STARP SAVĒJIEM AMERIKĀ
Nepilna kilometra augstumā virs Rīgas lidmašīna iegrima miglā, grabošas skaņas pavadītas, atvērās šasijas, un pēc brīža, atsitoties pret skrejceļu, lidmašīnas riteņi saskārās ar asfalta segumu. Esmu Latvijā. Lai arī Čikāga no manis atvadījās silta un saulaina, bet Rīga sagaidīja pelēki auksta, sajūta, ka esmu atpakaļ dzimtenē, bija gaiša kā saulaina rudens diena. Vēl tikai jāpārvar dažas sajūtu neērtības, kas radušās, pārlidojot pāri laika joslām un pazaudējot ceļā vienu negulētu nakti. Pāris dienu jāpagaida, kad bioloģiskais pulkstenis atkal sāks tikšķēt Rīgas ritmā, un tad jau varēs laisties ikdienas skrejā. Bet ceļojums uz Amerikas vidieni pie Latvijas evaņģēliski luteriskajām draudzēm ārpus Latvijas, kas aizsākās 14. oktobrī un ilga līdz 30. oktobrim, paliks ilgi atmiņā. Notikumu dēļ, kuri piedzīvoti tālajā Amerikas kontinentā un kas spēj pārsteigt visādos veidos, bet galvenais, sastapto cilvēku dēļ, kuri šajā ceļojumā bija pats dārgākais ieguvums.
Sadraudzība ir Dieva dāvana
“Es turēšu virs galvas avīzi “Laiks””, – tā rakstīja Baiba Liepiņa no Čikāgas Ciānas draudzes e-pasta vēstulē, lai viņu ieraudzītu Čikāgas lidostā. Avīzi “Laiks“ zināju jau iepriekš, bet Baibu iepazinu šā ceļojuma laikā. Lietišķa, darbīga, gatava ziedot otram pašu dārgāko – attiecības, laiku un rūpes. Viņā šķita apvienoti divi arhetipiski Bībeles tēli – purpura pārdevēja, vārdā Lidija, kas saka: “Nāciet manā namā un palieciet,” un mācekle Tabita (stirna – aram. val.), kas visu mūžu darīja labus darbus. Ar stirnas vieglumu viņa darīja visu, gan uzņemot ciemiņus savā namā, gan ilgus gadus kalpojot par priekšnieci Ciānas draudzē. Kaut arī no draudzes priekšnieces amata Baiba jau labu laiku bija atteikusies, viņas telefons zvanīja ik pa brīdim, jo vienmēr kādam bija nepieciešams Baibas padoms. Baiba bija ieguldījusi lielu darbu, lai sakārtotu mana ceļojuma maršrutu, kas aizsākās Čikāgā, tālāk veda uz Mineapoli, Grandrepidsu, Kalamazū, Klīvlendu un Milvokiem. Ceļojuma galvenais mērķis bija dalība ar priekšlasījumu LELBA XIV sinodē, kas notika no 24. līdz 26. oktobrim Milvokos. Bet līdz tam, viesojoties vidienes draudzēs, stāstīju par kalpošanu cietumā, par Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības darbu, vadīju Bībeles stundas un lasīju dzeju, protams, savējo. Neizpalika arī sarunas par Latviju.
