Saruna ar mācītāju Nikolu Uzāns

15. Jūn, 2024

Nikola Uzāns (Nicole Uzans) ir mācītāja Kanādas Anglikāņu baznīcā un šobrīd kalpo universitātes pilsētiņas draudzē Jaunskotijā. Kopš 2000. gada Sv. Jāņa draudzes galvenās mācītājas ir bijušas sievietes un Nikola turpina ne tikai šo līniju, bet arī savā ģimenē ir mācītāja otrā paaudzē. Nikola ir māksliniece, rakstniece un laba stāstniece, liela loma viņas dzīvē ir kontemplatīvajam ceļam.

Nikolas tēva ģimenes saknes ir Latvijā un viņas dzimta ir saistīta ar Latvijā daudziem zināmo “Cimdu Jettiņu” – Jetti Užāni, kura adīja brīnumskaistus cimdus un bija jūtīga dzīves un cilvēku pazinēja, ko apliecina viņas dienasgrāmatas. Katrs Jettes cimdu pāris ietvēra kādu īpašu stāstu, notikumu, personu. Kaut ko no Jettes radošuma un dzejiskuma un no Latvijas ainaviskā rāmuma, Nikola nes sevī un turpina audzēt otrpus okeānam.

Lina un Nikola Uzāns
foto no Nikolas Uzāns personīgā arhīva

Nikola Uzāns: Jāsaka, ka savā ziņā es kautrējos par to, ka labāk nepazīstu savu dzimtas koku, bet  saikne ar Jettiņu ir tāda, ka viņa ir manas krustmātes Veltas māsa. Atceros, ka augot dzirdēju par Jetti, redzēju grāmatas un, protams, redzēju dūraiņus. Dzirdēju teicam, ka Jette sēdēja un adot pat neskatījās – viņas pirksti vienkārši lidinājās, un pēkšņi viņas rokās jau bija cimdu pāris! Tikai pēc gadiem sapratu, ka viņa Latvijā ir nacionālais dārgums.  

Interesanti saadās kāds stāsts – padomju laikos mana krustmāte centās uz Latviju sūtīt paciņas ar dažādām Rietumu precēm, daudzas no tām bija praktiskas lietas. Viņa sūtīja labu dziju, bet nedrīkstēja sūtīt dzijas kamoliņus, tāpēc adīja tādus milzu svārkus, un viņa zināja, ka, ja tie caur pastu nonāks Latvijā, tad saņēmējs šos svārkus varēs izārdīt un no jauna uzadīt skaistas lietas.

Kad es biju Latvijā 2017. gadā, es devos uz Jettes atdusas vietu. Tas bija ļoti īpaši, jo tur grasījās apglabāt arī manu krustmāti, un tagad jau viņa tur ir repatriēta.

Manam tēvam bija viena māsa, viņi aizbrauca no Latvijas, kad tēvam bija tikai trīs gadi, un izceļojot caur Zviedriju, viņi apmetās uz dzīvi Kanādā. Mans vectēvs nomira ilgi pirms manas dzimšanas, tāpēc šeit Kanādā bija tikai neliela ģimenīte ar nedaudzām radu saitēm.

Lielākajai daļai mūsu ģimenes latviešiem nebija bērnu, tāpēc mēs bijām pavisam neliela cilvēku saujiņa, kas man šķita diezgan veca un mazliet aizvēsturiska, bet ar dziļu vēsturi.  Daudzi ģimenes stāsti netika izstāstīti, tomēr es atceros kādu ļoti īpašu brīdi.

Pagājušā gada jūnijā [2023.gadā] nomira mana mamma, un viena no lietām, ko viņa man ir atstājusi mantojumā, ir viņas dienasgrāmata. 1990. gadu sākumā mamma tika ordinēta Kanādas Anglikāņu baznīcā. Aizejot pensijā, viņa pārskatīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai izvērtētu savu ceļu līdz ordinācijai, un viņa pārrakstīja svarīgus mirkļus, atziņas un stāstus no tā laika, 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā, kad viņa izšķīrās par savu aicinājumu.

Interesanti, ka pēdējais ieraksts, ko viņa bija pārrakstījusi, bija no 1993. gada Lieldienu svētdienas. Toreiz man bija piecpadsmit gadi. Tā bija pirmā reize, kad mēs dzirdējām manu krustmāti Veltu stāstām par viņas bēgšanu no Latvijas. Kad viņa pameta Latviju, Veltai bija septiņpadsmit gadi. Viņa bija uz Sarkanā Krusta kuģa [ceļā uz Vāciju], kad jūrā viņus bombardēja krievi. Kuģis nogrima stundas laikā.

