Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
svētdiena, 05. jūlijs, 2020
Jaunumi
 
   
110110

Dieva dāvanas, lai rūpētos par mūsu tuvāko (PLF ziņas)
29.01.2020



 20. 12. 2019.

Fēniksa, ASV / Ženēva

Kopienas balsis: bīskape Debora Haterere, ELCA

Māc. Debora Haterere tika ievēlēta par Lielā kanjona sinodes bīskapi ASV 2018. gada septembrī. Šī Amerikas evaņģēliski luteriskās baznīcas (ELCA) sinode ietver novadus Nevadā, Jūtā un Arizonā, Meksikas pierobežā, kur baznīca palīdz migrantiem. Intervijā ar Lutheran World Information viņa runā par kalpošanu, populistiskās retorikas izmainīšanu un atvērtību pārmaiņām.

Kā jūs piedzīvojat migrāciju pāri robežām?

Pirms es kļuvu par bīskapi, es strādāju Luterāņu sociālajos pakalpojumos (LSS). Valdība prasīja LSS palīdzēt ar migrantu ģimeņu atkalapvienošanu, kuru locekļi uz robežas tika izšķirti un apcietināti. Kad tas kļuva publiski zināms, valdība ar tiesas lēmumu bija spiesta savest viņus atkal kopā.

Kad cilvēki bija atbraukuši, viņi bija atkalsatikušies ar saviem bērniem tikai pirms dažām stundām vai minūtēm. Mēs centāmies radīt drošu un pieņemošu vidi, aicinājām spāniski runājošos mācītājus būt viņiem pieejamiem. Es atceros māti, kas tikko bija satikusi savu bērnu. Māte nelaida bērnu prom, bet kad viņa runāja ar mācītāju, bērns atnāca no aizmugures, pavilka mācītāja kreklu un pavaicāja: Mācītāj, kur tu esi bijis?

Vai tas nav jautājums baznīcai: Kur mēs bijām?

Kā Lielā kanjona sinodes bīskape, kā jūs turpinājāt šo kalpošanu?

Kad ICE (Imigrācijas un muitas dienests) aizvadītajā vasarā atstāja tūkstošiem migrantu Fīniksas ielās, mēs naktī atvērām baznīcas, lai viņiem būtu droša vieta, kur gulēt, ēst un transports, ar ko doties pie radiniekiem ASV.

Tagad likums ir mainījies – vairs nav iespējams iebraukt ASV, ja cilvēks ir iebraucis caur citu valsti. Ja jūs nākat no Salvadoras, Hondurasas vai Gvatemalas, jums ir jāpiesakās imigrācijai Meksikā.

Mums ir kopīga episkopāļu un luterāņu kalpošana robežas zonā Nogalesā, Meksikā, sniedzot patvērumu cilvēkiem, kas gaida interviju. Vieta uzņem ap 70 cilvēku, kas paliek 5-6 nedēļas. Mēs nodrošinām, ka pret viņiem izturas cilvēcīgi un viņi ir drošībā. Daži cilvēki bēg no narkotiku karteļiem un seksuālo pakalpojumu tirdzniecības biznesa. Ikvienam ir atšķirīgs stāsts, bet mēs zinām, ka daļa cilvēku meklē patvērumu, lai izbēgtu no vardarbības.

Problēma ir, ka mēs cenšamies izmainīt sistēmu, bet šie cilvēki stāv mūsu priekšā. Ko Dievs mums ir devis, lai rūpētos par tuvāko, kas ir mūsu priekšā?

Kā šis darbs tiek uztverts draudzēs?

Es domāju, ka personīgā pieredze palīdz cilvēkiem redzēt, ka migranti nav pārāk atšķirīgi no mums. Dažkārt politiķi saka, ka cilvēki, kas meklē patvērumu vai migrē, ir teroristi vai narkotiku tirgotāji. Šīs sastapšanās palīdz redzēt vienam otru kā cilvēcīgas būtnes un saprast humanitārās vajadzības.

Mēs plānojam pārvest cilvēkus pāri robežai, lai izaicinātu stereotipus un sniegtu viņiem pamatotu informāciju. Mēs ceram, ka viņi šos stāstus aiznesīs atpakaļ savās draudzēs.

Kā jūs finansējat šo kalpošanu?

Luterāņu draudzes Nevadā un Arizonā ir savākušas naudu, drēbes un apavus, pat rotaļlietas, lai mēs varētu palīdzēt cilvēkiem sagaidīt savas imigrācijas intervijas ar lielāku komfortu. Cilvēki parasti atnāk tikai ar drēbēm, kuras ir mugurā, Nauda tiek lietota, lai samaksātu par īri Meksikas pusē un pirktu ēdienu, kas ir nepieciešams. Sinodes ietvaros draudzes un indivīdi, kas jūt līdzi šai kalpošanai, sniedz līdzekļus un ziedojumus, kas tiek izlietoti tieši palīdzībai.

