Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 24. novembris, 2020
Jaunumi / Citas baznīcas
 

Ekumēniskas pārdomas par sieviešu ordinācijas perspektīvām
Apskatīt komentārus (1)


17.03.2012


Ekumēniskas pārdomas par sieviešu ordinācijas perspektīvām

Sarah Hinlicky Wilson, Asociētā profesore

Ekumēniskās pētniecības institūts

Strasbūrā, Francijā

 Ir vispārzināms fakts, ka visas Baznīcas vēstures laikā sievietes ir ordinētas ļoti reti. Ir tikai nedaudzas vēsturiskas norādes par sievietēm mācītājām un pat bīskapēm agrīnās kristiešu kopienās, taču pēdējos simts gados šis fenomens sāk pārādīties atkal. Nenoliedzami visā Baznīcas vēsturē mācītāji ir bijuši tikai un galvenokārt vīrieši.

Taču Baznīcai lielākoties nekad nav bijuši pamatoti argumenti tam, ka sievietes nevar pildīt garīdznieku lomu. Šķiet, ka līdz pat19.g.s.beigām nevienam nebija ienācis prātā nopietni pētīt šo jautājumu. Tikai dažos senos Baznīcas dokumentos var atrast pavisam īsus, nejaušus komentārus par šo tēmu, parasti saistībā ar kādu konfliktu. Bet tur netiek atklāti nekādi pamatoti iemesli, kas liegtu sievietēm būt  mācītājām. Pirmo reizi šī tēma tiek skārta 13.g.s. sistemātiskā teologa Akvinas Toma darbos. Viņš apgalvo, ka sievietes nevar tikt ordinētas tāpēc, ka ir nepieņemami  viņām veidot tonzūru (speciālais mūku matu griezums), un ka tām ir „pakļauto” vai „padoto” statuss. Neesot nozīmes tam, ka tomēr ir sievietes pravietes, jo pravietošanas dāvana nav sakraments, vai ka sievietes ir bijušas valdnieces kā, piemēram, Debora, jo viņa bija laicīgā, nevis garīgā valdniece (skat. Summa Theologiae, Supplementum Tertiae Partis, Q. 39.1).

Martins Luters, protams, neuzsāka sieviešu ordināciju savas visparējās Baznīcas reformas programmas ietvaros. Viņš attīstīja no Viduslaiku baznīcas doktrīnas krasi atšķirīgu mācību. Tā mainīja izpratni par ordinētu amatu un sievietes lomu baznīcā. Diskusijā ar Romas katoļu baznīcu galvenais uzsvars tika likts uz atšķirību starp priesteri un ordinētu (iesvētītu) mācītāju. Viduslaiku teoloģija uzskatīja priesterus par īpašu šķiru, pamatojoties uz ordinācijas sakramentu, un priesteris tika pielīdzināts ordinētam mācītājam. Luters uzskata, ka jebkurš kristietis būtībā ir priesteris. Dažus no tiem Baznīca izvirza un ievēl par mācītājiem, taču tas ir vienīgi jautājums par amatiem un pilnvarām konkrētas draudzes darba organizācijā. Šie  kristieši ne ar ko vairāk no pārējiem neatšķiras.

Tātad, Lutera vārdiem sakot: „Draudzē ieņemamais amats atšķir tikai formāli, taču Dieva priekšā visi ir līdzvērtīgi un vienādi cienījami. Kā teicis Sv. Pāvils (Gal.3:28),- Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.Visi ir līdzīgi un visi ir priesteri. Visi ir tiesīgi sludināt Dieva Vārdu, izņemot, ka saskaņā ar Sv.Pāvila mācību (1.Kor.14),-  Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā to nosaka bauslība. Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem, jo sievai ir par kaunu runāt draudzē. Dievs sievietēm liek būt paklausīgām saviem vīriem. Dievs neiejaucas šādā kārtībā, bet Viņš nešķiro autoritātes. Ja, tomēr, draudzē ir tikai sievietes, kā tas mēdz būt sieviešu klosteros, tad ir pieļaujams vienai no tām dot iespēju sludināt” („Sprediķis par Sv.Pētera 1.vēstuli”, Luther’s Works, American Edition, 55 vols., eds. J.Pelikan and H. Lehmann [St. Louis and Philadelphia, Concordia and Fortress, 1955ff.], 30: 54-55.)