Es tik skaidri atceros viņas stāstījumu par to, kā, kuģim grimstot, cilvēkiem bija jākāpj pa vienām kāpnēm uz leju, un blakus bija glābšanas kuģis, un bija jākāpj pa kāpnēm uz augšu uz otru kuģi, un viņa, būdama 17 gadus veca, vienkārši pārlēca no vienām kāpnēm uz otrām. Tāda drosme un hutzpah [šeit: pašpārliecība] viņai piemita. Bet vēl viena lieta, ko skaidri atceros no viņas stāstītā, bija Velta atmiņa par to kā, skatoties jau no glābšanas kuģa klāja, redzēja sievieti, kas pa trepēm nesa bērnu, viņa zaudēja satvērienu, un bērns iegāzās jūrā. Es atceros, ka mana krustmāte teica, ka par to pat nav spējusi raudāt.

Pat tad, kad man bija piecpadsmit gadu, es sajutu, ka šajā brīdī, kad viņa mums stāstīja šo sirdī dziļi noglabāto stāstu, notika kaut kas ļoti svarīgs. Manai krustmātei šis ceļojums bija kā kristības.  Viņai tika dāvāta jauna dzīve, bet tik daudz kas tika atņemts, pirms tā varēja sākties.  Manai mātei, šī pieredze, piedaloties Veltas svētā stāsta stāstījumā, pie ģimenes galda, bija daļa no viņas priesterības atpazīšanas ceļa.  Mamma kļuva par izcilu stāstnieci savos sprediķos un par tādu mācītāju, kas patiesi uzņēma ikvienu pie Dieva galda. Viņa zināja, ka stāsti mūs savieno un palīdz mums dalīties ar emocionālām pieredzēm, kurām citādi mums trūkst valodas vai citu izteiksmes līdzekļu. 

Jaunībā es nedomāju, ka kļūšu par mācītāju, man pat nebija intereses par to. Es vēlējos būt māksliniece, dzejniece, rakstniece un piedzīvojumu meklētāju, un to visu esmu darījusi. Tad manā dzīvē bija virkne pāreju un caur mākslu jutu arvien spēcīgāku aicinājumu darbam ar cilvēkiem. Tas tā ne vienmēr notiek ar māksliniekiem, drīzāk otrādi. Tomēr man, dalīšanās radošajā procesā ar citiem, izrādījās liels ieguvums. Pateicoties vairākām iespējām un notikumiem, šajā darbībā es sastapos ar garīgumu un mākslu, kas savienojās ar lūgšanu un dziedināšanu, un pamazām mani tuvināja baznīcai.

Apmēram 30 gadu vecumā sapratu, ka ir pienācis laiks nostabilizēties. Es uzdevu baznīcai jautājumu – vai tā var būt mana radošuma vieta? Jo to es to patiešām nezināju. Man bija dažas prakses iespējas baznīcā, un es biju pārsteigta, ka diezgan tradicionālā baznīcā es varu būt es pati. Kopš ordinācijas, es atklāju, ka šajā darbā ir dažādas iespējas būt radošam. Būt saskarsmē ar dzīvi, būt saskarsmē ar cilvēku individuālo dzīvi, un tas man šķiet bezgalīgi radoši.

Kanādas Anglikāņu baznīcas bīskape Sjū Mokslija iesvēta Nikolu Uzāns par diakoni, 2013. jūnijs
foto no Nikolas Uzāns personīgā arhīva

Kādas ir radošās izpausmes patreizējā dzīvē?  Vai sludināšana ir mākslas veids un radošas rakstniecības prakse, vai tomēr izdodas rakstīt arī cita veida darbus?

Nikola: Šobrīd sludināšana ir mans galvenais rakstīšanas veids. Es zinu, ka ir daudzi sludinātāji, kuri sludina bez piezīmēm, un, laiku pa laikam, arī es to daru, bet es patiesi novērtēju garīgo procesu, kas notiek ap sludināšanu.  Tas sākas ar sagatavošanos – vienkārši būšanu ar Svētajiem Rakstiem ikdienas dzīvē un notikumos.  Un tad nāk grūtais darbs, sēžot, lai kaut ko uzrakstītu. Tā kā man ir laba valodas izjūta, tad man patīk poētiska izteiksme – kā vārdi saspēlējas viens ar otru, vai, piemēram, mainot veidu, kā kaut kas tiek teikts, veidojas jauna nozīme. Rakstīšanas laikā es ieklausos vārdos, jo ne vienmēr man galvā ir vārdi un domas, ko gribu pateikt. Man šķiet, ka tas vairāk līdzinās abstraktai gleznai – nemitīgi reaģējot uz to, kas notiek man acu priekšā. Es vienmēr paļaujos uz to, ka, ja izjūtu nelielu impulsu, tad jāļauj tam uzrakstīties un tad skatīties, kur tas mani var aizvest. Sprediķu rakstīšana ir ļoti radošs process.

