Felicita no Zelmnicas
Felicita administrēja Svētā Vakarēdiena sakramentu savam radiniekam uz nāves gultas, par ko Halles arhibīskaps grasījās viņu padzīt no pilsētas. Mārtiņš Luters viņai atsūtīja mierinājuma vēstuli…
Felicita piedzima 1488. gadā Līderstedā (Minhenē), Vācijā dižciltīgā ģimenē. Viņas tēvs un vēlāk arī viņas vīrs Volfs no Zelmnicas bija Saksijas valdnieki Allstedas cietoksnī. Felicita apprecējās 1507. gadā, viņai piedzima septiņi bērni, no kuriem tikai viens dēls izdzīvoja līdz pilngadībai. Pēc 12 laulībā nodzīvotiem gadiem Felicitas vīrs tika sadurts un sieva palika par atraitni, kas nozīmēja arī pilnīgu neaizsargātību. Hercogs Georgs no Saksijas palīdzēja atraitnei un deva viņai pārvaldīt pusi no Vitenbergas cietokšņa līdz ar Līderstedas ciematu. Felicitas vīra radinieki gan nevēlējās, lai Felicitai kaut kas paliktu, un mēģināja visādiem līdzekļiem viņu izdzīt no atraitnes valdījumiem. Tomēr vīra brālis Sebastjans no Zelmnicas (kurš pievērsās protestantismam jau 1521. gadā) palīdzēja Felicitai nostabilizēties kā atraitnei Glauhas pilsētā. Tikai 35 gadu vecumā Felicita līdz ar savu trīspadsmitgadīgo dēlu sāka mācīties rakstīt un lasīt. Felicita daudz dzirdēja par jauno ticību no Tomasa Mincera, kurš kādu laiku strādājis par lektoru cisterciešu klosterī Glauhā. 1522. gada Ziemassvētkos Tomass Mincers Felicitai un viņas dēlam pasniedza Svēto Vakarēdienu. Tādā veidā Felicita oficiāli apliecināja savu konfesionālo piederību reformācijas ticībai.
1528. gadā, kad viens no viņas radiniekiem atradās uz miršanas gultas, Felicita ieradās pie mirēja ar Svētā Vakarēdiena sakramenta abiem elementiem (maizi un vīnu). Uzzinādams par notikumu, kardināls Alnrehts (Halles arhibīskaps) centās piespiest viņu atteikties no savas ticības pārliecības un pamest pilsētu. Neskatoties uz to, ka 1528. gada 1. aprīlī Mārtiņš Luters uzrakstīja mierinājuma vēstuli Felicitai, uzrunādams viņu kā „meiner lieben Freundin in Christo”, viņa tomēr bēga uz Vitenbergu tā paša gada pavasarī. 1529. gadā Felicitas dēls iestājās Vitenbergas univeristātē.
Vitenbergā Felicita uzturēja ciešus kontaktus ar reformatoriem un viņu ģimenēm. Lasīdama reformācijas rakstus, Felicita no Zelmnicas piedalījās arī reformātu diskusijās un bija ļoti cienījama sieviete savu paziņu vidū. Viņas ģimenes bibliotēkā tika atrastas grāmatas ar Mārtiņa Lutera, Johanesa Burgenhāgena, Kaspara Krucigera un Justusa Jonasa personīgajiem ierakstiem „talantīgajai kundzei Felicitai no Zelmnicas”. Felicitas īpašumā ir bijusi arī „Septembra Jaunā Derība” – pirmais Lutera Jaunās Derības tulkojums vācu valodā, kas tapis 1522. gadā. Mārtiņš Luters bija viņai dāvājis arī pilnu vācu valodas Bībeli, izdotu 1534. gadā, un citus savus rakstus. Šīs grāmatas bija ar pasvītrojumiem tekstā, un no tiem var izsecināt, kādas tēmas Felicitu īpaši interesēja kā atraitni, kādi ticības jautājumi viņai bija īpaši interesanti un nozīmīgi. Viņa bija pasvītrojusi Bībeles tekstā visas vietas, kurās sastopams vārds „atraitne” vai „bārenis”. Tāpat bija pasvītrotas arī vairākas vietas par ciešanām, bēdām un mīlestību. Dažviet viņa bija zīmējusi sirdi Bībeles lappuses malā. Reformatoru kopienā Vitenbergā, kuras daļa bija Felicita, sieviete rada atbalstu grūtajos brīžos, kā arī rūpēs par savu vienīgo izdzīvojušo dēlu. Kopumā no Felicitas īpašumā esošajām grāmatām Halles bibliotēkai tika nodotas 362 grāmatas, kas liecina par to, cik inteliģenta un teoloģiski izglītota sieviete viņa bija, un atceroties, ka Felicita sāka mācīties lasīt tikai 35 gadu vecumā. Savukārt galveno reformatoru ieraksti viņai dāvinātajās grāmatās liecina par to, ka šī sieviete tika cienīta un viņas viedoklis ticis respektēts. Līdz pat šai dienai Felicita no Zelmnicas tiek godāta kā viena no pirmajām protestantu sievietēm Hallē, Vācijā. Kopš 1998. gada viena no Halles ielām, netālu no Lutera baznīcas, ir tikusi nosaukta Felicitas vārdā.