Luters šeit apstiprina, ka nav nekādas garīgas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, un ka visi kristieši var sludināt Dieva vārdu. Pamats sieviešu klusēšanai  baznīcā ir tas, ka viņām jābūt paklausīgām saviem vīriem. Luters acīmredzot neuzskatīja to par plašākas apspriešanas vērtu apstākli. Sešpadsmitajā gadsimtā, protams, sabiedriskā doma neapšaubīja viedokli par vīrieša noteicošo lomu. Tajā pat laikā Luters pieļāva arī situāciju, kad sievietēm tiek dota iespēja sludināt viena otrai.

Citos savos darbos vēl jo vairāk, atgādinot par Bībelē minētajām ievērojamākajām sievietēm, viņš norāda uz apstākļiem, kad sievietei ir ne tikai ļauts, bet tai ir pat pienākums sludināt: „Pāvils, nolūkā uzturēt pienācīgu cieņu un disciplīnu,  aizliedza sievietēm sprediķot draudzē, kur klāt ir vīrieši, jo vīrietis ir prasmīgāks sludinātājs, ... [Pāvils] mudināja ”...vīriešus runāt, kamēr nav vīriešu trūkums...” Kā gan Pāvils varēja noliegt Svētā Gara vārdus, kas Joēla grāmatā apsolīja: „Un jūsu meitas pravietos”?! Bez tam mēs lasām Apustuļu darbos 21: „Filipam bija četras meitas, jaunavas, kas visas pravietoja.” Un Mirjama, Mozus māsa, bija praviete (2.Moz.gr. 15). Un Hulda, praviete, deva padomus dievbijīgajam ķēniņam Jozuam (2.Ķēniņu gr. 22), un Debora darīja to pašu ar Hercogu Barahu (Soģu gr. 4). Un visbeidzot, Jaunavas Marijas dziesma (Luk. 1) tiek slavināta visā pasaulē. Pats Pāvils (1.Kor. 11) māca sievietēm lūgt un pravietot ar apsegtu galvu. Tādējādi kārtība, disciplīna un cieņa liek sievietēm klusēt, kad runā vīrieši. Taču, ja nav vīrieša, kas sludina, tad tas jādara sievietei. Līdz ar to var secināt, ka Svētie Raksti neapšaubāmi runā  tikai par vienu, visiem kristiešiem kopīgu sludinātāja amatu, kas dod tiesības jebkuram runāt, sprediķot un vērtēt, un pārējiem liek klausīties.”. („Ļaunprātīgā Meses izmantošana”, Lutera darbi 36: 151-5). Pārsteidzošākais, ka šeit runa ir tikai par šā viena, visiem pieejamā amata izpildes kārtību, bet ne būtību vai garu.