Lai arī Latvija ir maza pasaules kartē, taču Amerikas latviešu sirdīs tā iegūst īpašu lielumu, īpašu skaistumu un īpašu vērtību. Jo, viņiem kā bērniem dodoties prom no Latvijas bēgļu gaitās, vecāki šādu Latvijas tēlu ir atstājuši mantojumā. Varbūt ir nekorekti salīdzināt, bet šķiet, ka politiskos bēgļus, kuri bija spiesti atstāt Latviju Otrā pasaules kara beigās, no ekonomiskajiem bēgļiem šodien atšķir dzimtenes izjūta. Tie, kuri pameta Latviju, simboliski runājot, Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme deg” izskaņās, dzimteni nesa savā sirdī kā ideālu. Līdzi tika aizvesti dažādi mākslas darbi, grāmatas un citas vērtīgas lietas, lai nepazaudētu savu kultūru, savu valodu svešumā, cerot drīz atgriezties. Taču liktenis bija lēmis citādi. Bija jāsāk celt jaunu dzīvi svešumā. Bija jāvij sava ligzda svešas kultūras telpā, kurā laist pasaulē pēcnācējus, saglabājot identitāti, saglabājot latviskās vērtības. Vēl nebija iegādātas mājas, kurās dzīvot, kad jau tika vākti ziedojumi dievnamu iegādei vai celtniecībai. Garīgie vadītāji pulcināja latviešus vienkopus lūgšanās, dievkalpojumos un sadraudzībai, kur līdztekus cieņā tika celts viss latviskais.
Vispirms dievnams, pēc tam paša nams, ne otrādi – bija garants stiprai latviskai kopienai multikulturālajā un multireliģiskajā Amerikas vidē.
Sadraudzība joprojām ir īpaša vērtība Amerikas latviešu vidū. Tiek veikti stundām ilgi pārbraucieni, lai satiktos, lai aprunātos, lai kopā svinētu dievkalpojumus. Kaut daudzās baznīcās dievlūdzēji noveco un paliek arvien mazāk, tomēr katrs, kas spēj kustēties, dodas ceļā, lai satiktu savējos. Un šīs tikšanās reizes, kuru centrā atrodas dievkalpojums, ir kā elpas vilciens turpmākajam dzīves cēlienam.
Šo Dieva dāvanu – sadraudzību – arī man bija iespēja dāsni baudīt. Mineapolē ar ziediem lidostā mani sagaidīja Dags un Edija Demandti. Edija zem sirds nesa Dieva radībiņu, kam pasaulē būs lemts ienākt un to iepazīt, dzīvojot Amerikā. Un šai ģimenei būs ļoti svarīga vide, kurā augs un attīstīsies viņu pēcnācējs. Dags un Edija pastāstīja, ka draudzē pašreiz ir četras topošās māmiņas. Tas mācītāju iepriecina, jo būs kristības un pēc dažiem gadiem pieaugums svētdienas skolai. Pāris gadu, kamēr Dags ir mācītājs Mineapoles Sv. Paula draudzē, kopā ar Ediju viņi ir nodibinājuši slavēšanas grupu un sākuši arī citas aktivitātes, kas piesaistījušas jauniešus. Patīkami bija dzirdēt, ka Dags draudzes vadību apguvis, atrodoties gadu praksē LELB Jēzus draudzē pie mācītāja Erberta Bikšes. Arī Latvijā mēs bijām tikušies, kad Dags ieradās, mācītāja nozīmēts, vadīt dievkalpojumu sieviešu cietumā, kurā es kalpoju par kapelāni. Tagad man bija iespēja iepazīt šo jauno mācītāju tuvāk un pārliecināties par viņa dedzību ticībā un kalpošanas aicinājumu. Bībeles stundā izdevās satikt mācītāju emeritus Maiju Cepuri, kas līdz tam bija kalpojusi Sv. Paula draudzē. Bet vakaros un rītos par mani Mineapolē rūpējās viesmīlīgā Gunda Lūse un draudzes priekšnieks Gerolds Lūsis. Vienkārši, mīļi un sirsnīgi, tā varu teikt par viesošanos pie mineapoliešiem.
Protams, pati dārgākā vērtība un lielākais ieguvums šajā ceļojumā bija cilvēki, kurus satiku. Tāpēc nevaru nepieminēt Vilmu Bolšteinu, kura mani savā namā Kalamazū uzņēma tikai vienu nakti, bet no šīs tikšanās palikusi sajūta, ka dzīvespriecīgo jauko kundzi pazīstu jau sen. Mēs pavadījām ilgu laiku vakara sarunā. Viņa stāstīja par savu dzīvi un par vīru Arvīdu Bolšteinu, kas nu jau aizsaukts mūžībā. Arvīds ir bijis talantīgs skolotājs un žurnālists, kā arī pazīstams latviešu sabiedriskais darbinieks trimdā, dažus gadus pat PBLA un ALA Kultūras fonda priekšsēdētājs. Piecpadsmit gadus Arvīds Bolšteins strādājis kā direktors latviešu centrā “Garezers”.
