Neatzītā atzītā.
(Mācītāju Aidu Prēdeli pieminot)
Ir cilvēki, kuri nevar palikt neievēroti šajā dzīvē. Viņus var nepieminēt aiz nevaļas, aiz nevēlēšanās, vai vienkārši tādēļ, ka citi ir daudz svarīgāki. Kaut viņu darbi ir bijuši lieli, viņus var piemirst godināt tikai tādēļ, ka viņi paši neliek par sevi manīt. Mēs varam aizmirst pateikties par visu to labo, ko viņi darījuši, viņiem vēl dzīviem esot, jo bieži vien pašu darbi šķiet svarīgāki. Varam pat apzināti ignorēt viņus kaut kāda iemesla dēļ, kas varbūt ir bijis tīri merkantīls un personisks, vai tādēļ, ka kādam ignorēšana šķitusi idejiski pamatota. Viņus var nepieminēt, bet viņus nevar nepamanīt. Bieži vien nāves brīdis ir tas, kurā mēs atkal no jauna ieraugām šos savus līdzcilvēkus kā apsūbējušus dārgakmeņus, kas noslīkuši mūsu rūpju un vienaldzības jūrā. Tāds cilvēks bija mācītāja Aida Prēdele.
Ir daudzi varbūtēji iemesli, kādēļ Aida pēdējos dzīves gadus bija piemirsta. Iespējams slimība bija tā, kas viņu atturēja dzīves nogalē iziet sabiedrībā. Iespējams baznīcā visu savu kalpošanu viņa nesaņēma pelnīto uzmanību, kas savukārt slimības laikā, kad pašas spēki bija krietni izsīkuši, sāpēja visdziļāk.
Noraidījumu pret sevi kā sievieti mācītāju viņa izbaudīja gandrīz visu savu kalpošanas laiku līdz mielēm. Drīz pēc Aidas ordinēšanas mācītājas amatā, sieviešu ordinācija tika aizliegta un mācītājas pēc pilna mēra saņēma atbilstošu attieksmi no sieviešu ordinācijas pretiniekiem. Un ja jau Baznīcas 90. gadu jubilejas gadā aizmirsa pieminēt, vai apzināti neiekļāva pirmo sieviešu ordināciju kā svarīgu notikumu hronoloģisko notikumu uzskaitījuma listē, tad šajā attieksmes matricē labi iegulstas apgalvojums, ka arī Aida savā veidā tika piemirsta. Taču gods kam gods, lai arī arhibīskaps J.Vanags atsakās sievietes par mācītājam ordinēt, viņš neatsakās sievietes mācītājas izvadīt pēdējā gaitā. Un acīmredzot šāda veida attieksme arī iederas pašreizējā situācijā, kad joprojām Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā sieviešu kalpošana mācītājas amatā tiek asi noraidīta tādēļ, ka sievietes ordinācija graujot Bībeles autoritātes pamatus.
Aida savā laikā visticamāk bija neērta esošajam režīmam, kad astoņdesmitajos gados, kā pazīstama žurnāliste izstājās no Komunistiskās partijas. Aida iespējams savā veidā bija neērta arī kā sieviete mācītāja, kura amatā tika ordinēta 1991. gada 17. martā un no 1993. gada līdz savas dzīves pēdējai dienai dzīvoja sieviešu ordinācijas noraidījuma zīmē.
Aida Prēdele bija stipra personība, talantīga žurnāliste, laba mācītāja un harizmātiska sprediķotāja. Teoloģe Indra Skuja Grīslis atceras: “Es ar Aidu kalpoju kopā vadot dievkalpojumus Lutera draudzē, kad tikko iestājos teoloģijas fakultātē. Aida bieži sprediķoja no galvas ar iedvesmu.”
Sākot ar trešās atmodas laiku, kad Aida Prēdele ienāca publiskajā telpā, viņu iemīlēja par viņas drosmi un pravietisko vārdu. Viņa bija kopā ar tiem, kuri 1989. gada 26. martā izdeva pirmo atjaunoto „Svētdienas Rīta” numuru kā Latvijas Tautas frontes informatīvā biļetena „Atmoda” kristīgi demokrātisko pielikumu. Saeimas deputāts žurnālists Ilmārs Latkovskis, atceroties šo laiku, intervijā laikraksta “ Svētdienas rīts” 2012. gada marta izdevumā, saka:
“Galvenais idejiskais iedvesmotājs „Svētdienas Rīta” atjaunošanai bija Juris Rubenis, Aida Prēdele bija galvenā darītāja, un es biju tādā gan emocionālā, gan formālā uzrāvienā kopā.”
