Cietuma kapelānes Rudītes Losānes sāļais medus
Antra Ciemiņa
11. novembris (2010) 17:28
Iļģuciema sieviešu cietuma kapelānei RUDĪTEI LOSĀNEI šis gads bijis lielu notikumu un svētības pilns – Lāčplēša dienā Valsts prezidents Valdis Zatlers viņai pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, nupat klajā nākusi trešā dzejas grāmata Sāļais medus. Iļģuciema cietumā Rudīte Losāne īsteno kultūras programmu Mirjama, kas dod iespēju ieslodzītajām tikties ar interesantiem cilvēkiem. Bet visvairāk domu un spēka viņa iegulda Latviešu luterāņu sieviešu teologu apvienības darbā.
Rudīte Losāne: Pagājušā gada novembrī LELB mācītāju konferencē tika izvirzīts jautājums par to, ka Baznīcas Satversmē jāievieš grozījumi, ka mācītāja amatā nedrīkst ordinēt sievietes. Vairākums mācītāju balsoja, ka jautājums jāvirza izskatīšanai šāgada Sinodē, bet daļa sprieda, ka nav pietiekami izdiskutēts, lai tik kardināli mainītu Satversmi. Konferences notikumi ļoti spēcīgi ietekmē Latviešu luterāņu sieviešu teologu apvienības darbu. Kad man piedāvāja to vadīt, ilgi domāju, pirms piekritu. Šie gadi mums, sievietēm garīdzniecēm, nav bijuši viegli. Emocionāla un psiholoģiska diskriminācija izjusta vienmēr, un tāda situācija nav normāla. Pieņēmu šo amatu, lai pastāvētu bibliskās patiesības interpretācijā, ka garīgais amats nav noteikts tikai vienam dzimumam.
Garīga kalpošana ir paredzēta arī sievietei. Bija iespējas viesoties Pasaules luterāņu federācijas asamblejā, kur tikās delegāti un viesi no 70 miljonu lielās luterāņu Baznīcas. Redzēju šo veselīgo vidi, kurā sievietes ir ordinētas par mācītājām, kalpo arī kā bīskapes. Sieviešu kalpošana garīgā amatā netraucē vīriešiem būt par brīnišķīgām personībām un neliek sievietēm zaudēt savu sociālo lomu. Satiku sievietes bīskapes – brīnišķīgas sievas, mātes un vecmāmiņas.
Domāju, mēs ilgus gadus esam turēti informācijas un pieredzes vakuumā par to, kāda var būt sievietes kalpošana luteriskajā baznīcā. Tas ir tikai laika jautājums, kad sievietes kalpos garīgos amatos.
Saredzu iespēju, ka sieviete var atgriezties pie kalpošanas darba, uz ko viņa bija Kristus aicināta jau pirmbaznīcā. Vēsturiski baznīcai attīstoties, sieviete tika izspiesta no garīgā amata.
Kristus bija pirmais, kurš cilvēkus nedalīja pēc dzimuma.
Tieši tā. Mēs apvienībā tulkojam senos teoloģiskos oriģināltekstus, lai parādītu, kā sieviete kalpojusi baznīcai, kā notikušas diskusijas par šo tēmu un kā pamazām viņa atbīdīta sānis. Tos varēs lasīt apvienības mājaslapā www.sieviesuordinacija.lv , kas būs pieejama jau novembrī.
Tuvojoties valsts svētkiem, domas kļūst patriotiskas – es redzu brīvu Latviju un brīvu sievieti, jo tāds ir brīvas sabiedrības faktors. Sieviete ir kopā ar vīrieti šajā sabiedrībā un kalpo tai atbilstoši nevis kaut kādiem standartiem un kaut kādas grupas noteiktām normām, bet atbilstoši tām dāvanām, ko Dievs viņai piešķīris. Baznīca nav kaut kas monolīts.
«Mēs esam ilgus gadus turēti informācijas un pieredzes vakuumā par to, kāda var būt sievietes kalpošana luteriskajā baznīcā. Tas ir tikai laika jautājums, kad sievietes kalpos garīgos amatos.»
Luters rakstīja, ka baznīcu vienmēr var reformēt.
Senajos dokumentos redzam, ka Marija Magdalēna tiek prezentēta kā apustule. Pagājuši divi tūkstoši gadu, un mēs joprojām augam, nespējot atgūt šo pilnīgo tradīciju. Tā stabili sievietes kalpotājas loma atkal tiek stiprināta tikai pēdējā gadu simtenī. Vēl esam ceļā, lai baznīca būtu piepildīta un taptu par svētu līgavu Kristum. Kad būsim vienlīdzīgi, beidzot būs piepildīts koncepts, ka mēs esam brāļi un māsas.