Kā populisms un naida runa ietekmē jūsu baznīcu?

Šis ir ļoti sarežģīts laiks. Mācītāji man stāsta, ka, lai ko viņi būtu teikuši, to var interpretēt kā politisku izteikumu, un tad cilvēki kļūst ļauni. Kad ELCA pieņēma lēmumu kļūt par patvēruma konfesiju, bija cilvēki, kas pameta mūsu baznīcu. Es ceru un lūdzos, ka būs arī cilvēki, kas atnāks tāpēc, ka baznīca iestājas par šīm lietām.

Mums ir arī nepieciešams ienest pazemības sajūtu, lai atzītu, ka mēs redzam tikai daļu no attēla, kas ir sarežģīts un daudzslāņains. Tikai sarunājoties ar otru mēs varēsim labāk redzēt šo attēlu. Es cenšos palikt pie faktiem un meklēt iespējas mācīties vienam no otra, un saprast, ka normāli palikt pie dažādiem viedokļiem, ja to dara ar cieņu.

Kā piederība PLF kopienai ietekmē jūsu darbu?

Piedalīties jaunievēlēto līderu rekolekcijās bija īpaša privilēģija. Kaut arī es ļoti atšķiros no kolēģiem Indijā, Korejā vai Ganā, mums ir daudz kopīga. ELCA ir bagāta baznīca, bet mums ir tās pašas problēmas, kas baznīcām ar mazāku līdzekļu apjomu. Saprotot, ka mēs kopā esam baznīca, mēs paplašināsim savu perspektīvu par globālo baznīcu.

Tāpat es ceru, ka tikšanās ar kolēģiem, kas šaubās par sieviešu ordināciju, varētu likt tiem domāt, ka sievietes-mācītājas tāpat ir dāvana baznīcai. Vēl man šķiet palīdzoša iespēja ir pacelt jautājumus, kas mums dod iespēju būt Kristus miesai: dzimumu taisnīgums, klimata taisnīgums, rūpes par radību, imigrācija, bēgļi.

Daudzi baznīcu līderi runāja par jauniešu piesaistīšanu. Ko jūs domājat par to?

Plašākajā nozīmē laiks ir tas, kas cilvēkiem pietrūkst. Jūs varētu izvēlēties tik daudzas citas lietas. Kā savienot baznīcu svētdienā ar ikdienas dzīvi? Jaunieši meklē reālās dzīves saikni starp evaņģēliju un pasauli. Tāpēc vērtīgas bija diskusijas par visu ticīgo priesterību un ticības piedzīvošanu.

Pārāk bieži mēs aicinām cilvēkus un gribam, lai tie būtu kā mēs. Mēs mainīsimies, ja turpmāk strādāsim arī ar cilvēkiem, kas nav pāri 70 gadiem veci un baltie. Baznīcai būtu vērtīgi to atcerēties.

– Bīskape Debora Haterere, ELCA Lielā kanjona sinode

Tāpat ir svarīgi godīgi atzīt realitāti. Sacīt “visi ir aicināti” nozīmē, ka esam gatavi izmaiņām, kad tu pieklauvēsi pie mūsu durvīm. Pārāk bieži mēs aicinām cilvēkus un gribam, lai tie būtu kā mēs. Mēs mainīsimies, ja turpmāk strādāsim arī ar cilvēkiem, kas nav pāri 70 gadiem veci un baltie. Baznīcai būtu vērtīgi to atcerēties.

Ko jums nozīmē būt par baznīcu šodien?

Šis gan ir vienkāršs jautājums! Daļa no tā ir pasludinājums, mums ir jāliecina par Jēzu vārdos un darbos. Ir baznīcas, kas dara daudz sociālas kalpošanas, bet dažkārt aizmirst pateikt, ka mēs to darām tāpēc, ka Dievs mūs mīl un mēs mīlam savu tuvāko. Apustuļu darbu grāmata ir viena no maniem mīļākajiem stāstiem, jo pirmās kristiešu baznīcas stāstīja par to, kāpēc viņas darīja to, ko darīja.

Dažkārt būt par baznīcu nozīmē atlaist veco un uzticēties tam, ka Dievs radīs ko jaunu. Tas ir biedējoši, jo mēs zinām tikai to, ko zinām, un tas pieprasa uzticību Dievam. Daļa no tā, kas ir būt baznīcai, ir redzēt un parādīt jaunās lietas, kuras Dievs dara.

 

Avots: Pasaules Luterāņu Federācijas ziņas

Foto: LWF/A.Weyermülle 




 
      Atpakaļ