Garezera vārdu dzirdēju pieminam visās draudzēs un arī LELBA sinodē. Šķita, ka Garezers, kurš atrodas Vidienes centrā, dibināts 1965. gadā, un kura rakstībā lieto Mīlenbaha un Endzelīna mīksto “ŗ”, ir kā latviešu paradīze Amerikā. Un kā nu ne, Garezera misijā ir ierakstīts: “Garezers pastāv, lai pulcinātu latviešu sabiedrību, audzinātu un mācītu latviešu jaunatni, lai stiprinātu latviešu valodu, kultūru un garīgās vērtības, lai veicinātu latvietību un saites ar Latviju.” Garezera īpašumā esot vairāk nekā simts ēku, visas ar latviskiem nosaukumiem, un daudzi nami ir tikuši pašu latviešu rokām celti. Tur atrodoties arī brīvdabas dievnams, ezermala, dziesmu leja un citas vietas dažādām aktivitātēm. Arī Garezera tuvāko apkārtni ir apdzīvojuši latvieši. Garezeram līdzās atrodas apdzīvotas vietas – “Mazā Latvija” un “Ciems Latvija”. LELBA sinodē gan vairāk tika runāts par rūpēm, kādas sagādā šī lielā īpašuma uzturēšana. Bet no sinodes dalībniekiem dzirdēju arī stāstus, kā Garezerā tika noskatīta līgava, kā jaunībā pavadītas skaistas piedzīvojumiem bagātas vasaras, bet tagad tā ir vieta, kur jaunatne, vasarās dzīvojot nometnēs, apgūst latviešu valodu un latviešu kultūru.
Patiesu sadraudzības prieku piedzīvoju arī Klīvlendā, kad mācītāja Sarma Eglīte mani iepazīstināja ar Zelmu un viņas mammu Vilmu no Klīvlendas Apvienotās draudzes. Žēl, ka aizmirsu pajautāt uzvārdu abām labsirdīgajām kundzēm, kuras bija sarūpējušas tik interesantu piedzīvojumu, par kuru stāstīšu tālāk.
Pēc Bībeles stundas un dzejas lasījuma Klīvlendas draudzē mēs devāmies pie amišiem uz Amišu zemi. Tā ir viena no interesantākajām reliģiskajām kopienām Amerikā. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 tūkstoši amišu, un kopiena, kuru mēs apmeklējām Ohaijo štatā Holmas novadā netālu no Klīvlendas, ir vislielākā pasaulē. Tajā dzīvojot apmēram 36 tūkstoši šīs reliģiskās kopienas pārstāvju. Mēs apskatījām tikai mazu stūrīti no Amišu zemes, bet tas bija patiesi iespaidīgi. Rudenīgi krāšņs bija brauciens turp un atpakaļ pa kalniem un lejām, un šķita, ka rudens vairāk bija piestrādājis, apgleznojot Amišu zemi nekā Latviju. Automašīnas salonā smaržoja pēc pašceptiem pīrāgiem, ar kuriem ik pa laikam mūs cienāja Vilma, kamēr Zelma droši vadīja auto pa kalnainajiem līkločiem. Abas sievietes, līdzīgi kā amiši, dzīvo laukos un nodarbojas ar lauksaimniecību. Taču viņu dzīvesveidu atšķirībā no amišiem raksturoja latviskums, kas izpaudās abu atturīgajās piezīmēs par dzīvi Amerikas laukos. Vilmas saulē iedegusī seja liecināja par to, ka liela dienas daļa tiek pavadīta ārpus mājas lauku darbos. Protams, ārpus citādas mājas, kādu mēs redzējām Amišu zemē. Amišiem dzīvojamās mājas ir bez garāžām, bez elektrības stabiem un vadiem, jo viņi nelieto ne elektrību, ne televīziju, ne internetu, ne arī automašīnas. Amiši uzskata, ka šīs lietas traucē kalpošanai Dievam. Viņi brauc ar pajūgiem kā pirms vairākiem gadsimtiem. Uz lielceļiem var sastapt melnus zirgus iejūgtus melnās