Par lielo dāvanu un mazajām.
Katru gadu sabiedrība dalās divās lielās daļās attieksmē pret dāvanu pirkšanu un to dāvināšanu Ziemsvētkos. Vieni – nicīgi nosodoši, šo laiku sauc par lielveikalu šturmēšanu, un uzskata, ka tā tiekot aizēnots prieks par Kristus bērna dzimšanu, ko Dievs kā dāvanu mums visiem dod Ziemsvētkos. Otri, tie, kuri šturmē, klusē un iepērkas.
No novērojumiem varu teikt, ka iepērkas visi, arī tie kuri tos otrus nicina. Nav dzirdēts, ka jelkādās mājas būtu pietrūcis dāvanu tā iemesla dēļ, ka riebjas šajā laikā staigāt pa lielveikaliem. Daži, iespējams paši gatavo apsveikumus saviem mīļajiem, kas visnotaļ ir uzteicami. Bet arī tad ir jāiegriežas veikalā, lai nopirktu visus vai vismaz dažus materiālus.
Citus kaitina tas, ka pirmssvētku laikā iepirkšanās vietās tiekot drillētas Ziemsvētku salkanās dziesmiņas. Bet arī apkaitinātie iegriežas lielveikalos, jo kur gan viņicitur būtu šo faktu konstatējuši.
Tā nu pērkam visi un pirksim visi, gan tie, kuri ir par, gan tie kuri ir pret, gan tie, kuriem vienalga. Jo, kā gan bez dāvanām zem Ziemsvētku eglītes !? Ja nu vienīgi arī no pašas eglītes atsakāmies, pazaudējam dāvināšanas prieku un pašu vajadzību pēc Ziemsvētkiem.
Šo Ziemssvētku kalamburu var šķetināt līdz apnikumam. Un tā vien šķiet, ka diskusija par dāvināšanas tēmu ir kļuvusi kā Adventes laikam piederīgs rituāls.
Taču jāatzīst, ka savs skaistums un savs vēstījums ir Svētvakaram baznīcā, kur mēs dzirdam vēsti par Kristus piedzimšanu, un savs skaistums un vēstījums ir svinībām ģimenes lokā, kur tiek dalītas dāvanas. Un Kristū šie abi vēstījumi ir vienoti. Mazās dāvaniņas, kas tiek sarūpētas lielveikalos, vai pašu rokām darinātas un Ziemsvētku vakarā noliktas zem eglītes, iemāca mums dod, saņemt un par saņemto pateikties. Tāpēc savā veidā tās ir kā mūsu audzinātājas lielās dāvanas – Kristus bērniņa saņemšanai. Dāvanu sarūpēšanas process ir arī mīlestības skola, kurā mēs rūpējamies par savu tuvāko un mācamies mīlēt otru kā sevi pašu.
Ja Kristus bērns ir Dieva dāvana mums ar visu tajā ietverto patiesības esamību, tad droši var teikt, ka neviena cita dāvana nespēs to aizēnot. Tikai katram ir savs laiks, kad šo lielo dāvanu ieraudzīt un kad izprast tās patieso nozīmi. Un vēl, kad šo Dieva dāvanu atvērt.
Un vēl, kad saņēmējam atklāsies tās īstā vērtība. Un vēl, kad saņēmējs šo dāvanu vairs negaidīs katru gadu no jauna, bet aptvers, ka to ir saņēmis vienreiz pa visām reizēm un mūžīgi.
Tāds cilvēks tad gaidīs patiesi un no sirds Kristus otrreizējo atnākšanu Viņa spēkā un majestātē, un reizē kā bērns spēs priecāties kopā ar tiem, kuri joprojām ir savas lielās Ziemsvētku dāvanas meklējumos, gaidot katru gadu no jauna Kristus bērniņu nākam.
Rudīte Losāne