Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 04. 08, 2021
Mūsu dzīves apraksti / Mācītājas
 
107518

Helēna Valpētere - viena no pirmajām LELB mācītājām Latvijā
09.08.2019


Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas

diakonises Helēnas Valpēteres, Vincenta meitas,

dzīves apraksts, beigusi Akad. – teol. kursus,

dzīvojusi Rīgā, Kr. Barona 94a [...]

 

Esmu dzimusi 1911. gada 25. decembrī, pēc tautības – latviete, Daugavpils rajonā, dzīvesvieta – Pilskalnes ciema padome, l/a “Zemgale”, mājas “Atpūtas”; toreiz – Ilūkstes apriņķis, Pilskalnes pagasts, mājas “Valpetrovka”.

Esmu kristīta 1911. g. 25. decembrī, iesvētīta 1922. g. 21. jūnijā – Romas Katoļu baznīcā – Ilūkstes draudzē. Neprecējusies.

Mani vecāki: tēvs Vincents Valpēteris, Andreja dēls, māte Anna Valpētere, Jura meita, bija zemkopji. Viņiem piederēja neliela 12,6 ha saimniecība. Ģimenē augām trīs bērni. Bez manis vēl vecākais brālis Vladislavs, dzimis 1900. gadā, un māsa, Monika, dzimusi 1907. gadā.

Bērnībā gāju ganos, pašu mājās, un mācījos Dvietes pagasta pamatskolā, jo tā bija tuvāk. Skola bija jāpārtrauc ar ceturto klasi. Pēc Pirmā pasaules kara ēkas un zeme bija nopostītas – dzīvojām grūtos materiālos apstākļos. Turklāt paliku mājās vienīgais palīgs saviem vecākiem. Jo brālis apprecējās 1922. gadā un aizgāja dzīvot uz Daugavpili. Māsa apprecējās 1926. gadā – aizgāja dzīvot pie vīra, kur dzīvo arī vēl tagad. 

Brālis 1925. gadā brīvprātīgi aizceļoja ar visu ģimeni uz Brazīliju un apmetās uz dzīvi Sanpaulu pilsētā. Strādāja pie būvēm. Kopš 1940. gada janvāra par brāli nav nekādu ziņu.

Māsa dzīvo ar vīru Daugavpils rajonā, Pilskalnes e/p, l/a “Lāčplēsis” [..]. 

Vēlāk atsāku turpināt izglītību vakara papildskolā Ilūkstē. Māte saslima ar ilgstošu slimību, skola atradās deviņus kilometrus tālu – nebija iespējams to apvienot ar mājsaimniecības pienākumiem. Savu izglītību varēju papildināt tikai pašmācības ceļā, cik bija iespējams. Apmeklēju dažādus kursus – rokdarbu, mājturības, kādus rīkoja Bebrenes lauksamniecības skola.

1939. gadā nomira tēvs. Palikām ar māti divas vien. Vācu okupācijas laikā dzīvoju turpat, tēva mājās, un nodarbojos ar lauksaimniecību.

1945. gada decembrī atbraucu uz Rīgu un iestājos Medicīnas māsu kursos, kurus rīkoja Sarkanā Krusta un Sarkanā pusmēness apvienības biedrība I Rīgas pilsētas slimnīcā. Kursus beidzu 1946. gada 10. aprīlī, saņemot rezerves māsas diplomu. Iesāku strādāt Kirova rajona Veselības aizsardzības nodaļas Mazbērnu piena virtuvē. Strādādama mācījos medicīnas māsu specializācijas kursos bērnu iestādēm IV Rīgas pilsētas slimnīcā. Pēc kursu beigšanas pārgāju strādāt uz darbu Mazbērnu novietnēs Pērses ielā, par māsu – audzinātāju. Ilgas pēc tālākas izglītības nebija rimušas. Gribēdama panākt nokavēto, 1946. gada rudenī iestājos Raiņa vakara vidusskolā, 8. klasē. Bet ilgstoša slimība mācības aizkavēja.

Nākamajā gadā, 1947. g. rudenī, lai būtu vairāk prakses medicīniskā darba laukā bērnu iestādēs, pārgāju strādāt par skolas māsu Jūrmalas skolās, tur arī dzīvoju. Tādēļ bija jāpāriet uz neklātienes vakara vidusskolu. Pavasara semestra eksāmenu laikā slimība atkal aizkavēja pabeigt 8. klasi.

Tad pēc divu gadu rezerves māsas medicīniskā prakses darba vēl vajadzēja medicīnas kursos papildināties astoņus mēnešus, lai iegūtu pilntiesīgas māsas diplomu. Mums paredzētie kursi sākās 1948. gada oktobrī. Bet, slimodama ar atkārtotu plaušu karsoni, ne tikai nevarēju mācīties, bet pat tiku atlaista no darba uz vairākiem mēnešiem, lai uzlabotu veselību. Un tikai 1949. gada maijā sāku strādāt Bakterioloģiskajā laboratorijā Veindenbauma ielā par laboranti.

Bet un pāri visam mani aizvien interesēja reliģija. Vecāku dievbijīgā audzināšana bija iededzinājusi manī dzīvu ticības dzirksteli, kura nevarēja apdzist nekādos dzīves vējos. Biju aizvien meklētāja. Manās rokās nonāca Bībele. To lasot, sastapos ar tādām patiesībām, ko Katoļu baznīca nemācīja. Sāku saprast, ka Bībele ir pareiza cilvēka apgaismotāja. Sevišķi manu uzmanību saistīja un pie daudzām pārdomām noveda Jēzus Kristus vārdi no Jāņa ev. 12:46 un 14:6.

“Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā,” un:

“Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.”

Šo vārdu gaismā vispirms redzēju sevi vēl esam tumsā un tālu no Tēva. Tad ilgojos un lūdzu, lai Dievs dod iespēju sastapt kādu cilvēku, kas varētu man tuvāk izskaidrot evaņģēlija patiesību.

1949. gada aprīlī sāku apmeklēt Reformātu brāļu draudzes dievkalpojumus, kurus noturēja mācītājs H. Kalniņš. Klausoties evaņģēliskajā sludinājumā, atradu daudz atbilžu savas dvēseles jautājumiem un sapratu, ka Dievs grēcinieku taisno caur ticību uz Jēzu Kristu bez kādu darbu nopelna vai svēto starpniecības. Un 1950. g. Lielajā Piektdienā piedzīvoju Dieva žēlastību ticībā, ka Jēzus ir miris par mani un viņa nopelnā ir iegūstama pilnīga grēku piedošana.

Augšāmceltā Kristus jaunā dzīvība padarīja mani par jaunu cilvēku un dziedināja arī pie miesas. 1951. gadā tiku uzņemta Reformātu brāļu draudzē par tās locekli, kur esmu vēl tagad.

Sāku apmeklēt slimos un vientuļos cilvēkus, visādi viņiem kalpodama.

1953. gada 10. janvārī caur sludinātu veidu draudzē sadzirdēju Dieva aicinājumu nodoties Tā Kunga kalpošanai pilnīgi.

Ps 95:7–8a: “Jo Viņš ir mūsu Dievs un mēs esam viņa ganības ļaudis un viņa rokas avis. 

Šodien, kad jūs viņa balsi dzirdēsiet, tad neapcietiniet savas sirdis..”

Paklausīju šim aicinājumam. 1953. gada 6. martā aizgāju no laboratorijas darba “Sanatoriskajā bērnu silītē” Maskavas ielā. Un pirmais darbs Dieva druvā bija pie savas slimās mātes dvēseles, kura pēc ilgas slimošanas apgaismotā evaņģēlija patiesības gaismā 1953. gada 2. 11. aizgāja mūžībā.

Pēc mātes nāves līdz 1961. gada maijam strādāju tikai labprātīgā žēlsirdības darbā pie vecuma nespēkā esošiem slimiem un vientuļiem cilvēkiem. Kopu viņus slimības laikā, kārtoju ceļu uz slimnīcu, invalīdu namu, apkopu viņu dvēseles garīgi. Mans mantojums no mātes bija manas dzīves eksistences pamats, kā arī šad tad kāds labprātīgs ziedojums no kāda šim darbam. Jo kalpoju vientuļajiem bez atlīdzības.

Palīdzēju draudzei dažādos darbos, kā arī Reformātu baznīcas remonta laikā 1956./57. gadā.

Iepazīstoties ar dvēseles kopšanas darbu un tā nepieciešamību, arvien vairāk ilgojos un meklēju iedziļināties Dieva vārda patiesībās, lai varētu patiesi palīdzēt citu dvēseles vajadzībās. Un, klausoties draudzes gana, mācītāja, prof. Dr. A. Treija sprediķos, arvien skaidrāk un dziļāk ieaugu kristīgās ticības evaņģēliski luteriskajā atziņā un pārliecībā. Apmeklēju Teoloģisko kursu dievkalpojumus un izmanīju sevī skubinājumu būt uzņemtai Teoloģiskajos kursos, bet tās durvis man vēl nepavērās.

1958. gada novembrī Rīgā viesojās čehu brāļi. Un 21. novembrī Vecās Ģertrūdes baznīcā sprediķoja prof. Dr. J. [Josef Lukl] Hromadka, ko tulkoja prof. Dr. A. Treijs. No pravieša Jesajas 40:31: “Kas uz to Kungu paļaujas, tie dabūs jaunu spēku..”

Tur sadzirdēju Dieva aicinājumu evaņģēlija sludināšanas darbam. Tiku uzņemta Teoloģiskajos kursos un kopš 1959. gada 13. janvāra sāku mācīties tajos. 

1961. gada maijā sāku strādāt san.-epid.* stacijas 3. dezinfekcijas filiālē par vasaras sezonas dežuranti- instruktori, un tā arī turpmākajos gados strādāju sezonas darbos, lai pa ziemu būtu laiks apmeklēt un mācīties Teoloģiskajos kursos. No 1965. gada 1. janvāra līdz 1966. gada 31. oktobrim strādāju Reformātu brāļu draudzē, Marka baznīcā par apkopēju un kurinātāju.

1966. gadā 24. jūlijā Vecā Ģertrūdes baznīcā tiku ievesta diakonises amatā, un tajā pašā gadā 17. decembrī piereģistrēta par kulta kalpotāju Rīgas Mārtiņa Evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur arī kalpoju vēl tagad, pēc vajadzības. Tāpat arī pēc vajadzības kalpoju Misiones draudzē un citās Rīgas draudzēs kā mācītāja aizvietotāja.

Blakus garīgajam darbam strādāju “Mājas darbu ražošanas kombināta” 3. cehā par adītāju.

Vēlos mācīties Akadēmiskajos – teoloģiskajos kursos. Valodas – pārvaldu latviešu, krievu, poļu – runāju, lasu, rakstu; vācu, čehu (daļēji) – lasu un saprotu.

 

Diakonise Valpētere

 

Rīgā 1969. gada 29. augustā

 

 

* - Sanitāri epidemioloģiskā stacija




      Atpakaļ