Vēl kāds Lutera citāts apstiprina šo ideju.Viņa pretinieki Romas Katoļu Baznīcā centās pierādīt Luteram tā argumentu neloģiskumu par vispārējo kristiešu priesterību, aizrādot, ka sievietes neordinē. Taču  Luteru tas nepārliecināja un patiesībā deva iespēju paplašināt sieviešu lomu kristietībā. Viņš rakstīja: „Priestera galvenie uzdevumi ir mācīt, sprediķot un sludināt Dieva Vārdu, kristīt, iesvētīt un izdalīt Svēto Vakarēdienu, atlaist grēkus, lūgt par citiem, upurēt un spriest par mācības būtību un jēgu. Tie, protams, ir cēli un atbildīgi pienākumi. Bet pirmais un galvenais, no kā izriet viss pārējais, ir Dieva Vārda mācība. Jo mēs mācām ar Vārdu, mēs iesvētām ar Vārdu, mēs vērtējam visas lietas ar Vārdu. Tātad, dodot kādam Vārda sludināšanas iespēju, mēs nedrīkstam viņam liegt neko, kas attiecas uz priesterības izpildīšanu, jo visiem kristiešiem kopīgais un galvenais uzevums ir Vārda sludināšana. Kas attiecas uz kristīšanu, - katoļi paši mēdz nepieciešamības reizēs pat parastajām sievietēm ļaut to darīt, jo tā gandrīz vai netiek uzskatīta par sakramentālu darbību. Patīk tiem tas vai nē, bet no viņu pašu loģikas izriet, ka visi kristieši un tikai viņi, ieskaitot sievietes, ir priesteri, - tikai  bez tonzūras un bīskapa atribūtikas un simbolikas. Jo kristīdami  mēs sniedzam dzīvinošo Dieva Vārdu, kas atjauno dvēseles un atpestī no nāves un grēkiem. Kristīt ir nesalīdzināmi svarīgāk nekā iesvētīt maizi un vīnu, jo Dieva Vārda sludināšana ir svarīgākais pienākums baznīcā.  Tādēļ sieviete kristīdama likumīgi veic priestera pienākumu, un to dara nevis kā privātpersona bet kā baznīcas ordinēta kalpotāja ... Tomēr es Jums prasu, - kas ir šī lielā iesvētīšanas vara salīdzinājumā ar varu kristīt un sludināt Vārdu?  Sieviete var kristīt un izteikt dzīvības Vārdu, ar kuru grēki tiek piedoti, mūžīgā nāve iznīcināta, pasaules valdnieks padzīts, debesis dāvātas, jebšu ar kuru Dieva varenība izlīst pār  pasauli. ... Nevar to atklāti darīt  bez visas kopienas vai pat baznīcas piekrišanas. Tikai ārkārtas situācijā var rīkoties pēc saviem ieskatiem.” („Par amatu”, Lutera darbi 40: 21, 23, 25, 34)  Šeit Luters nepiekrīt pretrunai starp dažādām evanģelizācijas darbībām – nav pamata kādam ļaut sludināt vai kristīt, bet neļaut iesvētīt Dievgaldu, jo tās visas ir Vārda sludināšanas izpausmes. Tātad, uzsveru, - Luters nenoraida iespēju sievietēm kļūt par mācītājām tāpēc, ka viņas nebūtu spējīgas, vai tas būtu pretdabiski, vai tādēļ, ka Gars tām nedod nepieciešamās dāvanas. Jautājums ir par sabiedrisko stāvokli baznīcā. Un Lutera laikā tas neatšķīrās no Pāvila laikā esošā. Tādēļ viņš pat necentās to apšaubīt.

Jautājums tad nu ir: kas notiek, mainoties sabiedriskajam stāvoklim? Lutera laikā neviens nevarēja iedomāties, ka sievietes varētu kļūt par tādām publiskām figūrām kā valsts prezidentes, ārstes, universitāšu profesores vai biznesa vadītājas. Gandrīz vienīgā „karjeras” izvēle bija kļūt par mūķeni – un tam Luters pretojās citu iemeslu dēļ. Nav grūti iedomāties, ka sievietes kļūšana par mācītāju Reformācijas laikā izraisītu skandālu. Taču ievērojamas sievietes parādījās arī tajos laikos, un kā pirmo var minēt paša  Lutera sievu Katarinu fon Boru, vai arī Argulu fon Grumbahu - sievu un māti, kura apstrīdēja Ingolštates universitātes nosodošo nostāju pret studentu proluterāniskajiem uzskatiem.

Gadsimtu gaitā luterāņu sievietes ir atradušas veidus, kā atļauto iespēju robežās līdzdarboties baznīcas publiskajā dzīvē. Šobrīd mēs atrodamies ļoti mulsinošā situācijā: dažviet pasaulē sieviešu pilnīga līdztiesība ir pašsaprotama lieta, kamēr citur valda pilnīgi pretēji uzskati,  un daudzviet dominē ļoti pretrunīgi viedokļi. Līdz ar to ir tiešām grūti viennozīmīgi atrast visām pusēm pieņemamāko modeli.

