Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
sestdiena, 23. 09, 2017
Pētījumi online / Studentu petijumi2
 
 
Mirjāma, praviete, Ārona māsa
 
Rota Stone, 12. februārī, 2015. g.
 
 
“Vai tu noraidi manas dāvanas?” vecā sieva stingri noprasīja.
“Ko tad tu man esi devusi?!” Mirjāma izsaucās.
“Tukšās vietas,” sacīja sieviete ar matiem tik baltiem kā zibens.
“Tukšās vietas?” jautāja apjukusī Mirjāma.
“Es esmu tev devusi visas Toras tukšās vietas,” sacīja vecā sieva. “Katru vietiņu, kur nav tintes, katru vietiņu, kur nav vārdu, to es tev dodu kā savu dāvanu.”
Savā modernajā midrāšā Džila Hammere (Jill Hammer) ļoti precīzi attēlojusi sievietes vietu Vecajā Derībā. Israēla tautas vēsturē vīri ņem sievas, “dzemdina” bērnus, ceļo no vienas vietas uz otru, noslēdz līgumus, izlemj ģimenes un tautu likteņus un sarunājas ar Dievu. Pārējiem Dieva tautas vēstures dalībniekiem, ieskaitot sievietes, pieder Toras “tukšās vietas” – tur, kur ir “tinte” un “vārdi”, tie parādās tikai ļoti īpašos gadījumos. Un pat šajos īpašajos gadījumos, kur tiek minētas sievietes, visbiežāk tās ir bez vārda. Tā 2Moz 2. nodaļā mēs lasām par bērna Mozus “māsu”. Parasti tiek pieņemts, ka tā ir tā pati māsa, kas minēta vēlāk Iziešanas vēsturē – Mirjāma.
2. Mozus grāmata apraksta ļoti svarīgu notikumu Dieva tautas vēsturē – iziešanu no “verdzības nama”, Ēģiptes. Šis notikums un īpašās Dieva atklāsmes tajā laikā veido pašus pamatus tam, kas ir Israēls – Dieva izredzētā tauta, kurai ar Dievu ir īpašs kontrakts un līdz ar to īpaši tuvas attiecības. 2. Mozus grāmatas katrs vārds ir pārcilāts un diskutēts Israēla vēlākajā vēsturē, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka tieši šī stāstījuma un likumu vidū atrodam aprakstītu sievieti – tautas vadītāju.
 
Praviete Mirjāma
Mirjāma vārdā ir pieminēta piecās vietās Toras grāmatās un divreiz ārpus tās. Pirmo reizi tekstos Mirjāma ir minēta stāstā par to, kas notika pēc tautas pāriešanas pāri pāršķeltajai Niedru jūrai, kurā noslīka viņu vajātāji ēģiptieši. 2Moz 15. nodaļa sākas ar Mozus slavas dziesmu un tai seko līdzīga, īsāka dziesma, ko iesāk “Mirjāma, praviete, Ārona māsa..”. (15:20)
Šī ir vienīgā rakstu vieta, kurā Mirjāma tiek nosaukta par “pravieti”. Šī ir arī pirmā reize, kad par pravieti tiek nosaukta sieviete. Līdz šai vietai Vecajā Derībā par praviešiem tiek nosaukti tikai Ābrahāms (1Moz 20:7) un Ārons (2Moz 7:1), kaut gan Israēla vēsturē darbojušies daudzi pravieši vīrieši. Ābrahāmu Dievs nosauc par pravieti Abimeleha sapnī, sakot, ka Ābrahāms kā pravietis “lūgs par tevi un tu paliksi dzīvs”. No tā mēs varam saprast, ka pravietim ir īpaši tuvas attiecības ar Dievu un pravieša lūgšanas tiek īpaši atbildētas. Arī Ārona gadījumā Dievs ir tas, kas viņu nosauc par pravieti, bet Ārons ir Mozus pravietis. Mozu šajā atklāsmē Dievs ieceļ “faraonam par dievu”. Ārona uzdevums ir „dieva Mozus“ prāta iztulkošana faraonam saprotamā valodā. 
