Šķiet, nav jaukākas un sirsnīgākas dziesmas par tām, kuras dziedam Ziemsvētkos, kā, piemēram, “Jūs, bērniņi, nāciet” un “Klusa nakts, svēta nakts”. Jāatzīst, ka šīs dziesmas vairs nav tikai baznīcēnu īpašums, jo sen jau tiek dziedātas arī ārpus draudzēm, ārpus dievkalpojumu norisēm. Tās dzied koncertzālēs, atskaņo radio un var skatīties un klausīties televīzijas raidījumos atšķirīgā izpildījumā. Bērni dziesmas dzied bērnudārzos un skolās, dzied ģimenēs pie svētku mielasta galdiem un daudzviet citur.
Sirds iedrebas, un pārņem svētsvinīga sajūta, kad dziesmas, kuru vārdus zina mazi un lieli, varam atkal no jauna izdziedāt un piedzīvot. Un mēs to darām ar patiesu un bērnišķīgu prieku. Dziedot pazūd vecumu, dzimumu, rasu un tautību atšķirības. Un šķiet, ka visur, kur vien skan “Klusa nakts, svēta nakts” vai “Jūs, bērniņi, nāciet”, apstājas trauksmainais un līdz tam neapstādināmais laika, kā arī pašu dziedātāju skrējiens.
Dziedot šīs dziesmas, mēs visi satiekamies to muzikālajā ietērpā, vārdos un līdztekus arī bērnības izjūtās, kuras nav svešas nevienam. Manuprāt, Ziemsvētku dziesmām ir irracionāls spēks mūsos atmodināt bērnu, bieži vien pašiem to neapzinoties. Tās dziedot, mēs nolaižamies no saviem gudrības augstumiem, izritināmies no pieredzes rutīnas un izkāpjam no rūpju un ciešanu dziļumiem, lai atgrieztos katrs savā bērnībā. Un te nu mēs patiesi visi topam līdzīgi, kaut vai tikai dziesmas laikā, tomēr līdzīgi – kā bērni pie Ziemsvētku eglītes. Un tas ir tik pretēji tam, ko mēs vēlamies un pēc kā mēs tiecamies, kad bērnība reiz ir pagājusi un sācies drudžainais sacensības un sāncensības laiks, kas dabiski vada mūs un valda pār mums visu turpmāko dzīvi. Apzinoties šo pieaugušo dzīves traģiku, Jānis Poruks dzejolī “No baznīcas braucot Ziemsvētku vakarā” raksta:
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs likten’s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt.
Aspazijai bērnība ir kā “saulains stūrītis”, kurā domās atgriezties un atspirgt, kad esi dzīves rūpju nomākts:
Ja daudzi ziedi neplauka
Un citus ēnā nomāca
Tas melnais dzīves mūrīt’s,
Tad zini – viena vietiņa
Tev palika vēl bērnība
Kā mazs un saulains stūrīts.
Uzdrīkstos apgalvot, ka visi cilvēki ilgojas pēc bērnu dienu skaidrības, un varbūt tieši šīs bieži vien neapzinātās ilgas daudzus jo daudzus Svētvakarā aizved līdz dievnamam, lai kaut uz brīdi atgrieztos bērnībā. Un te nu vietā ieskanas Jēzus sacītie vārdi: “Vediet bērniņus pie manis, jo tiem pieder Debesu valstība.” Vai kādā citā vietā Viņa teiktais: “Tiešām Es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.”
