Luterāņu kopiena tālajos ziemeļos strādā ar jaunatni un kalpo pasaulei
Pasaules luterāņu informācijas centrs
Būdama tikai 29 gadus veca, Turidura Bjorga Viuma Arnadotira ir viena no jaunākajām luterāņu mācītājām, kas kalpo vienā no vismazāk apdzīvotajiem un izolētākajiem attālajiem ziemeļu reģioniem. Viņa dzīvo Vopnafjorduras mazpilsētā, kas atrodas klinšainā pussalā Islandes ziemeļaustrumu piekrastē, astoņu stundu braucienā no galvaspilsētas Reikjavikas.
Viņa ir pārliecināta, ka baznīcai viņas valstī ir gaiša nākotne. Baznīca turpina kalpot cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes, un Islandē reliģiskās tradīcijas joprojām ir dziļi ierakstītas nacionālās identitātes izjūtā. Viņa runā par savu ticības ceļu un par to, ko šodienas Islandes jauniešiem nozīmē būt par luterāni.
Ieskicē baznīcas dzīvi savā draudzē
Es dzīvoju ļoti nelielā pilsētā, kur ir ap 700 iedzīvotāju, ap 500 no tiem pieder mūsu draudzei, līdzīga situācija ir citviet valstī. Svētdienas dievkalpojumi pie mums notiek katru otro nedēļu, un caurmērā tos regulāri apmeklē ap 70 cilvēku. Jauniešu darbs ir mana darba nozīmīga daļa, un ap 95% skolnieku atnāk uz baznīcu, lai tajā piedalītos. Bērni ir ļoti atklāti, un daži teic, ka netic Dievam, bet vēlas atnākt uz baznīcu, mēs uzņemam ikvienu, un tāpēc viņi jūtas kā mājās. Es atceros vienu dienu, kad es biju darbā un jutos izsalkusi. Ienākusi virtuvē, es meklēju uzkožamo, bet atradu tukšu ledusskapi. Es gribēju dusmoties uz bērniem, bet tad izdomāju, ka nevajag; ir labi, ka viņi jūtas šeit kā mājās un ka viņi zina, ka baznīca būs atvērta viņiem, lai kādas būtu viņu vajadzības nākotnē.
Ko Islandē šodien nozīmē būt luterānim?
Tas ir labs jautājums, un es neesmu absolūti droša, ka zinu, ko cilvēkiem tas nozīmē. Es domāju, ka mums tā ir mūsu tautības daļa. Vairākumam no mums būt luterānim ir vienkārši būt tam, kas esam bijuši gadu simtiem, tāpēc es mēģinu iemācīt viņiem, ko tas nozīmē šodien un kāda mums, luterāņiem, ir loma ne tikai Islandē, bet pasaulē.
Pastāsti par savu ceļu līdz ordinācijai – vai tu izaugi ar vēlmi būt par mācītāju?
Pavisam ne. Augdama šajā pilsētā, es gāju uz baznīcu Ziemassvētkos un Lieldienās, bet tur nenotika nekas daudz bērniem un es nebiju no dievbijīgas ģimenes. Es vienmēr zināju, ka es gribu strādāt ar cilvēkiem, tāpēc es aizgāju uz universitāti, lai studētu sociālo darbu, bet es sajutu, ka kaut kā pietrūkst, un nonācu teoloģijas nodaļā. Es nebiju plānojusi kļūt par mācītāju, bet es iepazinu baznīcu studējot un redzēju gan tās svarīgumu, gan to, cik tā ir jauka, kā tā pieskaras tik daudziem mūsu dzīves aspektiem. Es nāku no ļoti muzikālas ģimenes, es spēlēju flautu un mācījos dziedāt, un man arī patīk rakstīt un lasīt, un tas viss savienojās kopā manī. Es tiku ordinēta 2017. gada novembrī.
Šeit tu esi vienīgā mācītāja, kalpodama trim mazām draudzēm – vai tev tas neliekas biedējošs un dažkārt vientuļš uzdevums tavā vecumā?
Tas var būt, jo šī ir ļoti izolēta vieta, dažu stundu attālumā no tuvākās pilsētas. Sociālie tīkli, protams, palīdz, jo es nevaru tikt prom no šejienes pārāk bieži. Es vienmēr esmu darbā, un tikai viena nedēļas nogale mēnesī man ir brīva. Bet tas, ka es esmu Pasaules Luterāņu Federācijas (PLF) padomes locekle, man ļoti palīdz, tas ir mans veids, kā sazināties ar pasauli.
Kur tu smelies spēku tikt galā ar grūtībām, ar kurām sastopies?
