Gudrības slavinājums Sakāmvārdu 8. nodaļā ir piesaistījis sevišķu uzmanību, kas rezultējusies plašā interpretācijas klāstā, no kristoloģiskā Logoss skaidrojuma un Trīsvienības koncepta, jautājot par Svētā Gara pozīciju, līdz pat idejai par sievišķās dievības eksistenci.
Sakāmvārdu 8. nodaļā gudrība atklāta ļoti personificētā tēlā, ne kā nenosakāmas substances impersonāls veidojums vai spēks, bet gan sievišķā veidolā, ar privilēģijām būt Dieva tuvumā, senu izcelsmi, spēju nest dzīvību, dot padomus, turklāt tā ir līdzdarbojusies radīšanā. Tekstā izmantotie personvārdi – es, man, mani, manu – (sk. Sak 8) gluži neviļus rada vēlmi vizualizēt šo gudrību.
Dažādie centieni pierādīt vai noraidīt Jēzu Kristu kā šīs gudrības personifikāciju norimst 19. gadsimtā vēsturiski kritiskās metodes ietekmē, līdz ar to no 20. gadsimta līdz mūsdienām kristoloģiskais aspekts netiek viennozīmīgi pieņemts, bet vairāk gan noraidīts. Ja Jēzus tiek asociēts ar šo gudrību, tad viena iespēja ir domāt par sievišķo dievības daļu, otra – gudrības dievišķumu padarīt vīrišķu. Vienlaikus saistošs ir jautājums – vai šajā kontekstā ir nepieciešams valodā meklēt dzimumu iezīmes vai pievērsties saturiskajai jēgai?[1]
Uzmanība tikusi koncentrēta uz jautājumu, kas ir šī sieviete – gudrība vai sievišķā gudrība, jo lietvārds “hokma” ir sieviešu dzimtes, tad arī tas ir šādi personificēts, līdz ar to pastāv viedoklis, ka jau no 1. nodaļas Sakāmvārdu grāmatā iepazītā gudrība ir sieviete – nožēlas sludinātāja, praviete, gudrības skolotāja, dieviete, Dieva gudrības sastāvdaļa, ne mītiska sievišķa daļa, bet vairāk gan Dieva radošuma izpausme sievišķā personifikācijā.[2] Attēlotā gudrība – unikāla sieviete, kas tērpusies pravieša mantijā, māca no gudro vīru Rakstu ruļļiem un nēsā dievietes diadēmu, kalpodama kā vidutāja starp Dievu un ļaudīm, nododot tiem dievišķo gudrību.[3]
Starp daudzajiem pieņēmumiem un idejām Ričards Deividsons (Richard M. Davidson) piedāvā trīs aktuālas interpretācijas iespējas: 1. Gudrība kā dieviete, 2. Gudrība kā poētiska personifikācija, 3. Gudrība kā materiāla substance.[4]
Pievēršoties pirmajai iespējai, ka gudrība ir dieviete, aicinājums ir aplūkot vēsturisko Tuvo Austrumu kontekstu. Gan Sīro-Palestīnas telpā, gan Ēģiptes un Mezopotāmijas teritorijās pastāvēja sieviešu dievību kulti. Aštarte, Maata, Izīda bija sieviešu dievības, kas pārstāvēja izglītošanās, pasaules kārtības nodrošināšanas, kultūras nesēju pozīcijas.[5] Tomēr arī šajā jautājumā viedokļi dalās, kamēr vieni meklē seno reliģiju ietekmi uz šāda kulta rašanos, oponenti pauž ideju, ka agrīnā Israēla politeistiskā reliģiskā dzīve palīdzēja šādu kultu izveidot un citu civilizāciju ietekme šajā procesā nav saskatāma.[6] Neatkāpjoties no idejas par gudrību kā dievieti, bet, jau skatoties komplicētāk uz šo jautājumu, piedāvājums ir uzlūkot Aštartes atribūtu ieplūšanu Jahves tēla veidojumā, kad Israēls pievērsās monoteismam un atsevišķi kulti tika aizliegti. Līdz ar to Jahve iemanto īpašības, ko agrāk piedēvēja Aštartei.[7]
