Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 18. oktobris, 2017
Pētījumi online / Studentu petijumi3
 
 
Kāpēc “jā” sieviešu ordinācijai?
 
Ainis Kaspars, 2015 .g.
 
 
Sieviešu ordinācijas jautājums ir aktuāls vairākās konfesijās. Bieži ir grūti pat izsekot galvenajiem iemesliem, kāpēc sievietes nevarētu tikt ordinētas par pilntiesīgām mācītājām. Ir daudzas konfesijas, kas sieviešu kalpošanu draudzēs pieņem un uztver to kā līdzvērtīgu vīriešiem. Adventistu baznīcai – vienai no konfesijām, kas tiek plaši pārstāvēta visos pasaules reģionos un apvieno dažādu kultūru sabiedrības locekļus, – ir pietiekami sarežģīti atbalstīt sieviešu ordināciju, un pašlaik šis fakts netiek mainīts, jo Adventistu baznīcas vadība baidās no iespējamas sašķelšanās, ja atbalstītu sieviešu ordināciju.
Diskusijas par sieviešu ordināciju Adventistu baznīcā[1] aizsākās kopš 19. gs. 80. gadiem. Adventistu baznīcā sieviešu vienlīdzības jautājums ordinācijas jomā tiek ierosināts 1881. gadā, kad sabiedrībā aktivizējas sieviešu tiesību kustības; feministu kustības pētnieki to uzskata par pirmo feminisma vilni. Otrais feministu kustības vilnis ir 20. gs. 60. – 70. gadi, kas ir pēckara periods, un Rietumeiropā un Austrumu sabiedrībā tas bija laiks, kad sāka runāt arī par melnādaino tiesībām, kas sakrīt ar laiku, kad Adventistu baznīcā tiek aktualizēts sieviešu ordinācijas jautājums. Trešais feminisma kustības vilnis ir no 90. gada vidus līdz mūsdienām, kas atkal sakrīt ar laiku, kad Adventistu baznīcā ir aktuāls sieviešu ordinācijas jautājums.[2]Adventistu baznīcā sievietes plaši tiek iesaistītas dažādās draudžu kalpošanās, daudzas sievietes kalpo arī par neordinētām mācītājām kādās draudzēs, bet līdz šim Ģenerālkonference[3] nav devusi atļauju sievietes ordinēt par mācītājām. Daudzos pasaules reģionos ir pieņemts, ka sievietes sabiedrībā pilda tos pašus pienākumus ko vīrieši, sievietēm ir vienādas tiesības. Šīs valstis ir arī tās, kas ir ļoti ieinteresētas un cenšas panākt, lai sievietes tiktu ordinētas par mācītājām.
Pirms runāt par sieviešu ordināciju, ir svarīgi saprast, kāpēc baznīcā jau kopš seniem laikiem ir bijusi noraidoša attieksme pret sieviešu līdzvērtīgu iesaisti baznīcas struktūrās. Nevar nepieminēt Baznīcas tēvu Tertuliānu, izcilu teologu. Viņš ir labi skaidrojis teoloģiskus jautājumus, bet viņam ir bijis savs viedoklis arī par sievietēm. Viņš uzskatīja, ka katra sieviete šajā pasaulē ir Ieva un sievietes ir velna vārti šajā pasaulē, jo viss ļaunums sākās caur Ievu. Dieva sods pār šo dzimumu caur sievietēm dzīvo arī šajā laikmetā, un sieviešu dēļ pašam Dievam bija jānāk uz zemes un jāmirst.[4] Tāpat jāpiemin Augustīns, kurš uzskatīja, ka vīrieši pārstāv prātu, bet sievietes pārstāv seksualitāti.[5] Tāpat 4. gs. kāds kristīgs asīriešu autors ir uzskatījis, ka sievietes ir sātana ierocis šajā pasaulē.[6] Ir arī citi 4., 5. gs. un vēlāku gadsimtu teologi, kuriem ir bijusi noraidoša attieksme pret sievietēm un kuri ir uzskatījuši labāk neļauties kārdinājumam precēties ar sievietēm. Tāpat vēl 15. gs. ir bijuši uzskati, ka tad, kad sieviete ir viena pati, viņa domā ļaunas domas. Šie uzskati un daudzi šiem līdzīgi veido Kristīgās baznīcas vēsturi. Lai arī šodien neviens skaļi vairs nepauž šādu viedokli pret sievietēm, tas ir ietekmējis arī mūsdienu baznīcas attieksmi pret sievietēm.
