Par Svēto Garu. Saruna ar teoloģi Airu Līcīti.

17. Feb, 2024

Aira Līcīte ir teoloģe, kura 2023.gada pavasarī LU TF aizstāvēja maģistra grādu ar darbu “Trīs savienoti teoloģiski lielumi: radīšana, Jēzus, Svētais Gars.” Sarunā Aira stāsta par tēmas aktualitāti un par teoloģisko domas pasauli, kas veido un ieskauj viņas pētījumu. Lasītājiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par Airas pētījumu, izdevumā “Ceļš” (nr. 74, 2023)[1] par šo tēmu pieejams viņas raksts, kā arī, sazinoties ar autori[2], iespējams saņemt pilnu pētījuma tekstu.

Lūdzu pastāsti par sevi, kā apvieno profesionālo dzīvi ar teoloģisko pētniecību?

A.L. Profesionālā jomā ārpus teoloģijas jau vairāk kā 15 gadus mana dzīve ir saistīta ar korporatīvajām finansēm. Ikdienā vadu finanses starptautiskā uzņēmumā.  Manā atbildības lokā ir Ziemeļu reģions, tās ir Skandināvijas un Baltijas valstis. Tā ir brīnišķīga iespēja visu laiku būt saziņā ar dažādām kultūrām un dažādiem cilvēkiem, redzēt dažādo pasaules uztveri, to, kā citi tulko dzīvi, caur kādām brillēm viņi skatās. Redzu nobriedušu sabiedrību un ikdienā ir liels prieks būt kopā ar tādiem kolēģiem. 

Teoloģija man vienmēr ir nākusi līdzi. Jau no agras jaunības par to ir bijusi interese – nevis par konkrētu baznīcu vai baznīcas mācību, bet par to, kā lietas ir, kā šī pasaule veidojas, kam mēs dzīvojam, kā mēs varam saprast Dievu. Esmu uzaugusi kristīgā kontekstā, nu jau vismaz ceturtajā paaudzē.  Šīs alkas vairāk izzināt mani aizveda pie teoloģijas. Alkas izzināt ārpus konfesijas rāmja, izzināt plašāk, izzināt tur, kur nav konkrēta pareiza atbilde, tur, kur var lidot pāri robežām. Tāpēc ar lielu gandarījumu un entuziasmu iestājos universitātē [LU TF]. Toreiz bija sarežģīti iedomāties, kā es varēšu apvienot pilna laika darbu ar pilna laika studijām, bet vilkme pēc teoloģijas bija tik liela, ka es sev teicu: sākumā apņemšos nokārtot tikai vienu semestri. Tā pa vienam semestrim uz priekšu esmu nogājusi septiņus gadus un patreiz esmu apstājusies pie pabeigta maģistra grāda.  Ir jāpaņem pauze, lai būtu vairāk kopā ar ģimeni, maniem dedzīgākajiem atbalstītājiem, lai uzkrātu teoloģiskos spēkus virzīties tālāk.

Kā nonāci pie pneimatoloģijas kā sava izpētes lauka? Kas motivēja ar tādu lielu un dogmatisku jautājumu darboties? Vai redzēji, ka varēsi lekt pāri šīm konfesionālajām robežām, ko minēji?

A.L. Atskatoties uz manu teoloģisko jautājumu attīstību, varu teikt, ka viss maģistra darbs risināja to jautājumu, kura dēļ es sāku studēt. Es zināju, ka ir kaut kas, ko meklēju, bet šis jautājums vēl nebija noformulējies. To es sāku apjaust maģistra studiju pirmajā kursā. Beidzot bakalaura studijas man bija sajūta, ka viss ir bijis ļoti vērtīgi – man ir iedoti dažādi teorētiskie  instrumenti, dažādi rāmji, kas atbild uz jautājumu par to, kāpēc pastāv tāda dažādība, kāpēc kristīgajā kontekstā ir, gandrīz varētu teikt, dažādās reliģijas. Pat Rietumu kristietībai ir tik daudz dažādas interpretācijas. Iemācījos, kā lasīt tekstu ar oriģinālvalodu, ar metodoloģiju. Tomēr, aizvien iekšēji bija kāds irdošs jautājums, kurš tapa.