Abas citētās Svēto Rakstu vietas bieži vien tiek attiecinātas tikai uz bērniem. Taču to garīgais dziļums ir daudz aptverošāks. Jēzus atsedz kādu nemainīgu garīgu principu ceļā uz Dieva valstību. Mums ir jāilgojas būt skaidriem kā bērnībā, kad labais bija patiesi mīļš, bet no ļaunā mēs baidījāmies un ar to negribējām identificēties. Mums ar visu sirdi ir jātiecas pēc bērnu dienu skaidrības, kas lika nosarkt tajā pašā brīdī, kad iznāca samelot vecākiem, jo bijām taču mācīti un mēs tam ticējām, ka tā rīkoties ir slikti. Mēs zinājām, ka nedrīkst zagt, un, ja kādam gadījās slepus piesavināties kaimiņu dārza kārdinošos ābolus, tad tie tik ilgi dedzināja sirdsapziņu, līdz vainīgais atzinās nodarītajā. Bet priekam pietika vien ar degošajām brīnumsvecītēm eglītē, jo tās patiešām šķita kā brīnums, un ar saņemto dāvanu, kuru no tālām zemēm bija atvedis Ziemsvētku vecītis. Viņš vienmēr zināja, pēc kā ilgojas mazā sirsniņa. Tas bija laiks, kad vēl nesapratām, ko nozīmē piedzīvot vilšanos, tikt piekrāptiem, apmuļķotiem un nebijām vēl pieredzējuši atriebības rūgto saldmi. Varbūt šīs sirds skaidrības dēļ, kas piemīt bērniem, Aspazijai bērnības laiks šķita kā “mazs un saulains stūrītis” pēc kā ilgoties. Bet kā izrādās, tad ilgas pēc bērnu dienu skaidrības mūsu sirdīs ir ielicis pats Dievs, lai kādu dienu mēs pie viņa atgrieztos.
Izprotot šā garīgā principa – atgriezties bērnībā – nemainīgo esamību ceļā pie Dieva, top skaidrāks, kāpēc Jēzus pirms Svētā Vakarēdiena saviem jau gados nobriedušajiem mācekļiem, starp kuriem dažs labs bija pat vecāks par Jēzu, saka: “Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums.” Un pēc augšāmcelšanās, satiekot tos pašus mācekļus, viņiem jautā: “Bērni, vai jums ir kas ko ēst?”
Jā, patiesi nav cita ceļa pie Dieva kā nolaisties, bet varbūt arī pacelties līdz bērnības vientiesībai un skaidrībai. Un, lai mums šī atgriešanās bērnībā nepaliktu vienīgi nostalģiskās izjūtās, ar kurām sastapties tikai reizi gadā, un lai ceļš uz Debesu valstību šajā brīdī, kad mēs sevī atkal sajūtam bērnu, būtu atvērts un pieejams, pats Dievs Ziemsvētkos atgādina, ka Viņš arī pie mums nāk kā bērns, lai satiktos ar šo mazo bērnu, kas mājo mūsos. Cik vienkārša un reizē dziļa gudrība!
Un tā nu mēs stāvam bērna Jēzus priekšā katru gadu no jauna, kopā ar citiem dziedot “Jūs, bērniņi, nāciet” un “ Klusa nakts, svēta nakts”. Daudzi, izdziedot vārdus: “Ak, saņem mūs pašus kā dāvanu Sev”, pat neapjauš, ka šis ir tas īstais laiks, kad no atmiņām par saulaino bērnību Dievs mūs grib ievest jaunā realitātē un dāvāt mums jaunu Dieva bērna identitāti. Tā ir apustuļa Jāņa sūtītā Ziemsvētku vēsts mums visiem: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam…” Apustulis Pāvils mums skaidri norāda, ka jaunā identitāte ir saistīta ar ticību Jēzum Kristum: “Jūs visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni.”
Jaunais statuss, jaunā identitāte vairs nav saistīta ar aizgājušo pagātni, ar nostalģiskām atmiņām par saulaino bērnību, kura kā realitāte patiesībā ir
neatgriežama. Jauniegūtais Dieva bērna statuss nekad nebeidzas un nekad nezūd. Ja tu, dziedot dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts”, patiesi notici, ka “nu ir dvēsele pestīta, jo Tu dzimis par mums”, tad ir pienācis laiks taviem otrreizējās piedzimšanas svētkiem.
Bet tiem, kuri jau reiz piedzīvojuši šīs brīnumainās pārvērtības, kas ieved dievbērnībā, Ziemsvētkos ir dota iespēja atkal atjaunot savu Dieva bērna statusu, atmetot visu lieko, kas traucē būt skaidriem un patiesiem kā bērnībā.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit virs zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
/J. Poruks/
Rudīte Losāne
Foto: more-sky.com