Dodot lielāku iespēju kalpot sievietēm draudzēs, daudzos cilvēkos būs noraidoša attieksme pret sievietēm kā tādām arī turpmāk. Un šī nav tikai baznīcas iekšējā problēma, bet gan visas sabiedrības, kurā eksistē mazvērtīgāka attieksme pret sievietēm, kā piemēru var minēt zīdaiņu meitenīšu slepkavības, kas ir notikušas gan Romā, gan citur pasaulē. To var pielīdzināt sava veida upurēšanas praksei, kas notiek dažās pasaules vietās arī vēl šodien.[7] Baznīcai vajadzētu būt tādai kopienai, kas neattaisno apspiešanu, emocionālu un fizisku vardarbību ar garīgiem skaidrojumiem un Rakstu palīdzību. Baznīcai vajadzētu būt tādai kopienai, kurā kalpo vīrieši un sievietes kopā, jo tas vislabāk parāda Dieva pilnību. Tai vajadzētu būt sabiedrībai, kas, neskatoties uz to, kurš šo grēku ir ienesis šajā pasaulē, strādā kopā, lai sludinātu evaņģēliju.[8]
Gal. 3:28 rakstīts: “Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” Šajā rakstu vietā Pāvils atsaucas uz ebreju lūgšanām, kur viņi katru rītu pateicas, ka viņi nav pagāni, vergi vai sieviete.[9] Šī teksta ideja ir parādīt, ka Dieva priekšā vairs nav etniski, sociāli un dzimuma aizspriedumi. Jēzus ap sevi pulcēja visdažādākos cilvēkus, bet viņa tuvāko sekotāju un palīgu pulkā bija arī sievietes. Tāpat arī Pāvils kalpoja kopā ar sievietēm, kuras mērķis bija sludināt evaņģēliju, un šā darba veikšanai netika izraudzīti cilvēki pēc dzimuma, rases vai sabiedrības stāvokļa. Šo darbu darīja tie, kam Dievs bija devis šādu dāvanu. Ja Dievs aicina ticīgos paust jauno paradigmu, vai tas nenozīmē šādas jaunas attiecības arī draudzes politikā? Ja ticīgie dzīvotu pēc jaunās paradigmas, tad kalpošanā neizvēlētos cilvēkus pēc dzimuma, stāvokļa sabiedrībā, bet gan pēc garīgās kvalifikācijas. Pašreizējā baznīcas politika izslēdz sievietes, jo tā balsta savu pārliecību nostādnē, ka vīrietis ir ģimenes galva un arī draudzē vīrietim ir jābūt garīgajam vadītājam. Saskaņā ar Bībeli var apgalvot, ka vīrietis varētu būt ģimenes galva vai vadītājs, bet ne draudzes galva un vadītājs, jo draudzes galva un vadītājs ir Kristus. Sieviešu ordinācijas jautājums neoponē faktam, ka vīrietis ir ģimenes galva. Svarīga ir Rakstu interpretācija un hermeneutika. Daži uzskata, ka 1Tim 2:12 vēsta par sieviešu un vīriešu lomu sadalījumu draudzē. Bet šī rakstu vieta norāda uz principiem par vīra un sievas savstarpējām attiecībām, nevis par sieviešu un vīriešu attiecībām baznīcā. Sieviešu ordinācijas jautājums pat nav kultūras jautājums, bet gan Bībeles princips. Bībele nav grāmata, no kuras var citēt rakstu vietas, lai attaisnotu savu teoloģiju. Vēl pirms 150 gadiem kristieši, citējot Rakstus, atbalstīja verdzību kā Dieva plānu sabiedrībā. Bībele ir grāmata, kas gan ir jāizvērtē mūsdienu situācijā, gan jāsaprot, kā tajā rakstītais attiecas uz mums šodien.[10]
