājums vispār nav par vienotību?
Ir ļoti dažādas interpretācijas, kā mēs vērtējam to, uz ko tikām aicināti. Visa trešdiena bija paredzēta šim vienam jautājumam. No plkst. 10 sākās debates, sanāksmes vadītājs lūdza katru, kas pieteicās tām, jau iepriekš pateikt, vai viņš būs „par” vai „pret” šā jautājuma izskatīšanu reģionāli pa divīzijām. Un viņš pamīšus deva vārdu gan vienas nostājas paudējam, gan otram. Līdz ar to abu viedokļu pārstāvji varēja izteikties vienlīdzīgi. Protams, kādi uzskatīja, ka, balsojot ar „jā”, baznīca var sašķelties, un tikpat daudzi uzskatīja, ka pretējs balsojums var radīt šķelšanos. Es domāju – kad emocijas sit augstu vilni, cilvēki reizēm strauji pieņem ļoti radikālus lēmumus. Uzreiz pēc balsojuma daži cilvēki lūdza, lai viņus izsvītro no draudzes saraksta: „Es negribu būt tādā draudzē!” Manuprāt, tas viss norims un pēc kāda laika varēs vēsu prātu atkal runāt par to.
Raugoties uz statistiku, es uzskatu, ka šis jautājums pamazām virzās uz priekšu, nevar teikt, ka ne. Ja paskatāmies vēsturiski, ka 1990. gadā 24% balsoja „par”, 1995. gadā jau 31% un šogad 41% balsoja “par”, tad redzam, ka sieviešu ordinācijas idejas atbalstītāju skaits 25 gados pieaudzis par 17%. Tas, ka šogad 41% balsoja ar „jā”, man bija liels pārsteigums. Redzot, cik daudz delegātu bija no Āfrikas un Latīņamerikas, es gaidīju tikai 10–15%. Āfrikā vietējā kultūra nav tā labvēlīgākā sievietēm un Dienvidamerikā ir izteikti katoliska kultūra, tur sievietes arī nav mācītājas, tāpēc 41% ir pārsteidzoši liels skaits. Ja tas tā turpināsies, tad pēc 10–15 gadiem šis jautājums būs pozitīvi atrisināts.
Un tad man nebūs jāuzdod jautājums par nākotni…
Protams, paliek arī otra puse. Cilvēki, kas šo otru viedokli nevar pieņemt. Un arī šajā gadījumā man ļoti patika, ka sanāksmes vadība lūdza neaplaudēt un pēc rezultātu paziņošanas nesvinēt uzvaru, vienalga, kurai pusei tā būs, jo tāpat mēs visi paliekam kopā. Un, lai arī kāds būs iznākums, daļa cilvēku būs satriekti par to.
Un man šķiet – šeit tad arī sākas kristietība – ko mēs darīsim ar cilvēkiem, kas domā citādi? Kā mēs viņus pieņemsim? Jebkurā gadījumā. Šoreiz iznāca, ka tie cilvēki, kas ir „par” ordinācijas izskatīšanu reģionāli, palika mazākumā, bet varēja būt arī otrādi. Kā tad mēs pieņemtu otru pusi? Tā ir kristīgās izaugsmes spriedze, kas prasa to atrisināt kristīgi.
Kad paziņoja rezultātus, zālē iestājās tāds dīvains klusums. Es sākumā padomāju: „Pag’, bija rezultāts vai nebija?” Varēja just, ka cilvēki skatītāju rindās jau no rīta gaidīja, kad varēs ar ovācijām sveikt lēmumu, kas būtu tāds, kā viņi bija to iedomājušies. Bet tad, kad balsojuma rezultāts tika paziņots, bija klusums, un pēc tam mēs vienojāmies kopīgā dziesmā. Var tikai uzslavēt vadību par šādu sanāksmes vadīšanu, kas kaut mazliet mazināja vilšanos vienai daļai. Jo katrs, protams, vēlējās, lai tiktu pieņemts viņa viedoklis. Jebkurā gadījumā vienam bija jāviļas. Un tas, ka vilšanās tika mazināta, ir tiešām apsveicami.
Pašlaik Transeiropas nodaļā ir izveidojusies neformāla, bet kupla sarakstes grupa, kura spriež, kā mēs dzīvosim tālāk, ko darīsim? Pagaidām tas ir kā izpētes jautājums, diskusija.[2]
Beigās gribētu jums jautāt – kāds liktenis sagaida sievietes palīgmācītājas Latvijā, un vai jaunas palīgmācītājas tiks iesvētītas kalpošanai nākotnē?
Tas ir grūts jautājums. Mums Latvijā ir piecas palīgmācītājas. Man grūti pateikt, vai būs vēl, pagaidām diezin vai. Viens ir skaidrs – pagaidām sievietes netiks ordinētas par mācītājām. Bet kā palīgmācītājas, es domāju, viņas turpinās kalpot. Šobrīd ir svarīgi, lai viņas patiesi justu savu kolēģu vīriešu atbalstu. Jēzus Kristus mācīja – dari otram tā, kā tu vēlies, lai citi tev dara. Kā izskatītos, ja mēs būtu mainītās lomās? – ja jautājums būtu par vīriešu ordināciju? Tas ir tas, kā Kristus mums liek raudzīties un rīkoties. Lai Dievs mums palīdz!
[1] http://spectrummagazine.org/article/2015/07/12/trans-european-division-president-sends-letter-women-ministry
[2] http://reinderbruinsma.com/2015/07/after-san-antonio-what-now/