karietēs, ko sauc par bagijiem. Amiši ģērbjas vienkāršos senatnīgos tērpos, kuros aizdarēm lieto īpašus āķīšus pogu un rāvējslēdzēju vietā. Vīri valkā melnas hūtes, bet sievietes baltas aubes, kas simbolizē Dieva aizsardzību. Amiši nodarbojas ar naturālo saimniecību, paši saražo sev uzturu un apģērbu, ceļ mājas, būvē tiltus un reizē ir arī labi tirgotāji. Tūristi tur varēja iegādāties amišu izaudzētus svaigus dārzeņus un augļus, kā arī viņu pašu darinātas mēbeles par pieklājīgām cenām. Taču suvenīrus ar saviem logo amiši, kā citviet Amerikā, uzticējuši ražot ķīniešiem. No visa suvenīru klāsta izvēlējos to, kas man šķita visatbilstošākais tās dienas noskaņojumam. Nopirku dabīgās ādas atslēgas piekariņu, uz kura angļu valodā bija uzraksts: “Sadraudzība ir Dieva dāvana”. Mūsu ceļojuma beigās kopā ar Zelmu, Vilmu un Sarmu ieturējām maltīti kādā no vietējiem restorāniem, kurā starp apkalpotājiem redzēju arī pāris jaunietes, tērptas baltajās aubēs.
Amerikā attiecībās ar tautiešiem sadraudzību es baudīju visvairāk. Un šķita, ka šajā daudznacionālajā sabiedrībā, kurā savu patvērumu ir atradušas dažādu tautu un dažādu reliģiju kopienas, tostarp arī latvieši, līdzās dzīvošana un cieņa vienam pret otru ir iespējama tieši tādēļ, ka viņi prot lietot šo tik svarīgo Dieva doto dāvanu.
Mācītājas trimdā
Šodien latviešus, kas dzīvo ārpus Latvijas, vairs nemēdz saukt par trimdiniekiem. Trimda ir beigusies, kopš Latvija atkal ir kļuvusi brīva. Tie, kas vēlējušies, kuriem bija tādas iespējas, ir atgriezušies tēvzemē, citi palikuši savā mītnes zemē. Taču droši par trimdiniecēm var uzskatīt un par tādām saukt tās sievietes, kuras devušās prom no Latvijas, lai atsauktos Dieva aicinājumam kalpot par draudžu ganēm, par mācītājām, jo viņām šāda iespēja Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā pašreiz ir liegta. Ordinācijas pretinieki noteikti vienā balsī apgalvos, ka tā ir viņu pašu iedoma būt par mācītājām, jo Dievs aicinot tikai vīriešus. Lai nu paliek šis, manuprāt, absurdais apgalvojums, katrs jau pats reiz atbildēs Dieva priekšā par to, ka savus vārdus ir piedēvējuši Dievam. Taču vēsture par sieviešu kalpošanu garīdznieces amatā liecina ko citu. Dieva aicinājums Latvijas luteriskajā baznīcā sievietēm ir izskanējis un pirmās mācītājas jau tikušas ordinētas kopš 1975. gada, līdz kamēr to aizliedza pašreizējais arhibīskaps. Bet aicinājums joprojām skan. Šis aicinājums ir savā veidā Reformācijas turpinājums. Aizliegumu izpildīt Dieva aicinājumu metaforiski gribas salīdzināt ar maza strautiņa parādīšanos zemē, kurai nepieciešams vairāk valgmes, lai tā zaļotu, bet strautam virsū tiek uzlikts akmens, un pašreiz pa spēkam to nocelt nav nevienam, jo tas tiek bargi apsargāts no ordinācijas pretinieku puses. Bet dabā strautiņš, kura ceļš nosprostots ar akmeni, atrod citu virzienu tecējumam. Līdzīgi strautiņiem arī Latvijā reiz aicinātās sievietes ir atradušas citu ceļu kalpot garīgā amatā, un šis ceļš ir aizvedis kalpošanā ārpus Latvijas.