Viens veids, izvērtējot sieviešu ordinācijas jautājumu, ir aplūkot priesterību. Pirmie priesteri, piemēram, Melhisedeks (1Moz 14:18), deva labus padomus tā laika sabiedrībai un ieteica uzticēties Kungam. Patriarhālajā laikā ģimenes galva rūpējās par ģimenes garīgo veselību. Saiešanas telts un tempļa laikā priesteri veica upurēšanu un priesteri sabiedrībai palīdzēja reliģiskajā dzīvē. Ja cilvēks bija grēkojis, tad, lai iegūtu piedošanu, viņš nevarēja izvairīties no priestera.[11] Jaunajā Derībā priesteru vārds saistās tikai ar templi. Bet nozīmīgs pavērsiens ir saistībā ar Jēzu. Jēzus tiek uzrādīts kā Immānu-Ēls (Dievs ir ar mums – ebr. val.), Dievs, kas upurē sevi grēku piedošanai (Jņ 1:29; Ebr 10:11). Jēzus atklāj jaunu piedošanas veidu (Ebr 10:9, 10, 19, 20), iedibina jaunu kārtību, izrauga arī apustuļus, kuri ir draudzes pamats (Ef 2:20). Apustuļus nesauca par priesteriem, bet tos nosauca par kristiešiem, kas arī norāda, ka priesteri vairs neeksistē. Jaunajā Derībā ir tikai viens priesteris, un tas ir Kristus. Pēc došanās prom no zemes viņš atgriezās pie Tēva un kalpo debess svētnīcā, lai reizi par visām reizēm iznīcinātu grēkus (Ebr 9:24, 26).[12] Līdz ar to kristiešiem ir tikai viens priesteris – tas ir Kristus, bet Jaunā Derība apraksta dažādas dāvanas, ko saņems ticīgie. Draudzē ir dažādi kalpotāji – citi ir bīskapi, citi pravieši, citi mācītāji utt. (Ef 4:11). Ir dažādas kalpošanas, bet ir viens Dievs. Viens no senākajiem apzīmējumiem pirmkristiešu baznīcā ir “diakoni”, vēlāk parādās arī “vecākie” un “bīskapi”. Vecākie un bīskapi bija tie, kas pārliecinājās, vai draudzes ievēro Jēzus aicinājumu liecināt citiem un seko Jēzus norādījumiem.[13] Tiem, kuri tika izvirzīti šim aicinājumam, bija jābūt krietniem cilvēkiem, kuri nav piespiesti šim darbam, bet ir gatavi labprāt darīt darbu, kas ir vajadzīgs gan sievietēm, gan vīriešiem, gan bērniem, kuri ir zaudējuši cerību šajā pasaulē. Šādu pārraugu uzdevums ir iedrošināt ticīgos sludināt par Kristu, par piedošanu, par mīlestību. 1Tim 3:1–7 un Tit 1:5–9 norāda, ka šādiem pārraugiem ir liela atbildība, tāpēc pret viņiem ir jāizturas ar atbildību un viņi pirms nozīmēšanas šim darbam ir jāpārbauda – vai viņu zināšanas ir pietiekamas, vai viņu dzīve ir priekšzīmīga. Jaunajā Derībā šādus cilvēkus, kuri tika izraudzīti diakonu, vecāko un bīskapu amatam, nozīmēja, uzliekot rokas izraudzītajām personām. Tā bija ierasta prakse tajā laikā, bet arī atbildīga (1Tim 5:22).[14]
 Sieviešu ordinācijas atbalstīšana vai neatbalstīšana ietver sevī jautājumu par to, vai sievietēm un vīriešiem ir tādas pašas vai atšķirīgas attiecības ar Kristu un viņa draudzi. Baznīcai ir jāizdara izvēle starp tradīcijām vai Jaunās Derības mācību par priesterisko kalpošanu. Tas nozīmē, ka baznīca vairs neizvirza kādus atsevišķus cilvēkus, kā, piemēram, augsto priesteri šeit uz zemes, jo tāds jau ir Kristus. Draudzei nav nepieciešams izraudzīt priesterus, kas uzklausa sabiedrības locekļus un piedod tiem grēkus, tas ir Vecās Derības princips, taču pēc Jēzus augšāmcelšanās šis princips vairs netiek lietots. Jaunās Derības princips – grēkus piedod Kristus, viņš ir augstais priesteris. Jaunajā Derībā netiek pieminēta priesterība, un tur netiek minētas personas, kuras ir jānozīmē šajā kalpošanā, kā tas tiek runāts Vecajā Derībā saistībā ar Ārona pēcnācējiem. Jaunā Derība vēsta par Dieva Gara dažādām dāvanām, bet nekur netiek rakstīts, ka tās izlietos atšķirīgi vīriešiem un sievietēm. Visi ir Kristus miesas locekļi, un dāvanas tiek dotas visiem vienādi (Ef 4:11–12; 1Kor 12:7, 11, 27–28). Princips, ka baznīca nozīmē atsevišķus cilvēkus īpašai kalpošanai, tiek izdarīts pēc Bībeles norādījumiem, bet nepareizi, ja to veic pēc dzimuma. Tad Jaunās Derības princips netiek ievērots, kur minēts, ka Svētais Gars sniedz dāvanas katram cilvēkam neatkarīgi no piederības kādam dzimumam.[15]