Mirjāmas gadījumā nav īpašas atklāsmes, kas ieceltu viņu par pravieti, un nav paskaidrots, kādas ir viņas kā pravietes funkcijas. Pats vārds “pravietis/praviete” nāk no saknes, kas dažādās semītu valodās nozīmē “pasludināt, saukt, būt paaugstinātam”. Pravietošana dažādos laikos ir nozīmējusi dažādas lietas, bet bieži tā ir saistīta ar Dieva Vārda pasludināšanu intelektuālā (arī rakstiskā) veidā vai pravietiskā ekstāzē, kas var ietvert arī dziesmu un mūziku. Sjūzena Akermane (Susan Ackerman) par tipiskām praviešu funkcijām uzskata “izteikt proklamācijas par sabiedrībai interesējošām lietām un tieši iesaistoties sabiedriskajos notikumos”.
Vecajā Derībā ir minētas piecas “pravietes”: (1) Mirjāma stāstos par Israēla iziešanu no Ēģiptes, (2) Debora soģu laikā, (3) Hulda ķēniņa Jošijāhu laikā, (4) Naodja, kas īsi pieminēta kā praviete Nehemijas laikā, un (5) praviete bez vārda, Jesajas bērna māte. Vilda Gafnija (Wilda Gafney) atzīmē, ka sievietes pravietes sastopamas visos Israēla vēstures posmos, tās minētas visās trijās jūdu Rakstu daļās: Torā / Mozus grāmatās, Rakstos / vēstures grāmatās un Praviešos. Viņa arī uzskaita dažādos veidus, kā pravietiskā darbība izpaužas Bībeles aprakstos: mutiski vai rakstiski izteiktos orākulos, aizlūgšanās, dejošanā, bungošanā, dziedāšanā, dodot un skaidrojot likumus, risinot strīdus, darot brīnuma darbus, vadot armijas, pieredzot vīzijas. Reičele Eliora (Rachel Elior) raksta, ka bibliskajā tradīcijā
“sievietes pravietes ir aprakstītas kā dabīgs fenomens. Viņu pravietošanas gars var iedvesmot gan sievietes, gan vīriešus tādos apstākļos, kur nepieciešamas „dievišķās zināšanas“, iedvesmota vadība, tālejoša vīzija, atbildība par sabiedriskajiem notikumiem un prasme izteikt sabiedrības pieredzes atklāsmi.”
Mirjāma labi atbilst tādam aprakstam, kas ir pravieši un kāda ir viņu loma Israēla dzīvē. Viņa izsaka savus pravietojumus vārdos un iedvesmotā dziedāšanā un dejošanā. Mirjāma arī darbojas tautas sabiedriskajā dzīvē. Patiesībā par Mirjāmas ģimenes darbībām mēs neuzzinām nekā, viss, kas par viņu ir aprakstīts Rakstos, attiecas uz viņas sabiedrisko darbību. Vienīgais, ko mēs zinām par viņas ģimeni, ir tas, ka viņa ir Ārona un Mozus māsa.
 
Mirjāma – Ārona māsa
Lielākajai daļai Vecās Derības personāžu, gan vīriešu, gan sieviešu, svarīga identitātes daļa ir viņu īpašā izcelšanās un ģimenes saites. Mirjāma šajā ziņā nav izņēmums. Vispirms viņa tiek iepazīstināta kā praviete Mirjāma 2Moz 15:20 un tūlīt arī kā Ārona māsa. Mirjāmas statuss kā Ārona māsai un partnerei ir uzsvērts gandrīz katrā rakstu vietā, kur viņa minēta. Tikai viņas nāves aprakstā 4Moz 20:1 un brīdinājumā 5Moz 24:8–9 viņas radniecīgās saites ar Āronu netiek atzīmētas. 
Ārons Vecajā Derībā spēlē ļoti īpašu lomu. Viņš ir galvenokārt pazīstams ar to, ka Dievs viņam pirmajam uzticēja priesterības amatu un tempļa vadīšanu. Ārons un viņa pēcteči līdz pat jūdu pēdējā tempļa sagraušanai AD 70 bija kultiskie vidutāji starp Dievu un tautu. Piemēram, viņi izšķīra, kas ir šķīsts un Dievam pieņemams un kas nešķīsts un līdz ar to izmetams no tautas. Priesteru darbība un viņu veiktie rituāli bija izšķiroši, lai atjaunotu Dieva un tautas attiecības.