Tad sludinot, ir šī kopā būšana ar cilvēkiem, un tā ir multisensora iesaiste – notiek acu kontakts un veidojas tāda kā elektrība starp cilvēku ķermeņiem telpā. Otra procesa daļa, ko esmu novērojusi, ir tā, ka svētdienas pēcpusdienā mani pašu bieži uzrunā jau teiktais sprediķis. Pēc tam, kad visi ir devušies mājās un es esmu paēdusi pusdienas, es bieži dodos pastaigā vai braucu ar velosipēdu un pie sevis atkārtoju daļu no teiktā, un tieši tad es veicu visdziļāko sirds klausīšanos. Tas mani sagatavo tam, lai visu šo procesu sāktu no jauna ar nākamās nedēļas lasījumiem.  Man patīk šis garīgais process, un man patīk, ka tā ir prasība manā darbā baznīcā. Tā ir īsta dāvana man, un tas ir dziļš veids, kā veidot saikni ar citiem cilvēkiem.

Svētrunas rakstīšana pati par sevi ir personīga garīgā prakse, kas Tev ir ļoti organiska un nozīmīga – ar kādu padomu vēlies padalīties?

Nikola: Nav vienas metodes, pēc kuras es vados katru nedēļu, bet parasti, gatavojoties sprediķošanai, es pārlasu Bībeles stāstu ar saviem vārdiem.  Iespējams, šo pārstāstījumu iekļauju uzrunā, jo daži stāsti ir tik pazīstami, ka mēs tos vairs vienkārši nedzirdam.  Daži ir tik dīvaini, ka mēs nezinām, ko tie varētu mums teikt.  Taču stāsti ir domāti tam, lai tos piedzīvotu – ar izbrīnu, sajūsmu, apjukumu, apmulsumu, riebumu vai citām sajūtām.  Tāpēc es cenšos ļaut stāstiem pašiem runāt. 

Kad biju jaunāka, man likās, ka es nepietiekami labi saprotu Svētos Rakstus, lai tos izskaidrotu.  Es pieļāvu kļūdu, domādama, ka man ir jāizstrādā vesela teoloģiska sistēma, pirms vispār varu kaut ko teikt. Tagad es ticu, ka stāstīšana ir svarīgāka par skaidrošanu, jo Dievs ir galvenais stāstnieks.  Tāpēc es piedāvāju dažas domas un attēlus, lai iekustinātu cilvēku iztēli un personīgo spriestspēju.  Sevī es uzturu gatavību tapt pārsteigtai. Kad cilvēki man saka: “Šodien bija tik lielisks sprediķis!” Mans jautājums ir: “Ko Tu sadzirdēji?” Esmu iemācījies, ka nekad nevaru paredzēt, ko cilvēki ir saklausījuši. Ir tas, ko domāju, ka esmu izteikusi, bet es nekad nezinu, ko kāds ir uztvēris un kā tas ir saistīts ar viņa dzīvi. Šādas sarunas ir palīdzējušas man kā sludinātājai atslābināties. Es neesmu vienīgā atbildīgā, es esmu kaut kur sarunā ar Dievu un cilvēkiem, kas ir šeit, man blakus.

Minēji saikni starp lielajiem Dieva stāstiem un mūsu dzīvi un stāstiem. Kādi šobrīd ir lielie stāsti, kas uzrunā ikdienas dzīvi?

Nikola: Šobrīd, kad vēl ir Lieldienu laiks, es savā rīta lūgšanu laikā lēnām lasu Apustuļu darbu grāmatu un atgriežos pie agrīnās Baznīcas stāstiem. Mani uzrunā tas, ka nekad jau nav bijis viegli, un ka Dievs vienmēr ir bijis gatavs strādāt ar sarežģītiem cilvēkiem. Šīs divas lietas man šķiet ļoti noderīgas, strādājot draudzē un vienkārši dzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem. Šķiet, ka daudziem cilvēkiem dzīve šobrīd ir diezgan grūta, un mēs varam justies vīlušies, tāpēc palīdz šis lielākais stāsts par dziļu un skaistu, un Dieva iedvesmotu kopienu, kurai nekad nekas nebija viegli, tomēr notika brīnišķīgas lietas, cilvēki sastapās un tika savienoti neticamās kombinācijās.