Vecajā Derībā priesteri bija vīrieši, un daudzi draudzes locekļi uzskata, ka tāpēc arī šodien mācītāji var būt tikai vīrieši. Tas nozīmē, ka arī visiem uzskaitītajiem kritērijiem, pēc kuriem tika izraudzīti priesteri priesteru kalpošanai, ir jābūt spēkā arī šodien. Tas nozīmē, ka ikviens mācītājs, kas apmeklē un organizē bēru ceremoniju, nevar tajā kalpot, ja viņa āriene neatbilst tā laika noteikumiem utt. (sk. 3Moz 21). Ja cilvēki vēlas zināt, ko mums Bībele nozīmē šodien, tad vispirms ir jāsaprot, ko tā nozīmēja tā laika auditorijai.[16]
Pastāv uzskats, ka vīriešu valdīšana pār sievietēm ir neatņemama Bībeles mācība, jo pirmās Bībeles lappuses stāsta par to, kā Dievs izveido šādu kārtību (1Moz 3:16). Bībeles vēsture to parāda kā reālu faktu. Jaunajā Derībā tomēr situācija mainās. Attiecības starp vīru un sievu tiek salīdzinātas ar attiecībām starp Kristu un baznīcu (Ef 5:22, 23, 25), kur teikts, ka starp sievu un vīru ir jāvalda mīlestības attiecībām, tādām, kādas ir Kristum pret draudzi. Kristus nevalda pār draudzi, bet to mīl tā, ka pat ir atdevis savu dzīvību. Censties būt pārākam pār kādu, valdīt, izraisa grēku. Pie Kristus attieksme ir citāda, Kristus cilvēkus atbrīvo no grēka, un, kad cilvēks pieņem Kristu, Kristus kļūst vienots ar viņu. To labi parāda Gal 3:26–28: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” Pieņemot Kristu, cilvēks vairs nedala baznīcā sabiedrību dzimumos, tautībās utt., jo cilvēks kļūst vienots ar Kristu un ar otru draudzes locekli. Nevienam nav priekšrocības pie Kristus, un neviens Kristus baznīcā neatrodas vienīgi tautības, dzimuma vai kā cita dēļ. Baznīcas uzstādījums par kāda dzimuma privileģētību vai speciālu funkciju izvirzīšanu nesaskan ar Jaunās Derības harmoniju un pestīšanas darbu caur Jēzu Kristu. Ja baznīca atzīst, ka sievietēm ir tādas pašas dāvanas kā vīriešiem, ka Svētais Gars dod tās visiem neatkarīgi no dzimuma un tautības, tad baznīcai būtu jāatzīst, ka sievietes ir tiesīgas būt par mācītājām un tās būtu jāordinē tāpat kā vīrieši. Tā ir Jaunās Derības mācība.
Bībelē doti norādījumi par trim iesvētītiem darbiniekiem. Pirmie ir evaņģēlija kalpotāji, kas varētu tikt uzskatīti arī par mācības sludinātājiem, mācītājiem, kas veic pastorālo aprūpi cilvēkiem (1Tim 4:10–14; 2Tim 4:1–5). Otrie ir draudzes vecākie, kas dažkārt Bībelē saukti arī par bīskapiem, kuri ir draudzes pārraugi un veic arī pastorālās funkcijas (Apd 14:23; 20:17; Tit 1:5–9; 1Tim 3:2–5). Trešie ir diakoni, kas veic labdarības darbu nabadzīgajiem sabiedrības locekļiem un draudzē (Fil 1:1; Apd 6:1–6; 1Tim 3:8–13). Šie visi trīs posteņi ir īpaši un tiek iesvētīti ar roku uzlikšanu. Adventisti uzskata, ka mācītāja jeb evaņģēlija sludinātāja amats ir nozīmīgāks par pārējiem un tas ir īpašs aicinājums no Dieva, jo diakonu un vecāko izraugās pēc individuālajām spējām un pieredzes. Tas nozīmē, ka adventisti uzskata, ka diakoni un draudzes vecākie nav Dieva īpaši aicināti šajā kalpošanā. Adventistu baznīcā eksistē trīs pakāpju ordinācija, vispirms persona ir ordinēts diakons, tad, kļuvis par draudzes vecāko, tas atkal tiek ordinēts, un, būdams draudzes vecākais, atkal tiek ordinēts, ja kļūst par mācītāju, bet tam nav