Es teiktu, ka gan no kolēģiem, gan caur lūgšanu. Mana ģimene ir šeit, un visi pazīst viens otru, kas ir gan ieguvums, gan ne! Bet manā draudzē pietrūkst viena vecuma grupa, jo manā pilsētā pēc skolas gandrīz visi aizbrauc uz koledžu, tāpēc mums nav sevišķi daudz cilvēku vecumā no 16 līdz 20.
Vai tādēļ nav grūti saglabāt jauniešu kontaktu ar draudzi?
Lielākā daļa bērnu ir kristīti, un liela daļa tiek iesvētīti. Es domāju, ka tas paliek ar viņiem, un, kad viņi sastopas ar grūtībām, tas var viņiem līdzēt. Bet daļa iesaistās vairāk, piemēram, manā draudzē ir viena 16 gadus veca meitene, kas tagad ir novērotāja mūsu sinodē. Jaunākie bērni ir ļoti aktīvi un mīl baznīcu. Reizi gadā mums notiek draudzības nedēļa, kur viņi koncentrējas uz to, lai veiktu labus darbus saviem kaimiņiem, palīdzētu vietējos veikalos vai apkamptu cilvēkus un izliktu iedvesmojošos vēstījumus apkārt pilsētai. Tas ir viens veids, kā iemācīt viņiem, ko nozīmē būt luterānim.
Islandes sabiedrība strauji mainās – no tradicionālā dzīvesveida jūsu attālajā novadā uz vairāk sekulāru pilsētas vidi. Kas ir vislielākie izaicinājumi, ar kuriem baznīca sastopas plašākā kontekstā?
Viss ir ļoti stipri mainījies, arī tas, kādā veidā cilvēki runā par reliģiju. Humānistu [ateistu – red. piezīme] grupas paliek lielākas, bet tas neietekmē mūsu kalpošanas vajadzību, jo gandrīz visas laulības un izvadīšanas joprojām notiek baznīcā. IELB (Islandes Evaņģēliski luteriskā baznīca) ir valsts baznīca, un tāpēc ap 70% cilvēku joprojām pieder tai, bet mūsu piederīgo skaits krīt tāpat kā visur Skandināvijas kontekstā. Mēs tomēr turpinām kalpot ikvienam un nekad neprasām cilvēkiem, vai viņi pieder baznīcai vai ne. Baznīca ir cieši saistīta ar cilvēkiem un sabiedrību, tāpēc es domāju, ka nākotne ir gaiša.
Vai daudz cilvēku ir piederīgi citām baznīcām vai reliģiskām kopienām?
Manā pilsētā ir daudzi, kas pieder katoļu baznīcai, un mums ir vasarsvētku draudze, kuras vadītājus es satieku katru nedēļu, un mums ir labas attiecības. IELB mums ir mācītājs, kas nodarbojas ar imigrāciju un strādā ar visiem bēgļiem, kas atbrauc, un patiešām palīdz cilvēkiem. Es teiktu, ka baznīca ir ļoti atvērta un kristīgas tradīcijas joprojām ir daļa no mūsu kultūras. Valdība tikko ir mainījusi noteikumus par kristiešu svētkiem, tāpēc tagad reliģiskajos svētkos drīkst spēlēt bingo, kas pirms tam bija aizliegts.
Vai klimata pārmaiņas arī tev ir nozīmīga problēma? Jā, baznīcai tā ir noteicoša prioritāte, un tādēļ mēs cenšamies atrast praktiskus veidus, kā izteikt mūsu apņemšanos ar to nodarboties. Mūsu bīskaps brauc ar elektromobili, un mēs daudz ko nododam otrreizējai pārstrādei, bet mēs arī sludinām par to, ka ir svarīgi nepadarīt Dieva radību par preci. Par to ir ļoti viegli runāt, jo mēs zinām par pārmaiņām, mūsu ledāji kūst un paliek siltāk.Tu piedalījies PLF Padomē jūnijā – ko tu vari paņemt sev līdzi mājās pēc šīs tikšanas?Mēs varam daudz ko iemācīties no citām baznīcām, sevišķi dienvidos, kur tās aug, kamēr mēs ejam mazumā. Tas ir sevišķi svarīgi mums, kas esam izolēti, – būt kontaktā ar pasauli, tāpēc būt par daļu no tā, ko PLF Pasaules dienests dara, mums ir veids, kā palīdzēt un kalpot citiem. Vopnafjordura, Islande / Ženēva 02.08.2019. Avots: Pasaules Luterāņu ziņasFoto: LWB / Albins Hilerts