Mirjāmas saistību ar priesteru kārtu un kultisko tautas vadību norāda viņas radniecības akcentēšana ar Āronu. Tanī pašā laikā Bībeles tekstā līdz 2Moz 15:20, kur mēs lasām, ka viņa ir “Ārona māsa”, Ārona kultiskā loma vēl nav aprakstīta, viņš tikai ir iepazīstināts kā Mozus “brālis” (2Moz 4:14; 6:20) un viņa “pravietis” (7:1), kā arī vīrs un tēvs savā ģimenē (6:23). Tradicionālie kristiešu komentāri līdz ar to arī skaidro Mirjāmas statusu šādā nozīmē – kā tehnisku ģimenes iekārtojuma aprakstu, proti, ka neprecējusies Mirjāma dzīvoja vecākā brāļa Ārona ģimenē. Atzīstot faktu, ka Ārons no pašas iziešanas sākuma ir izcelts kā viens no tautas vadoņiem, citi komentētāji statusu “Ārona māsa” saprot kā aprakstu Mirjāmas vadītāja lomai. Tā Mošē Reiss (Moshe Reiss) piedāvā skaidrojumu, ka Mirjāma bija sieviešu vadītāja, Ārons vadīja vīriešus un Mozum kā visas tautas vadītājam bija pavisam cits statuss.
Tradicionālie jūdu komentētāji savukārt ievēro principu – “Torā nav „agrāk“ un „vēlāk“”, proti, Tora nav sakārtota hronoloģiskā secībā. Līdz ar to fakts, ka Mirjāma bija Ārona māsa, bija tieši saistīts ar Ārona kā tautas kultiskā vadītāja stāvokli. No tā var secināt, ka Mirjāma, Ārona māsa, pieder pie priesteru ģimenes un piedalās tautas kultiskajā dzīvē. Rabīniskā tradīcija ir saglabājusi komentētāju diskusijas par to, vai Mirjāma primāri pieder pie tautas politiskās vai kultiskās elites. Tie, kas viņu saredz kā kultiskās vadības pārstāvi, mēģināja pierādīt, ka Mirjāmas dēls bija Hūrs, kura pēctecis Becalēls bija viens no galvenajiem Saiešanas telts un visa tās iekārtojuma veidotājiem. Tomēr cita tradīcija saista Mirjāmu nevis ar priesteriem, bet ar ķēniņiem. Pēc šīs tradīcijas, Mirjāma apprecēja Kālebu, kurš bija viens no ķēniņa Dāvida priekštečiem. Rabīni savā veidā mēģināja saskatīt Mirjāmas nozīmi tautas vēsturē un piešķīra viņai, tāpat kā Mozum un Āronam, svarīgus pēcnācējus. Tomēr līdz ar to rabīniskie komentētāji nonicināja pašas Mirjāmas nozīmi, bet tā vietā ierindoja viņu to Vecās Derības sieviešu vidū, kas iegūst vērtību, dzemdējot nozīmīgus bērnus. Rakstos nekas nav teikts par Mirjāmas pēctečiem, un tajos viņas vērtība atklājas tikai pašas darbībā.
Mirjāma kā praviete un Ārona māsa parādās divos stāstos Vecajā Derībā, kur viņa ir viena no galvenajiem dalībniekiem. Viens no tiem ir t. s. Jūras dziesma, ko israēlieši dziedāja pēc iziešanas cauri pāršķeltajai Niedru jūrai. Otrs stāsts ir par to, kā Mirjāma un Ārons iestājās pret Mozu. Tālāk es īsi ieskicēšu dažādos līmeņus šajos stāstos, kur Mirjāma parādās kā tautas pravietiskās un kultiskās dzīves vadītāja.
