Kur Tu, lasītāj, šobrīd atrodies? Vai esi kādā pilsētā, kur visapkārt ļaudis, satiksmes rūkoņa un taurēšana, sarunas – sirsnīgas vai asas, neredzamu darbību skaņas – metāls sit uz metāla, kāds ko urbj, tramvajs aizklab? Vai šīs skaņas Tev traucē dzirdēt Dieva balsi?
Varbūt esi laukos, kur visapkārt tikai putnu dziesmas, vēju šalkoņa, sīku, neredzamu pēdu dipoņa? Vai tur Tev vieglāk sadzirdēt Dievu?
Varbūt izmanto pauzi darbā, lai iegrieztos internetā, kamēr tur Tev visapkārt skan telefonu zvani, kases aparātu džinkstoņa, līdzstrādnieku sarunas – oficiālas vai personīgas?
Varbūt esi viena savā istabā, kur trīskāršie logi aiztur visas pasaules skaņas, kur vari izvēlēties, kādu skaņu ielaist savā telpā – radio, datoru, televizoru?
Vienalga, kur esi, ko šajā brīdi Tev nozīmē Klusā nedēļa? Kā Tu savā vidē izbrīvosi spraugu, lai klusums un miers pie Tevis varētu ieplūst un dot laiku pārdomām un lūgšanām?
Interesanti, ka daudzās baznīcu tradīcijās šo nedēļu no Pūpolu vai Palmu svētdienas līdz Lieldienām sauc par Svēto nedēļu – Holy Week, Semana Santa utt. Vācijā arī lieto Karwoche – Rūpju vai Sāpju nedēļa. Bet latviešu baznīcās, līdzīgi arī dažām vācu baznīcām, mēs to dēvējam tieši par Kluso. Man bērnībā šajās dienās nebija ļauts dauzīties, spēlēties ar bumbu, tikties ar draugiem no skolas; Lielajā piektdienā mēs runājām klusi, viss notika klusināti, it kā mūs pārņemtu bijība pret pārpasaulīgo dzīvības un nāves cīņas stāstu, kuru ik gadus dzirdam un pārdzīvojam, un tā pārveidotu mūsu ikdienas dzīvi, padarot to rāmāku. Un nav nemaz slikti, ja ir tāds laiks – varbūt stunda, varbūt diena vai nedēļa – kas mūs ‘noliek vietā’, kas paspiež pauzes pogu un ļauj apstāties un norimt. Kā tagad bieži saka, šādi brīži atļauj mums būt ‘šeit un tagad’.
Kā rakstīts Jeremijas grāmatā:
Tā saka Kungs:
“Uz ceļa stājiet un raugiet,
prasiet pēc mūžsena gājuma –
kur ir labais ceļš?
Tad ejiet pa to!
Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu! (Jeremijas 6.16)
Šādi brīži, kad noliekam sāņus pasaules kņadas un burzmas pārklājumu, kad neaizsargāti stāvam uz ceļa un raugāmies, kad tiešām klusējam (nevis tikai pārstājam runāt), šādi brīži atļauj Dieva balsij skaļāk atskanēt mūsu sirdīs un dvēselēs. Tad mums arī rodas jautājumi, kurus citādāk ikdienas steiga apslāpē; varbūt pat iznirst atbildes uz šiem būtiskajiem jautājumiem.
Vēl kas: šāds klusuma laiks dod mums spēku Lielajā piektdienā, Klusās nedēļas kulminācijā, nākt pie Kristus krusta un tās lielās mīlestības, kas spīd no tumsas apņēmtā Golgātas kalna. Jo tas ir grūti un sāpīgi vērot Jēzus nāvi – arī tad, ja zinām, ka tās nav beigas un šķietamā sakāve pārvērtīsies par gavilēm un prieku.
Novēlu mums ikvienam, arī Tev, mīļo lasītāj, šajā Klusajā nedēļā atvērt kaut sīku spraugu klusumam un mieram, atrast dvēselei rimtu vietu, un iet tālāk pa labo ceļo, roku rokā ar Kristu.
Mūsu tuksneša un izmisuma Dievs, tad, kad mūsu burzma kļūst tik skaļa, ka Tevi vairs nedzirdam, vedi mūs uz kluso vietu. Atver mūsu sirds ausis dzirdēt Tevi dziļi un patiesi. Āmen.
(pārņemta no Anglijas Baznīcas Gavēņa laika lūgšanām – https://www.chpublishing.co.uk/apps/watch-and-pray)
mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga