Februāra sākumā apritēja gads kopš LELBāL diakone Ieva Puriņa tika ordinēta par LELBāL mācītāju. Piedāvājam jūsu uzmanībai nelielu ekspresinterviju ar Ievu.
– Pastāsti, lūdzu, īsumā, kā tev pagāja šis gads pildot mācītājas pienākumus? Vai draudze tevi pieņēma par savu ganu vai bija arī sarežģījumi?
– Gads ir pagājis svētīgi, bet ne pārāk atšķirīgi no iepriekšējiem. Draudzē es kalpoju jau iepriekš – kā diakone. Praktiskajā kalpošanā daudz nekas nemainījās. Draudze ir bijusi labvēlīga jau pirms tam, un arī mana ordinācija bija iespējama tikai ar draudzes aicinājumu. Es neesmu vienīgā mūsu draudzes mācītāja – es kalpoju kopā ar prāvestu Klāvu Bērziņu. Viņam ir krietni lielāka pieredze nekā man, tāpēc es esmu priecīga, ka varu no viņa daudz ko mācīties, kopā kalpojot.
– Varbūt ir bijuši kādi komentāri, kas tev tika izteikti – pozitīvi vai negatīvi – par tavu jauno amatu?
– Personīgi esmu saņēmusi apsveikumus un laba vēlējumus. Negatīvie komentāri bija internetā un šur tur medijos, bet es tos nelasīju un neklausījos. Ja būtu runa par objektīvu kritiku, mēs varētu sarunāties, bet, ja tie ir tikai dubļi un negācijas, man tas nav vajadzīgs.
– Mācītājas darbs tev nav maizes pelnīšanas darbs atšķirībā no dažiem vīriešiem kolēģiem. Tu strādā laicīgā darbā, bet par mācītājas kalpošanu algu nesaņem. Kā tev šķiet, varbūt tā arī vajadzētu organizēt kalpošanu baznīcā, lai tā būtu kalpošana no sirds un aicinājuma dēļ, bet ne ikdienas rutīna ar birokrātisku un legālistisku nokrāsu?
– Zini, abiem variantiem ir savi plusi un mīnusi. Ja mācītāja darbs ir algots un pilna laika, tad, jā, pastāv zināms risks ieslīgt rutīnā un birokrātiskos pienākumos. Tomēr tad mācītājs ir daudz vairāk pieejams draudzei, viņam vai viņai ir vieglāk plānot savu laiku, dalot to garīgajos un administratīvajos pienākumos. Ja ir maizes darbs un kalpošana ir brīvprātīga, tad nav iespējama pilnvērtīga draudzes aprūpe, jo dienā ir tikai 24 stundas arī mācītājam. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mūsu draudzē dievkalpojumi notiek tikai reizi mēnesī. Diemžēl.
– Man būtu ļoti interesanti uzzināt, kā tu jūties liturģiskajās drēbēs, jo tās kopš Lutera laikiem dažiem asociējas ar „vīriešu tērpu”?
– Es talāru neizjūtu kā vīrieša apģērbu, man nav tādu asociāciju. Man tas ir amata tērps, kas apklāj manu personīgo, lai tas netraucē dievkalpojumā būt instrumentam Dieva rokās. Es savu talāru savulaik saņēmu no sava pirmā mācītāja un prāvesta Viestura Vāveres, kad sāku kalpošanu baznīcā kā evaņģēliste. Viņš to bija mantojis no kāda vecāka mācītāja. Talārs ir īsti „vecā kaluma”, jo pirms manas ordinācijas diakona amatā Briselē es to nodevu ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu atpakaļ ar diedziņiem pogu vietā, visas bija izkusušas!
– Tu mācies kursos. Pastāsti īsumā, kas šie ir par kursiem un kādas jaunas iemaņas varbūt esi smēlusies mācītājas kalpošanai?
– Jā, es tūlīt, tūlīt beigšu savu pirmo kursu dūlu apmācībā. Dūla ir sieviete, kas sniedz nemedicīnisku atbalstu sievietei grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Pēc šā kursa es būšu dūla apmācībā un drīkstēšu praktizēties, vadot atbalstošas sarunas ar sievietēm.
Šie kursi man ir iemācījuši jaunas prasmes, kas noderēs arī mācītājas darbā. Kā būt labākai klausītājai, kā atbalstīt otru sarunā, kā palīdzēt cilvēkam pašam nonākt līdz visādi pieņemamiem lēmumiem.
Ar māc. Ievu Puriņu sarunājās Aļesja Lavrinoviča.
Korektūra – Milda Klampe.