Kādā lekcijā, it kā garāmejot, Juris Cālītis runāja par to, ka ir dažādi veidi, kādā skaidro kristīgo stāstu. Viens veids, ka to var skaidrot, saistot ar radīšanu. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir tas, ko es meklēju. Manī ir dziļa pārliecība un tās ir pārdomas jau kopš dziļas jaunības, ka nevarētu būt tā, ka viss pasaules stāsts griežas tikai ap grēku. Ka nevar būt tā, ka viss jau ir sakārtots pirms tūkstošiem gadu un man tagad jāspēj savu dzīvi ar to kaut kā saistīt. Kā tad mana dzīve ir ar to saistīta? Nevarētu būt tā, ka vienas kļūdas dēļ, kas gadījās Ādamam un Ievai, tagad visa vēsture ir nogājusi greizi. Tas bija aizmetnis tam, kur es sapratu, ka ļoti gribu izpētīt to, kāda vēl ir visa kristīgā stāsta alternatīva. Kā citādi var likt uzsvarus. 

Pneimatoloģija nāk no lielāka konteksta, no tā, kā mēs vispār stāstām un saprotam visu kristīgo stāstu. Kā arī – kā mēs sevi redzam šajā stāstā, kur tajā ir mūsu vieta. Tā varētu būt vienota sistēma, proti, ka mūsu šodienas stāsts ir saistīts ar pašu radīšanu, ka ir kaut kas, kas turpinās visu laiku un nekad nav beidzies. Nav beidzies pie Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās, bet turpinās pēc tam un ir tikpat aktuāls šodien. Es vēlējos atrast, kāds ir tas cits veids.

Man bija ļoti grūti personīgi un godīgi redzēt sevi grēka stāsta kontekstā, jo tas šķita pārāk iešaurināts skatījums uz kristietību. Man pietrūka daudzas lietas. Pirmkārt, jau ierastā stāsta sadrumstalotība, ka ir tādi gabaliņi – viens gabaliņš Jēzus dzīve, viens gabaliņš Vecā Derība, viens gabaliņš radīšana, bet nekā viņi neturas kopā. Vēl viens gabaliņš – mana dzīve tagad. Kā lai es savu gabaliņu pielipinu klāt tiem gabaliņiem? Man pietrūka stīga, kas visam iet cauri un jēga, kas visu satur kopā. Tā es nonācu pie tā, ka te varētu būt kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Ka te ir tas teoloģiskais jautājums, kurš manī bija veidojies un apjausts, bet tagad noformulēts.

Kāds ir šis pneimatoloģiskais pagrieziens? Kāda ir Svētā Gara saistība ar radīšanu?

A.L. Savā darbā es analizēju pirmo radīšanas stāstu, kas, starp citu, ļoti specifiskās uzbūves, domas virzības un struktūras dēļ, ir īsts “saldais ēdiens” teologiem. Viss stāsts ir apzināti veidots tā, lai norādītu, ka vissvarīgākais radīšanā ir septītā diena, ka pasaule tika radīta septītās dienas dēļ. To, ar ko septītā diena ir svarīga, un kā tā saistās ar Svēto Garu, redzam tajā, ka šajā dienā ir divu veidu Dieva svētījošās darbības.