Pēc atjaunošanas Aida kļuva par laikraksta “ Svētdienas rīts” pirmo redaktori.
Aidas aktīvās kalpošanas laikā viņas darītie darbi bija pārāk spēcīgi, lai bargais sieviešu ordinācijas noliegums tos kaut kādā veidā padarītu nesvarīgus. No mācītājas kalpošanas iedvesmojās daudzi. Viņa sludināja patiesību gan kā žurnāliste, gan kā mācītāja. Aidas Prēdeles darbi nekādā veidā neliecināja par to, ka viņas kā mācītājas kalpošana grautu Bībeles autoritāti. Gluži pretēji. Tas, ka viņas darbi saskanēja ar viņas vārdiem, bija iemesls, kādēļ latviešu tautas liela daļa viņai uzticējās un izvēlēja viņu par Latvijas saeimas 5., 6. un 7. sasaukuma deputāti. Un mums ir jāatzīst, ka viņas – sievietes mācītājas – godprātīgā kalpošana cēla tajā laikā baznīcas autoritāti visā sabiedrībā. Aidas Prēdeles vārds kā akmens ir iemūrēts dzīvās Baznīcas sienā. Mēs varam to izvairīties pieminēt, bet nevaram neatzīt, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas viens no vēsturiskajiem balstiem ar savu kalpošanu ir bijusi arī mācītāja Aida Prēdele.
Šajās dienās mēs katrs savās domās klusi atvadāmies no mūsu mīļās māsas un drīz vien 28. jūlijā klātienē vai neklātienē nāksim kopā, lai apliecinātu Aidai Prēdelei nedalītu cieņu. Aida mums visām gan ordinētajām, gan neordinātajām “mācītājām de facto” paliks sirdīs kā sieviete, kura spēja iedvesmot ar savu ticību un darbiem. Slimība sagrāva viņas miesu, bet ne viņas ticību.
Daudziem atvadas no Aidas ir sāpīgs brīdis, kaut mēs ticam, ka viņa – laimīgā – ir pie sava Kunga. Vissmeldzīgākā šķiršanās no Aidas kā no mammas un vecmāmiņas ir pašiem mīļākajiem, pašiem tuvākajiem – dēlam Kristapam ar ģimeni. Reiz Aida mājas lapai sieviesuordinacija.lv atsūtīja Ziemsvētku svētrunu, kurā bija rakstīti šādi vārdi:
“ Ir jau arī ideālas mātes, kuras visu savu mūžu ziedo bērnam, kuras tin un mudžina savas dienu rūpes ap bērnu vien. Es tādas sievietes apskaužu, jo man pašai tādai neizdodas būt. Un tomēr – arī mēs, tās, kas skrienam un klūpam un gribam visu, kas lāpām pasaules cauros elkoņus, kamēr pašām izdilušajos laimes kamzoļos svilpo vējš – arī mēs savu mūžu ziedojam bērnam. Jo mūsu bērns neaug no tā vien, ko mēs uz viņu runājam, bet vairāk no tā kā mēs uz viņu dzīvojam. Un nav tādas skrambas mūsu kamiešos, ko nebūtu baudījis arī mūsu bērns. Nav tāda asa vārda, ko mēs dabūjām un ko nebūtu sajutis viņš…” [1]
Manuprāt, Aida Prēdele pieder to ticības vīru un sievu lokam, kuri patiesi iemirdzas pēc aiziešanas mūžībā. Paies vēl laiks, kamēr mēs pilnā varavīknes spektrā ieraudzīsim un novērtēsim viņas darbus un viņas personību, kura dzīves laikā reizēm tik spoži mirdzēja, ka daudzi abžilba, bet dzīves nogalē bija kā vējā dreboša sveces liesma, ko maigi sargāja paša Dieva roka.
Rudīte Losāne
LLSTA priekšsēdētāja
LELB evaģēliste, kapelāne
[1] pilnu svētrunu lasiet vietnē: http://www.sieviesuordinacija.lv/docs/1092/Predele_A_raksts20redC4A3C493tais.pdf