Minējāt, ka garīga kalpotāja sieviete izjūt diskrimināciju. Kā tā izpaužas?
Sievieti neuzklausa. Jūtams emocionāls, psiholoģisks noraidījums. Reizēm neatņem sveicienu. Neatbild. Veidojas hameleoniskas situācijas, ko nevari pierādīt. Vari domāt, ka tā ir sagadīšanās, ka, piemēram, vīriešu kārtas mācītāji pārsēžas citur telpā, lai nebūtu jāsēž tev līdzās. Bet, kad situācijas atkārtojas, saproti, ka patiesībā tas ir klajš noraidījums.
Neesmu dzirdējusi lielā mīlestībā pret sievieti pasniegtu apgalvojumu, ka viņa nevar kalpot garīgā amatā. Parasti to dzirdu tādā uzvilktā intonācijā, precīzāk – netiek apgalvots aiz mīlestības pret sievieti.
Esmu pat piedzīvojusi situāciju, ka mācītājs mani apklusināja. Kaut gan pēdējā laikā starp Rīgas mācītājiem situācija mainās.
Šajā laikā klajā nāk jūsu jaunais dzejas krājums.
Laiks ir tik bagāts un tik straujš, ka nespēju izsekot līdzi. Jaunā grāmatiņa arī ir liela svētība. Taču cenšos neaizķerties aiz šiem augļiem, neaizraujos ar svētību apceri, jo esmu vājš cilvēks, varu apstāties pašapmierinātībā. Tāpēc skatos uz priekšu un turpinu strādāt.
Grāmata ir kopdarbs ar mākslinieci Martu Jurjāni – mana dzeja, viņas zīmējumi. Mākslinieces ieguldījums ir līdzvērtīgs manam devumam, tāpēc grāmatai uz vāka ir likti divi autori. 16. novembrī Reformātu baznīcā Mārstaļu ielā būs krājuma atklāšanas svētki. Sāļais medus – tā to sauc.
Kāpēc medus ir sāļš?
Dzejnieks ir kā bite, kas atver ziedus un ievāc medu. Dzejnieks no visiem notikumiem sev apkārt vāc informāciju dvēselē. Kā medus tā tiek pārstrādāta. Dzejniekam katrs dzejolis ir kā medus kanniņa, kurā sapildīts ievāktais. Un vēl – dzejnieks ir tāds kā sāls meklētājs. Viņš gatavs izskalot veselu jūru ūdens, lai atrastu vienu mazu graudiņu. Sāls viens pats ir pārāk stiprs, un medus – pārāk salds. Dzejolis ir kā sāls un medus salikums. Sāls dezinficē, medus dziedē. Grieķi to nosaukuši par katarsi.
Katrs simbols nes vairākas nozīmes. Kad Dievs apsolīja jaunu zemi Izraēlam, Viņš teica, ka tur medus tek. Medus ir simbols tai pārpilnībai, ko nevis cilvēks pats rada, bet – ko Dievs dod. Dzejas krājums savā veidā ir kā no Dieva ņemts un… tālāk nodots.
Bībelē teikts: jūs būsiet kā sāls. Tie, kas iet Kristus ceļu. Tā rodas sāļais medus.
Neesmu dzejniece, kura uz papīra pieraksta savas apziņas plūsmu, man ir svarīgi ar dzeju ko pateikt cilvēkiem. Kad esmu uzrakstījusi dzejoli, nereti notiek brīnums: izrādās, esmu pateikusi daudz vairāk nekā apzinos.
Reti ir tādi dzejoļi, kas kā pērle izlobās no gliemežnīcas. Man tie ar spēku jāgrebj ārā no dvēseles, un, ja būšu slinka, dzejoli neuzrakstīšu. Rīts ir labāks rakstīšanai, tad apziņa nav piesārņota ar ikdienas notikumiem, konfliktiem, kas nomāc. Mostos skaidra, dzirkstoša un no zemapziņas dzīlēm ķeru līdzi šo tīro informāciju. Kā tieku pie datora, tā žik žik pierakstu to.
Jūsu darbadiena paiet cietumā. Vide nenomāc?
