Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
sestdiena, 23. 09, 2017
Tradīcija
 

Tradīcija ir atgādinājums, ka pasaule nesākas ar mums, un tās sākums nav arī vakar...

Tradīcija, kas skar kristīgo Baznīcu, ir daudz senāka nekā mēs spējam apzināties. Tā ir 2010 gadus sena, un tās saknes ietiecas antīkajā un jūdu kultūrā. 

Tradīcija ir laika, domu un notikumu plūsma, no kuras nav iespējams izkāpt vai atrasties neitrālā zonā. Tā ietekmē ļaudis neatkarīgi no viņu gribas, patikas vai nepatikas.

Tradīcija ir process, ko kāds veido. Pirmajos 16 gadsimtos pēc Kristus dzimšanas dominēja vīriešu balsis, viņu skatījums uz lietām, procesiem un notikumiem. Sievietes klusēja vai runāja tēlos, līdzībās un vīzijās. Beidzamajos četros gadsimtos arvien skaidrāk ir sadzirdamas arī sieviešu balsis, viņu skatījums uz lietām, parādībām un procesiem.

Tradīcija ir stāsti par nenorimstošiem jautājumiem: vai un kāpēc tu, Kristu, runā ar sievieti? Vai sieviete ir vai nav radīta Dieva līdzībā? Vai sievietes pestīšana ir tāda pati kā vīrieša, vai to saņem ar bērnu dzemdēšanu? Vai sieviete ir cilvēks vai defektīvs vīrietis? Kurš ir atbildīgs par grēkā krišanu? Vai sievietes liecībai var ticēt? Vai un pie kādiem nosacījumiem sieviete drīkst vai nedrīkst runāt un darboties publiski? Vai un cik tālu vai tuvu viņa drīkst atrasties no sakramentiem? Vai un un pie kādiem nosacījumiem sieviete drīkst vai nedrīkst tikt ordinēta kādā Baznīcas kalpošanas amatā (ordo)? Ko sievietei nozīmē kalpot Baznīcā un kāpēc? Kas vispār ir Baznīca, kalpošana un amats? Kāds ir Dievs? 

Tradīcija nav sākusies ar mums un arī nebeidzas ar mums. Tradīcija veidojas caur mums. Un tā būs līdz pasaules galam.

Neatkarīgi no tradīcijas Dievs raksta savu pestīšanas vēsturi caur cilvēkiem un notikumiem.

Šajā nodaļā piedāvājam ielūkoties sieviešu radīšanas, pestīšanas, svēttapšanas, kalpošanas un ordinācijas jautājumos  1.gs.; 2.-11.gs;  12.-15.gs.; 16.-17.gs.; 18.-19.gs.; 20.-21.gs.