Vienu izsaka ebreju vārds barāk, ko mēs parasti saprotam kā labvēlību, svētību, laipnību, visu to labo, kas var būt, to visu Dievs dod cilvēkam. Cilvēkam tiek dota visa Dieva mīlestība un labvēlība. Otra ir kadāš, kas ir pavisam citādi. Diemžēl, latviski mēs lietojam to pašu vārdu “svētīt”. Kadāš nozīmē, ka Dievs ir klātesošs ar savu klātbūtni, ka Dievs pats ir klāt. Dievs rada pasauli, lai pats būtu klāt, un cilvēks ir tāpēc, lai ar viņu būtu Dievs. Kadāš –  Dieva svētums un Dieva svētība kā klātesība, to, kas ir daudz lielāks un plašāks, un dziļāks, tas ir klātesošs un piepildās Jēzū. Tas ir tas pats svētums, ko nes Jēzus, tāpēc viņš Jaunajā Derībā tiek apzīmēts ne tikai kā rabīns un skolotājs, bet arī kā svētais. Tas pats svētums, tā pati būtība un identitāte ir Svētais Gars. Tas, ko Dievs dara radīšanā, piepildās Jēzū un  turpinās Svētajā Garā, un cilvēkā. Svētais Gars ir kaut kas vairāk nekā spēks un enerģija, kā to pārāk bieži mēdz iešaurināti skaidrot kristocentriskā teoloģijā. Svētais Gars ir pats Dievs. Tas pats Dievs Radītājs, tas pats, kas iemājo cilvēkā. Tas pats ES ESMU, KAS ES ESMU, kurš saistās ar cilvēku.

Kristocentriskā teoloģijā Svētajam Garam diemžēl netiek piešķirta ne loma, ne vērā ņemama funkcija. Šāda teoloģija dominē arī Latvijas kontekstā, ko redzam kaut vai jautājumā par to, kā tiek skaidrota grēku piedošana. Tā ir saistīta tikai un vienīgi ap Jēzu. Nīkajas ticības apliecībā mēs taču skaidri redzam, ka Svētais Gars ir svētdarītājs un saistīts ar grēku piedošanu. To es aprakstu arī savā darbā – to, kāda ir starpība, vai grēku piedošanu saista ar Jēzu, vai saista ar Svēto Garu.

Prātā nāk pareizticīgās baznīcas teologa Džona Zizulas (John Zizoulas) teiktais, ka Rietumu baznīca ir pārāk kristocentriska, savukārt, atbilde no Rietumu perspektīvas nereti ir noraidoša, apgalvojot, ka tā nemaz nav, norādot, ka pareizticīgā baznīca iespējams ir pārlieku iegrimusi mistērijā. Tomēr, Zizulas vērojums ir nozīmīgs dialogā, un piedāvājums, ka ideāls nākotnes teoloģijai ir tāds, kur šīs divas izpratnes sastopas. Viņš runā arī par to, ka Svētā Gara klātbūtne atklājas tieši eklezioloģijā, attiecībās. Savu pētījumu Tu neraksti praktiskās teoloģijas disciplīnā, tomēr, ja par to domātu no eklezioloģiskās perspektīvas, kam būtu jāmainās, kas ir atslēdziņa? 

A.L. Vispirms atbildot uz pirmo komentāru, par to, ka Rietumu kristietība ir kristocentriska, es teiktu, ka tā ir kristomoniska, jo tajā primāri ir tikai Jēzus. To atzīst gan Romas katoļu baznīcas, gan protestantu teologi, gan visi pārējie, kas nopietni par to domā. Viens jautājums varētu būt – kad beidzas Jēzus nākšana un kad tā ir izpildīta? Parasti mēs teiktu, Jēzus nākšana ir izpildīta ar krustu un augšāmcelšanos, bet mēs palaižam garām to, ka Jēzus nākšana ir piepildīta un pabeigta tikai tad, kad viņš dod Garu. Jēzus nākšanas uzdevums ir pilnībā izpildīts ar Svētā Gara došanu. To īpaši redzam Jāņa evaņģēlija struktūrā.

