Foto: www.unsplash.com
Kā būtu, ja šā gada sākumā mēs varētu pacelties pāri ikdienišķajam, ierastajam, aukstajam, iztaisnot savus lejā nolaistos spārnus, nokratīt iepriekšējo gadu rūpju un sāpju smagumu – pacelties augšā un kopā ar Dieva Dēlu doties lidojumā – brīvībā, kurā Viņš mūs ir aicinājis dzīvot līdzi saviem sapņiem un mūsu aicinājumam?
Atcerēsimies Bībeles varoni Nou, kas saņēma no Dieva aicinājumu uzbūvēt šķirstu. Dievs lika Noam un viņa ģimenei gatavoties plūdiem tad, kad lietus bija nezināma parādība, jo lietus no debesīm nekad iepriekš nebija lijis. Citiem vārdiem sakot, Dievs lika Noam darīt to, kas bija nereāls un neiedomājams. Ar vārdu “nereāls” es domāju to, par ko nekas nav zināms, kas nav piedzīvots, kas baida, kam netic vairākums cilvēku. Likumsakarīgi, ka laba vēlētāji šajā gadījumā cenšas atrunāt vai atturēt no darbībām, kas vairākumam šķiet muļķīgas.
Var dažādi analizēt stāstu par Noas plūdiem. Var uzdot jautājumu par šā stāsta autentiskumu un vēsturiskumu. Ir kristieši gan vienā diskusiju pusē, gan otrā. Bet patlaban mums šī diskusija ir mazsvarīga, jo fokusējamies uz stāsta saturu un Noas aicinājuma aspektu. Dievam bija plāns, un Dievam bija Noa, kas sadzirdēja konkrētu aicinājumu no Dieva. Uzdevums, ko saņēma Noa, bija neiespējamā misija – uzcelt šķirstu, noķert dzīvniekus un izglābt savu ģimeni no pasaules katastrofas.
Kāda brazīliešu dziesma, manuprāt, brīnišķīgi atspoguļo Noas saņemto aicinājumu:
Noa, paskaties uz Mani,
Plūdi nāks,
Noa, sāc būvēt to, kas tevi pasargās,
Tu esi atradis labvēlību pie Manis, Noa,
Uzklausi, ko Es teikšu:
Ja tu uzcelsi savu šķirstu,
Viss taps jauns.
(autori – māc. Lūkass (pastor Lucas) un Josué Godoi; tulk. A. L. no portug. val.)
Dievs aicina cilvēkus jebkurā brīdī. Arī šodien. Tas ir centrālais, kas mums jāsaprot stāstā par Nou. Kas nav mazsvarīgi – Noa saņēma aicinājumu no Dieva, nevis no cilvēkiem. Proti, Noa nebija ordinēts, lai piepildītu Dieva aicinājumu! Šis aspekts ir būtisks jautājumā par ordināciju, jo arī apustulis Pāvils nebija ordinēts. Jēzus mācekļi nebija ordinēti, viņi bija liecinieki un darbojās tikai uz iekšējās ticības un pārliecības pamata, ko saņēmuši no Jēzus. Ordinācija ir kopienas uzticības izteikšana kādam cilvēkam un šīs personas atzīšana par kopienas garīgo līderi. Ordinācija vēsturē ir bijusi valdnieku iecelšanas procedūra. Atcerēsimies Saulu, kurš tika kronēts. Bet tas bija uz laiku, jo Sauls savai ordinācijai nebija derīgs, viņš bija pārāk augstprātīgs. Saulam vēl esot savā amatā, Dievs gatavoja Saulu, kuru Viņš aicināja no mazotnes. Savukārt Jēzus, savus mācekļus izvēlējās nevis kvalificēto teologu vidū, kas bija viņa laika Tempļa priesteri no levītu kārtas, kuri bija mantojuši priesterisko amatu, bet gan zvejnieku, muitnieku, zemnieku, bezdarbnieku, slimnieku un atstumto vidū. Jēzus aicināja un iespējoja liecināt, nevis nodarbojās ar ordināciju. Ordinācija ir nekas vairāk kā birokrātijas jautājums. Cilvēku garīgā dzīve un katra cilvēka vērtība ir kristietības centrālais jautājums. Bet kā tas nereti gadās, iestādēs, kuras pārvērtušās par birokrātiskajām mašīnām, cilvēks pārstāj būt par cilvēku, kuram vajag palīdzēt; cilvēks nav vairs vērtība, bet vienība, kas pastāv, lai birokrātijas mašīna barotu sevi. Tas pats notiek ar baznīcu, kas ir aizņemta ar birokrātiju un hierarhijas jautājumiem. Cilvēks tajā ir vienība. Kad cilvēks to saprot, viņš vai viņa sāk apmeklēt baznīcu divas reizes gadā, bet nesaprot, ka vaina nav viņā, bet birokrātijā.