bibliska pamatojuma. Protams, tas ietekmē arī attieksmi pret mācītāja posteni baznīcā, jo līdz šim Adventistu baznīca ir atzinusi,[17] ka sievietes var tikt ordinētas par diakonēm un draudzes vecākajām un to var izlemt katrs reģions atsevišķi, bet pašlaik visi pasaules reģioni to pieļauj, jo tiek pieņemts, ka šie posteņi ir zemākas nozīmes nekā mācītājs. Bet, kad tiek diskutēts par mācītāju ordinēšanu, tiek izteikti dažādi apgalvojumi, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas utt.[18]
Runājot par ordinācijas jautājumu, ir jādiskutē par pašu ideju kā tādu. Jāsāk ar to, ka vārds “ordinēt” neparādās Jaunās Derības tekstos. King James versijā vienīgajā parādās vārds “ordinēt”, kas aizstāj grieķu tekstā vairākus vārdus, kā, piemēram, poie÷w (poieoœ), kas tulkojumā nozīmē “iecēla” (Mk 3:14), gi÷nomai (ginomai), kas tulkojumā nozīmē “jākļūst”, “jātop” (Apd 1:22), ti÷qhmi (titheœmi), kas tulkojumā nozīmē “nolikts”, “noteikts” (1Tim 2:7), kaqi÷sthmi (kathisteœmi), kas tulkojumā nozīmē “iecelt”, “noteikt” (Tit 1:5), ceirotone÷w (cheirotoneoœ), kas tulkojumā nozīmē “iecēla”, “nozīmēja”, “uzlika rokas” (Apd 14:23). Angļu vārds “ordinēt” ir ar latīņu sakni (ordinare – lat. val.), un tā izcelsme ir saistīta ar romiešu tiesībām, kas ietvēra domu par īpašu statusu vai grupas atšķirību no pārējiem cilvēkiem. Tāpēc citi tulkojumi nelieto vārdu “ordinācija”, jo tas nesniedz precīzu tulkojuma nozīmi.
Bībele vēsta par garīgajām dāvanām, ko Dievs dod neatkarīgi no dzimuma, rases (Rm 12:4–8; 1Kor 12:1–28; Ef 4:8; Apd 6:1–7), starp kurām tiek minētas arī evaņģēlista, pravietošanas, skolotāja un mācītāja dāvanas. Atsevišķu cilvēku iecelšana par mācītājiem, vecākajiem vai diakoniem ir saistīta ar vispārējām draudzes vajadzībām, garīgo un laicīgo lietu pārraudzīšanu draudzē. 
Bībelē var atrast vairākas rakstu vietas, kas vēsta par sieviešu lomu agrīnajā baznīcā, un šo rakstu vietu dēļ daži secina, ka sievietes nevar tikt ordinētas. Bet, ja tās tiek lasītas burtiski, tas nozīmē, ka sievietes nevar kalpot arī par ordinētām diakonēm, draudzes vecākajām, arī mācītājām, vīriešu skolotājām, un nedrīkst iesaistīties dievkalpojumu organizēšanā.
Tā kā Adventistu baznīca ir vispasaules, kur Ģenerālkonferences lēmumi ir saistoši visās valstīs, šo jautājumu nevar risināt reģionāli. Ja kādā valstī kāds tiek ordinēts par mācītāju, tad viņu kā mācītāju atzīst visās adventistu draudzēs visā pasaulē. Ja kādā valstī par mācītājām tiktu ordinētas sievietes, tad daudzi reģioni šādu ordināciju nespētu pieņemt. Tas baznīcu noved strupceļā šā jautājuma atrisināšanā.
Lai ar šo problēmu tiktu galā, visiem ir jāvienojas, kā attiekties pret Bībeles tekstiem, jo otra problēma, kas sastopama Adventistu baznīcā, – ir dažādās pieejas Bībeles tekstiem, iespējams, arī citās konfesijās tā ir. Vieni to lasa burtiski, otri to interpretē un analizē, lai atsijātu kultūras ietekmi un atrastu galvenos principus. Nav iespējams cilvēkiem uzspiest to, kas ir pret viņu ticību; ja cilvēks ir stingri pārliecināts, ka Dieva griba ir, lai sievietes nebūtu ordinētas mācītājas, tad vairākumā gadījumu tas tā arī paliks. Gan tie, kas atbalsta sieviešu ordināciju, gan tie, kas neatbalsta sieviešu ordināciju, viedokļus pamato ar Bībeles tekstiem. Tikai katrs pret tiem attiecas citādi.