Citiem vārdiem, tā atslēga ir tālāk. Tā ir tajā, ka Jēzus ir te, lai nevis būtu tikai Dievs ar cilvēku, lai būtu klātesamība, bet arī, lai dotu Svēto Garu. Manuprāt, tas solis, lai mēs varam pārvarēt to, ka mūsu dzīve ir saistīta tikai ar grēka naratīvu, ir tajā, ka mēs varam apzināties, ka mūsu pašu dzīve ir daļa no Dieva stāsta. Tur satiekas Rietumu hierarhiskais priekšstats par Trīsvienību, kur Tēvs ir dominance, tad ir Jēzus un Svētais Gars, un Austrumi, kur viss ir vienā līmenī, bet pasaule nav īpaši nozīmīga. Tā skaistā kombinācija ir perihorēze[3], kur visi var būt vienā aplī, stāstā, pie viena galda kopībā.

Bet, kā es esmu iekšā tajā stāstā? Es varu būt daļa no Dieva stāsta, kurš aizvien ir aktīvs. Pie šī stāsta, kas ir sācies ar radīšanu, lai Dievs parādītu, ka Dievs var būt kopā ar cilvēku, lai Dieva klātbūtne un labvēlīgais nodoms pasaulē aizvien var izplesties. Lai cilvēka apziņa attīstītos un cilvēks paliktu arvien jēdzīgāks un cilvēcīgāks. Un, galu galā, ka tiek pārvarēta nāve, ka tiek atmaskots mehānisms, kādā cilvēki operē, te domāju par Žirāra teoriju[4]. Un, nāk Svētais Gars, kas atļauj mums būt tajā stāstā, kur mēs varam dzīvot tā, ka nāve nav lielākais drauds.

Protams, ka to vistiešāk var piedzīvot draudzē, kura ir Svētā Gara projekts. Tā ir īstā vieta, kur mēs varam pārbaudīt Jēzus mācības īstumu un piedzīvot Dieva valstību. Te es nedomāju draudzi šaurā nozīmē, kā piemēram, konkrētu konfesionālu struktūrvienību, kas ir reģistrēta uzņēmumu reģistrā, bet tās vietas, kur satiekas cilvēki ar nodomu Dieva stāstu godīgi izdzīvot savā dzīvē un tajā līdzdarboties. Būt mīlētiem un mācīties mīlēt. Tādā veidā Svētais Gars palīdz saskatīt un apjaust, ka esi daļa no kaut kā daudz plašāka, kas maina visu – uztveri, prioritātes, ieinteresētību konkrētās lietās, attieksmes.

Tāpēc perihorēzes ideja mani ļoti sajūsmina, jo tajā es varu redzēt, ka es esmu daļa no kaut kā lielāka un mēs kopā varam būt daļa no kaut kā daudz nozīmīgāka. Mēs varam iestāties par cietēju, mēs varam būt tur, kur ir Dievs. Mēs varam būt Dieva stāstā tieši un apzināti.

Svētā Gara teoloģija ir ļoti neattīstīta, bet nav jau brīnums – kā mēs varam iedomāties, ka varētu viņu viegli saprast un aprakstīt, un izpētīt? Tagad mēs esam sapratuši, ka ierastā grēka izpirkšanas teorija rada šaubas. Dievs tiek nostādīts ļoti īpatnējā lomā, un ka tas tā nevarētu būt, ka ir kaut kas cits. Mēs intuitīvi jūtam, ka ir kaut kas vairāk, ka ir kaut kas dzīvi dodošs un tas ir saistīts ar Svēto Garu. Tagad mēs sākam šo teoloģiju veidot, un sākam ar to, lai saskatītu, kā viss kristīgais stāsts saistās kopā, pārvarot grēka naratīvu. Kā varam atrast citu “galveno varoni” kristīgajā  stāstā – pašu Dievu, kurš sevi atklāj caur svētumu.