Meklēju izeju no situācijām, kādās tur nonākušas sievietes. Tā ir nemitīga kalpošana, lūgšana, sauciens, nemitīgas domas, kā risināt jautājumus. Reizēm šķiet, ka nespēšu, salūzīšu, bet kaut kas dod spēku to nest. Nāk īsa, skaidra un spēcinoša doma – tu to vari. Un es cīnos tālāk. Tā nav vieta, kur varu strādāt viena, tur vajag būt komandā. Bet kā garīdzniece esmu vientuļa, jo nevienu sarunu ar sievietēm nevaru stāstīt tālāk citiem. Man jādomā, kā palīdzēšu šim cilvēkam, kā viņu izvedīšu no sabiedrībai bīstamas domāšanas. Tā ir noformējusies ne jau cilvēka vainas dēļ, bet tāpēc, ka sieviete augusi, veidojusies par personību bieži vien nelabvēlīgā vidē. Kā soli pa solim izvest ārā? Lielās aprisēs ir standarti, kā domājam un uzvedamies, bet, kad iedziļinies katrā cilvēkā, tad saproti – nav tādu standartu. Mēs katrs esam unikāls, un pieeju vajag tikpat vienreizīgu. Reizēm meklēju iespēju parunāt ar mācītājiem, bet – tas nav iespējams, jo viņi sastopas ar nezināmo tajā, ko stāstu. Man vajag tādu, kas saprot šo lietu dziļāk. Jo cietuma vide ir ļoti specifiska. Tad eju pie vecajiem cietuma darbiniekiem, un izrādās, ka viņi arī ir ticīgi. Nezinu, vai neticīgs cilvēks cietumā vispār var strādāt. Ticība palīdz turēties stingrā morālā satvarā.
«Eju pie vecajiem cietuma darbiniekiem, un izrādās, ka viņi arī ir ticīgi. Nezinu, vai neticīgs cilvēks cietumā vispār var strādāt. Ticība palīdz turēties stingrā morālā satvarā.»
Cietumā ar programmu Mirjama radām kultūras telpu. Izcilas personības saucu kalpot, kas paņem cilvēku, ietekmē viņu, ceļ. Kultūra, ko satver, nes cietumā, tiek stādīta pretī cietuma subkultūrai. Tikko mēs izslēgsim šo gaismu… viss… subkultūra uzvarēs. Tā ir nemitīga cīņa. Apustulis Pāvils raksta – tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņucepuri! Cietumā kalpojot, es jūtu, kā tas darbojas praksē.
Dzeja ir kā balanss starp cietuma skarbo vidi un mākslas vieglumu. Ceru, ka grāmatas izdošana būs spēcīga iedvesma jaunam radošajam ceļam.
Bet Triju Zvaigžņu ordenis, kam mani izvirzīja un arī nolēma piešķirt… tas ir daudz par daudz. Ja tas ir noticis, tad cilvēki atzinuši manu darbu par labu esam, un man apbalvojums jāpieņem. Bet nevaru! Draudzene teica – tas, Rudīt, nav tikai tavs, bet arī tavu vecāku nopelns.
Jā, viņai taisnība! Vecāki jaunībā cīnījās par brīvu Latviju. Sākoties okupācijai, tētis un mamma bija neatkarības kustības dalībnieki. Tēvs Jaunpiebalgas pusē dibināja jauniešu kustību. Jauns puika, tikai 16 gadu viņam toreiz bija. Vara piesprieda nāvessodu, tad to nomainīja pret mūža ieslodzījumu. Kad Staļins nomira, tēvu izlaida brīvībā. Mamma atbalstīja puišus, kas iebēga mežā un bija gatavi cīnīties pret sarkano armiju. Viņa nesa uz mežu pārtiku, palīdzēja, kā vien varēja. Arī viņa ilgu laiku atradās apcietinājumā. Protams, mani vecāki visu mūžu tā dēļ cieta un neticēja, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva.
Vai viņi to sagaidīja?
Jā, tēvs nomira pirms diviem gadiem. Himnā dziedam – Dievs, svētī Latviju. Ja akceptējam lūgšanu kā valsts simbolu, tad es varu bez liekas kautrēšanās šajā kontekstā paturpināt, ka Dievs svētī svētīgu dzīvi līdz tūkstošajam augumam, bet tēvu grēki mums jānes līdz ceturtajam augumam. Savā dzīvē es to skaidri redzu – es neesmu pelnījusi šo apbalvojumu, bet mani vecāki gan ir! Topu svētīta dēļ saviem vecākiem.
Manas dzīves kredo – savu mūžu nodzīvot tā, lai ceturtā paaudze pēc manis, kad viņi vairs neatcerēsies tādu senu Rudīti, turpinās saņemt svētības no Dieva un… būs laimīgi. Mēs varam nest svētību citiem. Un tad arī pār mums nāk svētība.
Pārpublicēts no
http://www.pok.lv/intervijas/cietuma-kapelanes-rudites-losanes-salais-medus