Amerikas ceļojumā man bija iespēja satikties ar daudzām no viņām. Ar Gundegu Puidzu, kas kalpo Čikāgā Ciānas draudzē, ar Ievu Pušmucāni-Kineiko, kas kalpo kā mācītāja Ņūbransvikas un Leikvudas draudzē, ar Daci Zušmani, kas pašreiz ģimenes apstākļu dēļ uz laiku kalpošanu ir pārtraukusi, ar mācītāju Giju Galiņu, kas kalpo Takomas draudzē, ar mācītāju Ilzi Larsenu, kas kalpo Grandrepidsu draudzē, un ar mācītāju Aiju Grēmu, nupat Kalamazū draudzes izvēlētu. Visas nosauktās garīdznieces, kuru dzimtene ir Latvija, katra savā laikā bija spiestas kļūt par trimdiniecēm, lai piepildītu Dieva aicinājumu. Varu teikt patiesi un no sirds, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca šo sieviešu personās ir pazaudējusi gudras un talantīgas Dieva kalpones, kuru kalpošana Latvijas draudzēs būtu femīni dzīvinoša. Gluži kā ģimenē pilnvaras bērnu audzināšanā nevar būt vienīgi tēvam, bet māti atstāt kalpones statusā, tāpat arī draudžu ganīšanā abiem dzimumiem ir jābūt līdztiesīgiem. Šo veselīgo vidi, kur sievietes un vīrieši kalpo kopā līdztiesībā, pārpārēm izbaudīju LELBA sinodes atklāšanas un nobeiguma dievkalpojumos, kad tos vadīja gan garīdznieces, gan garīdznieki un arhibīskaps Elmārs Rozītis kopā ar arhibīskapi electus Laumu Zušēvicu iesvētīja Rotu Stoni un Lindu Sniedzi Taggarti par diakonēm. Īpaši spēcīga bija kopkora dziedāšana liturģijas laikā, kad dažus pantus dziedāja tikai sievietes, dažus tikai vīrieši, bet, kad abas balsis savijās vienā skanējumā, – tas patiešām bija vareni.
Visas sinodes darba dienas caurvija brīva gaisotne un sirsnīga sadraudzība. Tāda var būt tikai kopienā, kurā nevalda hierarhiskas, samocītas attiecības, bet patiesa sadraudzība garā. Brālis Rožē no Tezē reiz esot teicis, ka Kristus nav nācis uz zemes nodibināt jaunu reliģiju, bet jaunas attiecības. Šīs jaunās attiecības tad nu varēja izbaudīt visu sinodes laiku.
Debesu draudze
Pirmā mācītāja, ar ko satikos Amerikā, bija Gundega Puidza. Viņa mani uzaicināja piedalīties svecīšu vakarā Čikāgas kapsētā, kurā atrodas Ciānas draudzes kapi. Tā kā bija vēl gaiša diena, tad par svecīšu vakaru to īsti nosaukt nevarēja, bet gan par dievkalpojumu, kurā tiek pieminēti mūžībā aizsauktie. Tas bija līdzīgs dievkalpojumam, kas Latvijas apstākļos ievadītu laika posmu, kad kapsētās iestājas ziemas periods. Kad novīst pēdējie ziedi un kapu kopiņas ieslīgst mierā līdz pavasarim. Jā, tas tā būtu Latvijā, bet Amerikas kapos nav ne kapu kopiņu, ne ziedu, kam novīst, jo apkārt kapu pieminekļiem ir tikai labi kopts zāliens. Izstaigāju Ciānas draudzes kapus krustām šķērsām un atradu daudzus jo daudzus kapu pieminekļus, uz kuriem rakstīti latviešu vārdi, uzvārdi, dzimšanas un miršanas gadi. Izdevās būt arī vietā, kur novietota prāvesta Viļa Vārsberga urna.