 20-tā gadsimta vidū, sievietēm ieņemot arvien nozīmīgāku lomu rietumu sabiedrībā, Baznīcā  nepārprotami radās problēmas ar  noraidošo nostāju pret sieviešu ordināciju. Sievietes Romas katoļu, pareizticīgo un protestantu baznīcās sāka aktualizēt šos  jautājumus un pieprasīt to risinājumu. Pirmo reizi Baznīcas vēsturē tika nopietni meklētas atbildes uz tiem. Jāatzīst, ka līdz pat  20.g.s. vidum nevienai kristīgai baznīcai nebija skaidra, viennozīmīga viedokļa par sieviešu ordinācijas iespējamību. Lielāko tiesu šis jautājums tika vienkārši ignorēts. Rezultātā, meklējot argumentus pret sieviešu ordināciju, izrādījās, ka tādi radušies tikai samērā nesen un ne visi tie ir pietiekami pamatoti.

Piemēram, Romas katoļu baznīcas mācība par priesterību pēc būtības nav mainījusies kopš viduslaikiem. Ordinācija ir sakraments, kas priesteri izceļ starp citiem kristiešiem; tā izmaina viņa „ontoloģisko būtību”. Sakraments ir spēkā esošs, ja ir precīzi noteikts katrs tā aspekts: to veic atbilstoša persona (bīskaps), - ar pareizajiem vārdiem un rituāliem (zvērests un roku uzlikšana) un to saņem īstā, pareizā persona. Bet kas tad ir tā pareizā persona? Tai, protams, jābūt kristītai personai. Bet Romas katoļu baznīca piedevām uzsver, ka tam jābūt vīrietim. Vairāki pamatojumi tam ir minēti pāvesta enciklikā Inter insigniores (1976.g.).  Viens no tiem: Kristus izvēlējas tikai vīriešu dzimuma apustuļus, tātad var pieņemt ka būt apustulim ir tas pats, kas būt ordinētam (lai gan mūsdienu izpratne par ordināciju ir attīstījusies vēlāk), un ka sievietes kā Marija Magdalēna vai Junona nav uzskatāmas par apustuļiem, Otrkārt, pastāv „nemainīga tradīcija” ordinēt tikai vīriešus. Bet vēstījums arī atklāj, ka šie nav galīgi un neapgāžami  argumenti, un tādēļ piedāvā trešo, apgalvojot, ka Kristus sakramenta patieso būtību atklāj fakts, ka tikai vīrieši ir aicināti tapt iesvētītiem garīdznieka kārtā(&5). Tālāk enciklika norāda uz to, ka priesteris „darbojas ne tikai caur Kristus piešķirto spēku, bet kā in persona Christi, - uzņemoties Kristus lomu, veikdams iesvētīšanas rituālu”.

 Šim apgalvojumam luterāņi varētu piekrist, jo arī mēs ticam  Kristus klātbūtnei sakramentā. Tā, piemēram, Lielajā katehismā Luters saka: „Tapt kristītam Dieva vārdā nozīmē ka pats Dievs, nevis cilvēks kristī. Lai gan rituālu veic cilvēka roka, tas tomēr tiešām ir paša Dieva darbs”. Tomēr, Inter Insigniores turpinās ar vārdiem, ka priesterība ir „pēc būtības sakramentāla: priesteris ir simbols, kura pārdabisko ietekmi nodrošina uzņemšana garīdznieka kārtā, taču šim simbolam jābūt ticīgiem viegli saprotamam... Šādai līdzībai jāpastāv gan starp personām, gan lietām: kad sakramentāli jāparāda Kristus loma svētajā vakarēdienā, tad to var izpildīt tikai vīrietis. Jo Kristus pats bija un paliek vīrietis.”  Tas ir šokējošs apgalvojums, jo pretendē uz secinājumu, ka tikai vīriešu dzimuma cilvēki var „līdzināties” Kristum tādā veidā, kā to nekad nav lemts sievietei. Starp sievieti un Kristu izveidojies tāds kā bezdibenis un tā ir garīdzniecības būtiskākā problēma, jo sieviete taču ir spējīga veikt jebkādus darbus, ko dara vīrietis. Un sievietes anatomiskās uzbūves atšķirība no Kristus ķermeņa nedod pamatu visiem šiem spriedelējumiem par Svēto Garu un dievišķām dāvanām. Luteram varbūt neienāca prātā ka sievietes varētu būt mācītājas, bet viņš noteikti nebūtu bijis priecīgs par šādu attieksmi pret viņām! Var pat uzdot jautājumu: ja jau sievietes nepietiekami līdzinās Kristum, lai būtu Viņa priesterienes, kā gan Viņš var „līdzināties” viņām, lai būtu to Pestītājs ?