Nākamais piedāvājums ir gudrību uzlūkot kā poētisku būtni bez jebkādas ontoloģiskas izcelsmes. Demitoloģizācijas procesā tiek secināts, ka abstraktais tiek personificēts, lai radītu spilgtu, dzīvīgu iespaidu un paspilgtinātu izteikumus, lai atstātu iedarbīgu un paliekošu efektu uz klausītāju. Tādējādi netiekot piedāvāta iespēja gudrību skatīt kā vēl kādu līdzās esošu dievieti Jahvem vai dievišķas izcelsmes materiālu substanci.[8]Reizēm šķiet, ka perikopē pieminētā gudrība bez liekiem jautājumiem tiek uzskatīta par spilgtu personifikāciju, nemeklējot argumentāciju par vai pret, tikai piebilstot, ka šoreiz Dievs, kas visbiežāk sevi atklāj kā tēvs, ir izvēlējies parādīt sievišķo dabu, jo kā Radītājs radījis gan sievieti, gan vīrieti. Centieni attaisnot izvēli gudrību salīdzināt ar sievieti tiek pamatoti sievietes spējā redzēt motīvus, iemeslus, cilvēku emocionālo stāvokli un vajadzības daudz biežāk nekā vīriešu.[9]
H. Ringrina (H. Ringgren) piedāvājums ir uzlūkot gudrību kā kvazipersonificētu būtni, kurai piemīt Dievu raksturojošas īpašības, līdz ar to ieņemot pozīciju starp personu un abstraktu esamību. Šo ideju pētnieks pamato ar monoteisma aizliegumu radīt vēl kādu dievību un pievienot to panteonam, tādēļ rodas kaut kas tāds, kas beigās nav dievība, bet ir kaut kas vairāk nekā poētisks salīdzinājums, valodniecisks mēģinājums skaidrot realitātes priekšstatus.[10]Pastāv vairāki viedokļi, ka Sakāmvārdu 8. nodaļā ierakstītā gudrība nav poētiska līdzība, bet gan transcendenta esamība. Līdz ar to pastāv vairāki viedokļi, kā tā var izpausties, viens no tiem ir mēģinājums skaidrot, ka gudrība ir dinamisks spēks, viņas prezence, un runa liecina par sevis apzināšanos kā Visuma valdnieci,[11] iespējams, ka iemesls tam ir gudrības izcelsme (sk. Sak 8), jo tā ir Dieva radīta, dzemdēta, piederējusi un bijusi pie Dieva, un nāk no viņa.[12] Gudrības ekskluzīvās pozīcijas apstiprina ne tikai izcelsme, bet arī fakts, ka viņa ir pirmā no visa radītā; pirms pasaule tapa, pirms debesīm, ūdeņiem un citas radības esamībā tiek izsaukta gudrība. Treškārt, gudrība ir palīgs, padomdevējs visā radīšanas procesā, nekas nenotiek bez viņas ziņas un līdzdalības. R. Deividsons (R. Davidson) pievienojas apgalvojumam, ka gudrība ir semidievība, jo atklāj sevi tā, kā iepriekš to ir darījis tikai Jahve, piemēram, piedēvējot sev spēju lemt par dzīvību un nāvi, izteikt taisnīgus spriedumus, atklāj sevi kā to, ko meklēt un piesaukt, kā to, kas mīl un ir mīlams, kā tas, kurš nodrošina ar mieru un pārticību. Sevišķs uzsvars tiek likts uz pašiepazīstināšanu – Es – gudrība, paralēli raugoties uz Jahves pašatklāšanos – Es esmu, kas Es esmu, Es esmu Dievs.[13]
Diskusiju par dzimuma jautājumu šajā kontekstā paspilgtina nevienprātība 8:30a tulkojuma vārds – “amon” – amatnieks, meistars, arī mazs bērns (darbiniece – latv. v. tulk. 2012.). Jautājums paliek, vai šis vīriešu dzimtes vārds sasaucas ar sieviešu dzimtē izmantoto “hokma”, ko gramatiski interpretēt ir apgrūtinoši, vai tomēr norāda uz iepriekšminēto Jahvi – Radītāju. Ir tulkojumi, kas atbalsta pozīciju, ka gudrība ir šis amatnieks, citi iepretim tam piedāvā variantu, ka gudrība bija līdzās amatniekam (Jahvem).[14] Manuprāt, pagrieziena punkts ir apgalvojums, ka neviena pētījuma rezultātā nav iespējams droši apgalvot, ka gudrība ir sieviete, tas, ka tā attēlota sievišķi, ir nenoliedzami, tas, ka gudrība nav vīrišķa, arī ir skaidrs, bet, ņemot vērā faktu, ka tai ir dievišķa izcelsme, jāatceras, ka Dievs ir pāri dalījumam dzimumos, līdz ar to, iespējams, ka arī gudrība, lai gan nes sievietes vārdu, nav dzimuma esamība.[15]
Kopsavilkumā jāatzīst, ka daudzie mēģinājumi atrisināt šo jautājumu, kas ir gudrība, kāda ir tās vizualizācija, nav nesuši viennozīmīgu un atzītu piedāvājumu, tādēļ nereti tiek pausts viedoklis, ka šis gudrības attēlojums ir Salamana iztēles auglis.
