Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 02. jūlijs, 2020
Jaunumi / Citas baznīcas
 

Lucy Winkett uzruna Londonas WATCH
15.08.2013


"Reiz es biju Sniegbaltīte.."

Rev. Lucy Winkett [i] uzruna Londonas WATCH [ii] sanāksmē 17.04.2013.

Es nesen teicu runu Vinčesterā par sievietēm un kristietību. Tā kā tā bija vispārējai audiencei, es nosaukumā neizmantoju Bībeles vai kāda svētā citātu. Tās tēma nebija pat Marija Magdalēna vai feministe teoloģe. Es citēju Holivudas zvaigznes Mae West teikto: "Reiz es biju Sniegbaltīte, bet es aizslīdēju."

Es domāju, ka tas ir sekulārs izteiciens par garīgu patiesību – cilvēki pārvietojas starp nevainību un vainu, starp uzbrucēju un upuri tik viegli un liegi kā sniegpārsliņas.

Es nepārstāstīšu jums vēsturi, kuru jūs visi zināt, bet sieviešu, it sevišķi reliģijā, kustība vēsturiski ir bijusi vienā virzienā un nemainīgi. Šajā baznīcā (St. James's Piccadilly), iesvētītā 1684. gadā, tāpat kā katrā baznīcā šajā pilsētā, sievietes ir dzīvojušas un mirušas, katru svētdienu klausoties, kā sprediķotāji viņām apgalvo, ka viņas ir atbildīgas kā Ievas mantinieces par visiem pasaules grēkiem.

Tomēr šodien Lielbritānijā, manuprāt, tā nav kristīgo sieviešu pamatproblēma. Ir krasi mainījusies kādreizējā sieviešu izslēgšanas pozīcija sabiedriskās dzīves plašās jomās; politiski, sociāli un pat reliģiski. Šodien Lielbritānijā vienīgās jomas, no kurām sievietes ir izslēgtas, ir tās, kuras aizsargā organizētā reliģija, un mana šā vakara galvenā tēma ir par to, ka sievietes baznīcā ir iestrēgušas starp mītiem, kas tiek stāstīti par mums, arī tādiem, ko mēs dažreiz pašas stāstām par sevi. Vēsturiski sieviešu vietai kristietībā ievirzi ir devušas abas Marijas: jaunava vai palaistuve. Un debatēs par sievietēm un ordināciju notiek līdzīga polarizācija, ne tik seksuāla, bet ne mazāk spēcīga; mēs esam vai nu varones, vai raganas, vai nu tiekam uzskatītas par potenciālajām Anglikāņu baznīcas glābējām, vai arī par visa sliktā simptomu tajā. Te darbojas sarežģīti mīti, stāsti un pieņēmumi, un tas, kā šobrīd tiek vadītas debates, bieži noved strupceļā.

Daudzas no jums šajos gados ir sniegušas priekšlasījumus par šo tēmu; mēs esam virzījušas savu lietu, mēs esam veidojušas savas liturģijas, mēs esam radījušas pašas savas Bībeles interpretācijas, mēs esam izdevušas likumus, apspriedušas "piekāpšanās", mēs esam rakstījušas vēstules, radušas virzību priekšlikumiem sinodēm visos līmeņos. Dažas no jums esat iesaistītas kopš MOW [iii] dienām un esat vairāk nekā 30 gadu sūtījušas vēstules, tagad e-pastus saviem ievēlētajiem pārstāvjiem gan baznīcā, gan valstī.

Bet mēs tagad tiekamies 26 gadus pēc sieviešu ordinācijas par diakonēm un sešus mēnešus pēc tam, kad Ģenerālā sinode noraidīja likumdošanu konsekrēt sievietes. Un vispirms es gribu teikt, ka esmu dzirdējusi daudzas no jums sakām: mēs esam nogurušas. Mēs esam nogurušas no strīdiem, nogurušas no nebeidzamām sanāksmēm, komitejām, sinodēm, nogurušas dzirdēt vienus un tos pašus vārdus ne tikai no sieviešu ordinācijas opozicionāru mutes, bet arī no savējām. Mēs esam nogurušas redzēt vilšanos to sejās, kas ir pret mūsu ordināciju, kad viņi no visas sirds vēlas, lai mūsu te nebūtu un baznīca varētu būt, kāda tā bija.

