Lielā gavēņa laiks! Kāpēc gavēt?

5. Mar, 2017

Varbūt arī Tu esi viens vai viena no tiem, kas šajā Baznīcas pasludinātajā lielā gavēņa laikā iekšēji uzdod jautājumu: Kāds man labums no šī gavēņa? Kāpēc šajā laikmetā man ir jāseko cilvēku bariem un jāpakļaujas baznīcu noteikumiem? Kāpēc man vajadzētu gavēt?       Spēja paskaidrot, kāpēc kāds vai kāda rīkojas tā vai citādi, ir racionāla cilvēka pazīme, un vēl jo vairāk, viena no galvenajām pazīmēm, kas atšķir cilvēku no dzīvnieku pasaules, kā arī atšķir nobriedušu personu no mazgadīga bērna. Otra būtiskākā atšķirības iezīme ir spēja uzņemties atbildību par savu rīcību un rīcības sekām, kas arī šobrīd šķiet retums..       Bet par motivāciju. Esam kā cilvēce progresējuši savas apziņas līmenī, jo spējam uzdot jautājumus, reflektēt par garīgām un vēsturiskām lietām, kā arī diskutēt par kristīgās baznīcas tradīcijām. Viena no šīm tradīcijām ir Lielā gavēņa laiks (laiks no Pelnu trešdienas līdz Lielajai Piektdienai).       Gavēņa laiks ir sevis izmeklēšanas laiks, atteikšanās laiks, labo darbu un Dievam tuvošanās laiks. Simboliski 40 gavēņa dienas (atskaitot svētdienas, kas kopā veidotu 46 dienas) idejiski paņemtas no evaņģēliju apraksta par 40 Jēzus pavadītajām dienām tuksnesī. Atceramies, ka Svētais Gars veda Jēzu tuksnesī, lai viņš taptu velna kārdināts. Jēzus gavēja 40 dienas, atbildēja uz velna kārdināšanu ar Dieva Vārdu, un Svētā Gara spēkā, uzvarot kārdinātāju, nogāja atpakaļ uz pilsētu un sāka kalpot cilvēkiem, izplatot Dieva klātbūtnes spēku un dziedināšanu.       Kad apņemamies ievērot lielo gavēni, vai saprotam to, ka tiekam aicināti dzīvot un uzvesties kā Jēzus?      Vai esam gatavi imitēt Jēzu: Izturēt kārdinājumus? Piedzīvot atraidīšanu no blakus esošajiem? Nest savu krustu, nevainojot savās problēmās citus? Piedot citam bez košanas un lādēšanās? Nepacelt balsi, ja kāds kaitina? Salīgt ar tiem, ar kuriem nevēlamies runāt? Aizliedzot sevi, uzkāpt virsū savam egoismam?       Ar līdzīgiem jautājumiem varētu piepildīt vēl pārdesmit rindiņas. Jo ir vērts tos uzdot nepārtraukti, un ne tikai šajā klusajā laikā, bet visu cauru gadu. To mērķis ir viens – mudināt mūs domāt par to, vai patiešām vēlamies būt līdzīgāki Jēzum un tuvāk Dievam. Varbūt mums tas nav aktuāli? Kāpēc mēs vispār piedalāmies gavēnī? Sava ķermeņa šaustīšana bez izpratnes, kādēļ es kaut ko daru, nevienu nepadara labāku, bieži efekts ir pretējs – cilvēks, kas sev liedz kaut ko, paliek iekšēji agresīvs un tikai kaitē apkārtējiem. Bieži kā kristieši sabiedrībā mēs uzvedamies kā kaitēkļi, nevis kā zemes sāls vai pasaules gaisma, uz kuru tiecas. Gavēšana, kas netiek dzīvota pazemībā un ar mērķi kļūt par labāku cilvēku, ļoti iespējams, ir kaut kas no stāsta par korintiešu ticīgajiem, kuriem Pāvils adresēja vārdus:“Ja man nebūtu mīlestības… tad tas man nelīdz nenieka.” / skat. 1 Kor 13. nod./          Interesants Dieva monologs par gavēšanas tēmu atspoguļots pravieša Jesajas grāmatā:

Kādēļ mēs gavējam, viņi saka, un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro? – Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu. 
Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos. 

Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos – vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? 
Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? 
Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. 
Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. 
Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. 
Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. /Jesajas 58:3-12/ Dzejniece, evaņģēliste un kapelāne Rudīte Losāne Ciešanu laika apceri ietērpj šādos vārdos: Kāpēc prātot, kā sev pāri darīt,Kāpēc sevi tirdīt vainas apziņā?Varbūt šodien, varbūt rīt vai parītPats tā teiksi draugiem, paziņām. Kāpēc plecos velt sev liekas nastas?Dzīve tā jau neskopojas tām.Labāk rūpēties, lai prieks no jauna rastos,Lai ik solī dzīvē samanāms. Lai nav velti Kristus nesis krustu,Lai nav veltas Kristus ciešanas,Paņem Viņa prieku kaut maz druskuUn būs viegla tava iešana. Viss ir piepildīts, vien atliek uzticētiesKad pa īstam dzīvē nākas ciest.Un no Kristus miesā cirstām rētāmSpēku ņemt un nastas projām sviest. Tāpēc Dievs ir cietis mūsu vietā,Tāpēc Dievs šai saulē lēmis nākt,Lai no dzimšanas līdz pašam rietamSpētu mūs no sāpēm pasargāt. Kāpēc izdomāt sev liekas nastas?Kāpēc, cilvēkbērns, tu vēlies ciest? Labāk rūpēties lai prieks no jauna rastos,Nastas patiesās, lai spēks ir projām sviest.  /Rudīte Losāne, dzejoļu krājums “Sāļais Medus”, 2010/  Aļesja L.