Ja gudrība ir tikai viena no Seno Austrumu dievietēm, ja tas ir tikai viens no sievietes kultiem, tad nav iespējams runāt par unikalitāti vai kvalitatīvu atšķirību. Ja gudrība ir tikai poētiska līdzība, tad jāatceras, ka aiz šā salīdzinājuma ir Jahve, kam šajā gadījumā ir sievišķīgs apraksts. Ja gudrība ir dievišķas izcelsmes esamība, kāda dievišķa substance, tad tā kā Jahves sabiedrotā radīšanā un pēc tam kā Jahves nodomu atklājēja radībai, atsaucoties uz seno paražu – par gudrības atklājēju tautai uzskatīt karali –, šajā gadījumā būtu dēvējama par karalieni.
Šī ļoti sievišķīgā personifikācija savus padomus adresē vīriešu auditorijai – padomi jaunajiem puišiem, kam jātop par vīriem, ir pausti sievietes balsī. Tādēļ jo saistošāks ir jautājums, vai šajā gadījumā attēlota dievības sievišķā puse vai šāda esamība pārsniedz dzimumu lomas un stāv pāri šiem jautājumiem. Nenoliedzami sievišķā valoda ļauj un liek domāt par dzimumu, tomēr aktuālāks ir jautājums, vai uzmanība jāvelta dzimumam vai atklātajai vēstij. Iespējams, ka valoda ir tikai līdzeklis, lai stimulētu cilvēka uztveres un saprašanas spējas, tādēļ izmantoti tiek visi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, lai cilvēkam nodotu jēgu, nevis formu, ar spilgtiem piemēriem pievēršoties saturam.
Vēl jo vairāk, ja šo eksistenciālo saturu atklāj dievišķas izcelsmes būtne, kur tās radītājam Jahvem netiek piedēvēts dzimums, līdz ar to arī runāt par radīto, kvalitatīvi atšķirīgo eksistenci pēc cilvēka dzimumu formas ir apgrūtinoši vai pat neiespējami. Par šādu iespējamību mudina domāt arī aprakstam izmantotie kā sieviešu, tā vīriešu dzimtes vārdi, jau iepriekš nepasakot priekšā atbildi.
Vai 8. nodaļā apskatītā gudrība ir sieviete vai ne, nav viennozīmīgi skaidrs, bet skaidrs gan ir tas, ka tā runā pati savā vārdā, jo, esot līdzās ar Dievu, tai piemīt spēks solīto izpildīt.
[1]Ross Shepard Kraemer, (ed) “Women and Christian Origins”, p. 161.
[2]Bruce K. Waltke, “The Book of Proverbs: Chapters 1–15”, pp. 83–84.
[3]Bruce K. Waltke, ibid., p. 85.
[4]Richard M. Davidson, “Proverbs 8 and the Place of Christin the Trinity”. Journalofthe Adventist Theological Society, 17/1, Spring 2006., pp. 37–41.
[5]Richard J. Clifford, “Proverbs: A Commentary”, pp. 23–24.
[6]Richard M. Davidson, ibid., pp. 38–39.
[7]Claudia V. Camp, “WomanWisdom: Bible”.
[8]Richard M. Davidson, ibid., p. 40.
[9]David R. Sincerbox, “Lady Wisdom Calls: Proverbs 8:1–11”.
[10]Richard M. Davidson, ibid., p. 41.
[11]John W. Miller, “Proverbs”, p. 93.
[12]John W. Miller, ibid., p. 96.
[13]Richard M. Davidson, ibid., p. 42.
[14]John W. Miller, ibid., pp. 96.–97.
[15]Richard M. Davidson, ibid., p. 47.