Man šķiet, ka ir iestājies stāvoklis, ko mēs varētu nosaukt par gara sastrēgumu – to jaunais Kenterberijas arhibīskaps mēģina kliedēt, izmantojot profesionālus mediatorus, apmācītus uzdot savādākus jautājumus, apmācītus likt mums nosaukt ne tikai to, kas mūsu iekšējās sajūtās dod mums cerību, bet arī to, kas mums liek sērot.

Pēc pagājušā novembra balsojuma es un vēl daudzi citi bijām pārsteigti par savu jūtu spēku. Man paziņoja rezultātu pa mobilo telefonu, esot šajā pagalmā lietū, mirkli pirms plaša dievkalpojuma, kurā man bija jāsprediķo. Skumjas, zināma pazemojuma sajūta, un, ģērbusies liturģiskajā tērpā, biju gatava doties procesijā baznīcā, iestrēgusi samulsušā uzticībā institucionālajai baznīcai, kas bija detonējusi savu uzticamību. Es, tāpat kā daudzi no jums, garīdzniekiem un lajiem, dzirdot šīs ziņas, nedaudz paraudāju un iegāju atpakaļ baznīcā. Pēdējos mēnešos ir izteiktas dažas ļoti smagas lietas, kuras sakņojas ļoti grūtās sajūtās un reakcijās.

Mani izaicināja sieviete, kas bija bijusi MOW daļa gadiem; pēc gadiem ilgām kampaņām viņa izaicināja mūs, jo baznīca nav pārveidota, kā viņa to bija cerējusi. Vai tas viss darbs bija tā vērts? – viņa jautāja.

Mani izaicināja mācītājs Deanery [prāvesta iecirkņa] sinodes debatēs, jo viņš patiesi tic, ja viņam netiks piešķirta likumīga nošķiršana, lai nodrošinātu sakramentālo drošību, tad viņam viņa ordinācijā dotie solījumi būs lauzti, un, lai gan viņš nesaņēmās vainot mani personīgi, šī vaina neapšaubāmi uzkurināja viņa satraukumu.

Šķiet grūti atrast tabu lauzošo, robežas pārkāpjošo, poētisko Jēzus Nācarieša dvēseli protokola jautājumu, darba kārtību un debašu punktos.

Kristīgajai baznīcai gadsimtiem ir bijušas problēmas ar "nevaldāmu sieviešu enerģiju" (Marina Warner, "Six Myths for Our Time", 7. lpp.). Visās pasaules ticībās ir modelis, kur viena daļa no reliģiskā darba aparāta tiek veltīta specifiski sievietēm, attieksmei pret viņām un viņu uzvedībai. Kā sociālās kontroles aģents kristietība Rietumos ir efektīvi radījusi uzvedības likumus, kas kontrolē sieviešu enerģiju un seksualitāti.

Tāpēc sievietēm ir bijis jākāpj kalnā. No mūsu neredzamības Rakstos līdz skaidrai mācībai par sieviešu atbildību par grēku sievietēm ir bijušas ierobežotas iespējas paust savu ticību Jēzum Kristum un viņu degsmei padarīt pasauli labāku. Realitātē, protams, pretrunā Pāvilam, sievietes vienmēr ir mācījušas vīriešus: mātes saviem dēliem mācīja Tēvreizi un mājās bieži ir bijušas pirmās laba un slikta tiesneses, vadot savus bērnus. Tādējādi sievietes ir lietojušas autoritāti apslēptā un neizpaustā veidā. Sievietes loma publiskajā reliģijā ir radījusi šīs pārdomas. Profesore Sarah Coakley komentēja, ka sieviešu ordinācija un līdz ar to viņu klātbūtne pie altāra, svinot sakramentus, ir radījusi "kosmoloģisku satraukumu". (Transformācijas konference "Lambeth Palace", 2012) Kaut kas jauns atklājas, un mūsu teoloģiskais uzdevums ir turpināt pārdomāt šo jaunumu un ko tas mums visiem, lajiem un ordinētiem, māca par Dievu un pasauli.

Lai mūsu teoloģiskajām pārdomām būtu saknes garīgajā realitātē, tām ir jāsākas nevis ar mums, bet ar Dievu.

Vispirms atzīstot, ka katram cilvēkam, vīrietim, sievietei, lesbietei, gejam, transseksuālim, biseksuālim, melnajam, dzeltenajam, baltajam, identitāte neizriet primāri no mūsu attiecībām citam ar citu, tās ir sekundāras, bet gan no Dieva attiecībām ar mums.

