Pirmā Advente Ungārijā
Pateicoties iespējai piedalīties Pasaules luterāņu federācijas nodaļas “Sievietes baznīcā un sabiedrībā” Austrumeiropas reģionālajā konferencē, šogad pirmo Adventi sagaidīju Ungārijā. Tā kā konference beidzās jau sestdien, bet mans lidojums mājup bija tikai svētdienas pēcpusdienā, tad Ungārijas luterāņu baznīcas mācītāja Marta mani uzaicināja pārnakšņot pie sevis un svētdienas rītā doties viņai līdzi uz Alberti draudze dievkalpojumu otrpus Budapeštai.
Alberti draudze ir viena no lielākajām luterāņu draudzēm Ungārijā. Vēsturiski tā reiz bijusi slovāku, bet tagad jaunākā paaudze vairs nerunā slovāku valodā. Luterāņi ir maza konfesija Ungārijā. Gan senu vēsturisku peripētiju dēļ, gan ne tik senas, lai neteiktu vēl šobrīd notiekošas, ekonomiskās migrācijas dēļ, luterāņi ir tikai nepilni divi procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Toties šiem diviem procentiem pieder daudzas skolas un izglītības iestādes valstī. Alberti draudzei, kurā viesojos, pieder bērnu dārzs, pamatskola, veco ļaužu nams, viesu māja, pati baznīca ar draudzes namu un pastorāts. Pēdējos gadus šo draudzi vada mācītāja Kristīne. Dievkalpojums, kurā piedalījos kā viesis, nebija ikdienišķs, jo baznīca bija pilnum pilna ar pamatskolas skolēniem, lai uzklausītu kristīgās vidusskolas aicinājumu tupināt tajā mācības, neskatoties uz to, ka šī skola atrodas 40 km attālumā no Alberti pilsētas. Tas bija apbrīnojami, cik mierīgi un klusi šie daudzie bērni uzvedās dievkalpojuma laikā.
Pirmajai Adventei par godu dievkalpojumā piedalījās gan bērnu koris, gan no viņu vidus solisti ar atsevišķiem instrumentiem, gan draudzes sieviešu ansamblis. Šķita interesanti, ka šajā baznīcā kancele ir novietota virs altāra. Tā esot lielākajā daļā Ungārijas luterāņu baznīcās. Tomēr luterāņu vidusskolas kapelāns, kas šajā reizē sprediķoja, to neizmantoja. Viņš klātesošos uzrunāja, stāvot altāra priekšpusē, jo mikrofoni un apskaņošanas sistēma tādā veidā ļāva būt tuvāk draudzei. Šī iemesla dēļ Ungārijas baznīcās parasti sprediķus lasa, stāvot pirms altāra. Mani pārsteidza, uzrunāja un aizkustināja, ka Ungārijas luterāņi satiekoties nesaka,- “labdien”. Viņi sveicinoties viens otram saka “Dievs ir mūsu cietoksnis”. Precīza latviešu versija būtu: “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Gluži kā luterāņu baznīcas himnā. Vēl jo vairāk šis sveiciens mani uzrunāja esot Ungārijā tūlīt pēc Zolitūdes traģēdijas. Es biju aicināta teikt sveiciena vārdus draudzei un tajos paudu savu sajūsmu par Ungārijas luterāņu sveicināšanās paradumu. Teicu, ka šobrīd Latvijas tautai šāds sveiciens ir ļoti svarīgs. Mums jāatceras, ka vienīgi Dievā ir mūsu patvērums. Citas celtnes brūk un gāžas, vai tie būtu tirdzniecības centri, vai kāršu namiņi… Dievs ir mūsu cietoksnis. Es aicināju draudzi lūgt par to, lai Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo piecdesmit četru cilvēku upuris nebūtu veltīgs, lai Latvijas tauta patiesi atgrieztos no kalpības maldīgajām vērtībām, saliedētos un atjaunotu sevi. Es personiski zinu daudzus, kas traģēdijas dienā tika pasargāti. To, ka nelaimē negāja bojā neviens bērns, pieņemu par žēlastības zīmi, par laimi nelaimē. Bērni ir mūsu nākotne; viņi izdzīvoja. Dievs ir viņu stiprā pils. Vai viņi to zina? Ungāru luterāņu bērni to, ka viņu cietoksnis ir Dievs, iemācās reizē ar dzimto valodu. Kad to iemācās mūsu bērni, vai manējie bērni? Kad to iemācās tavējie bērni? Dievs ir mūsu stiprā pils, kur bēdās varam tverties…
Ar Dievpalīgu, Ieva Puriņa, M. Theol.,
LELBĀL Rīgas evaņģēliskās draudzes diakone