Pirmās ordinētās sievietes mācītājas bija 1975.23.08. Vaira Bitēna, Berta Stroža un Helēna Valpētere . Sieviešu ordināciju teoloģiskā aspektā var arī nepieņemt, bet neviens nevar apstrīdēt lielo un grūto darbu, ko sievietes mācītājas tolaik iznesa uz saviem pleciem. Par to viņas pelnījušas pateicību.
Helēna Valpētere, dzimusi 1911. gada 25. decembrī, augusi dievbijīgu vecāku ģimenē Ilūkstes apriņķī. 1945. gadā pārceļas uz dzīvi Rīgā un jau 1949. gada pavasarī apmeklē Reformātu-Brāļu draudzes dievkalpojumus. 1950. gada Lielajā Piektdienā piedzīvo īpašu atklāsmi par Dieva žēlastību un piedošanu Jēzū Kristū un uzsāk pašaizliedzīgu kalpošanu draudzē. Helēna Valpētere bija Akadēmisko teoloģisko kursu brīvklausītāja, sākot no 1959. gada 13. janvāra. 60-tajos gados kāds students nosūdzēja, ka viņa nāk kā brīvklausītāja, bet nav studente. Tad nolēma, ka viņa var iestāties kursos, uzņēma par studenti ar privāto noslieci un palika mācīties. 1966. gada 24. jūlijā H. Valpētere tiek iesvētīta diakones amatā. Jau 1968. gadā radās jautājums, vai varētu ordinēt sievieti, bet tad viņai kā diakonisei ļāva sprediķot. Valpētere bija ļoti aktīva runātāja un enerģiski diskutēja ar pasniedzējiem un studentiem. Vēlāk Teoloģiskos kursus likvidēja un izveidoja Teoloģijas semināru. Tur viņa iestājās kā vecākā un turpināja kalpot draudzēs. Līdz ar Bertu Strožu un Vairu Bitēnu tika ordinēta mācītāja palīga pakāpē 1975. gada 23. augustā. Kalpojusi Vietalvā un Jumpravā, aizstājusi mācītāju Zviedri Misiones draudzē Rīgā.
Helēna Valpētere darīja visu, lai saglabātu draudzes. Vietalvas un Jumpravas draudzes savus dievkalpojumus noturēja kapličās, jo kara laikā Vietalvas baznīca tika sagrauta un Jumpravas baznīcu slēdza. Mācītājai H. Valpēterei bija grūti nokļūt šajās kapličās, arī kājas slimība traucēja kustības, bet, neskatoties uz to, viņa uzticīgi kalpoja šīm draudzēm. Vēlāk H. Valpēteri atbrīvoja no Misiones draudzes kalpošanas pienākumiem un pārcēla uz Zaubes draudzi, kura noturēja dievkalpojumus Zaubes pareizticīgo baznīcā. Mūža beigās bija arī palīgmācītāja Rīgas Lutera baznīcā.
Īsi pirms nāves viņa savus Svētos Sakramentus un sudraba krustu novēlēja Sarmītei Fišerei. Arhibīskaps Kārlis Gailītis S. Fišerei to pasniedza 1989. gada 9. septembrī, kad H. Valpētere jau bija mirusi. Arī mācītāja Sarmīte Fišere cer un tic, ka kādreiz to varēs nodot kādai jaunākai māsai, lai tā nēsātu un sludinātu.
Berta Stroža dzimusi 1914. gada 25. novembrī. Studējusi Teoloģiskajos kursos. Ordinēta 1975. gada 23. augustā. Viņai tika uzdots kalpot Kokneses un Bolderājas draudzē. Kokneses baznīca bija draudzei atsavināta, un dievkalpojumi notika katoļu dievnamā. Bolderājas draudze prasīja daudz darba, jo iepriekš bija izcēlies ugunsgrēks un vajadzēja likvidēt tā sekas. Viņa praktizējās mācītājas darbā pie prāvesta Jāņa Liepiņa Jāņa draudzes darbadienu vakara dievkalpojumos. Tukuma draudzē pēc mācītāja Ustupa nāves tika komandēta noturēt darbadienu vakara dievkalpojumus.
Vaira Bitēna dzimusi 1941. gada 19. aprīlī. Viņa bijusi līdz nāvei slima, bet tad piedzīvoja dziedināšanu. Tad Aivars Beimanis, viņi bija draugi, teica: “Dievs tev tādu žēlastību neparādīja tikai tāpēc, lai tu savus bērnus izaudzinātu, tev ir daudz lielāks uzdevums – tev jāiet par mācītāju!” Viņa bija pārliecināta, ka sievietes nevar būt mācītājas, un bija diezgan nedroša par visu notiekošo, bet A. Beimanis teicis: “Tā tu domā, tu nezini, ko Dievs domā. Ja viņš tevi dziedināja, tad viņam ir kādi lielāki plāni. Tu te tik daudz nerunā, bet ej mājās un lūdz Dievu.” Tā kā V. Bitēnas ģimene arī nebija pret zināšanām, viņa iestājusies Akadēmiskajos teoloģiskajos kursos.
Kad V. Bitēna beidzot saņēmās, A. Beimanis esot piezvanījis arhibīskapam J. Matulim, lai izrunātu, kā notiks mācību uzsākšana. Tā kā pati V. Bitēna nebija tik droša par visu notiekošo, tad A. Beimanis esot visu sarunājis viņas vietā. Izstāstījis arhibīskapam, kas noticis, un norunājis tikšanos. Viņi tikās, un arhibīskaps iedevis V. Bitēnai jauno Bībeles tulkojumu, atzīmējis pantu, kas esot domāts viņai: “Tev Dievu būs mīlēt no visas sirds, ar visu dvēseli un visu prātu.” Tad viņa kopā ar J. Matuli aizgājusi pie rektora Roberta Priedes, jo, bijis zināms, ka viņš esot skarbs, bet satiekoties esot bijis atvērts un teicis: “Es jums novēlu, kaut jūs būtu pirmā no tām sievietēm, kas tiek līdz galam.” Kā saka pati mācītāja: “Man visas durvis vērās pašas no sevis vaļā. Tajā laikā jau viņi bija laimīgi, ka kāds gāja mācīties. Jo 1972. gadā visi pastiprināti vērsās pret Baznīcu. Un lielāko tiesu pensionāri tikai mācījās, jo jaunajiem bija bail sakropļot savu dzīvi. Toreiz jau ļoti čeka visu uzlūkoja.”
Studijas notika Sv. Jāņa baznīcā. Toreiz tas bija Teoloģijas akadēmiskais seminārs. Lekcijas notika reizi mēnesī trīs dienu garumā. Tas tiešām vairāk bijis kā seminārs. Materiālus iedevuši uz mājām. Kad bija lekcijas, visas neskaidrās lietas bija iespēja izrunāt ar pasniedzējiem. Paši mācību apstākļi esot bijuši ļoti grūti, jo kopumā bija jānoliek 45 eksāmeni, viss tika rakstīts ar rakstāmmašīnu, bibliotēkas nebija. Mācīties esot bijis ļoti grūti.
Pretestība pret sieviešu ieiešanu mācītāju amatā 70-tajos gados nebija. Rektors un arhibīskaps bija par sieviešu ordināciju. Kad V. Bitēnai bija jāsaka pirmais sprediķis Sv. Marka baznīcā, tad vēl nebija īstas pārliecības, vai viņa tiks pielaista pie sprediķa teikšanas, jo nebija nolikts homilētikas eksāmens. Tas tika nokārtots. Kad tika runāts pirmais sprediķis, arhibīskaps lika uzsiet galvā lakatu. Toties rektora R. Priedes viedoklis bija: nekādu lakatu galvā, jo nebūs nekādas atšķirības, šis ir garīgs darbs, un Kristū mēs visi esam viens, tāpēc lakats galvā nav jāsien.
Vēl studiju laikā Vairai Bitēnai tika piešķirtas kopumā piecas draudzes – Pālē, Lēdurgā, Skultē, Pēterupē. Baznīca nāca pretim mācītājām, jo V. Bitēnai tika uzdāvināta automašīna, lai vieglāk būtu izbraukāt uz dievkalpojumiem. Katru svētdienu bija divi dievkalpojumi. Lieldienās bija pieci dievkalpojumi – no agra rīta līdz vēlam vakaram, un dievkalpojumi tika noturēti visās draudzēs.
Kā stāsta V.Bitēna, tad garīgā darba bija mazāk nekā fiziskā, jo visas baznīcas, kurās kalpoja, bija briesmīgā stāvoklī. “Es biju tā galvenā, kas visu krāsoja, visur metās iekšā. Fiziski es strādāju vairāk nekā garīgi. Tajā pašā laikā mācības nedrīkstēja ciest. Naktīs strādāju, lai bērniem drēbes izmazgātu un sakoptu. Tā kā nemaz nedabūju atpūsties…, tad sāka sirds streikot. Pālē es saindējos ar krāsām, – nokrāsoju baznīcas grīdas. Tur neviens man nedeva naktsmājas. Priekšnieks, izstaigāja visu ciemu un brīdināja: kas dod naktsmājas, būs “iezīmēts”, un cilvēki baidījās.”
Ž. Priede, Bakalaura darbs
“Sieviešu ordinācija Latvijā
arhibīskapa Jāņa Matuļa laikā”, LU TF, 2007.
Aleksandra Dombure
Irma Kalēja dzimusi Praulienas pagasta Trikšos 1903. gada 29. maijā ticīgu amatnieku ģimenē. Beigusi Cesvaines vidusskolu, pēc tam strādājusi par skolotāju. Kopējais skolotājas stāžs vairāk nekā 30 gadi. Pasniegusi bioloģiju un ticības mācību. 1938. gadā apprecējās ar rīdzinieku V. Kalēju un pārnāca dzīvot uz Rīgu. Vēlāk nopirka māju Salaspilī, kur pavadīti daudzi dzīves gadi. Padomju varas gados I. Kalējai daudz nācās ciest kā ticīgai skolotājai – līdz pat atlaišanai no darba.
1981. gadā arhibīskaps J. Matulis ordinēja Irmu Kalēju par mācītāju. Strādājusi par mācītāju un daudz spēka ielikusi Talsu rajona Strazdes baznīcas atjaunošanā. Ir kalpojusi Liepājas baznīcās un dzimtās puses Salaspils draudzē. Aktīvas mācītājas darba gaitas beigusi 1988. gadā. I. Kalējai ir divi bēni, četri mazbērni un divi mazmazbērni. Viens no mazdēliem studējis teoloģiju. Vienmēr palikusi uzticīga Dieva kalpone. Mūžībā aizsaukta 1995. gada 16. maijā un apglabāta Salaspils kapos.
“Svētdienas Rīts”, 28.05.95.
citēts pie “Ej un saki!” (Ogre: Ogres Evaņģēliski luteriskā draudze, 1995), 114