Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) ir Pasaules Luterāņu Federācijas (Lutheran World Federation) locekle. Savu dalību Pasaules Luterāņu Federācijā (PLF) LELB apraksta mājaslapas sadaļā “Ekumene”, norādot, ka PLF “apvieno sevī gandrīz visas luterāņu baznīcas pasaulē. Ekumeniskā kustībā ir bijuši ne tikai centieni apvienot dažādas baznīcas, bet arī atrast kopsaucēju starp vienas baznīcas (piemēram, luterāņu) piederīgajiem.”
Tomēr, pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mājaslapā vēstītās informācijas, 2018. gada 31. augustā Saldū esot notikusi Konservatīvo luterāņu baznīcu bīskapu sanāksme. Šo konferenci esot organizējusi Starptautiskās Luterāņu Padomes (International Lutheran Council) Eiropas reģions sadarbībā ar LELB. Kā ziņots mājaslapā, “LELB vēl nav pilntiesīga Starptautiskās Luterāņu Padomes (SLP) dalībniece, taču Sinodē 2020. gadā izlems jautājumu par pilnu piederību šai organizācijai”[1]. Interesanta šajā gadījumā šķiet vārdu izvēle – nevis “lems”, “diskutēs”, bet “izlems” par piederību šai organizācijai. Izskatās, ka ziņas autoriem viss ir skaidrs, pirms vēl sinodāļi vispār ir informēti par šāda jautājuma iekļaušanu darbakārtībā.
Kopš 1963. gada LELB ir bijusi PLF locekle; tagad tā plāno kļūt par SLP dalībnieci. Kas šīm abām starptautiskajām organizācijām ir kopīgs un kas – atšķirīgs?
Pasaules Luterāņu Federācija
PLF ir dibināta 1947. g. Zviedrijas pilsētā Lundā ar mērķi koordinēt dažādu luterisko baznīcu aktivitātes izaicinājuma un grūtību pilnajos pēckara apstākļos. Kopš 1984. g. PLF dalībbaznīcas atrodas savstarpējā kanceles un altāra sadraudzībā. Šobrīd PLF apvieno teju 80 miljonus luterāņu 148 baznīcās 99 valstīs. Luteriskajā identitātē PLF uzsver evaņģēlisko, sakramentālo, diakonisko, kā arī konfesionālo un ekumenisko aspektu.[2]
Kā organizācijas pamatvērtības tiek minētas cieņa un taisnīgums, līdzjūtība un apņemšanās, dažādības respekts, iekļaušana un līdzdalība, caurspīdība un atbildība.[3]
Daudzu gadu ilgumā PLF ir iesaistījusies ekumeniskajā dialogā ar Romas katoļiem, anglikāņiem, pareizticīgajiem, menonītiem u. c., taču pēdējos gados PLF tiek spriests arī par ciešākas kopības izveidošanu starp tās dalībbaznīcām. Jau 2003. gadā PLF lēma paplašināt savu nosaukumu, tādējādi iezīmējot savus tālākos nolūkus – “Pasaules Luterāņu Federācija – Baznīcu kopiena” (The Lutheran World Federation – a Communion of Churches). 2018. g. jūnijā, uzrunājot PLF Padomi, ģenerālsekretārs M. Junge gan atgādināja, ka PLF ir globāla un policentriska kopiena, kurā nav viena centra, kas noteiks, ko nozīmē būt luterānim. Dalībbaznīcas ir aicinātas diskutēt un dalīties savā pieredzē tajā kontekstā, kurā tās atrodas. Savstarpējs dialogs un teoloģiskās izglītības veicināšana ir tas, kas stiprina luterisko identitāti.[4]
Citstarp aizvadītajos gados PLF ir iesaistījusies dialogā arī ar Starptautisko Luterāņu Padomi, taču šovasar paziņoja par sarunu vienpusīgu pārtraukšanu līdz 2019. g. otrajai pusei, kā iemeslus minot SLP naidīgu, uzbrūkošu un šķeļošu rīcību ārpus oficiālās komunikācijas. Lai arī PLF sarunas ar SLP vērtē kā svarīgas, šāda SLP rīcība tai nav pieņemama.[5] SLP no savas puses šādus pārmetumus noraida.[6]
Runa, visticamāk, ir par SLP Nolikumu, kura pēdējā redakcija (2017)[7] paredz konservatīvām baznīcām, organizācijām un indivīdiem līdzdalību SLP īpašā statusā, vienlaikus dodot iespēju turpināt būt PLF dalībbaznīcām. Ja vien interesenti piekrīt Nolikuma II panta 1. apakšpunktā aprakstītajam doktrinālajam pamatam, ir iespēja iegūt balsstiesīgas dalībbaznīcas statusu, asociētas dalībbaznīcas statusu, novērotājbaznīcas statusu, atzītas organizācijas statusu vai fiziskas personas statusu līdzdalībai Starptautiskajā Luterāņu Padomē. SLP no savas puses uzskata, ka baznīcas ar dubultpiederību gan PLF, gan SLP ir vērtīgs tilts starp divām pasaules organizācijām. Taču PLF to acīmredzot vērtē vienkārši kā SLP mēģinājumus pārvilināt citādi domājošos savā pusē.