Viļa Vārsberga vārds ir saistīts arī ar Latvijas Universitāti. No 1994. līdz 1999. gadam V. Vārsbergs bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, trīs gadus viņš tika ievēlēts par universitātes senāta locekli un LU viņam piešķīra goda doktora nosaukumu. 2002. gadā V. Vārsbergs atgriezās Čikāgā. Tajā pašā gadā viņam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Vili Vārsbergu mūžībā aizsauca 2012. gadā Čikāgā.
Gados vecākie cilvēki, kādi ir vairākumā ārpus Latvijas draudzēs, viens pēc otra aiziet Mūžībā. Mācītājs Dags Demondts pagājušajā gadā ap Ziemassvētkiem esot noturējis septiņpadsmit izvadīšanas dievkalpojumus. Debesu draudze iet vairumā, bet zemes draudze – mazumā. Mācītājiem daudz rūpes jāvelta gados vecākajiem draudzes locekļiem, kas paši uz dievkalpojumiem atbraukt vairs nespēj. Garie pārbraucieni vizitācijās pie draudzes locekļiem ir šo mācītāju ikdiena.
Viesojoties Grandrepidsos pie mācītājas Ilzes Larsenas, iznāca piedalīties kāda draudzes locekļa atvadu dievkalpojumā, kuru viņa vadīja. Ilze stāstīja, ka pēdējā laikā visbiežākie draudzes kopējie pasākumi esot bēres. Bēru dievkalpojumi parasti notiek divās valodās – latviešu un angļu, jo ģimenē jaunākā paaudze bieži vien vairs nerunā latviešu valodā, sevišķi tad, ja viens no vecākiem runā tikai angliski. Mirušā draudzes locekļa urna pēc dievkalpojuma dievnamā tika vesta uz kapsētu un iemūrēta speciālā sienā. Šajā izvadīšanas pasākuma daļā piedalījās tikai tuvinieki, tādēļ man bija brīvs laiks un iespēja pastaigāt pa kapsētu. Tā bija tukša un vientuļa, vienīgi pelēcīgas vāveres droši lēkāja pa koku zariem, kapu pieminekļiem un zālienu. Šad tad pa celiņu aizbrauca kāda automašīna. Bet man pārsteidzošākais šķita tas, ka cauri kapsētai rudens krosu skrēja jaunieši, iespējams, pēdējo klašu skolēni. Kāds bariņš, lai ātrāk nokļūtu līdz finišam, izvēlējās taisnāko ceļu un kā barjerskrējienā devās pāri kapu piemiņas plāksnēm, kas visnotaļ ir zemas un kā šķēršļi bija viegli pārvaramas, jo vairākums ir gulošā stāvoklī. No redzētā varēju noprast, ka Latvijā salīdzinājumā ar Ameriku valda citādas apbedīšanas, kapu un kapsētu tradīcijas.
Sinodē iepazinos ar prāvestu Oļģertu Sniedzi, kuru dēvē par Debesu draudzes mācītāju. Oļģerts ir dzīvespriecīgs un jautrs kungs jau krietni gados. Viņš ir mācītājs Brāļu kapos Katskiļos, kura ir vienīgi latviešu kapsēta un izveidota 20. gadsimta 60. gados. Katskiļu kapi atrodas netālu no Ņujorkas. Šajos kapos tiek apglabāti mirušie gan kremētā veidā urnās, gan šķirstos.
Jā, Amerikā latviešu luterāņu draudzes noveco, tādēļ to mācītāji ir nobažījušies par draudžu pastāvēšanu ilgtermiņā. Bet vai tad tā nav mūsu ilgotā nākotne – atgriezties debesīs pie Dieva, no kurienes ir nākusi mūsu dvēsele un gars? Kā Pāvils teicis: “Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, jo tas ir daudz labāk.” (Flp 1:23) Un vai tā nav mūsu patiesā kalpošana – rūpēties, lai neviens neatkristu no Dieva un dzīves galā visi kļūtu par debesu draudzes locekļiem? Dilemma starp vēlmi dzīvot mūžīgi un vēlmi dzīvot šajā pasaulē pastāvēs vienmēr kā izaicinājums kristiešu vidū.