Viena no frāzēm, pie kuras pieturos, ir – es varu darīt jebko, bet es nevaru izdarīt visu. Kaut ko par šo robežu sajūtu es redzu atspoguļotu arī Svētajos Rakstos. Pirmkristīgā baznīcā bija pārsteidzošs spēks un entuziasms, un bija arī brīži, kad bija ļoti skaidrs virziens – tagad Tu dodies tur! Un ceļā viņi devās vēl nezināmos piedzīvojumos kopā ar pavadoņiem, kas brīžiem bija biedējoši. Tie nebija cilvēki, kurus vadīja tikai individuāla izvēle un viņi nebija vērsti uz vienkāršām un laipnām atbildēm vai lietām, bet, iespējams, stāstot cits citam šos stāstus, viņi arvien vairāk saskatīja, ka caur to visu attīstās kaut kas ļoti labs, un tas man dod man cerību šajā laikā, kad mūsu kopienās, mūsu tautās vai starp mūsu tautām nav sevišķi daudz cerības un vienotības. Dažreiz maziem pārsteigumiem var būt lielāka nozīme, nekā mēs to nojaušam.

 Kā Tava māte ir iedvesmojusi mācītājas ceļu – Tev bija iespēja viņu vērot, dzirdēt, redzēt, kā viņa sludināja un kalpoja? Vai viņa rakstīja savus sprediķus, vai drīzāk bija cilvēks, kam sirdī bija pārliecība, ka Gars ir ar viņu, un ar to pietika, lai dotos runāt?

Nikola: Tā ir lielākā atšķirība starp mums abām! Mamma ļoti reti uzrakstīja visu sprediķi. Viņai priekšā bija piezīmes. Sprediķošana nav viegla lieta, un es atceros, kā viņa sestdienu vakaros sēdēja pie rakstāmgalda un teica: “Man vajag tikai kādu stāstu!” Gulēt viņa devās tikai tad, kad beidzot bija kaut ko izdomājusi, it kā teikdama, ir kaut kas pie kā varu pieķerties, un rīt man būs, ko teikt.

Kāds draugs budists uzzinājis, ka mana māte arī ir mācītāja, teica:  “Tā taču ir priesteru līnija!” Un tas man šķita tik skaisti. Vairāk tieši pēc viņas nāves tas man ir ienācis prātā, bet arī pirms tam, ka mēs esam kā Elija un Elīša. Šāds mantojums var likties pārmēru liels, un daudzus gadus, kad mēs ar mammu kopā parādījāmies baznīcas pasākumos, cilvēki teica: “Ak, Tu esi Linas meita!” Es biju viņas meita. Un, kad viņa pamazām gatavojās doties pensijā un ieņēma vairāk atbalstošu lomu, mamma bija sajūsmā, kad pirmo reizi notika tas, ka mēs bijām kopā kādā sapulcē un kāds teica: “Ak, Tu esi Nikolas māte!”

 Kamēr viņa vēl bija dzīva, notika skaista “apmetņa nodošana”*. Arī mūsu attiecības gadu gaitā mainījās. Es studēju universitātē un biju jauns pieaugušais, kad mamma visaktīvāk darbojās baznīcas kalpošanā, bet mēs atkal satikāmies, un viņai bija pārsteigums, kad es sāku just priesterīgā aicinājuma vilkmi. Tas mums kļuva par īstu sasaistes punktu, dažkārt gandrīz pat par pārāk lielu. Es iemācījos būt uzmanīga, kad jautāju viņas viedokli vai padomu, jo viņa apzināti vai neapzināti varēja būt ļoti ietekmīga. Mēs abas ar to strādājām, un viņas dzīves beigās mēs varējām ļoti godīgi teikt, ka bijām kļuvušas arī par dziļām garīgām draudzenēm.

Viens no aspektiem, ar ko es mammu iepazīstināju, ir mijiedarbe starp fizisko ķermeņi un mūsu garīgo dzīvi. Tas nebija kaut kas tāds, kam viņa bija īpaši gatava vai kas viņai šķita ērti, bet viņa vēroja, kā tas izpaužas manā dzīvē, un no tā daudz ko mācījās. Gadu gaitā viņa kļuva par daudz maigāku mentori.

Atceros kādu svētdienas sprediķi, kurā runājām par to, ka neatkarīgi no vecuma mēs varam skatīties uz citiem cilvēkiem un domāt: “Ak, es vēlos būt tāds kā tā persona, kad izaugšu liels!” Tajā svētdienā baznīcas solā bija arī mana mamma. Pēc tam devāmies uz pusdienām un turpinājām par to sarunāties. Kas Tu vēlies būt, kad izaugsi liela? Un viņa teica: “Kad izaugšu, es vēlos būt kā Nikola Uzāns.” Un man šķita, ka, it kā, savienojas kāds neredzams aplis un mēs viena otrai esam bijušas iedvesmas avots.

