Vakar lielākā daļa kristīgās pasaules atzīmēja Pūpolu (jeb Palmu) svētdienu!
Zīmīgi, ka Jāņa evaņģēlija 12.nodaļa, kas ievada notikumu par Jēzus ierašanos Jeruzālemē, apraksta vairākas nianses, kas atrodas fonā un ļauj lasītājam labāk saprast gan to, kas ir bijis, gan to, kas varētu notikt turpmāk. Teksts – Jāņa ev. 12:1-18.
12.nodaļa sākas ar Jēzus vizīti Betānijā. Mēs tiekam atgādināti, ka tieši tur Jēzus izdarīja lielāko brīnumu – piecēla Lācaru no mirušajiem. Jēzus no Nācaretes ir bijis grūti paredzams un praktiski nekontrolējams, jo viņš, uzmodinot Lācaru, nav konsultējies ne ar vienu, vai sabiedrība vēlētos savus mirušos saņemt atpakaļ. Kad cilvēks aiziet, visi ar to samierinās. Sabiedrība šādi funkcionē. Mēs negaidām, ka mirušie celsies augšām, bet ja ir viens, kas sagrauj pat šo fundamentālo stabilitāti, kas gan vispār šajā pasaulē var būt paredzams? Lielākā daļa Bībeles ekseģētu tieši šo notikumu ar Lāzara augšāmcelšanās uzskata par pēdējo pilienu reliģiskās elites dusmu kausā, lai beidzot izšķirtos uz visiem laikiem apklusināt šo nemiera cēlāju no Nācaretes, kas traucē sabiedrisko kārtību un status quo.
Tad evaņģēlists mums stāsta, ka tā ir Marija, kas svaida Jēzu nāvei. Šeit evaņģēlists atspoguļo paradoksu – tas, kurš izrāva savu draugu no nāves ķetnām, pats tiek svaidīts nāvei. Ar ko tas viss beigsies? Vai tas, kur nodemonstrēja savu pārākumu pār nāvi spēs uzvarēt savu nāves stundu? Paradoksu paspilgtina vairākas paralēles starp Lācara nāvi un Jēzus nāvi: skaitlis ‘trīs’ – trīs dienas kapā, kurām seko augšāmcelšanās, trīs simtus denāriju, tik daudz Jūdas novērtē svaidāmo eļļu, kas varētu tikt pārdota tā vietā lai to izšķērdētu kāju svaidīšanai, un trīsdesmit sudraba gabalus saņem Jūda (Mateja evaņģēlijā) par to, ka viņš nodod Jēzu.
Stāstītājs sarežģī notikumu gaitu, jo atklāj, ka tas ir ne tikai Jēzus, ko augstie priesteri plāno nogalināt, bet arī Lācars, kurš acīmredzot ir dzīvs piemērs brīnumdara no Nācaretes visatļautībai, cilvēku ticībai un status quo apvērsumam. Galu galā, Lācaram bija jāpaliek kapā pēc augsto priesteru domām. Viņi par to parūpēsies.
Uz visa šī fona izvēršas skaistais notikums – Jēzus ierašanās Jeruzālemē. Vienkāršas ticības cilvēki un bērni sveic savu ķēniņu klājot palmu zarus un saucos “Ozianna”. Viņi, iepretim savas reliģijas vadītājiem, saskata Jēzū no Nācaretes miera ķēniņu. Un … viņš jāj uz ēzeļa. Savukārt, reliģiskā elite saskata Jēzū no Nācaretes ne tikai dumpinieku, kurš ir bīstams, jo nav paredzams un kontrolējams, viņi saskata Jēzus ierašanās veidā parodiju par to, kā pieklātos ierasties ikvienam, kas būtu cienīgs goda. Ēzelis šādam cilvēkam nepiestāvētu. Ja Jēzus tiešām būtu tas, par ko viņš uzdodas, viņam būtu jāapliecina savs augstais statuss ar ierašanos ratos zirgu pavadībā. Varam tikai iztēloties farizeju un priesteru dusmas, redzot, ka neskatoties uz to, ka Jēzus ierodas uz ēzeļa, nevis uz zirga, cilvēki viņam seko, tātad, cilvēki saskata Jēzū autoritāti, vadītāju, kurš ir ieguvis viņu uzticību ar savu neformālo un bieži farizejus kaitinošo uzvedību.
Atkal evaņģēlists mums pasniedz šo notikumu virkni paradoksu veidā – tie, kuriem ir vara un spējas dzirdēt un redzēt Dieva Dēlu savā priekšā, viņu neredz un nedzird; tie, kuriem nav varas, bieži vien evaņģēlijos tie ir atstumtie, grēcinieki, slimie, nabadzīgie, bez ietekmes sfēras, sievietes un bērni, skaidri saskata Jēzus personā Miera ķēniņu, Pestītāju un pasaules Glābēju. Jēzus no Nācaretes, viņš arī Dieva Dēls un Dievs miesā, evaņģēlijos nav ķēniņš uz zirga, uz troņa, pilī un ar ķēnišķīgu sardzi, kas viņa klātbūtni padara nepieejamu vienkāršajiem cilvēkiem. Dievs Jēzū no Nācaretes ir tur, kur vismazāk formalitātes, tuvāks par tuvu. Mums ir jānolaižas no saviem metafiziskajiem Dieva priekšstatiem, lai satiktu šo Dievu, kas staigā pa ielām, pieskaras nešķīstajiem, runā ar sievietēm un apgāž stereotipus. Viņš ir Emanuels – Dievs ar mums.
Aļesja Lavrinoviča