Rīkoties saskaņā ar Vasarsvētku realitāti
Vasarsvētki ir viens no trim lielākajiem notikumiem kristīgās kopienas liturģiskajā dzīvē. Bieži vien tieši Draudzes dzimšanu tiešā veidā saista ar Vasarsvētku dienu.
Tā kā Vasarsvētki ir nozīmīgi baznīcas svētki, ir vērts nopietni uzdot jautājumu: vai Vasarsvētku notikums ir bijis patiess notikums?
Turpināt pārdomas tālāk ir iespējams tad, ja atbilde ir vairāk vai mazāk apstiprinoša.
Tātad, Vasarsvētki ir vēsturisks notikums kristietībā, kaut arī noslēpumains un ne visai izprotams, pārsteigumu pilns piedzīvojums mācekļiem un Dieva klātbūtnes ielaušanās un izliešanās pāri ierastajai lūgšanu sapulces dienas kārtībai. Bet kādēļ Vasarsvētki?
Citiem vārdiem sakot, kāda ir Vasarsvētku notikuma vieta pasaules vēsturē, blakus tādiem kristietībai globāliem notikumiem kā Kristus dzimšana un Kristus augšāmcelšanās?
Kristietības vēsture un arī patreizēja realitāte, diemžēl, liecina par to, ka kristieši, organizējoties institūcijās, ietekmes un interešu grupās, kā arī savas kristīgās dzīves ikdienā, dzīvo Vasarsvētku notikuma pilnīgā noliegšanā. Kādēļ? Vismaz trīs aspektu dēļ, ko minēšu ar piemēriem.
1. Rase vai etniskā piederība. Līdz par 20.gadsimta 70.gadiem ASV pastāvēja rases diskriminācija, stājoties atsevišķās Teoloģijas fakultātēs vai Bībeles skolās. Tas nozīmēja, ka afroamerikāņi nevarēja kļūt par mācītājiem, jo teoloģiskā izglītība tiem bija liegta. Vēl arvien rasu atšķirības ir jūtamas „balto draudžu” un „melno draudžu” atsevišķā pastāvēšanā.
2. Vecums. Mēs īsti neticam, ka Dieva Gars varētu lietot bērnus, pusaudžus, jauniešus, lai norādītu uz mūsu kļūdām vai nepareizu attieksmi. Kritiku no bērniem, pusaudžiem un jauniešiem mēs nepieņemam, jo tie neko nesaprotot no Dieva lietām, lai mācās Bībeles stāstus, deklamē dzejoļus un pa retam papriecē mūs ar savu dziedāšanu draudzes svētkos. Bet bērns savā lūgšanā ieliek milzīgu ticību, un ja vien mēs pieļautu domu, ka arī bērni un pusaudži var patiešām lūgt, varbūt mēs redzētu kalnus pārceļamies?
3. Dzimums. Tas, ka sievietes tika izstumtas no aktīvas līdzdalības deutero-paulīnajās draudzēs jau labi agri kristietības vēsturē, ir vispārzināms un nojaušams fakts, kura sekas baudām vēl pat šodien. Cilvēciskais grēcīgums visās šajās pieminētajās izpausmēs ir guvis triumfu pār garīgo!
Pāvils rakstīja Tesaloniku kristiešiem: „Neapslāpējiet Garu! Neniciniet pravietošanu!” (1. Tes. 5:19,20) Bet mums nevienam nešķiet, ka mēs varētu apslāpēt Dieva Garu, jo Dievs ir Dievs, un ja Viņš sajutīsies apslāpēts, Viņš noteikti iespers zibenī mūsu acu priekšā vai iegāzīs kādu klinti jūrā, lai pievērstu mūsu uzmanību un lai mēs saprastu un paklausītu.
Tomēr, Svētais Gars, kas ir Trīsvienīgā Dieva Persona, diemžēl, nav pielīdzināms ne Allaham dusmās, ne grieķu Zevam, un pat ne seno ebreju interpretācijai par Jahvi-Cebaotu (Dievs-Karotājs). Jaunajā Derībā mēs iepazīstam Svēto Garu kā dzīvības Radītāju, kas lika piedzimt Dievam-Cilvēkam Jēzum no Nācaretes. Pēc tam Gars veda Jēzu tuksnesī; Gars nestūma un nedzina; iešanai tuksnesī bija nepieciešama Jēzus paša atbilde uz iniciatīvu un sadarbība. Nedaudz vēlāk sastopam Svētā Gara vizuālo interpretāciju Jaunajā Derībā Jēzus kristību notikumā. Svētais Gars nolaidās pār Jēzu baloža veidā. Bet tas nenozīmē, ka Dieva Gars ir maza, spārnota radība! Evaņģēlisti vēlējās pateikt, ka Svētais Gars ir Dievs, kuru ir iespējams ignorēt, sāpināt, apbēdināt, zaimot, apslāpēt un pat aizdzīt prom. Ja tā nebūtu, Pāvils nebūtu norādījis tesaloniķiešiem: „Neapslāpējiet Garu! Neniciniet pravietojumus!”