Turoties pie šīs mācītāju līnijas, es saprotu, ka nav tā, ka mēs paņemam kaut ko, kas kādam priekšgājējam ir bijis svarīgs, un tad to turpinām darīt – nē, pavisam ne tā, tomēr ir ietekme, kas šurpu turpu vijas starp cilvēkiem no paaudzes paaudzē, un neatkarīgi no tā, vai tas notiek paša ģimenē vai plašajā Dieva ģimenē, tas var būt tik skaisti.

Kalpojot kopā – meita un māte
foto no Nikolas Uzāns personīgā arhīva

Baznīcai pašai ir nepieciešama dziļa garīgā formācija. Šķiet, ka visdzīvīgāk baznīca notiek tur, kur cilvēki ir dzīvā saskarsmē ar Dievu, un Anglikāņu baznīcas tradīcijā tas ne vienmēr ir bijis kaut kas tāds, ko cilvēki ir izteikuši kā svarīgu, pat mūsu garīgajā un reliģiskajā dzīvē.

Redzu, ka tieši tas piesaista cilvēkus Baznīcai – sajūta, ka tā ir patiesi dzīva vieta, kur tiek kopta garīga saikne ar Dievu, ar sevi un ar citiem. Un, ja tā nav, tad tiešām nav iemesla būt saistītiem ar Baznīcu.

Kas nepieciešams, lai šāda “dzīva vieta” būtu un notiktu? Kādi ir dzīvās teoloģijas aspekti, kas cilvēkiem un Baznīcai būtu dziļāk jāizpēta?

Nikola: Es domāju, ka viens no elementiem ir tas, ka ir jābūt vadībai, kas lūdzas kopā ar kopienu. Dažreiz savās mācībās dzirdēju mentorus un skolotājus sakām, ka svētdienas liturģijas laikā viņi īsti nevar lūgties. Viņi ir pārāk daudz savā vadītāja lomā, lai tas būtu arī viņu dievkalpojums. Teiktais spēcīgi palika atmiņā, jo tāda nav mana pieredze. Ja vadītājs nav spējīgs pielūgt, tajā, kas notiek, cilvēki to uztvers, un vadītājs būs atsvešināts no kopienas.

Es patiešām ticu, ka mēs varam būt vienota pielūgsmes kopiena. Tas prasa žēlsirdību no individuāliem cilvēkiem. Tas var nozīmēt, ka ir liturģijas elementi, liturģiskā gada daļas, dziedājumi, u.t.t., kas personīgi īsti neuzrunā, nav saistoši, bet daļa no manas un mūsu identitātes ir kopīga, un dievkalpojums nav pašizpausmes akts, tā ir piederības un tapšanas prakse.

Jau atkal – tas ir māksliniecisks, radošs process un es nevaru pieļaut, ka sekoju tikai tam, kas rakstīts grāmatā, nē, man daudz vairāk jābūt iekšā konkrētā mirklī. Es jūtu, ka pat tad, ja strādāju vienatnē pie liturģijas izveides, es strādāju kopienā – klāt ir tie, kas senatnē ir lūguši šīs lūgšanas, tie, kas tās ir rakstījuši, viņi visi ir telpā kopā ar mani. Ir ļoti svarīgi, lai vadītāji baudītu dievkalpojuma barību, ko viņi paši gatavo un ar ko dalās ar citiem.

Mani joprojām pārsteidz tas, ka ir baznīcas apmeklētāju paaudzes, kas mēdz atstāt Baznīcu baznīcas ēkā. Kad viņi dodas ārā no dievnama, pārējā dzīve ir kaut kā nošķirta no baznīcas.

Runājot kā vadītājai, viens no maniem svarīgākajiem kalpošanas darbiem ir būt parastam cilvēkam ārpus baznīcas, apkārtējā vidē. Tā ir spēja patiesi būt kopā vienam ar otru, dažādos tērpos, lai cilvēki mani redz, piemēram, kad dodos pārgājienā savā lietus apģērbā. Vai arī tie aizkustinošie brīži, kad redzu cilvēkus slimnīcas kreklā un viņu ģimenes treniņtērpos un beisbola cepurēs, pulcējamies ap slimnīcas gultu. Būt patiesi īstai ar cilvēkiem un savienot to ar mūsu garīgo kopienu – tas ir īpaši svarīgs elements.