20-tā gadsimta otrajā pusē līdzīga diskusija izvērtās Austrumu Pareizticīgo baznīcā. Sākotnēji pareizticīgie pieņēma, ka sievietes ir emocionāli pārāk nenoturīgas, lai kļūtu par priesterienēm un arī ka  menstruālie cikli padara viņas „nešķīstas”. Dīvaina pagānisku  aizspriedumu ietekme uz Baznīcu! Ar laiku pareizticīgie saprata, ka tas ir nepieņemami. Bet viņu teologu piedāvātā alternatīva nekādā ziņā nebija labāka. Divi teoloģijas speciālisti – Pāvels Jevdokimovs un Tomass Hopko – prezentēja teoriju, ka vīrietis līdzinās Dieva Dēlam, bet sieviete -  Dieva Garam, tātad Dēls simbolizē  vīrišķo bet  Gars – sievišķo. Līdz ar to vīriešiem ir ļauts veikt kristīgas dabas pienākumus baznīcā, bet  sievietēm nē; sievietēm ir jāizmanto gara spējas (Protams, nekur nav teikts, ka arī vīrieši to nevar darīt). Lai kļūtu par priesteri ir jābūt kristietim un vīrietim – kā Dieva Dēls. Sievietei  tas nav iespējams,  jo ir pret viņas dabu. 1988. gadā Rodas salā notikušais konsilijs akceptēja šo argumentu pret sieviešu ordināciju, uzskatot to par viņām labvēlīgu signālu, jo paver tām visām vienu Dievu un Svēto Garu! Taču šāda izpratne ir stipri apšaubāma. Bībelē nekas nenorāda uz vīrišķā vai sievišķā dievišķo izcelsmi. Tieši pretēji, - Israēla tauta atšķīrās no visām citām ar to, ka stingri uzskatīja Dievu par bezdzimuma būtni. Vēl jo vairāk,  Jaunā Derība nekādi nešķiro garīgās spējas atkarībā no dzimuma. Tās ir dotas indivīdiem, lai  kalpotu visai sabiedrībai, nevis atsevišķām ļaužu grupām. Sabiedrības dalīšana dažādās šķirās un kategorijās bija viena no lielākajām problēmām, ar ko saskārās Jaunās Derības baznīca; vissmagākā no tām – plaisa starp jūdu un nejūdu kopienām. Ortodoksālā pareizticības teorija ierosināja pat vēl dziļāku – viena kopēja Dieva darba dalīšanu starp Dēlu un Garu un dzimumiem, kas tos pārstāv. Pārsteidzoši, cik plaši izplatīts ir šis arguments, ja atceramies, ka pareizticīgie vienmēr bijuši ļoti piesardzīgi spriedumos par Dieva būtību, izvēloties drīzāk pieeju, ka Dievs nav izzināms un izsakāms cilvēciskos jēdzienos,- runājot par to, kas Dievs nav, nevis par to, kas viņš ir. Reizēm arī pareizticīgie, līdzīgi katoļiem, runājot par priesteri uztver to kā „ikonu”, kā Kristus lomas tēlotāju draudzes priekšā, taču arī tikai garīgā nozīmē.