Šajā laikā, kad esam ļāvuši apgrieztām prioritātēm novirzīt mūs no Dieva valstības ceļa, Noas aicinājums mums atgādina – neskatoties uz to, ka tas, ko esam saņēmuši no Dieva, šķiet absurds apkārtējai sabiedrībai, – ja Dievs ir aicinātājs, tad Viņš ir arī spēcinātājs. Viņš dod gudrību un spējas Savu aicinājumu piepildīt, lai kāds būtu individuālais aicinājums, jo Viņa labvēlība ir ar tevi.
Iepriekš minētās dziesmas par Nou turpinājumā autors būvē tiltu starp Noas aicinājumu un savu aicinājumu un saka:
Es uzcelšu ticības šķirstu,
Uzvaras šķirstu,
Tāpat kā Noa,
Un plūdi mani nesasniegs,
Jo Kungs atradis labvēlību pie manis.
(autori – māc. Lūkass (pastor Lucas) un Josué Godoi; tulk. A. L. no portug. val.)
Tieši tā! Mēs varam šo Bībeles stāstu (un arī citus) attiecināt uz savu dzīvi un savu situāciju. Bībeles varoņi ir ierakstīti Bībelē, lai atmodinātu mūsos ticību tam, ka Dievs mūs ir aicinājis tam, ko Viņš pats ir ielicis mūsos pirms mūsu dzimšanas. Es atļaušos nepiekrist Mārtiņa Lutera uzskatam, ko viņš pārmantojis no baznīctēva Augustīna par to, ka cilvēkā pašā nav nekā laba. No šā uzskata veidojies jautājums par to, ka Dieva aicinājums konkrētai personai ir jāpārbauda atbilstoši sabiedrībā pieņemtajam viedoklim – t. i., jāsaņem vairākuma kvorums. Tā nav. Ja cilvēkā nebūtu palicis nekas labs pēc grēkā krišanas Ēdenē, Dievs neizglābtu Noas ģimeni. Kas traucēja Dievam noslaucīt pilnīgi visus no zemes virsas un radīt vēlreiz? Viņš to nedarīja. Dievs tik ļoti augstu vērtē savu radību, ka izvēlējies kļūt par cilvēku! Dievs Jēzus Kristus personā mājoja pie cilvēkiem, dziedināja slimos, pacēla nespēcīgos un ieaicināja Debesu valstībā noraidītos. Dievs mums, cilvēkiem, devis dievbērnības garu, kas sauc Abba – Tēvs. Kad vecāki aicina, bērns dzird sava tēva vai mātes vārdus. Tieši tas pats ir ar Dieva aicinājumu, ko Dievs licis mums sirdīs. Dievs runā, mēs saprotam. Vairākuma kvorums nav vajadzīgs, lai iztulkotu Dieva gribu mums. Noa to neprasīja, Pāvils arī ne. Jēzus arī ne.
Lai Dievs šajā gadā pamodina Savu aicinājumu, kas ir mūsos, lai cik nereāls šis aicinājums būtu! Noa paveica savu neiespējamo misiju, par spīti gan iekšējai neticībai un šaubām, gan apkārtējo apsmiekliem, spļāvieniem un ņirgām. Noa bija fokusēts. Viņš paveica. Mēs arī varēsim! Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.
Kas notiks, kad piepildīsim savu aicinājumu? To precīzi zina tikai Dievs, bet mums ir nojausma – būs kaut kas jauns, un tas būs vēl viens solis pretī Dieva valstībai.
Lai šie vārdi no dziesmas ir tava un mana iekšējā lūgšana 2016. gadā:
Mans Dievs, cik daudz esmu pazaudējusi/-is,
Cik daudz raudājusi/-is,
Mans Dievs, cik esmu sapņojusi/-is
Un neesmu sapratusi/-is;
Nav svarīgi, kāda cena būtu maksājama,
Es nolēmu upurēt,
Es uzcelšu savu šķirstu,
Es nenoslīkšu plūdos.
(autori – māc. Lūkass (pastor Lucas) un Josué Godoi; tulk. A. L. no portug. val.)
Dziesmu portugāļu valodā var noklausīties šeit:
/
Aļesja Lavrinoviča