Tas, ko šobrīd darām mūsu pilsētiņā, un šajā jomā mums ir bijusi laba pagātne, ir sadarbība ar kopienas grupām, un mēs atbalstām šīs grupas vairāk nekā tās atbalsta baznīcu. Tas ir viens no ceļiem uz sasaisti un garīgo padziļināšanos. Ne vienmēr ir nepieciešams, lai cilvēki nāktu uz baznīcu, lai piedalītos, bet mēs kā baznīca varam atrast veidus, kā atbalstīt un svinēt to, kas notiek. Un būt tajās vietās, kur skaidri redzam Dieva klātbūtnes nospiedumu vēl ilgi pirms tur parādās baznīcas ļaudis. Šeit, šajā pilsētiņas kopienā, tas notiek ap hospisa dibināšanu un darbību, kas, pēc savas būtības, ir ļoti svēts darbs. Varbūt veselības departaments to tā neformulē, bet es svētumu saskatu nevilcinoties. Vēl kāds piemērs – mums šeit ir kopienas krāsns, tā ir āra, ar malku kurināma, picu krāsns, kur cilvēki pulcējas, lai kopā gatavotu un ēstu. Tā ir kļuvusi par manu iecienītāko vietu pilsētā, jo redzu, ka tur atspoguļojas visi mūsu svētie stāsti, un ir viegli ierasties šajās vietās, un mēs esam sākuši veidot ciešus sakarus starp šīm organizācijām, tāpēc baznīca tagad atbalsta kopienas krāsni tā, ka caur to tiekam pabaroti un stiprināti.

Viens no maniem lielākajiem priekiem draudzes kalpošanā ir kopā ar citiem piedalīties studiju grupās un diskusijās. Nesens piemērs tam ir, kad es piedāvāju mācības par komūniju un eiharistiju kā Jēzus kopienas pabarošanu. Mums bija desmit cilvēku grupa. Es sāku mūsu sarunu sakot, ka jūs jau zināt šo tēmu, bet uz brīdi nolieciet to malā. Padomājiet un piedāvājiet mums pārējiem stāstu par kādu gadījumu, kad nācāt kopā uz kādu labu maltīti, ne recepšu vai smalkās ēdienkartes dēļ, bet gan tādu stāstu, kas atsauc atmiņā labu mielastu kopā ar citiem. Ejot apkārt aplim, varēja just un redzēt kā cilvēki arvien vairāk un vairāk iedziļinās stāstīšanā, jo katrs stāsts bija dziļi personīgi nozīmīgs, un, dzirdot no citiem, raisījās citas atmiņas un asociācijas, un beigās mums bija brīnišķīgs stāstu krājums, kas visi atspoguļoja daļu no tā, ko nozīmē būt kopībā. Iespēja katrai personai būt stāstītājam ir tik svarīgas kopienas un katra tās locekļa garīgajā formācijā.

Es ceru, ka, piedāvājot sevi kā piemēru, kas katru svētdienas rītu, nedēļu pēc nedēļas, runā par Svētajiem Rakstiem un par dzīvi, es citiem parādīšu, ka arī viņi var runāt par svētām lietām. Tas ir viens no manas sludināšanas galvenajiem mērķiem – palīdzēt cilvēkiem runāt par svētām lietām. Man ir gluži vienalga, vai cilvēki no baznīcas aiziet ar vairāk zināšanām vai jaunu informāciju, bet es būtu ļoti priecīga, ja viņi aizietu ar sajūtu, ka spēj vairāk runāt ar citiem par svētām lietām. Tās ir lielas briesmas, ar kurām mēs šobrīd saskaramies, ka cilvēki nejūtas ērti runāt ar citiem par savu ticību. Pat ja viņiem ticība ir dziļi, dziļi nozīmīga, viņu pašu ģimene, iespējams, to nezina vai šo saikni neizprot.

Mēs zinām, ka mūsu tuvākie cilvēki dažkārt ir tie, kas visspēcīgāk mums nodod ticību. Es esmu dzīvs piemērs tam, ne velti man un manai mātei ir šāda kalpošanas līnija. Es zinu, ka tas veido mūsu dzīvi, kad citi līdzdala savu ticību. Es vēlos dot cilvēkiem rīkus un piemēru, kā un ka tas var notikt sarunu valodā, dabiskā un piezemētā veidā.

Mācītāja Nikola uzrunā jaunos garīdzniekus Montreālā, Kanādā
foto no Nikolas Uzāns personīgā arhīva

Vai varu lūgt pastāstīt par svētceļojumu garīgo praksi?

Nikola: Atceros, kā kāds draugs stāstīja par to kā bija devies svētceļojumā un viņam tajā dienā vēl priekšā bija aptuveni 20 km. Cilvēks, ar kuru viņš gāja kopā, uzdeva kādu jautājumu, un mana drauga pirmā reakcija bija – nu, tas ir ļoti garš stāsts! Un tad viņš apstājās un saprata – man ir laiks, lai izstāstītu garu stāstu, un viņi kādu stundu gāja kopā un nesteidzīgi iztirzāja stāstu, un kā tas katru no viņiem pārsteidza.

