Mildas Klampes dzeja
Pilnu interviju ar filoloģi, teoloģi, dzejnieci, LLSTA valdes locekli un mājas lapas rakstu korektori Mildu Klampi lasiet Latvijas Avīzē “Viens tūlīt būs”: Mildas Klampes dzeja (07.04.2015)
Debesu gals
Kā putekļi mēs uzputam,
kā zeme – noputam.
Skrien viens un visi zemei līdz,
vienalga – nepalīdz.
Pusmūžu sēžu es uz klints,
līdz manī pasaule skrien, dzinkst.
Un, kad tā manī izput,
Tu Vēju tanī uzpūt.
Bet Ēģipti siseņi noēd,
vārtos vecdieņi dēd.
Kā tukšis noplok vergturis,
hei, mana tauta, tevi vairs netur!
Sarkanjūra uz visām pusēm,
mēs aizmūkam paklusi klusēm,
bez brīnuma tā sausa,
jo visi dzer no rūgtā kausa.
Ir katram sava zeme – Apsolītā,
tik ne tā – Apsālītā.
Ak, celies, māte Debora,
ir laiks, tā stunda, hora!
Tas nekas, ka tukšs lauks.
Caur tevi Viņš Mājās sauks.
Tas nekas, ka tu lauzta maize.
Tā nav vairs tava raize.
Tas nekas, ka tu izliets vīns,
ka tikai pilna Nīla.
Tas nekas, ka nekas vairs mans,
jo caur, pār un iekš – viens Gans,
viena maize, viens vīns un mielasts,
zemē pārkaisītajiem – Debesu gals.
Viens
Viens tūlīt būs.
Un Gaisma nesarūs.
Viens tūlīt nāks
un pāri rokas klās.
Kad zemei auksti,
kad tā trīc,
tu Viņā plauksti,
augšup stīdz.
Viens tūlīt būs.
Un viss par Vienu kļūs.
Viens tūlīt nāks
un savus augšup vāks.
Kad zeme saplok,
kad tā šķīst,
tu Viņā ietop
Asinsšķīsts.
***
Saule atlaida
visus dūriena ķertos.
Mēness apstaigāja
visus sērdzīgos.
No viena pasaules gala
līdz otram
izauga pasaules sākums –
kā ricinkoks.
Es uzkāpu pašā galā.
Mani iespriegoja
Mūžības loks.
***
Absolūtais reizrēķins –
ir nereizrēķināt.
Bet sareizrēķināties
ar citiem.
***
Atpulksteņojusies.
Kā pielaikota
bezlaikam –
sirdspulksteņojusies
laikam.