„Tev nebūs tā Kunga sava Dieva Vārdu nelietīgi velti valkāt,
jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.“
/1. bauslis, 2. Mozus grāmata 20:7/
LELB arhibīskaps Jānis Vanags 11. maijā ar virsrakstu „Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā“ laikrakstā „Svētdienas Rīts“ publicējis rakstu, kurā viņš pretendē balstīties Kunga Vārdā, kurpretim citi izejot no emocionāliem vai sabiedriskās modes argumentiem. „Tacu vismaz pie mums apsvērumi pret sieviešu ordināciju … tiek balstīti … meklējot atbildes Rakstos.“ Iepretim viņa it kā piekoptai luteriskai pieejai Bībeles skaidrošanai, ar skaidrāk saprotamajām vietām izskaidrot tās, ko izprast grūtāk, pretējo uzskatu pārstāvji cenšoties rakstu vietas, kuras sieviešu ordinācijai runā pretī, „aizmiglot ar mazāk skaidrām vietām“. Pārbaudīsim šo apgalvojumu, raugoties Jāņa Vanaga rakstā. Atklājas, ka Jānis Vanags pats tieši to dara, ko citiem pārmet.
Kā galveno it kā skaidro Bībeles vietu pret sieviešu ordināciju Jānis Vanags min Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem 14. nodaļu, pantus 34-38. Vanags raksta:
„Par aizliegumu sievām runāt draudzes sapulcēs apustulis saka: ‘(atzīstiet) to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. … ‘runāšanas’ gadījumā apustulis mums nevis atgādina pieklājības paradumus, bet nodod Kunga pavēli ar visaugstāko autoritāti.“
Toties ieskatīsimies paši šajā Bībeles vietā. Skaidri redzams, ka no Vanaga ar trekniem burtiem izceltie vārdi nemaz neattiecas uz sieviešu runāšanu draudzē, bet uz kārtības uzturēšanu draudzes sapulcēs, proti, lai visi nerunā reizē, bet pēc kārtas. Tas attiecas īpaši uz praviešiem, kas atsaucoties uz Dieva atklāsmi nesavaldās, bet jūtas iedvesmoti runāt viens otram pa starpu, dēļ kā izceļas haos. 33. pantā tādēļ Pāvils atgādina: „Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.“ Un 36. pants praviešiem atgādina: „Vai tad Dieva vārds ir no jums izgājis? Jeb vai tas pie jums vien ir nācis?“ Un tad 37. pants secina: „Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka (ne: jo!) tas, ko es jums rakstu, ir Kunga pavēle.“ Pie iestarpinātiem pantiem 34 un 35 Bībeles rokraksti pat dalās – daļa rokrakstu tos ievieto krietni vēlāk – pēc 40. panta, kā uz to norāda piemēram katoļu Bībeles tulkojums „New Revised Standard Version“:
„Other ancient authorities put verses 34-35 after verse 40.“
Katrā ziņā uz tiem neattiecas trekni izceltie vārdi, bet šie panti ir norādījums uz to laiku kārtības paražu, kas arī Pāvilam šķita pareiza. Sekojot līdzšinējam latviešu tulkojumam un lielam vairumam angļu un vācu tulkojumiem tulkojams ne „jo“, bet „ka“ tā ir Kunga pavēle/griba, pie kam grieķu rokrakstu dažādība piedāvā vairākus teksta variantius piemēram, vārdu „Kunga“ atvietojot ar „Dieva“, lai izslēgtu pārpratumu, kam arī Vanags seko, ka „Kungs“ šeit būtu „Kungs Jēzus“. Mums nav zināms it neviens attiecīgs Jēzus vārds.
Tātad: pat, ja kādam būtu bijis grūti iepriekšējā rindkopā sīkumos izsekot šīs Bībeles vietas teksta un izpratnes attēlojumiem, tad ir redzams, ka šī Bībeles vieta attiecībā uz tās Bībeles teksta rekonstrukciju un uz tās izpratni ir viena no sevišķi neskaidrām Bībeles vietām. Tieši šo vietu, manipulējot ar izlaidumiem, minēt kā galveno skaidro Bībeles pierādījumu pret sieviešu ordināciju, ir nabadzības pierādījums argumentācijai, cerot uz lētticīgu neinformētu lasītāju saimi. Šeit tiek darīts tieši tas, ko pēc Lutera nedrīkst darīt un ko Vanags pārmet tiem, kas patiesi godīgi uz Dieva Vārdu balstās. Otrais bauslis mūs nopietni brīdina, nemanipulēt ar Dieva Vārdu. Katrs pats var sev vaicāt, vai
bauslī minētais „Kungs neatstās nesodītu“ neparādās mūsu Baznīcas Latvijā patreizējā grūtā stāvoklī, vai arī personīgā biogrāfijā. Katrā ziņā bēdīgās konsekvences šādai apiešanai ar Dieva Vārdu sieviešu ordinācijas apkarošanas kopsakarā ir nepārredzamas. Aicinu tādēļ ikkatru balsotāju LELB Sinodē apzināties savu atbildību Dieva priekšā, lai mūsu dārgā Baznīca netiktu šķelta, bet lai mēs to celtu bijībā iepretim Dieva Vārdam un vienotībā ar mūsu agrākiem archibīskapiem Jāni Matuli, Kārli Gailīti, ar mūsu kaimiņiem igauņiem, somiem, ar latviešiem ārzemēs un plašo luterāņu saimi pasaulē.
„Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu“ (2Kor 3:6). Ar sagrozītu it kā Dieva Vārdu burta kalpi agrāk attaisnoja verdzību un dzimtbūtību, tad aparteīdu, tagad aizliegumu sievietēm kalpot ordinētā amatā. Ja šis Satversmes grozījums tiks pieņemts, diemžēl tiks nokauta iespēja daudzu piemērotu cilvēku mācītājas amata pildīšanai, ar to tiks kompromitēta vai kavēta evaņģēlija liecība, un vēl vairāk cilvēku novērsīsies no šādas aizvēsturiskas tumsonības. Turpretim – kaut mēs piedzīvotu, ka Gars dara dzīvu! Kaut Gara iedvesmota mums būtu gaiša Baznīca, Dieva dāvātai dzīvei atvērta, moža, līdzcietīga, aicinoša, drosmīga, patiesi brīva un atbrīvojoša, – un priecīga!
Elmārs Ernsts Rozītis, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps emeritus
Raksts publicēts ar autora atļauju.
Foto: T.Rēdmanis; lelba.org