Saskaņā ar Jaunās Derības liecību šajā ceturtdienā Jēzus ar saviem mācekļiem ēda pēdējo mielastu, un šī mielasta laikā iedibināja Svētā Vakarēdiena (komūnijas) praksi.
Gleznā redzams pēdējā vakarēdiena attēlojums poļu mākslinieka Bohdana Pjasecki (Bohdan Piasecki) interpretācijā.
Glezna “Pēdējais Vakarēdiens” (Last Supper) tika darināta 1998. gadā. Lai apstrīdētu Leonardo da Viči radīto spēcīgo Pēdējā Vakarēdiena tēlu kā neatbilstošu jūdu Pasā mielasta tradīcijai, Īrijas katoļu organizācija B.A.S.I.C. (Brothers and Sisters in Christ), kas iestājas par sieviešu ordināciju Romas Katoļu baznīcā lūgšanās un darbībā, pasūtīja slavenajam poļu māksliniekam gleznu. Tajā, atšķirībā no da Vinči versijas, redzamajā Svētajā Vakarēdienā piedalās arī sievietes. Jūdu Pasā mielasts tiek baudīts kopā ar visu ģimeni, tātad ieskaitot sievietes, kopā ar bērniem, jo tie varēja uzdot jautājumus un mācīties par Pasā nozīmi, un kopā ar mācekļiem, kuri bija gatavojuši mielastu. Sieviešu klātbūtne mielastā nav pierādāma, taču ir vairāk nekā iespējams, ka viņas tur bija.
Teologi, kas pēta kristietības agrīno ciešo saikni ar jūdaismu (neaizmirsīsim, ka Jēzus no Nācaretes bija ēbrejs un jūds, tāpat visi viņa mācekļi bija ēbreju izcelsmes) nebūt neizslēdz sieviešu dalību Zaļās ceturtdienas mielastā. Galvenais arguments tam ir – senās ēbreju sabiedrības pamatvērtība bija ģimene un ģimenes attiecības. Ekskluzīvi 13 neprecētu vīriešu grupa tiktu uzskatīta par anomālu parādību. Evaņģēliju autori mums atgādina, piemēram, par Pētera sievas māti, kuru Jēzus dziedināja no drudža. Papildus tam, sieviete pie akas ir tā, kas dzird visdziļāko teoloģisko Kristus atklāsmi par pielūgsmi, Marija Magdalēna ir pirmā, kas Jāņa evaņģēlija aprakstā satiek augšāmcēlušos kungu.
Bohdan Piasecki – Polijas Mākslas akadēmijas sekretārs, strādājis Itālijā, Francijā, Kanādā, dzīvo Polijā netālu no Varšavas.
Vairāk par šo mākslas darbu http://wearechurchireland.ie/last-supper/
Avots: http://www.iol.ie/~duacon/piasecki.htm
Komentārs: National Catholic Reporter http://natcath.org/NCR_Online/archives2/1999b/040299/040299b.htm
Minētais materiāls pārpublicēts no sadaļas “Kāpēc šī mājas lapa” un papildināts
Aļesja Lavrinoviča