Kad tu ej plecu pie pleca un sirdi blakus sirdij, jūs abi esat vērsti vienā virzienā un reizēm vārdi plūst brīvāk. Gluži tāpat kā mūsu kājas svētceļojuma takā aizved uz vietām, kur vēl neesam bijuši, tā arī kopā dalīti vārdi to var paveikt. Iespējams, svētceļnieks pieķer sevi sakām – es nezinu, kāpēc es to Tev stāstu, vai arī, es nekad nevienam to neesmu stāstījis. Kā svētceļojumu vadītāja dažreiz dienas beigās es redzēju cilvēkus, kas ieiet ēdamzālē, un kaut kas viņu sejas izteiksmē man ļāva saprast, ka ejot ceļu kopā, viņi ir dalījušies ar kaut ko dziļu.

2014. gadā kāds no Atlantijas Teoloģijas skolas (Atlantic School of Theology, Halifax) izmēģināja organizēt “Kamino Jaunskotija”. Tas bija 10 dienu pārgājiens pa vecu, pamestu dzelzceļu; nakšņošana tika organizēta vietējās baznīcās, un es uzreiz pieteicos.

Tas bija labs pārgājiens, un turpmākajos gados es sāku strādāt ar šo profesoru un drīz vien sāku vadīt pati savus svētceļojumus. Parasti svētceļojumi bija piecu dienu gari un notika salīdzinoši lokāli. Cilvēki, kas tos visbiežāk gāja, bija tādi, kas dzīvē bija nonākuši pārejas posmā. Kaut kas dzīvē mainījās – viņi aizgāja no darba vai pensijā, nomira kāds svarīgs cilvēks. Tie ir brīži, kad mainās identitāte un vajadzēja doties ceļā, lai saprastu – kas es tagad esmu? Tā bija tāda kopīga iezīme, ko novēroju starp cilvēkiem. Parasti tā bija kombinācija ar cilvēkiem, kuri vēlas būt vieni un ir gatavi mācīties no citiem, ejot. Kad mēs sākām, parasti pirmais, kas izskanēja, bija: “Man vajag kādu laiku pabūt vienam”. Un pārgājiena beigās cilvēki teica, ka visneaizmirstamākā un nozīmīgākā viņu ceļojuma daļa bija kopiena, ko viņi bija izveidojuši kopā ar citiem svētceļniekiem.

Ziemeļamerikā mums ir senas tradīcijas un pat noslēpumainība, kas apvij cilvēkus, kas dodas solo ceļojumos uz neapdzīvotām vietām, un tam ir sava vieta, taču svētceļojums ir kaut kas cits. Tā ir ceļošana kopā ar citiem un parasti ceļošana pa maršrutu, kuru jau iepriekš ir mērojuši tūkstošiem cilvēku. Joprojām šajā kolektīvajā pieredzē atrodam kaut ko, kas ir unikāls mūsu pašu.

Es gadiem ilgi pretojos idejai par Camino de Santiago, domāju – visi brauc uz Spāniju, bet es nebraukšu. Tad bija interesants brīdis 2019. gadā, biju strādājusi mazā draudžu vienībā. Tās bija piecas mazas baznīciņas, mazmazītiņas kopienās provinces ziemeļu daļā, un es sāku just, ka kļūstu arvien negatīvāka, un ka Dievs mani mudina atkāpties no formālās kalpošanas, kas mani bezgala pārsteidza, bet šķita ļoti patiesa un uzticīga vēsts. Kad atstāju šo kalpošanu, pirmā lieta, ko izdarīju, bija gājiens 800 km garumā cauri Spānijas ziemeļiem, un es atklāju, ka tas, ko es tikko aprakstīju, bija noticis — tas bija svētceļojums, kas bija dziļi mans un kuru veidoja citi cilvēki tā, kā es to nespēju pat iedomāties.

Gaidot līgavu un līgavaini, mācītāja izspēlē šaha partiju
foto no Nikolas Uzāns personīgā arhīva

Mēs bieži lietojam metaforu, ka dzīve ir svētceļojums vai dzīve ir ceļojums. Kā Tu piedzīvo dzīvi?

Nikola: Es pārcelšu metaforu no ceļojuma uz upi. Šī ir tikai rindiņa no Džona O’Donohjū: “Es vēlos dzīvot, kā upe plūst, ko nes pašas atraisīšanās pārsteigums.”