Interesanti, ka ne katoļi, ne pareizticīgie nav apgalvojuši, ka Bībelē būtu minēti kādi iemesli kas neļautu sievietēm ieņemt priestera amatu. Ir jābūt kam vairāk, kas pamatotu šos pēdējos argumentus. Parasti tā ir tikai iesakņojusies tradīcija. Savukārt protestanti, gluži pretēji, iebilstot pret sieviešu ordināciju, atsaucas uz Bībeli! Bet visu šo apgalvojumu centrā ir doma par sieviešu pakļāvību vīriešiem, saskaņā ar tā saukto „radīšanas nolūku”. Šī ideja pieņem, ka Dievs radījis sievieti kā mazāk pilnvērtīgu sociālu būtni, un ka Baznīcai pienākas šo kārtību uzturēt. Taču Stāstā par Radīšanu 1.Mozus grāmatā nav nekādas norādes uz to. Īstenībā Vecajā Derībā, nosaucot Ievu par Ādama palīdzi, Dievs šo vārdu lieto,  apzīmējot viņas lidzvērtību. Un tā kā radīšanas process attīstās no zemākā uz augstāko, tad Ievas radīšanu varam pat uztvert kā Dieva darba augstāko sasniegumu! No šejienes izriet, ka Bībelē balstītie argumenti pret sieviešu ordināciju nespēj pamatot kāpēc sievas paklausība vīram jāuztver kā vispārēja norma par sieviešu pakļautību vīriešiem, kā arī ir pretrunā ar Pāvila vēstulē Efeziešiem 5. minēto savstarpējo cieņu.  Jāatzīmē gan, ka  daži t.s. „Svētuma kustības” un agrīnās Pentakostu mācības piekritēji ir pirmie, kas aizstāv sieviešu tiesības būt sludinātājām un mācītājām, uzskatot, ka tādā veidā izpaužas viņu lielāka uzticība Rakstiem! Viņi atsaucas uz piemēriem Bībelē – uz Priscillu, Lidiju, Junonu, Mariju Magdalēnu, uz Huldu, Deboru un citām, tāpat arī uz Pētera solījumu  par „pravietības dāvanu meitām”, kas īstenojas Filipa meitās – un secina, ka sievietes vadoša loma baznīcā faktiski ir Bībeles atziņās sakņota.

Nobeigumā – dažas atziņas kas izriet no šī īsā pārskata par dažādiem kristīgiem ieskatiem sieviešu ordinācijas jautājumā. Pirmā un būtiskākā ir, ka Baznīca ilgu laiku bez jebkāda iemesla nav ordinējusi sievietes, un tikai pēdējā laikā jūtama tendence atgriezties pie šī jautājuma. Otrkārt, no luterāņu viedokļa, nav šaubu par sieviešu gara dotībām un spējām ieņemt garīdznieka amatu; jautājums ir tikai par Baznīcas un sabiedrības ieguvumiem. Treškārt, tā kā luterāņi ir uzņēmušies reformatoru lomu Baznīcā, paliekot uzticīgiem Dieva Vārdam, mums nevajadzētu baidīties lauzt agrākos priekšstatus. Luters nebaidījās to darīt! Ceturtkārt, mums jāatzīst, ka gan Raksti, gan Baznīca pauž ļoti daudzšķautņainus priekšstatus par sievietēm, un tie nav nedz absolūti pozitīvi, nedz noliedzoši. Tas pats arī attiecībā uz vīriešiem. Bet par viņiem, nezin kāpēc neviens šos jautājumus necilā. Tad varbūt ir pienācis laiks to darīt? Galu galā mūsu pienākums ir domāt par lietu kārtību Baznīcā un sabiedrībā saskaņā ar Evaņģēlija priekšrakstiem. Tas nozīmē: pirmkārt apjaust, ko Dievs ir darījis mums, un tikai tad, -  ko mēs varam un kas mums jādara. Luteram bija skaidras abas šīs lietas: pirmā - Dievs caur kristīšanu ir izlējis savu Svēto Garu pār visu radību, un no tās izriet otrā  -  visi mēs esam Evanģēlija sludinātāji.

 Šiem diviem faktoriem vajadzētu būt noteicošajiem, domājot par labumu Baznīcai un sabiedrībai.

No angļu valodas tulkoja Vija Klīve,

Rediģēja Atis Freibergs

         




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA