1975. gada 23. augustā arhibīskaps J. Matulis Sv. Jāņa baznīcā pirmoreiz Latvijas vēsturē mācītāja I pakāpē (ar titulu mācītājpalīdzes) ordinēja sievietes, Teoloģijas semināra studentes V. Bitēnu, B. Stroži un H. Valpēteri. Tā bija vēsturiska diena Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
No mācītāja Valda Amola pierakstītajām atmiņām: “Tas notika Rīgā arhibīskapa katedrālē Jāņa baznīcā sestdienā, 1975. gada 23. augustā plkst. 18.30. Sirmais galvaspilsētas dievnams izdekorēts ar ozolu vītnēm un baltiem ziediem. Dievlūdzēju pilna baznīca. Sieviešu korim dziedot, no sakristejas altārim tuvojas gājiens, kura priekšgalā priekšnieks, pirmajā pārī arhibīskaps prof. Dr. J. Matulis ar H. Valpēteri, otrajā – arhibīskapa vietnieks doc. Viktors Ozoliņš ar B. Strožu, trešajā – Akadēmisko Teoloģisko kursu rektors prof. R. Priede ar V. Bitēnu. (Fišere, Ej un saki!, (Ogre: Ogres Evaņģēliski luteriskā draudze, 1995),5) Uzrunu ordinētajām teica prāvests Viktors Ozoliņš, uzsvērdams šī notikuma pirmreizību, bet atgādinādams, ka citās zemēs sieviešu ordinācija jau ir notikusi, piemēram, Zviedrijā, Igaunijā, Vācijā. Viņš uzsvēra arī sievietes nozīmīgo stāvokli gan sabiedrībā, gan draudžu dzīvē un novēlēja Dieva palīgu, lai viņas vienmēr paliktu uzticīgas dotajam solījumam. Pēc tam veltījuma vārdus teica rektors Roberts Priede. Sprediķoja visas jaunās mācītājas. Viņas ordinēja arhibīskaps ar saviem asistentiem.
Vēlāk mācītāja pilnā pakāpē minētās sievietes ordinēja 1979. gada 17. jūlijā Rīgā, J. Ģertrūdes baznīcā, pasniedzot tām ķēdē sudraba krusta amatzīmes. Ordināciju agendas kārtībā izpildīja arhibīskaps prof. Dr. J. Matulis ar asistentiem prāvestu V. Ozoliņu un virsmācītāju rektoru prof. R. Priedi, kas teica ordinācijas runu.
Vēlāk tika ordinētas arī citas sievietes. Arhibīskaps J. Matulis ordinēja Aleksandru Domburi (1976), Irmu Kalēju, Mildu Vainovsku (1981) un Valdu Krūmāju (1985).
Lai arī arhibīskaps Ēriks Mesters neordinēja sievietes mācītāja amatā, viņš nenostājās pret sievietēm, kas jau bija ordinētas. “Viņas izdarīja ļoti daudz baznīcu un draudžu labā, par to arī viņas cienu.” Mūsu sarunā viņš nelabprāt runāja par ordināciju un necentās iedziļināties ordinācijas iemeslos. Kad bija jābalso, viņš nobalsoja “par”, bet tā nebija pārliecība, ka tas būtu nepieciešams, tā vairāk bija cieņas izrādīšana J. Matulim. Ē. Mesters to uztvēra kā nepieciešamību.
Ē. Mesters, atceroties tos gadus, konstatēja, ka visās draudzēs nebija vienāda attieksme pret sievieti mācītāju. Daudzi draudzes locekļi pat izteica šādu vēlēšanos: “Dodiet mums labāk sliktāko mācītāju vīrieti nekā labāko mācītāju sievieti!” Bija gadījumi, kad šī iemesla dēļ draudzes locekļi izstājās un pārgāja uz citu draudzi. Bija sastopama arī tāda attieksme, kas tika izteikta no draudzes vīriešu puses: “Mēs jau pieņemam mācītāju sievieti, bet draudzes locekles to negrib.” Tomēr, neskatoties uz visu to, kalpošana draudzēs turpinājās, un nekur nebija asu konfliktu starp draudzi un mācītāju sievieti, viss noritēja tā laika dzīves robežās.
Ž. Priede, Bakalaura darbs
Sieviešu ordinācija Latvijā
arhibīskapa Jāņa Matuļa laikā”, LU TF, 2007.