Pārmaiņas 19. gs. kristietībā un diakones amata atdzimšana
22.10.2010

19. gs. garīgo pārmaiņu procesos lielā mērā tiek runāts par kristietības modernizēšanos, kas akcentē emancipāciju un indivīda iesaistīšanu. Bez tā, ka šajos pārmaiņu procesos iesaistījās mācītāji un teologi, izšķiroša nozīme 19. gs. atvēlēta laju kustībai. Neskaitāmi vīrieši un sievietes, kas pārstāvēja dažādas sabiedriskās kārtas, kristīgo ticību uztvēra kā savu aicinājumu un atbilstoši tam arī centās dzīvot. Liela nozīme izrādījās individuālai dievbijībai, kas lika uzsvaru uz ticības subjektivitāti, bet tai nebija vairs tik daudz no svara, vai to ieģērba mistiskā vai ētiskā, dogmatiskā vai bibliskā ietvarā. Šim garīgumam piemita pārliecība, ka ticība aptver visu personību un ka tā meklē iespēju izpausties vārdos un darbos. Šajos apstākļos luteriskajās Baznīcās protestantiskajā tradīcijā radās sieviešu diakonāts - īpaša kalpošanas forma, kas balstījās uz seno diakonešu amata izpratnes pamatiem. Pēc ilgiem laikiem tā bija iespēja sievietēm kalpot publiskā amatā.