Vēl kādas pārdomas par mūsu identitāti, sevišķi atsaucoties uz mūsu dzimumu, kas ir iemiesots. Kā iepriekšējais arhibīskaps norādīja savā lekcijā "Theos" [iv] 2012. gadā, mēs ievērojam, ka mūsu ķermeņi atšķiras, tie nonēsājas un mēs mirsim.

Ņemot vērā mūsu dzimumu, mēs esam aicināti pieņemt atšķirības, sagaidīt pārmaiņas un sagaidīt nāvi.

Vai tas mūs ved pie dzimumu teoloģijas, kas atzīst atšķirības, sagaida pārmaiņas laika gaitā un pieņem nāvi un to, ka mēs apzināmies sevi tikai attiecībās ar citiem, kad vispirms esam iepazinuši sevi attiecībās ar Dievu?

Pēc pagājušā novembra balsojuma es ieraudzīju kolektīvu vēlmi pēc "zemsegas dienas". Pēc šāda notikuma ir vēlme noliekt galvu, noslēpties, neiesaistīties, bet iet un darīt ko tādu, kam es redzu jēgu.

Tas arī nozīmē, ka mēs virzāmies no apmulsuma – es nesaprotu vīriešus/sievietes – uz toleranci – es pieņemu, ka tu esi savādāks un mēs vienosimies nevienoties, no cieņas – vēl ar distanci, bet ar lielāku emocionālu iesaisti – līdz uzmanībai.

Es kā sieviete redzu vīrieti atšķirīgu no manis, parasti izmantojot varu vairāk par mani, vispirms kā tādu, kam ir attiecības ar Dievu un tad ar mani. Kā arhibīskaps Rowan komentēja citviet, inkarnācijas nozīmi var aprakstīt kā atklāsmi, ka arī otrs cilvēks ir tāds, "no kura Dievs nevēlas būt šķirts". Vispirms tas.

Diskusijas par dzimumu baznīcā uzdzen nogurumu, jo tās ir tik šauras un rada bailes par to, kas mēs esam, kas ir otrs un cik tālu varam iet, lai pieņemtu atšķirības. Tās noslogo arī mūsu izslēgšanas vēsture, dažreiz teoloģiski aizspriedumi un neapmierinātība ar baznīcas struktūrām, kas nepārtraukti izrāda neapmierinātību sieviešu autoritātes pieņemšanā. Daļa noguruma nāk no neskaidriem un sajauktiem motīviem, kuri vienmēr ir klātesoši varas jautājumos, tie var samulsināt un novirzīt nepareizi mūsu enerģiju.

Bet teoloģiski, paralēli sociālajām pārmaiņām, es gribu ieteikt – mūsu pusmainītajā pasaulē nepieciešamība mainīties ir steidzama. Vīriešiem un sievietēm ir jāspēlē būtiskas un atšķirīgas lomas, iztēlojoties šīs pārmaiņas. Jo balva ir ļoti liela. Mūsdienās tradicionālajām kristiešu jaunavas vai palaistuves kategorijām nav jāierobežo vai jānosaka šodienas sievietes zinātnieces, filozofes, mātes, teoloģes, santehniķes, direktores, un par to var būt gandarīti gan sieviešu ordinācijas pretinieki, gan aizstāvji vienādi.

Man šķiet, viens no būtiskākajiem apgalvojumiem – vai taisnīguma princips ir piemērojams šajās debatēs. Sieviešu ordinācijas aizstāvji saka "jā", un būs arī patiesi sacīts, ka lielākajai daļai cilvēku, kuriem nav sakara ar organizēto reliģiju (t. i., lielākajai daļai Lielbritānijas iedzīvotāju), arī būs šāds viedoklis. Iekšējās "godīguma" sajūtas vadīti, vairākums cilvēku teiktu: "Ja jau viņas grib, kāpēc lai to nevarētu darīt. Galu galā mums ir bijusi sieviete premjerministre un Anglikāņu baznīcas galva ir sieviete." [Anglijas karaliene. – Tulk. piez.]

Oponenti pieies šim jautājumam, vispirms uzsvērdami – "vienlīdzīgi, bet atšķirīgi". Tas nav jautājums par to, vai sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem vai radītas pēc Dieva līdzības, protams, viņas tādas ir, bet tam nav nekāda sakara ar to, vai mums viņas vajadzētu ordinēt vai konsekrēt par bīskapēm.

