Čikāga. Ņujorka, Vašingtona D. C. Šogad straujā secībā trīs sievietes tika izraudzītas vadīt vēsturiskas augsto smaiļu baznīcas šajās trīs pilsētās.
Šā gada maijā mācītāja Šenona Džonsone Keršnere kļuva par pirmo sievieti vecāko mācītāju Čikāgas Ceturtajā presbiteriāņu baznīcā. Jūnijā mācītāja Eimija Butlere tika ievēlēta par vecāko mācītāju Ņujorkas pilsētas Riversaidas baznīcā. Un visbeidzot jūlijā mācītāja Džindžera Gainesa-Kirelli sāka vadīt Fandrijas (Foundry) Apvienoto metodistu baznīcu Vašingtonā D. C.
“Tas ir ļoti spēcīgi, kad sievietes runā no šīm kancelēm un runā drosmīgi – kā sabiedrības balsis šajās sabiedriskajās ēkās,” teica Apvienības teoloģijas semināra prezidente, mācītāja Serēna Džounsa.
Ir pagājis jau 40 gadu, kopš Episkopālā baznīca pirmo reizi sāka ordinēt sievietes, un arī citas denominācijas jau krietnu laiku iekļauj sievietes savās klēriķu aprindās. Bet jaunie sasniegumi minētās trīs sievietes sasniedza daudz agrāk nekā citas viņu kolēģes. Pēc Hārtfordas reliģijas izpētes institūta sniegtajiem datiem, ordinētās sievietes visbiežāk kalpo mazākās draudzēs.
Pētniece Diāna Butlere Basa slavēja šo sieviešu ienākšanu jaunajos amatos – katra ir četrdesmit gadus veca un vada lielu pilsētas draudzi, kas mājo neogotikas dizaina celtnē, – tomēr vienlaikus Butlere Basa arī norādīja, vai šajā gadījumā sievietes neatspoguļojot „General Motors fenomenu”.
Diāna Butlere Basa, kas ir grāmatas „Kristietība pēc reliģijas” („Christianity After Religion”) autore, jautā: „Vai sievietes vadošajos amatos nāk tikai tad, kad institūcijas jau sāk sabrukt?”
„Tagad, kad tās (baznīcas) ir nonākušas krīzē, izskatās, ka vīrieši atkāpjas un saka: ak, jā, mēs atstājam to sievietēm. – Ja draudzei neveicas, tā tad ir sievietes vaina. Tas ir kā abpusēji griezīgs zobens,” Butlere Basa turpina.
Mācītāja Gainesa-Kirelli (44 gadi) uzskata citādi: “Es domāju, ka tie ir izaicinājumi, un es domāju, ka mēs tos piedzīvojam un ka tā ir ļoti pozitīva zīme, ka sievietes tiek pieskaitītas tiem, kas spēj saskarties ar šiem izaicinājumiem augstākajā līmenī.”
Reliģijas socioloģe Sintija Vulevere teica, ka sieviešu virzība šo nozīmīgo svētnīcu augstākajos amatos notiek izolētajā galvenā virziena protestantisma telpā, kur 20% no draudzēm vada sievietes.
“Ja jūs ielūkosieties konservatīvajās protestantu draudzēs, jūs atradīsiet tikai dažas; katoļu baznīcā – nulle,” teica Vulevere, kas ir galvenā virziena denomināciju reģionālo ofisu laikraksta “The Parish Paper” redaktore. “Ir brīnišķīgi, ka sievietēm tiek dotas šāda veida iespējas kalpot lielajās baznīcās, bet tas ir ļoti mazs pīrāga gabals,” turpina Vulevere.
Visām trim vecākajām mācītājām nācās lekt pāri dzimuma specifiskajām barjerām.
Jūnijā mācītāja Eimija Butlere savā tviterī ievietoja aicinājumu “nevergetsold” (nekad nepārdodies) un ierakstīja, ka bēru direktors nevarēja noticēt, ka viņa ir baznīcas kalpotāja.