Gleznā Felicitu no Zelmnicas raksturo atvērta Bībele un latīņu burti gleznas fonā.
Otīlija fon Gersena
Otīlija fon Gersena, mūsu astotā varone, ir sieviete ar gandrīz nezināmu likteni. Par Otīliju vien zināms tas, ka viņa bija klostera māsa, kas pameta klosteri reformācijas iedvesmā un apprecējās ar Tomasu Minceru – radikālu Lutera sekotāju, sludinātāju, teologu. Mincers iespaidojās no Lutera reformācijas idejām, bet drīz vien izvēlējās būstiski oponēt un kritizēt Luteru par iecietību pret feodālo iekārtu. Starp Luteru un Minceru izvērsās asa vārdu maiņa, Luters uzskatīja Minceru par pārāk fanātisku un apmātu personību. Mincers uzskatāms par vienu no tā saukto Zemnieku nemieru iniciatoru un vadītāju, par ko viņš arī tika sodīts ar nāvi.
Otīlija fon Gersena un Tomass Mincers (ap 1489–1525) apprecējās 1523. gada pavasarī. Var tikai spekulēt par to, ka fon Gersenas uzvārds ir atvasinājums no uzvārda Geršena. Tādā gadījumā Otīlija fon Gersena būtu kādas senas Vidusvācijas aristokrātiskās ģimenes pārstāve, kuras dzimta sniedzas līdz pat 12. gadsimtam. Tomēr tie ir tikai minējumi. Otīlija esot dzīvojusi Hetstedas Augustīniešu klosterī, tomēr arī tas nav pierādāms ar dokumentiem. Katrā gadījumā Otīlija nav to 16 sieviešu vidū, kuras izbēga no klostera 1523. gadā. Var gadīties, ka Otīlija iepazinās ar vienpadsmit no izbēgušajām 16 klostera māsām Alstedā, kur viņas kādu laiku uzturējās, pirms nonāca Vitenbergā. Iespējams, ka Otīlija izbēga no cita klostera, bet tas, ka Otīlija tiešām dzīvojusi klosterī, zināms no viņas 1525. gada 19. augusta vēstules hercogam Georgam. Vēstulē viņa lūdz hercogam atļauju atgriezties klosterī. Tajā laikā Tomass Mincers jau bija sodīts.
Kā jau minējām, Otīlija bija precējusies ar Tomasu Minceru. Mincers bija priesteris Sv. Jāņa baznīcā Alstedā. Nav zināms, kur Otīlija un Tomass satikās. Ir tikai zināms, ka Minceram bija pazīstamas vairākas klostera māsas pirms viņa kalpošanas laika Alstedā, jo pirms tam Mincers bija dzīvojis cisterciešu klosterī netālu no Veisenfelsas, kur viņš kā biktstēvs bija atbildīgs par vairākām reliģiskām māsām.
Otīlijas un Tomasa Mincera laulībā piedzima viens dēls. Iespējams, ka uz brīdi, kad Mincers tika sodīts ar nāvi, Otīlija bija otra bērna gaidībās. Savā 1525. gada vēstulē Luters piemin ar skumjām, ka neaizsargāta, bērna gaidībās esoša atraitne Mincere tika izvarota.
Vēl savas dzīves laikā Tomass Mincers bija centies nodrošināt savu sievu materiāli, lūdzot gan savus tiesnešus, gan arī citas autoritātes piešķirt viņa īpašumus sievai, bet šis lūgums tika ignorēts. Ļoti iespējams, ka Otīlijas Minceres (fon Gersenas) dzīve noritēja nabadzībā. Jācer, ka Otīlija tika uzņemta atpakaļ klosterī vai klostera teritorijā, jo viduslaiku klosteris bija vienīgais drošais patvērums tā laika neprecētām sievietēm un atraitnēm. Izkļūt ārā no klostera sievietei nozīmēja daudz vairāk nekā tikai uzdrīkstēšanos: sievietes nevarēja atgriezties pie savas ģimenes, jo ģimenes lielākoties bija tālu no reformācijas idejām. Savām pašu ģimenēm šādas sievietes (kā Otīlija fon Gersena, bet arī Katarīna fon Bora) bija par negodu. Sievietēm ārpus klostera nebija nekādas aizsardzības. Vienīgais risinājums ārpus klostera sienām bija došanās laulībā. Papildus visam tam, priesteri un mūķenes, kuri apprecējās, tika nonicināti savā bijušajā konfesijā un piedzīvoja grūtības ar savu savstarpējo laulību atzīšanu. Otīlija fon Gersena ir viena no sievietēm reformācijā, kas personīgi un sāpīgi piedzīvoja pirmo reformācijas priesteru ģimenes dzīvi un agri kļuva par atraitni. Ļoti neliela informācija par Otīliju liecina par tā laika vēstures tendencēm, kurās sieviešu balss bija praktiski nesadzirdama. Tomēr, ja Otīlija būtu palikusi klosterī un nekad neapprecētu Minceru, iespējams, mēs par viņu nekad neuzzinātu.
Gleznā Otīlijas fonu rotā Zemnieku nemieru karogs un varavīksne.
Foto: LLSTA
Saistītie raksti: Reformācijas sievietes Vidusvācijā I daļa