Šī ir fundamentāli pārprasta komunikācija, un tas ir iemesls, kāpēc, kad sieviešu ordinācijas atbalstītāji velk līdzību ar citām kampaņām, kā, piemēram, antiaparteīda kustība vai cilvēktiesību kustība, tas izraisa tādu niknumu oponentos, kas negrib tikt pielīdzināti tiem, kas pretojušies tādiem varoņiem, kā, piemēram, Desmonds Tutu, Nelsons Mandela un Martins Luters Kings.

Es saprotu to cilvēku atturību, kas uzskata, ka sievietes nevajadzētu ordinēt, un es esmu ļoti uzmanīga par to paštaisnības potenciālu mūsos, kas veidojam savu argumentāciju. Es arī uzmanos no bīstamības sevi uztvert kā vajātu minoritāti, kad šāda sajūta daļai no mums ir sekli apslēpta (par to nesen runāja George Carey, kura novērojumi, manuprāt, ir aizvainojums tiem kristiešiem, kas patiesi tiek vajāti Nigērijā un Irānā).

Bet es gribu nepārprotami teikt, ka taisnīgums ir teoloģisks jautājums. Godīgums, tikums, ko tik ļoti mīl politiķi, ne tik ļoti, bet taisnīgums gan. Tas nenozīmē "vienādību" vai "gribu būt iekļautam", vai pat, aizņemoties izteicienu no Ziemeļīrijas miera procesa, "dalīšanos ar varu", lai gan visas šīs motivācijas, protams, parādās.

Sievietes bīskapes ir šā brīža aktuālais jautājums, bet tas nozīmē daudz vairāk; tas ir jautājums par jaunās nākotnes liturģisku pasludināšanu, svinot Dievgaldu. Dievgaldā praktizētās taisnīgās attiecības nav nekas mazāks kā debešķīgā mielasta priekšgarša; mistiskās "basilea", valstības, jaunās Dieva ķēniņvalsts inaugurācija. Šī ir lielceļu un sānceļu teoloģija, kur visi ir aicināti un katrs ķermeņa loceklis ir spējīgs piepildīt savu Dieva doto lomu šajā ķermenī. Mans arguments balstās uz to, ka inkarnācijas dēļ, ja vien mēs neticam imitācijai, bet gan māceklībai, teoloģiski nav tādas cilvēku kategorijas, pamatojoties uz ontoloģiju, kas būtu jāierobežo tā, kā šobrīd sievietes tiek ierobežotas kristīgajā baznīcā.

Tā, nevēloties aizvainot tos, kuri ir pret mūsu klātbūtni baznīcā, man nav kauns aizņemties iedvesmu no Rosa Parks, kas, atsacījusies atdot savu vietu autobusā baltajam vīrietim, Alabamā 1955. gadā teica: "Es biju nogurusi tikai no padošanās."

Un es lūdzu par to, lai mūsu gana apmulsusī lojalitāte, par ko mēs šovakar runājām, pārvēršas par kaut ko veselīgāku un lai mūsu kolektīvā vēlēšanās noslēpties un to visu atstāt kādam citam nebūtu mūsu pēdējais vārds.

Galu galā jaunās nākotnes aicinājums ir dziļas un dzīvas cerības izteiksme, ko apraksta amerikāņu teologs Walter Wink visjaukākajā veidā un ar ko es beigšu šo uzrunu. Tas vēsta par to, kādēļ mums ir jābūt organizētām un jāierodas uz sanāksmēm pēc garas dienas, kādēļ mums ir citai citu jāiedrošina, jo baznīca, kā mēs redzējām pēc publiskās reakcijas pagājušajā gadā balsojuma dēļ, ir zibens novedējs vēl arvien sekulārajā sabiedrībā cilvēces dziļajām cerībām uz labāku un taisnīgāku pasauli.

Cerība iedomājas nākotni un rīkojas tā, it kā šī nākotne būtu neatvairāma.

Lai tā būtu!!


[i] Lucy Winkett ir Anglikāņu baznīcas mācītāja, ordinēta 1996. gadā, šobrīd St. James Picadilly rektore, aktīvi raksta un runā publiskajā telpā.

[ii] WATCH – "Women and the Church" ir organizācija par sieviešu ordināciju un konsekrāciju bīskapa amatā Anglijas Anglikāņu baznīcas ietvaros.

[iii] MOW – Movement for the Ordination of Women.

[iv] Lucy Winkett ir viena no šī "ideju ģeneratora" radītājām 2006. gadā un padomniekiem.

Tulk. Ieva Puriņa

Korektore Milda Klampe

 




      Atpakaļ