Konsekrācija – apstiprināšana, uzdevums, ticība un mīlestība Dievā!
Liekas, ka arhibīskapes Laumas Zušēvicas konsekrācijas dievkalpojums notika tikai vakardien, kad piedzīvojām viņai izrādīto uzticības un mīlestības kulmināciju. Vai tas vispār varēja notikt vienā dievkalpojumā, vienā mirklī? Domāju, ka mums šis notikums paliks atmiņā kā dzīvi pārveidojošs un ietekmējošs, atceroties, ko tajā brīdī domājām un kā jutāmies… Mēģināšu, cik tas iespējams, līdzdalīt savas un mūsu, Milvoku Latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes izjūtas, gatavojoties lielajai dienai un to piedzīvojot.
To, ka arhibīskapei Laumai ir spējas un viņa ir piemērota LELBĀL garīgās vadītājas amatam, neviens neapšaubīja, bet īsti nezinājām, vai mūsu Baznīca ir gatava ievēlēt spējīgāko vadītāju, pat ja tā būtu sieviete. Pagājušā gada 15. oktobrī bīskapa vēlēšanas pierādīja, ka mēs esam Baznīca, kas mīl Dievu un vēlas, ka mūs vada labākais un spējīgākais gans.
Liekas, ka arhibīskapei pašai bija jāpiedzīvo Dieva griba un sauciens, lai piekristu kandidēt, apzinoties, ka tas ir Dieva izvēlētais ceļš. Tas bija jāapzinās arī mūsu draudzei, kas bija gatava atbalstīt Laumu gan viņas konsekrācijas dienā, gan arī viņas turpmākajā kalpošanā. Tik neticami daudz cilvēku pielika savu roku, lai 19. aprīļa dievkalpojums visiem paliktu skaistā atmiņā. Mēs visi pazemīgi pateicāmies, ka tajā svētdienas rītā sinoptiķu paredzētā lietus vietā visiem bija jāliek saulesbrilles, kad pirms konsekrācijas dievkalpojuma devāmies uz latviešu dievnamu, lai tajā, mūzikai skanot, klusi lūgtu, meditētu un pateiktos Dievam.
Bija tik patīkami klausīties Dr. māc. Anitas Gaides virtuozajā ērģeļu spēlē. Kad sasveicinājos ar viņu, Anita smaidot man teica, ka viņa pateicas par iespēju spēlēt šīs burvīgās ērģeles! Burvīgās? Hm!! Nu, mūsu draudzes ērģeles nav jau sliktas, un tās vienmēr skan skaisti, pavadot dziesmas mūsu dievkalpojumos, bet burvīgas? Kad Anita sāka spēlēt, sapratu, ka ikviens instruments atdzīvojas un sniedz to labāko, īsta meistara vai virtuoza spēlēts. Ar kādām debešķīgām skaņām mūs iepriecināja šīs burvīgās ērģeles. Protams, visa Brusubāržu ģimene, kuru mēs, milvokieši, varam tik bieži dzirdēt, iepriecināja visus ar savām Dieva dāvanām. Lielu svinīgumu, prieku un pacilājumu deva Benjamiņa Aļļes virtuozi spēlētā trompete. Bija patiess prieks, ka lielākā daļa garīdznieku, daudzie viesi, arhibīskapi un bīskapi no citām valstīm bija klāt un dalījās ar mums sadraudzībā. Tur arī personīgi iepazinos ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu Eināru Alpi, ar kuru iepriekšējā vakarā sarunājos un kuram mēģināju pēc iespējas labāk izskaidrot, kāda izskatās “Milwaukee Brewers” sporta cepure un “Green Bay” jaka, ko būs uzvilcis cilvēks, kas viņu sagaidīs autobusa galapunktā. Laikam runas veids un pati telefona saruna mūs satuvināja, jo, kad Rūta Abakuka mani iepazīstināja ar viņu, tiešām jutu viņu kā brāli Kristū. Daudzas līdzīgas mazas un lielas atmiņas ir radījušas tādas pašas izjūtas, kad dievlūdzēji sabrauca no Indianapolisas, Londonas, Latvijas, Klīvlendas, Austrālijas, Īrijas, Zviedrijas un citām vietām. Likās, ka mēs visi nākam no vienas kristīgas ģimenes.