Lai šī raksta sadaļa neiegūtu savā veidā fatālu noskaņu, tās beigās vēlos pieminēt, ka daudzās LELBA draudzēs kā izdzīvošanas cerība un garants darbojas latviešu skoliņas, kur dažās ir pat simts skolēnu. Bērni no latviešu ģimenēm katru sestdienu pulcējas uz mācībām. Arvien piepulcinās arī tie bērni, kuru vecāki uz dzīvi Amerikā pārcēlušies pēdējā laikā. Šādas skoliņas Ražas svētku svinībās man bija iespēja piedalīties Čikāgā. Pasākumu zāle čalot čaloja no bērnu balsīm, un svētku tirdziņā, kur viss tika pirkts un pārdots par paštaisītiem latiem, sarunas notika skaidrā latviešu valodā.
Pirmā latviešu arhibīskape
Mana viesošanās pie Amerikas latviešiem notika patiešām vēsturiski nozīmīgā laikā. Esot Milvoku Sv. Paula draudzē, no mācītāja Daga uzzināju, ka LELBA prāveste Lauma Zušēvica ar krietnu balsu pārākumu ir ievēlēta par nākamo LELBāL arhibīskapi. Pašreizējais LELBāL arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis 2015. gada februārī Milvokos nodos Baznīcas gana zizli savai pēctecei. Katrā latviešu kopienā, kurā viesojos ceļojuma laikā, šī vēsts bija kā centrālais notikums, un es redzēju draudžu locekļu mīlestību pret savu topošo baznīcas gani. Par šo mīlestību arī pārliecinājos LELBA sinodē, kur prāvestei pateicās par līdzšinējo kalpošanu un sirsnīgi sveica ar priekšā stāvošo.
Jā, patiešām tas ir vēsturisks notikums. Laumas Zušēvicas ievēlēšana arhibīskapes amatā apliecina vēlreiz, ka Dieva aicinājums kalpošanai latviešu sievietēm joprojām pastāv. Sieviešu ordinācija jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijis šķērslis abu latviešu luterāņu baznīcu apvienošanās jautājumā. Šī apvienošanās būtu vajadzīga daudzu iemeslu dēļ, un tā nenoliedzami nestu redzamus garīgus augļus. Tā būtu ļoti vajadzīga tiem vecajiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nespēj atgriezties savā tēvzemē. Tā ļautu viņiem justies vajadzīgiem un piederīgiem Latvijai. Abu baznīcu apvienošanās ļoti būtu vajadzīga arī jauniešiem – tieši tā paša iemesla dēļ – lai viņi nepazustu Amerikas kultūras plašumos. Tā būtu nepieciešama arī mums, Latvijā dzīvojošiem. Vispirms jau tādēļ, lai mēs atgrieztos luteriskās tradīcijas vienkāršībā, lai mēs kļūtu atvērtāki sadraudzībai savā starpā un ārpus, lai mēs būtu lielāka un plašāka baznīca un lai mēs kopā ar pasaulē dzīvojošiem latviešu luterāņiem sajustos kā viena Dieva tauta, kam ir viens kopējs pamats – Kristus mīlestība. Dieva tauta, kas līdztekus citiem Baznīcas svētkiem kopā varētu svinēt Reformācijas dienu kā ticības atjaunošanas svētkus. Bet pašreizējā situācija parāda, ka principi ir svarīgāki par mīlestību pret cilvēku. Es pat šeit nevēlos runāt par teoloģiju. Tas ir tik diskutējams jautājums, kurai pusei teoloģiski ir taisnība, ka šī diskusija diskutēšanas dēļ vien nekad nebeigsies. Un tiem, kuri būs pret sieviešu ordināciju, vienmēr šķitīs, ka manis pieminētajai mīlestībai pret cilvēku vēl ir vajadzīgi stingri likumi par to, ko drīkst un ko nedrīkst mīlestībā darīt.
