Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
piektdiena, 29. maijs, 2020
Jaunumi
 
   
110572

LLSTA pārstāves piedalās vācu sieviešu teoloģu ikgadējā sapulcē
21.02.2020


No šā gada 9. līdz 12. februārim LLSTA pārstāves, bīskape emerita Jāna Jēruma - Grīnberga un apvienības attīstības vadītāja Līga Puriņa – Purīte, piedalījās vācu teoloģu ikgadējā sapulcē jeb konventā. Pulcēšanās notika Vācijā, pilsētā Landava Pfalcā. 

2020. gada vācu teoloģu konvents bija jubilejas pasākums - šī bija 95. iekgadējā vācu sieviešu teoloģu pulcēšanās. Teju simtgade! Tas nozīmē, ka Reformācijas valstī Vācijā sievietes teoloģes sāka pulcēties jau 1925. gadā, labus 40 gadus pirms sievietes tika ordinētas mācītājas amatā.

Vācu teoloģu konventā šogad piedalījās vairāk kā 70 mācītājas, teoloģes no visas Vācijas. Bija arī ārvalstu viesi: teoloģe no Francijas protestantu Baznīcas, Protestantu Teoloģijas studente no Palestīnas, mācītāja no Rumānijas, kas jau 15 gadus strādā Vācijas Luterāņu baznīcā, Igaunijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārstāve, arī vairākas studentes no pašmāju Vācijas un divas pārstāves no Latvijas - Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības biedres.

Teoloģiskā tēma bija procesa teoloģija. Konventa tēma balstījās uz rakstu vietu

 

Jo Viņā [Dievā] mēs dzīvojam un kustamies, un esam (Ap.d. 17.28)

 

 Konventa dalībnieču kopbilde

 

LLSTA pārstāves konventā stāstīja par apvienības pagātni, tagadni un par nākotnes iecerēm.

Daļa prezentācijas tika veltīta LLSTA pētniecības, dokumentālā stāsta projektam, kuru vada režisore Kristīne Briede. LLSTA pārstāves prezentēja arī 20 minūšu dokumentālo izpētes stāstu “Sievietes un Dievs”, kurā tika parādītas Daces Balodes un Rudītes Losānes ceļš uz mācītājas amatu.

 

Par procesa teoloģiju runāja lektore Jūlija Encinga (Enzing). 

Ievadā viņa iepazīstināja ar dažiem pamatlicējiem un šodienas procesa teoloģijas attīstītājiem (Alfred North Whitehead, Charles Hartshorne, John Cobb, Catherine Keller, Thomas Jay Oord), norādot, ka procesa teoloģija nav viens virziens, bet aptver vairākus teoloģiskos virzienus un idejas. Procesa teoloģija, iepretim klasiskajai grieķu un latīņu formulētajai teoloģijai par Dieva nemainīgo dabu un nespēju ciest, pieņem, ka Dievs ir mainīgs un processpējīgs. Dievs un pasaule ir atgriezeniskajās attiecībās, kurā viens otru iespaido.

Tieši Dieva mainīties-spēja un mainīgums vai fleksibilitāte ir Dieva stabilitātes un uzticamības zīmes.

Nākošā drosmīgā atziņa, ko apgalvo procesa teoloģija, ir tāda, ka visas Dieva bildes/tēli un modeļi ir metaforas. Tās uzrunā nevis faktiski apraksta. Mūsu uzdevums ir attīstīt iespējami labākas metaforas. Turklāt, metaforas ir apstrīdamas un kritizējamas. Ir būtiski attīstīt dzīvīgas attiecības starp Dievu un cilvēku, lai var notikt ‘atgriezeniskās saites apmaiņa attiecībās’, un lai metaforas turpinātu aizvien attīstīties.

Saskaņā ar procesa teoloģijas uzskatiem, pasaule ir iekļauta Dievā, līdzīgi kā bērns ir iekļauts grūtas sievietes ķermenī. Ja mātei ir slikti, arī bērnam klājas slikti, bet tie abi tomēr nav viens organisms. Ja pasaulei tiek darīts pāri, arī Dievam sāp, jo mūsu labklājība ir Dieva ‘ķermeņa’ labklājība. Dievs ir kā līdzcietējs, kurš saprot ciešanas. Tas runā pretī klasiskiem uzskatiem par Dieva nespēju ciest. Dievam ir aktuālas un abpusējas attiecības ar radību, līdz ar to, Dieva mainīgums vai mainamība ir aksiomātisks. Nemainīgais ir stabils, bet stīvs un nepielaidīgs (pretim tam, kā uzskatīja Anselms u.c. domātāji)

 

No procesa teoloģijas izriet, ka šī pasaule ir pakārtota pārmaiņu iespējām, nevis nemainīga un statiska.

 

 

 Foto: LLSTA




 
      Atpakaļ