Cita problēma, ar ko sastopas Adventistu baznīca sieviešu ordinācijas jautājumā, ir dažādu kultūru un reģionu pārstāvju sadure. Katram ir sava pieredze un uzskati, veidojušies kultūrvidē, kas iespaido arī teoloģisko pārliecību. Tāpēc pastāv uzskats, ka sieviešu ordinācijas jautājumu nevar atrisināt kultūras atšķirību dēļ.


[1] Sieviešu ordinācija arī citās konfesijās parādās 19. gs. otrajā pusē, piemēram,1866. gadā ordinē sievieti kā mācītāju – Jasperi Konti (Jasper County), kas bija no Metodistu baznīcas, vēlāk gan Metodistu baznīcas vadītāji apstrīdēja viņas ordinēšanu. Sk. Bruce A. Robinson, “Women as clergy Religious sexism: when faith groups started (and two stopped) ordaining women”, 29 Mar. 2011, (no interneta).
[2] Charlotte Krolokke, Anne Scott Sorensen, Gender Communication Theories and Analyses: From Silence to Performance (Thousand Oaks, California: Sage Publications, 2006), p. 1.
[3] Baznīcas galvenā pārvaldes struktūra ir Ģenerālkonference, kas atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc pārvaldes lieluma nākamā struktūra ir divīzija. Visas pasaules adventistu draudzes ir iedalītas trīspadsmit divīzijās, Latvijas Adventistu baznīca pieder pie Transeiropas divīzijas. Divīzijas ir sadalītas ūnijās, kas pārvalda jau kādu mazāku apgabalu, piemēram, Latvijas Adventistu baznīca ietilpst Baltijas ūnijā, kurā ietilpst visas trīs Baltijas valstu Adventistu baznīcas. Ūnijas ir sadalītas konferencēs jeb savienībās, piemēram, Latvijas Adventistu baznīca ietilpst vienā konferencē jeb savienībā – Latvijas Draudžu savienībā.
[4] Philip Schaff, D. D., LL. D., Henry Wace, D. D. ed., Nicene and Post-Nicene Fathers: A Select Library of the Cristian Church, Athanasius:Select Works and Letters, 2nd ser. (Massachusetts: Hendrickson Publishers, 1995), 4: XXIV.
[5] Philip Schaff, D. D., LL. D. ed., Nicene and Post-Nicene Fathers: A Select Library of the Cristian Church, Augustin: On the Holy Trinity, Doctrinal Treatises, Moral Treatises, 1st ser. (Massachusetts: Hendrickson Publishers, 1995), 3: p. 523.
[6] Philip Schaff, D. D., LL. D., Henry Wace, D. D. ed., Nicene and Post-Nicene Fathers: A Select Library of the Cristian Church, Part II: Gregory the Great, Ephraim Syrus, Aphrahat, 2nd ser. (Massachusetts: Hendrickson Publishers, 1995), 13: p. 367.
[7] Bonita Joyner Shields, “Ordination Is Not the Issue Reflections of a female Pastor”, Adventist Today 17.1 (Winter 2009): pp. 12–17
[9] I. Howard Marshall, W. Ward Gasque, ed., The New International Greek Testament Comentary: The Epistle to the Galatians, (Michigan: William B. Eerdmans Publishing Company, 1990), p. 187.
[10] Bonita Joyner Shields, op. cit.
[11] John Lorencin, Priestly Ministry in The Old and The New Testament: Should women be ordained? (Belgrade: Preporod, 2012), pp. 11 – 13.
[12] Ibid., pp. 14 – 15.
[13] Ibid., pp. 18, 19.
[14] Ibid., pp. 34, 35.
[15] Ibid., pp. 44 – 46
[16] Bonita Joyner Shields, “Ordination Is Not the Issue Reflections of a female Pastor”, Adventist Today 17.1 (Winter 2009): pp. 12 – 17
[17] Kopš 1974. gada Adventistu baznīcā drīkst ordinēt par diakonēm un draudzes vecākajām arī sievietes, tāpat kā vīriešus.
[18] J. David Newman, “Wanted: A Theologu of Ordination”, Adventist Today 18.3 (Summer 2010): pp. 5 – 7.