Pats konsekrācijas dievkalpojums pienāca nemanot un tajā pašā laikā likās, ka nevar vien sagaidīt. Bija bažas, vai visiem būs labi, vai iebraucēji zinās, kur var nedaudz atpūsties, vai mūsu pašu draudzes vecākā paaudze varēs tikt uz dievnamu un būt pietiekami tuvu, lai redzētu, kad viņu mīļā mācītāja Lauma ienāk. Mēs bijām nobažījusies, ka tik nenokavējam arhibīskapes Laumas ģimenes ienākšanu, jo sevišķi viņas mammas, jo mūsu draudze vēlējās viņai pateikties par savu mācītāju. Tajā brīdī arī viņas ģimene bija daļa no mūsējās. Nezinu, vai kāds tajā mirklī varēja noliegt to, ka mūs ieskāva Svētā Gara klātbūtne. Mūsējie bija visur, sākot ar Brusubārža kori “Dzimtene”, kas bija kā pamats visa dievkalpojuma kora sastāvam. Pievienojās citi aicinātie koristi, un koris auga! Tā dziedātājiem vajadzēja veselu solu spārnu, jo koristi pievienojās no visām pasaules malām. Tajā pašā laikā, kamēr mēs gatavojāmies, mūsu pērminderi un draudzes padomes locekļi apmainīja izdegušās lampiņas, lai mēs visi labāk varam redzēt mūsu garīdzniekus, Laumu un jūs, kuri jutāt līdzi, skatoties “tiešraidi”. Un tad… un tad nāca iekšā ļaudis, mācītāji, prāvesti, arhibīskapi, LELBĀL Virsvaldes locekļi, visi, kuri savā dzīvē ir jutuši aicinājumu kalpot Tam Kungam un tagad ir klāt gan mums, gan Laumai, lai apliecinātu savu kristīgo mīlestību pret Viņu, citam pret citu un pret mums visiem.
Jāteic, man pašai likās, ka dievkalpojums norit bez jebkādas aizķeršanās. Pat konsekrācijas svētīšanas brīdis, kurā arhibīskape bija lūgusi visiem dievlūdzējiem sadodoties rokās, izveidot lūgšanu ķēdi. Piedzīvojām tādu svētību, ļaudīm savienojoties ne tikai ar rokām, bet ar skaistām tautas jostām un cilvēku sirdīm. Jāsaka paldies māc. Dr. Sarmai Eglītei, kas ļoti piestrādāja, sagatavojot dievkalpojuma kārtību un šo brīdi, lai viss tik labi un gludi notiktu.
Arhibīskapi Laumu konsekrēja LELBĀL arhibīskaps Elmārs Rozītis, Upsālas bīskaps Ragnars Persenius (Zviedrijas luteriskā baznīca), Dublinas arhibīskaps Maikls Džeksons (Īrijas Anglikāņu baznīca) un Lielās Milvoku Sinodes bīskaps Džefs Berouss (ELCA Amerikas luteriskā baznīca). Klāt bija daudzi LELBĀL garīdznieki un prāvesti, kā arī bīskapi un arhibīskaps no Latvijas, Vācijas un Amerikas. Skanēja dziesmas, Dieva Vārda lasījumi, uzruna, svētīšana, sprediķis, dievgalds… Viss likās tādas svētības apmirdzēts! Tik daudz mīlestības cilvēku sejās, tik daudz lepnuma, tik daudz cerību. Likās, katrs mirklis ir skaistāks par bijušo… katrs nākamais nozīmīgāks par iepriekšējo.
Atskatoties atpakaļ uz šo dienu, var teikt, ka tā bija Dieva veidota mozaīka, kurā gan mēs un gan mūsu emocijas spēlēja zināmu lomu. Vispirms jau arhibīskapes ģimene bija klāt, lai Laumu atbalstītu tāpat kā visu iepriekš. Laulātais draugs Ivars, meita Zīle ar savu ģimeni un Kaija, abas nesa krustu, gan procesijai ienākot, gan arī izejot. Pēc fotografēšanās ar amata brāļiem un māsām arī pārējie varēja apsveikt arhibīskapi un teikt apsveikuma runas. Netrūka nenieka, arī mūsu speciālie pīrāgi, kurus burtiski saveda no visām Amerikas pusēm, gandrīz divi tūkstoši! Paldies!
Starp apsveicējiem lejas zālē bija mūsu pašu arh. emer. Elmārs E. Rozītis un LELBĀL prāv. Priedkalns no Austrālijas; prāv. Abakuks no Lielbritānijas; prāv. Bērziņš no Vācijas; prāv. Lazdiņš no LELBA un prāv. Graufelde no Zviedrijas kopā ar Upsālas bīskapu Ragnaru Persenius. Apsveica arī prāv. emer. Ivars Gaide, kas bija uzrakstījis veltījumu arhibīskapei Laumai, ko arī dziedājām dievkalpojumā. Sekoja viesi no citām baznīcām: arhibīskaps Maikls Džeksons no Dublinas, Īrijas Anglikāņu baznīcas, kas nodeva apsveikumu arī no Kenterberijas arhibīskapa Džastina Velbija; no Amerikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas apsveica bīskape Froilande un bīskape emer. Halmarsone, nododot sveicienus arī no bīskapa Džefa Berousa, kas piedalījās dievkalpojumā un nesa sveicienus no Pasaules luterāņu federācijas ģenerālsekretāra Martina Junges. Tad sekoja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga apsveikums. No Vācijas sveicēji bija Oberkirchenrat Deneke, PLF Vācijas Nacionālās komitejas ģenerālsekretārs; Rev. Kašs, PLF centra direktors Vitenbergā; Kirchenrat Rieth, Misijas un ekumenisma departamenta un Evaņģēliski luteriskās baznīcas biroja Virtembergā direktors; Rev. Šohs, Vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Latvijā. Apsveica arī māc. Barbins no Amerikas baptistu apvienības. Garīdznieki redzami klātpievienotajā fotogrāfijā.