LELBA sinodē tās vadītāja Lauma Zušēvica kādā uzrunā teica: ”Es mīlu šo baznīcu!” Tie bija pieklusināti, bet patiesi vārdi. Mīlēt, tas nenozīmē tikai just, bet tas nozīmē arī darīt.
Trīs dienas LELBA XIV sinodes laikā, kurā tika pārskatīts iepriekšējo trīs gadu veikums, nospraustas vadlīnijas nākošajiem gadiem, ievēlēta LELBA jaunā pārvalde un ievēlēts jaunais pārvaldes priekšnieks prāvests Gunārs Lazdiņš, man bija iespēja vērot, kā Lauma tiek galā ar vadību, ar dažādu sarežģītu jautājumu risināšanu, kā viņa prot deleģēt, kā prot uzklausīt citādu viedokli, un visā aizņemtībā viņa atrada laiku arī aprunāties ar sinodes dalībniekiem. Un tas viss notika sirsnīgā vienkāršībā. Tā jautājumus var kārtot vienīgi mīlestībā uz Kristus baznīcu.
Mana ceļojuma beigās cienītā un mīlēta arhibīskape electus tā vietā, lai pēc krietni padarīta darba atpūstos, atrada laiku gandrīz divu dienu ilgumā sadraudzībai arī ar mani. Es patiešām jutos pagodināta un no sirds pateicīga par tādu iespēju.
Pirmspēdējā dienā pirms došanās uz Latviju biju aicināta viesoties Milvoku draudzē, kur Lauma Zušēvica ilgus gadus kalpo par mācītāju. Tikos ar draudzes locekļiem. Un te es nevaru nepieminēt vēl kādu interesantu personību, ar kuru iepazinos viesošanās laikā Milvokos. Tā ir draudzes priekšniece Sandra Kalve (Balode), kas bija un vienmēr paliks kā viena no TTT basketbola komandas zelta meitenēm. Liela mīlestība 20. gs. deviņdesmitajos gados Sandrai lika atteikties no sportistes karjeras Latvijā un doties uz Ameriku, kur viņa dzīvo, strādā un kopā ar vīru audzina meitu. Sandra arī no sirds priecājas par Laumas priekšā stāvošo atbildīgo kalpošanas amatu, un esmu droša, ka arī turpmāk viņas sportiskais rūdījums un ticība būs stiprs atbalsts draudzes mācītājai.
Laumai Zušēvicai arhibīskapes amatā priekšā stāv daudz izaicinājumu. Gan risinot problēmas savā baznīcā, gan arī veidojot attiecības ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu arhibīskapa Jāņa Vanaga personā. Jaunajai arhibīskapei gribas novēlēt daudz mīlestības rezervju, lielu izturību un Dieva dotu gudrību visās lietās, jo “.. visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis”. (Rm 8:37)
Nobeigums
Nekas jau šajā pasaulē nenotiek ārpus Dieva apredzības. Tai skaitā arī mans ceļojums uz Ameriku. Viss šķita piepildāmies īstajā laikā – gan mana viesošanās LELBA XIV sinodē, gan sešu draudžu apmeklējums Amerikas vidienē, gan tikšanās ar mācītājiem un citiem interesantiem cilvēkiem, gan iepazīšanās ar Amerikas kultūrvidi gleznainajā zelta rudenī. Redzētā un piedzīvotā, protams, bija vairāk, nekā iespējams iekļaut šajā īsajā ceļojuma aprakstā. Gūtie iespaidi noteikti vēl ilgi atbalsosies atmiņā un dos stiprinājumu un iedvesmu. Bet visu pieredzēto apkopojot vienā teikumā, varu droši teikt – biju starp savējiem. Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēdētāja, LELB evaņģēliste, kapelāne Rudīte Losāne