Starptautiskā Luterāņu Padome
SLP aizsākumi meklējami vēl 1952. gadā, kad pirmo reizi uz neformālu teoloģisku konferenci sanāca kopā konservatīvi noskaņotas baznīcas, kuras neapmierināja PLF nostāja dažādos teoloģiskajos jautājumos. Pirmās tikšanās tēma bija “Mūsu baznīcu attiecības ar PLF”.[8] Šajā konservatīvo baznīcu sadraudzībā vadošā vienmēr ir bijusi Misūri Sinodes Luterāņu baznīca, kas joprojām ir lielākā baznīca SLP ietvaros.[9] Otra lielākā ir Vācijas Neatkarīgā evaņģēliski luteriskā baznīca (kas gan ir teju uz pusi mazāka par LELB[10]). Kā dalībbaznīcu padome SLP oficiāli nodibinājās 1993. gadā, un šobrīd tā pārstāv apmēram 3,5 miljonus luterāņu 38 baznīcās visā pasaulē.
1995. gadā SLP konferenci pirmo reizi apmeklēja arī LELB arhibīskaps J. Vanags. Viens no konferences oficiālajiem dokumentiem toreiz bija Atzinības vēstule Luterāņu baznīcai Latvijā. J. Vanags līdz 2005. g. ir bijis regulārs SLP konferenču dalībnieks.[11]
Kā savas pastāvēšanas mērķi SLP saskata konfesionālās luteriskās teoloģijas un prakses iedrošināšanu, stiprināšanu un veicināšanu starp dalībbaznīcām un visā pasaulē.[12] SLP saredz sevi kā pasaules līmeņa asociāciju, kuru veido luteriskās baznīcas, kas sludināšanā par Jēzu Kristu balstās uz beznosacījuma nodošanos Svētajiem Rakstiem kā iedvesmotam un nemaldīgam Dieva vārdam un “Vienprātības grāmatā” ietvertajām Luteriskajām ticības apliecībām kā patiesam un uzticamam Dieva vārda skaidrojumam.[13]
Savu ekumenisko centienu ietvaros SLP mēģina veidot neformālu dialogu ar Romas Katoļu baznīcu.[14] Tajā pašā laikā doktrinālu iemeslu dēļ tā nav akceptējusi “Kopīgo paziņojumu par taisnošanas mācību” (1999), ko kopīgi izstrādāja PLF un Romas Katoļu baznīcas pārstāvji, kā arī oficiālā paziņojumā kritiski izteikusies par dokumentu “No konflikta uz kopību” (2013).[15]
Viena no redzamākajām atšķirībām starp PLF un SLP ir attieksme pret sieviešu ordināciju. SLP uzsver, ka “vēsturiskā kristīgā un apustuliskā mācība šajā jautājumā reprezentē paša Dieva atklāto patiesību”[16]. 2015. gadā iedrošinošā vēstulē Austrālijas Luterāņu baznīcai (ALB) SLP sasaistīja sieviešu neordinēšanu ar Kristus apliecināšanu šajos grūtajos laikos un izteica cerību, ka, pieņemot lēmumu neordinēt sievietes, Austrālijas Luterāņu baznīca tādējādi paliks “vienas svētās un katoliskās baznīcas vienotībā”[17]. Citstarp ALB mācītāju konference 2018. gada jūlijā ar nelielu balsu vairākumu (119/96) noraidīja priekšlikumu aicināt ordinācijā sievietes. Tā kā ALB (līdzīgi kā LELB) mācītāju konferences lēmumi doktrinālos jautājumos kalpo kā vadlīnijas baznīcai, tas var ietekmēt iznākumu šajā jautājumā priekšā stāvošajā ALB sinodē 2018. g. oktobrī. Vēsture atkārtojas. Izskatās, ka PLF, līdzīgi kā Latvijas gadījumā, atkal varēs izteikt savu nožēlu, ka vēl viena no tās dalībbaznīcām ir nostiprinājusi savos pamatlikumos sieviešu ordinācijas aizliegumu.[18]
Saistīts raksts: Sieviešu ordinācijas jautājums Austrālijā nesasniedz 2/3 Ģenerālās sinodes atbalstu.
[1]http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2358[2]https://www.lutheranworld.org/content/our-lutheran-identity[3]https://www.lutheranworld.org/content/our-core-values[4]https://www.lutheranworld.org/sites/default/files/2018/documents/council_2018_-_report_of_the_general_secretary.pdf[5] Turpat.[6]https://ilc-online.org/2018/08/01/lwf-unilaterally-suspends-regular-meetings-with-the-ilc/[7]https://ilc-online.org/wp-content/uploads/2018/04/ILC-Bylaws-Final.11-7-17.pdf[8]http://ilc-online.org/files/2012/01/Summary-ILC-Conferencess.pdf[9]https://ilc-online.org/members/north-america/usa_lcms/[10]https://ilc-online.org/members/europe/germany/[11]http://ilc-online.org/files/2012/01/Summary-ILC-Conferencess.pdf[12]https://ilc-online.org/about-us/[13] Turpat.[14]https://ilc-online.org/news/[15] Vairāk sk. http://ilc-online.org/files/2015/12/Journal-of-Lutheran-Mission-December-2015.pdf[16]https://ilc-online.org/2015/09/08/lutheran-church-of-australia-grapples-with-womens-ordination-ilc-pledges-prayers-encourages-unity/[17] Turpat.