Turpmākajā apsveikuma posmā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža Kukaiņa apsveikumu nolasīja vietnieks; Amerikas latviešu apvienības sveicienus nesa tās valdes loceklis Ēriks Krūmiņš; no “Daugavas Vanagiem” mūs uzrunāja Andris Kursietis, ASV priekšnieks. Tad bija mana kārta, un es apsveicu visas draudzes vārdā mūsu mācītāju, dāvinot Tijas Abulas izveidoto gleznu, kurā saredzamas visas Baznīcas gada krāsas. Ar Tijas Abulas palīdzību draudze dāvinās arhibīskapei stolas visās Baznīcas gada krāsās! Vēl sekoja apsveikums no viņas pirmās draudzes. Sveicienus nesa Ivars Bērziņš no Ņujorkas draudzes, kas arī tās Salas novada pārstāvis. Apsveicēju rindu noslēdza studenšu korporācija “Spīdola”, Globāla konventa dāmas, tostarp no Milvokiem Kaija Petrovska un no Toronto māc. Dr. Anita Gaide. Viņa arī minēja, ka līdzās Viļa Kolma brīnišķīgajai kompozīcijai, ko dziedājām dievkalpojumā un kas ir veltījums arhibīskapei, radās arī citas jaunas dziesmas, ieskaitot Ērika Ešenvalda kompozīciju “Gaisma aust!”. Svētīgā diena izskanēja ar pašas arhibīskapes Laumas pateicību visiem, visiem – un pāri visam – Dievam par šo neaizmirstamo dienu un izjusto mīlestību. Viņa aicināja arvien kopā kalpot un lūgt, uzticēties.
Apkopojot savas domas un izjūtas, vēlos pateikt, ka tas, ka bijām klāt tik daudzi no daudzām draudzēm un valstīm, liecināja, ka Dievs bija atbildējis uz kopējo lūgšanu, kas izteikta 106. psalma 47. pantā: “Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, un pulcē mūs atkal kopā – no tām citām tautām, lai varam pateicībā slavēt Tavu vārdu un būt laimīgi savā lepnumā, ka drīkstam daudzināt Tavu slavu!” Todien katra klātbūtne liecināja, ka LELBĀL blakus stāv brāļi un māsas no tuvienes un tālienes un cer kopā arī turpmāk veikt Dieva darbu par godu Viņam un svētību latvju tautai.
Ir jau saprotams, ka runa ir par dažādām tautām, bet, kad arhibīskaps Maikls Džeksons runāja, cik īpatnēja un globāla ir mūsu Baznīca un ka arhibīskape Lauma savā sprediķī bija apstiprinājusi to, ka katrā laika posmā mūsu Baznīcai ir bijuši citi “headquarters”, bet mērķi tie paši, tad ir gandrīz vai tā, ka mēs esam darījuši neiespējamo. Mēs esam sasaukuši kopā luterāņus no visām pasaules malām, kas tic mūsu baznīcai. Tai ir stipri pamati, un kaut gan laiki un situācijas mainās, mums, turpinot darbu, nav jāuztraucas par pamatu grīļošanos, jo šie pamati ir likti ticībā Dievam un Latvijai!
Pašās beigās gribēju pieminēt, kas mūsu draudzē vai ar mūsu draudzes piedalīšanos ir noticis šajos pēdējos sešos mēnešos. Mēs oktobrī Milvokos rīkojām Sinodi. Likās, ka visi jutās labi. Protams, liels paldies Tijai Abulai, kas ieguldīja lielu darbu, gan organizējot Sinodi, gan konsekrācijas dievkalpojumu, kā arī palīdzot ar LELBĀL plenārsēdes uzņemšanu. Daudzi palīdzēja abu nozīmīgo notikumu plānošanā un īstenošanā. Neviens paldies nebūs pietiekams, pateicoties mūsu draudzes dāmām, kuras bez mitas gādāja, lai visiem būtu labi, un bija!! Par viņu burvīgo sadarbību pārliecinājāmies konsekrācijas klusās lūgšanas un meditācijas rītā, kas notika mūsu draudzes baznīcā. Ir tik viegli vadīt un lūgt, ja paši palīgi atdod savu sirdi cilvēkiem, kalpojot Dieva mīlestībā. Vēlam mūsu arhibīskapei veselību, spēku, pacietību un Dieva mīlestību, jauno amatu veicot.
Sandra Kalve,
Milvoku Latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes priekšniece