Ir teologi, kas atgādina, ka Gars sevi atklāj arī tajā, kas drūp un plīst, un tas ir pozitīvs process, jauna iespēja un izeja. Baznīcai kā institūcijai tā var būt iespēja atvērties kaut kam negaidītam, godīgi uzlūkojot arī pakļaujošo un sāpinošo pagātni, necenšoties lipināt un stutēt to, kam varbūt jāļauj sabirt putekļos. Tad ir arī cits naratīvs, kas sludina, ka visam beigas, ka kristietībai vairs nav nozīmes un varbūt tūlīt būs pasaules gals.

A.L. Es piekrītu pozitīvajam skatījumam. Ja mēs šo jautājumu sasaistām ar ticības attīstības pakāpēm vai personības attīstības izaugsmi, mēs skaidri redzam, ka cilvēki vienā brīdī pāraug vēlmi pēc vertikālas varas, ko pārstāv institūcija un viņi vēlas kaut ko citādāku – horizontālāku, solidārāku un iekļaujošāku, nešķirojošu. Protams, ka ir pasaules daļas, kur vertikāle ir stipri izteikta, kur prasās stingrā roka, kur kultūras konteksts un cilvēku apziņas konteksts to nosaka. Baznīcai tur ir īstais uzdevums būt tādā formā, kādā tā ir vēl šodien, jo tā ir ļoti palīdzoša. Tomēr, tur kur cilvēki to jau ir pārauguši un meklē kaut ko citu, tur jāiet uz priekšu. Tādā vietā strikti vertikālai hierarhijai vairs īsti nav vietas. Vai tāpēc Rietumu pasaule pazaudēs kristietību, vai Svētais Gars neatradīs jaunus ceļus? Mēs taču to jau redzam, ka atradīs. Svētais Gars teoloģiski ir draudzes veidotājs, ne jau institūcija.

Te var pieminēt, ka lielā institucionālā baznīca mainās. Viņa kaut ko zaudē, viņa kaut kādā veidā zaudē aktualitāti mūsdienu Rietumu cilvēkam. Tad ir jautājums, ko tad nozīmē draudze, tā ekklesia, ko mēs redzam bibliskajā kontekstā? Tās visticamāk būs kopienas, kas būs arī ārpus institūcijām, kas pārvarēs institūcijas. Draudze, kur cilvēki var atklāties viens otram drošā un netiesājošā vidē, un pieredzēt dziedinošu ceļa sākumu. Kad gribam atrast veidu, kā līdzdarboties Dieva nodomā un būt tur, kur ir kādas ciešanas un bēdas, kur ir nesakārtotība, kur ir nevajadzīgas ciešanas, kuras varētu nebūt. Un vaicāt, ko te varētu darīt lietas labā?

Ja negribu attīstīties, negribu būt tajā Dieva stāstā – labi, negribu. Bet varu arī gribēt, varēt un būt. Apziņai attīstoties, cilvēki vairs nevēlās visu atstāt institūcijas rokās, viņi meklē horizontālākas struktūras.

Konceptuāli – kas ir simbols un attēls, ko redzi kā Trīsvienību, tā ir vienotība – kaut kas funkcionāli nošķirams, bet pēc būtības, nekas nav nošķirams?

A.L. Man simpatizē mūsdienu teologa Džeimsa Alisona (James Alison) doma: “Ja mēs atpazīstam, ka Gars kaut ko dara, mēs atzīstam, ka Dievs – kas ir Tēvs, Dēls un Gars – kaut ko dara. Vienīgā atšķirība – ja var runāt par atšķirību – ir Dieva “iekšējā dzīvē’.”[5] Es pie tā arī palieku. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv atšķirīgi Austrumu un Rietumu kristīgajai teoloģijai raksturīgi Trīsvienības redzējumi, kur katrā ir pilnīgi cits akcents uz to, kā tiek skaidrots grēks, kas ir problēma, kas ir uzdevums. Ir jābūt uzmanīgam ar to, kurā kontekstā mēs runājam. Mani personīgi visvairāk saista jau pieminētais perihorēzes redzējums, kas pārspēj un apvieno abus – Rietumu un Austrumu specifisko pieeju.