Tā ir mana dzīves metafora. Ūdens vienmēr kustas, tāpēc upe izsaka kaut ko par ceļojumu. Kā upes nonāk tur, kur tās ir? Bieži vien tās atrod vismazākās pretestības ceļu. Kāpēc upes plūst līkločos? Tas tāpēc, ka tāds ir bijis ceļš, kas upei, plūstot uz priekšu, tika pavērts. Upe ir ainavas sastāvdaļa un visu sev apkārt barojoša, taču upe nepārtraukti atrodas kustībā, tāpēc upe vienmēr var pārsteigt pati sevi. Tas man dod gan dzīvīguma, gan mērķtiecības sajūtu par manu dzīvi.

Ceļojuma metafora var šķist ļoti individuāla, ka esmu tikai es un mana mugursoma, un es dodos viena savā ceļā, bet upe ir vienmērīga ainavas sastāvdaļa, kas uztur visu apkārtējo, vienlaikus atrodoties nemitīgā kustībā. Jā, es labprāt dzīvotu tā, kā upe plūst, ko nes pārsteigums par savu atklāšanos.

Šķiet, ka kaut kas būtisks vēl nav pateikts?

Nikola: Viena no lietām, par ko vēl neesmu skaidri runājusi, ir kontemplatīvā ceļa nozīme manā personīgajā un Baznīcas dzīvē. Apcerīgo, kontemplatīvo ceļu ir grūti definēt. Kad es to runāju, es domāju konkrētu nostāju  – visās lietās klausīties Dievā, ieklausīties dziļi no iekšpuses, ieklausīties klusajā, mazajā Dieva balsī. Pacietīgi iet ar sevi un citiem. Un nevajag ar varu spiest mūsu ceļu uz priekšu.

Atklājot draugus kontemplatīvā garīguma ceļā, es jūtos arvien pārliecinātāka gan kā cilvēks, gan kā mācītāja. Ir ļoti viegli tikt aizrautai kopā ar visādām bažām un satraukumu par to, kādā stāvoklī mēs un pasaule esam, tāpat ir ļoti viegli kļūt lepnai un iedomīgai, ja kļūstu pārāk intelektuāla vai pārāk politiska, vai aizraujos ar aktīvismu, tāpēc kontemplatīvās apziņas aspekti un kontemplatīvā lūgšana ir glābusi un no jauna glābj manu kalpošanu.

Kad redzu cilvēkus meklējam, vēršoties pie Baznīcas vai citām garīgām kopienam, es domāju, ka mierpilnā klusumā un pieaugošā uzticībā labestībai, kas liek pasaulei griezties, ir kaut kas dziļi pievilcīgs. Mācīšanās dziļi uzticēties Dievam ironiskā kārtā ir novedusi mani pie ļoti aktīvas kalpošanas, bet es to varu darīt tikai tad, ja stingri stāvu uz zemes kopā ar citiem kontemplatīviem draugiem, ar savām lūgšanu praksēm un brīžiem, kad esmu prom, neatkarīgi no tā, vai tas notiek svētceļojumā, vai kādos citos dzīves brīžos.

Ir svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, kuri ieklausās Garā, kuri klausās Dievu šīs otras personas dēļ un nevis ātri reaģēt, bet ļaut personai, kas vēlas ko teikt, dažas minūtes runāt, un pēc tam visiem klusēt, pirms kāds sniedz atbildi. Tas ļoti atšķiras no debatēm un diskusijām “baznīcas pasaulē”. Tādas iespējas tikt tik dziļi uzklausītam ir retas, un šādā klausīšanās situācijā neizbēgami radīsies noteiktas tēmas un pavedieni, kas vienos cilvēkus un tas kļūst par pieredzi uzmanībā pret Dievu un vērīgumā par Dieva virzības un darbības ceļiem ne tikai katrā individuālā dzīvē, bet arī caur mūsu visu dzīvēm.

Daudzi cilvēki, sastopoties ar kādu kontemplatīvu kopienu, beidzot jūtas mājās. Viņi beidzot jūt, ka nav noraizējušies vai sveši tajā, kas ir un ko dara, bet piedzīvo vienotības apsolījumu, kas nāk caur Dieva atzīšanu, atzīstot arī vienam otru. Šobrīd es negribētu dzīvot citādi, kas gan varētu būt labāks?

***

John O’Donohue (1956-2008) bija īru dzejnieks un filozofs, pazīstams ar vairākām lūgšanu un dzejas krājumiem un tekstiem par ķeltu garīgumu un cilvēka dzīves pieredzēm.

“I would love to live like a river flows,

Carried by the surprise of its own unfolding.”

Par Cimdu Jettiņu

https://www.retv.lv/raksts/dzivais-cimds-cesu-muzeja-izstade

https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/jette-uzane-dzivesstasts-kas-iedvesmo.a156950

Elija un Elīša 1Ķēn 19:13; 2Ķēn 2:12-14

Nikolas Uzāns draudze

https://www.stjohnsanglicanchurchwolfville.ca/