Vasarsvētku dienā Gars nolaidās pār mācekļiem uguns mēļu veidā. Gars nonāca, jo Jēzus apsolījums par Garu, pēc Vecās Derības praviešu teiktā, savienojās ar mācekļu ticību un gribu. Svētais Gars, nonākdams, nepadarīja mācekļus par eksluzīvistu klubiņu, kura dalībnieku profils bija akmenī kalts – vidēja vecuma ebrejs, vīrietis, runā ebreju un aramiešu valodās. Pats notikums – evaņģēlija vēsts pasludināšana citās valodās, lai ikviens cittautietis ikvienā vecumā un neatkarīgi no rases un dzimuma dzirdētu labo vēsti par mīlošu Dievu, kas piedod grēkus – spēcīgi parāda, kādam mērķim Svētais Gars bija nācis:
„Es izliešu savu Garu pār visu dzīvo,
un jūsu dēli un meitas pravietos,
jūsu vecajie redzēs sapņus,
jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
pat pār vergiem un verdzenēm
tajās dienās Es izliešu savu Garu.”
(Joēla 3:1-2)
Svētais Gars atvēra durvis augšistabā uz visu pasauli! Ir vērts pievērst uzmanību tam, ka Jūda nebija mācekļu starpā, tādēļ to skaits bija nevis 12, bet 11. Turklāt, Marija bija klāt, runāja valodās un sludināja evaņģēliju kopā ar vismaz citiem 119 mācekļiem. Nav jābūt matemātiķim, lai novērotu ekspansiju no ekskluzīvā „klubs 12” līdz 120 mācekļiem, kas sludināja citās valodās Gara iedvesmoti, un tālāku eksploziju līdz 3 000 cilvēkiem, kas pievienojās pirmajai draudzei tās dibināšanas dienā! Kristietība ar Svēto Garu ir progresējoša, nevis sevi izolējoša parādība! Mums nav zināms, vai Jēkabs, Jēzus pusbrālis, ir bijis klāt ar tiem 120, bet Jēkabs noteikti nav bijis ar 12. Tomēr saskaņā ar kristīgo tradīciju, Jēkabs bija pirmais garīgais pārraudzītājs Jeruzālemes draudzē, mūsdienu vārdiem sakot, pirmais bīskaps. Turklāt arī Pāvils nav bijis ne to 12, ne 120 mācekļu vidū; Pāvils pat nebija fiziski redzējis Jēzu, viņš redzēja Kungu vīzijā, tomēr Svētā Gara spēkā viņš tika sūtīts pie pagāniem, lai labās vēsts eksplozija pārņemtu visas tautas. Arī Barnaba, kas bija apustulis, nebija 12 mācekļu vidū. Tuvākie un tālākie mācekļi saņēma spēku, kad piedzīvoja Svētā Gara realitāti! Šādas vienkāršotas skaitīšanas mērķis ir ilustratīvs – Svētais Gars nav vienkāršoti definējams objekts, viens starp daudzajiem. Dievs vispār nav primitīvi definējams un ieliekams mūsu priekšstatos un koncepcijās. Marijai Magdalēnai, piemēram, Jēzus pēc savas augšāmcelšanās lika pavēstīt labo vēsti mācekļiem pirms īpašā notikuma Vasarsvētkos. Arī Samariešu sieviete, sastopoties ar Jēzu pie akas, un pēc dziļām teoloģiskām diskusijām par pielūgsmi, pravietojumiem un personīgo dzīvi, kļuva par savas pilsētas evaņģēlisti. Tas notika vēl pirms Gars bija „oficiāli” nācis. Svēto Garu gluži vienkārši nav iespējams pakļaut un privatizēt, Svētais Gars izlejas pāri mēram, pāri mūsu nospraustajām administratīvajām un teoloģiskajām teritorijām tad, ja pieņemam lēmumu Viņu neapslāpēt un nenicināt pravietojumus!
Aļesja Lavrinoviča, redaktore
foto: Viena no senākajām baznīcām pasaulē – Tesaloniku Hagia Sophia (Svētā Gudrība), Grieķija