Tāpat viņai nācās lūgt apsardzes darbinieku viņa ofisā sameklēt viņas bijušās draudzes mājaslapu internetā, lai parādītu viņas fotogrāfiju, lai mācītāja varētu vēlā vakara stundā apciemot slimu draudzes locekli.
“Klau, es zinu, ka tu esi viņa draudzene,” apsardzes darbinieks noreaģēja, pirms pārliecinājās par to, ka sieviete ir mācītāja.
Mācītāja Šenona Džonsone Keršnere pastāstīja, ka savas kalpošanas sākumā, kad viņa bija slimnīcas kapelāne, viņa bieži, ieejot palātās, tika raidīta ārā, jo neesot „īsta baznīcas kalpotāja”.
Bet katrā vietā, kur mācītāja Džindžera Gainesa-Kirelli kalpoja kā pirmā sieviete mācītāja, viņai bija jādzird viena un tā pati tēma dažādās variācijās: „Es biju satraucies, ka mēs dabūsim sievieti, bet es domāju, ka gan jau būs labi.”
Līdzvērtīga alga bija vēl viens šķērslis.
Gan mācītāja Butlere, gan arī Rīversaidas baznīcas padomes priekšsēdētājs Lens Līčs apstiprināja, ka mācītāja pamatalga ir $250 000 gadā, kas ir līdzvērtīga iepriekšējā mācītāja Breda Brekstona algai.
“Tas ir liels amats man, bet tā ir arī liela, brīnišķīga iespēja un liels risks; un es domāju, ka Rīversaidas baznīca patiešām ir spērusi soli uz priekšu, lai parādītu lielisku piemēru pārējai kristīgajai pasaulei,” teica mācītāja Butlere, kura dzimusi Havaju salās un kuras draudzē vairākums ir afroamerikāņi.
Mācītāja Butlere savu algu un sociālās garantijas raksturoja kā „pietiekami taisnīgas”. Baznīcas padomes priekšsēdētājs Lens Līčs pavēstīja, ka mācītāja nolēmusi ik gadu ieguldīt $35 000 draudzes starpdenomināciju vispārējā fondā un papildus $26 000 dot stipendiju draudzes studentam, lai apmaksātu gada studiju maksu draudzes skolā.
Keršnere un Gainesa-Kirelli arī apstiprināja, ka viņām tiek maksāts taisnīgi.
Visas trīs sievietes ne tikai atrodas draudžu priekšgalā, bet arī vada pakļautībā esošos draudzes darbiniekus, ieskaitot citas sievietes mācītājas. Rīversaidas darbinieku vidū ir četras sievietes mācītājas, Ceturtajā baznīcā ir trīs asociētās sievietes mācītājas, un Faundrijas baznīcā ir viena asociētā sieviete mācītāja, kā arī sieviete izpildmācītāja.
“Patiesība ir tāda, ka gadiem tas viss bija vīriešu ziņā; dažās vietās vēl arvien tā ir, bet neviens ne aci nepamirkšķina,” teica Gainesa-Kirelli, „tādēļ tas, ka mēs realitātē parādām pasaulei citu vīziju, ir diezgan spēcīgi.”
Tam piekrīt Faundrijas draudzes loceklis Leo Loless. „Tas ir jautājums par laiku, vai ne tā?” viņš teica, atceroties, ka nesenā draudzes dievkalpojumā mācītāja Gainesa-Kirelli kalpoja ar divām citām mācītājām un vēl divām sievietēm palīdzēm, kā arī ar laju sievietēm, kuras lasīja Rakstus.
Katra vecākā sieviete mācītāja teic, ka gaida to dienu, kad tiks uzskatīta par parastu savas draudzes mācītāju, nevis par sievieti mācītāju.
Mācītāja Keršnere: “Mana cerība ir tāda, ka mazi puiši un mazas meitenes, ieraugot mani un citus kalpotājus, domātu – ja tā ir viņu liecība [par sevi] un citi to uzskata par Dieva uzticēto aicinājumu, viņi to var darīt.”
Foto: Ieva Puriņa
Raksts angļu valodā: http://www.religionnews.com (2014/08/28)
No angļu valodas tulkojusi Aļesja Lavrinoviča
Korektore Mag. Theol. Milda Klampe