2010. gada 13. aprīlī LLSTA apmācību seminārā Rīgā profesors Tims Šrams no Hamburgas nolasīja lekciju “Eksegēze par bibliskiem tekstiem, kurus tradicionāli izmanto, lai apkarotu sieviešu ordināciju”. Profesors sāka ar norādījumiem par savu hermeneutisko pieeju.
- Bībele, mana Bībele, ir Dieva dota dāvana, bet tās teksti nenokrita no debesīm kā lietus. Drīzāk, šos tekstus sacerēja apmēram tūkstoš gadu procesā. Tos savāca, rediģēja (tas nozīmē, mainīja) un beidzot kanonizēja. Bībele ir cilvēka darināta grāmata ar garu vēsturu, tā izveidojās tikai pamazām.
- Bībele nav vienkārši grāmata, bet “maza bibliotēka” ar bagātīgu saturu un ievērojamu dažādību. Vecā Derība, tāpat kā Jaunā Derība, ir “polifoniska” – kā koris ar daudzām balsīm. Izskan atšķirīgi jēdzieni par Dievu, cilvēku un pasauli. Bībeles apgalvojumi nekādā ziņā nav konsekventi, katram ir savs ieskats, tie sakļaujas ar savu laikmetu, tie ir būtiski atšķirīgi un bieži kliedzoši pretrunīgi. Grāmatu grāmata konfrontē mūs ar daudziem jautājumiem. Tā nav vieglu atbilžu krājums.
- Visi Bībeles teksti – gan skaidrās, gan grūtās un mīklainās vietas – pelna mūsu uzmanību un cieņu. Katra metode, lai tos izskaidrotu, ir vēlama. Tā kā teksti ir seni un individuāli un tiem ir gara sākotnēja vēsture, tad tie pieprasa vēsturisko – kritisko – eksegēzi visādos veidos. Kā Pāvils teica: Mēs esam aicināti būt brīviem, – arī mūsu attieksmēs pret Bībeli, arī mūsu attieksmēs pret Pāvilu un viņa vēstulēm.
- Ko mēs varam atrast Bībelē? Kādā veidā tu lasi bibliskos tekstus? Vai tu atzīsti vēsturisko kritisko eksegēzi? Pie tam, vai tu esi ar mieru jautāt, kritizēt un labot noteiktus pantus? Tā darīja Mārtiņš Luters, kad viņš uz teoloģiska pamata noraidīja Jēkaba vēstuli: tā māca taisnošanu caur darbiem un ir pretrunā ar Kristus mācību.
- Kādu kritēriju tu izmanto, lai novērtētu bibliskos apliecinājumus? Debatēs par sieviešu ordināciju nonāksim pie secinājuma, vai esam gatavi atklāt mūsu hermeneutiskās pieejas.
- Jēzus tradīcija un tātad agrīnā kristiešu kustība bija “inkluzīva” tajā nozīmē, ka tā ietvēra visus, un tādēļ to var nosaukt par “egalitaristu”. Tā izaicināja un pretojās pret dominējošo patriarhālo etosu, jo šī kustība praktizēja vienlīdzīgu vadību (Schussler Fiorenza / Crossan / Theissen).
- Pāvila autentiskās vēstules liecina par līdzīgu jēdzienu, lai gan to vide nav vairs lauku Palestīna, bet urbanizēti centri, kur sāka uzplaukt kristiešu kopienas. Uz Gal 3:26-28 teoloģiskā pamata visi kristieši ir līdztiesīgi. Sievietēm un vīriešiem ir līdzīgas tiesības, kuras var realizēt gan savās privātajās dzīvēs, gan sabiedriskajā dzīvē, piemēram, laulībā (1Kor 7) vai amatos, kur sievietes ir tikpat aktīvas kā vīrieši, bez ierobežojumiem (1Kor 11: 14).
- Paulinistiskās vēstules (2Tes/Kol/Ef) un pseidopauliniskās vēstules (1Tim un 2Tim/Tit) rāda citu bildi. Šeit sastopamies ar expressis verbis (tieši) vai, lasot starp rindām, ar jēdzienu, kas ir līdzīgs interpolācijai (vārdu iestarpināšanai) 1Kor 14:34 un tālāk, t. i., ortodoksā Baznīca to salīdzina ar patriarhālo ģimeni – “vienlīdzība Kristū” starp sievietēm un vīriešiem, vergiem un brīvajiem pārvēršas pakļautības attiecībās. Garīgais amats kļuva ekskluzīvs – vīriešu privilēģija, skat. 1Tim. 3:1-13, 4:14, 5:17 un tālāk, arī Ignātu, I. Klementu. Heterodoksālas grupas – t. i., kā viņus apzīmēja uzvarošā katoliskā Baznīca – palika pie pauliniskās kristību formulas, un viņu vidū bija sievietes mācītājas un priesteres.