Kā zināms, šā gada 14. februārī mācītājs Juris Rubenis pēc 36 gadu kalpošanas Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amatā, pārtrauca savu kalpošanu. Vairāki Rubeņa kolēģi gan saka, ka LELB vadība un atsevišķie garīdznieki ir radījuši Rubenim neciešamus apstākļus kalpošanai, plānojot Jura Rubeņa „izmešanu” no LELB jau ilgāku laiku.
Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības biedres ir sarūgtinātas par ap Juri Rubeni izveidojušos situāciju, amata brāļiem nostājoties pret izcilu mācītāju un ārkārtīgi inteliģentu kristieti.
Ar autora atļauju pārpublicējam mācītāja Linarda Rozentāla situācijas aprakstu sakarā ar mācītāja Jura Rubeņa iesniegumu LELB vadībai ar lūgumu atbrīvot viņu no mācītāja kalpošanas.
„Rīgas Lutera draudzes ilggadējais mācītājs un viens no izcilākajiem teologiem Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīcas vēsturē Juris Rubenis pagājušā nedēļā ir griezies pie arhibīskapa Jāņa Vanaga ar lūgumu atbrīvot viņu no mācītāja amata. Šis lūgums ir pieņemts un apstiprināts.
Ir svarīgi zināt, ka šī “labprātīgā” aiziešana, par kādu to centīsies daudzi iztēlot, bija rezultāts vairāk kā gadu ilgai plānotai, mērķtiecīgai un ļoti apzinātai kampaņai pret Juri Rubeni Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā. Šai kampaņai bija savi organizētāji un savi ideologi. Arī leģitīma baznīcas struktūra, kura kļuva par šīs kampaņas centru. Tas viss nenotika kaut kur, bet gan oficiālā baznīcas institūcijā – Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju konventā. Visa šī gada laikā no baznīcas vadības neatskanēja neviena balss, kas pret to iebilstu vai censtos apzināti uzkurinātās emocijas izlīdzināt. Rīgas iecirkņa prāvests Krists Kalniņš, izmantojot sava amata iespējas un resursus gada laikā deva iespēju šai kampaņai iesākties, uzņemt apgriezienus un sasniegt konfrontācijas virsotnes un kampaņas ideologa, Biķeru draudzes mācītāja Aleksandra Bites viedoklim par Juri Rubeni būt dominējošam, nepieļaujot citu viedokļu līdzvērtību.
Sākot no 2017.gada bēdīgi slavenā Klusās nedēļas konventa 11.aprīlī šajā un turpmākajos konventos Juris Rubenis aizskarošā un cilvēka cieņu nievājošā veidā vairākkārt tika apsūdzēts par savām un citu autoru paustajām domām un uzskatiem un pat par pasaulē pazīstamiem mākslas darbiem, kas atrodami grāmatās “Ievads kristīgajā meditācijā” un “Viņa un viņš”, pieprasot par tiem atbildēt. Lai arī medijos izskanējušo ziņu par 11.aprīļa konventā notikušo centās nodēvēt par viltus ziņu un visādā veidā notikušo nogludināt un noslēpt, tālākie notikumi vēstīja par vēl noteiktāku nodoma tikt vaļā no Jura Rubeņa nopietnību un mērķtiecību. Konventos vairākkārt izskanēja aicinājumi pieprasīt bīskapiem atņemt Jurim Rubenim mācītāja amatu. Tikai 20. jūnijā uz konventu pirmo reizi tika uzaicināts pats Juris Rubenis. Uz viņa lūgumu tomēr rūpīgi izlasīt grāmatu, kuru konvents tā nosoda un sauc par bezdievīgu un postošo Latvijas tautai, bija atsaukušies tikai nedaudzi. Šajā konventā Juris Rubenis prāvestam un arī konventā klāt esošajam arhibīskapam iesniedza vēstuli ar lūgumu, lai Rīgas prāvesta iecirkņa konvents paskaidro, vai tas atrodas kontinuitātē ar LELB teoloģisko tradīciju, kura šo baznīcu ir veidojusi un kura ir palīdzējusi tai pastāvēt padomju laikā, un kura vienmēr bijusi konstanta šīs baznīcas daļa – plašas un daudzveidīgas teoloģiskās domas tradīcija, kas rada gaisotni, kura palīdz katram cilvēkam garīgi nobriest un atrast savu ceļu. Uz šo retorisko jautājumu konvents 2018.gada 23. janvārī apstiprināja atbildi Jurim Rubenim, ka šāda tradīcija “mūsu baznīcā nav paredzēta” un līdztekus iesniedza Bīskapu kolēģijai prasību steidzīgi sasaukt Mācītāju konferenci, kas izvērtētu Jura Rubeņa izteiktās domas un uzskatus.
Ir grūti pārvērtēt šo konventu diskusiju manipulējošo un naidīgo gaisotni, nespēju ieklausīties, saprast. Tie nebija nekāda “drošā telpa”, kuru apcer Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas attīstības stratēģijas dokuments. Šie konventi kļuva par tiesas zāli, kurā bija nepatīkami atrasties. Lai jūs rastu kaut nelielu ieskatu – tikai divas epizodes, kas man palikušas atmiņā visspilgtāk. Pirmā bija mācītāja Aināra Rendora (atbildīgais par visas baznīcas starptautiskām attiecībām!) neviltotā sašutumā izteiktā replika par grāmatā “Viņa un viņš” ievietoto pasaulslavenā mākslinieka Marka Šagāla gleznu. “Kas tas tāds?”, viņš sašutumā sauca, “Kas tas ir tāds – Šagāls? Kurš mācītājs liktu savā grāmatā šādu bildi?” Bet otra epizode, kad kāds no nule kā ordinētiem mācītājiem kaismīgi teica: “Kas tas ir Rubenis? Es pazīstu Luterisko apliecību rakstus, bet es neko nezinu par Rubeni!”. Šī runa, šķiet, tik ļoti ietekmēja klātesošos, ka jaunais cilvēks tūdaļ tika iecelts par darba grupas locekli, kura sagatavos atbildes vēstuli Jurim Rubenim uz viņa konventam lūgto paskaidrojumu.
Nezināšana un nevēlēšanās zināt, neizpratne un nevēlēšanās saprast, ieklausīties, sadzirdēt. Nevēlēšanās cienīt un mīlēt.” (Linarda Rozentāla 2018.g. 14. februāra ieraksts vietnē Facebook)
LLSTA redakcija