Perihorēze, kurā mēs esam iekšā, kurā ir iekšā pasaule – tas ir tas attēls, kas man šķiet simpātisks. Dieva atklāsme ir tik liela, cik cilvēks to spēj pieņemt, cik spēj saprast. Piemēram, mēs vairs nedzīvojam laikā, kad ir pieņemami savus bērnus upurēt dieviem. Mēs to esam pārauguši. Visādus laikus esam pārauguši kā cilvēki. Tagad ir laiks, kad Svētais Gars var darboties tālāk, jo cilvēks ir sasniedzis zināmu briedumu un ir, piemēram, pāraudzis vajadzību pēc strikti vertikālas struktūras.

Daudz domāju par to, ko nosaka mūsu vēsture, visi apspiestības gadi un juku laiki, kas jāpārvar. Cik paaudzes paies, pārvarot šo vertikālo domāšanu, kurā sakām, ka ir tik forši, ka man ir big boss, kas mani dancina un tracina. Jāpaiet laikam, lai mēs vairs neizvēlētos hierarhiju, bet izvēlētos sadarbību un horizontāli. Izvēlētos sēdēt pie viena galda, un katrs dalītos ar tiem talantiem un stiprajām pusēm, kas mums ir, viens otru papildinot, nevis uzkundzējoties. 

Pastāv jau arī tāds teoloģisks pasaules redzējums, kur fiziskajai pasaulei nav vietas un pasaule ir jāuzvar, un to var darīt dažādi, piemēram, ar askēzi, gavēšanu, nemitīgu grēka turēšanu acu priekšā. 

A.L. Tas ir klasisks grēka naratīvs, kas ir dominējošs Latvijas kristīgajā domas telpā un alternatīvs skatījums šķiet ķecerība. Bet tā jau nav ķecerība, jo netiek atmests nekas no tā, kur Dievs mums palīdz sakārtot grēku dzīvē. Strīds jau nav par to, bet tiek norādīts, ka kristīgais stāsts ir daudz plašāks, ka teoloģiski tas neapstājas ar grēku. Teoloģiskos terminos runājot, mūsu dzīves lielākā iespēja nav justifikācija, bet gan sanktifikācija. Bet, tie ir divi atšķirīgi teoloģiski uzsvari.

(Intervija un transkripcija: Arta Skuja)


[1] https://www.apgads.lu.lv/izdevumi/brivpieejas-izdevumi/zurnali-un-periodiskie-izdevumi/cels/cels-nr-74/

[2] aira.licite@gmail.com

[3] Perichoresis Trīsvienības personu savstarpējā mijiedarbe, attiecības un vienotība.

[4] Renē Žirāra mimētiskā teorija analizē cilvēku uzvedību un sociālo dinamiku, norādot, ka cilvēka darbību ierosina atdarināšanas mehānisms, kas piedzimstot izpaužas mācoties un attīstoties kā personībai. Viņa teorija norāda, ka apzinātā vecumā cilvēku un kopienu vēlmes un uzvedību ietekmētē neapzinātas vēlmes pēc tā, kas vai kāds ir otrs, un tas pēcāk var izraisīt konfliktus, vardarbību un sacelšanos.

Renē Žirāra mimētiskā teorija attiecībā uz Jēzus Kristu, norāda, ka viņa dzīve, nāve un augšāmcelšanās piedāvā alternatīvu ceļu, pārraujot vardarbīgās mimēzes ciklu, jaunā mimēzes forma ir mīlestībass, žēlsirdības un piedošanas atdarināšana.

[5] James Alison, “How do we talk about the Spirit?” https://jamesalison.com/how-do-we-talk-about-the-spirit/