 
Mirjāma pie jūras
Kā jau minēts iepriekš, Jūras dziesmu sāk dziedāt “Mozus un Israēla dēli” (2Moz 15:1). Dziesmas teksts dzejā atkārto notikumus pie Niedru jūras pāriešanas un šā notikuma lielo nozīmi tautas attiecībās ar Dievu un citām tautām. Dziesmas beigās vai nu kā zemsvītras piezīme, vai, tieši otrādi, kā uzsvars uz “i” tiek pieminēts, ka Mirjāma veda sevietes dejā, dziedot un bungojot. Viņu dziesma bija Mozus dziesmas pirmie vārdi. 
Uzvaras deja ar dziedāšanu un rokas bungu spēlēšanu ir darbība, ko darījušas arī citas sievietes Vecās Derības laikos, lai gan tā noteikti nebija darbība, kas bija ekskluzīva sieviešu lieta. Visās rakstu vietās, kur tas minēts, sieviešu dziedāšana, bungošana un dejošana ir uzvaras svinēšana pār Israēla un Dieva ienaidniekiem. Šāda uzvaras svinēšana tomēr nav tikai uzvaras atstāsts pēc notikuma – svinības ir daļa no pašas uzvaras. Uzvaras kultiskā svinēšana, kā tas arī ir Pashā notikumā (kur pats notikums ir aprakstīts pēc pavēles to kultiski svinēt, 2Moz 12), palīdz Israēla tautai saprast šī notikuma būtību un nozīmi. Līdz ar to Mirjāma, tāpat kā citas sievietes, kas piedalās Jūras un citās dziesmās, ir “praviete” tajā nozīmē, ka viņa palīdz tautai saprast Dieva darbības nozīmi cilvēku dzīvē un palīdz viņiem to piedzīvot un izteikt. Šāda notikuma piedzīvošana un izteikšana parasti ir arī daļa no kulta rituāla, kuru pārstāv arī Mirjāma kā priestera māsa. Līdz ar to Mirjāmas abas lomas – praviete un Ārona māsa – šajā notikumā labi savijas kopā un papildina viena otru.
Šeit jāpiemin, ka latviešu tulkojumi diemžēl liek domāt, ka Mirjāmai pie jūras bija darīšana tikai ar sievietēm. Mūsu tekstā 2Moz 15:21: “Un Mirjāma tām teica..” – liek domāt, ka Mirjāma uzrunāja tikai sievietes. Ebreju tekstā Mirjāma uzrunā “viņus”/ “tos”, kas drīzāk apzīmētu jauktu cilvēku grupu vai arī tikai vīriešus. 
Tāpat komentētāji atzīmējuši, ka Mirjāmas un sieviešu dziesma ebreju valodā sākas ar “Dziediet!” vīriešu dzimtē, kas arī nozīmē vispārēju uzrunu grupai, kurā ir gan sievietes, gan vīrieši. Savukārt Mozus dziesma sākas ar “Es dziedāšu”, kas izklausās kā atbilde uz Mirjāmas dziesmas aicinājumu. Šajā rakstā es nemēģināšu pierādīt, kura – Mozus vai Mirjāmas – Jūras dziesmas versija ir vecāka (tā ir bieži apskatīta tēma teoloģiskajā literatūrā). Es gribu atzīmēt, ka Mirjāma nav ekskluzīva sieviešu grupas vadītāja, viņas dziesma, deja un bungošana ir daļa no visas tautas, vīriešu un sieviešu, svinībām. Gan Mozus, gan Mirjāmas dziesma bija viena notikuma dažādas daļas, un tās visas ir svarīgas, lai izprastu Dieva notikumu. Tā Mirjāma kļuva par vienu no trim galvenajiem tautas līderiem Iziešanas stāstā, kā tas arī ir atzīmēts pravieša Mihas grāmatā: “Es izvedu tevi no Ēģiptes zemes, / no vergu nama izpirku tevi / un sūtīju tev pa priekšu / Mozu, Āronu un Mirjāmu!” (Mih 6:4)
 
Mirjāmas spitālība
Otrs stāsts, kurā Mirjāma spēlē nozīmīgu lomu, ir aprakstīts 4Moz 12. Iepriekš minētā Jūras dziesma 2Moz 15:20–21 rāda Mirjāmu slavas zenītā, bet stāsts 4Moz 12:1–15 rāda viņas kā vadones zemāko punktu. Kā lielākā daļa cilvēcīgo tautas vadītāju Vecajā Derībā, arī Mirjāmai pienāk stunda, kad viņas cilvēcība nonāk konfliktā ar dievišķo gribu un viņai nākas piedzīvot dievišķās dusmas. 
Lai saprastu šo stāstu, mums jālasa iepriekšējā nodaļa, kur aprakstīts mēģinājums sadalīt Mozus atbildības nastu ar tautas septiņdesmit vecajiem. Izņemot divus, tie visi sapulcējas ap Saiešanas telti, saņem garu, ko Kungs ņem no Mozus, un sāk pravietot (11:25). Divi, kas nebija ieradušies, bet palikuši nometnē, arī sāk pravietot. Kad Jozua pieprasa to aizliegt, Mozus atbild: “Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem..” (11:29)
Pēc tāda Mozus izteikuma varētu sagaidīt apstiprinājumu, ka arī Dievs vēlas, lai visa tauta kļūst par praviešiem. Tomēr 12. nodaļa pievēršas citam aspektam – tautas vadītāji ar praviešu dāvanām tik un tā nav vienā autoritātes līmenī ar Mozu. Nodaļas sākumā lasām, ka Mirjāma un Ārons iebilst pret Mozus sievu kūšieti un pabeidz savu iebildumu ar izaicinājumu Mozus ekskluzīvajai autoritātei: “Vai tad Kungs ir runājis tikai ar Mozu, vai tad viņš nav runājis arī ar mums?!” (12:2) Teksts neapraksta, kāpēc Mirjāma un Ārons uzskatīja, ka Dievs runājis arī ar viņiem, bet konteksts liek domāt, ka Mirjāma un Ārons arī bija to tautas vadoņu skaitā, kam bija pravietiskās dāvanas. Uz to norāda arī vārdi no Dieva atklāsmes Mirjāmai un Āronam, atbildot uz viņu izaicinājumu: 
“Ja kāds no jums būtu [šeit var tulkot arī “ir” vai “būs” – R. S.] pravietis, es, Kungs, viņam atklātos redzējumā, sapnī ar viņu es runātu! Ne tāds ir mans kalps Mozus! Viņš ir uzticams visā manā namā! Es ar viņu runāju pats, parādos viņam skaidri, ne mīklās!” (12:6–8) 
Dieva sakāmais skaidri nodala Mozu no praviešiem, paceldams to citā attiecību līmenī ar Dievu. Mirjāmai un Āronam līdz ar to nav tiesību apstrīdēt Mozus autoritāti. Lai gan viņi ir pravieši un arī septiņdesmit vecajie ir pravieši, Mozus tik un tā stāv pāri visiem. Tiem, kas apstrīd šo hierarhiju, jātiek sodītiem. Šajā gadījumā tā ir Mirjāma, kas tiek sodīta ar ādas slimību “cārat”, kas parasti tiek tulkota kā spitālība. Ārons iestājas par Mirjāmu Mozus priekšā, un viņa tiek dziedināta. Vēlāk Bībelē mēs lasām, ka Mirjāma kļuva par parunu tādiem, kas saslimst ar spitālību. 
Naomija Gretca (Naomi Graetz) uzskaita septiņus jautājumus, kas šajā tekstā paliek neatbildēti un līdz ar to neļauj mums izprast daļu no šā stāsta būtības. Piemēram, nav skaidrs, kas ir šī kūšiete un kādus iebildumus Mirjāma un Ārons cēla viņas dēļ. Mēs arī nezinām, kāpēc tikai Mirjāma tapa sodīta un Ārons ne un kas ir šī spitālība. Visbeidzot, nav īsti saprotams, kāda bija tautas loma šajā notikumā, kad viņi “nedevās ceļā, kamēr Mirjāma nebija atpakaļ”. (12:15)
Uz šiem jautājumiem ir dots daudz interesantu atbilžu. Es gribu atzīmēt divas lietas, kas man šķiet svarīgas. Pirmkārt, Mirjāma šeit ir neapšaubāmi attēlota kā viena no tautas līderiem. Teksts liek saprast, ka tieši Mirjāma ir tā, kas sāk strīdu ar Mozu, jo ebreju teksta darbības vārds “runāja” 4Moz 12:1 ir sieviešu dzimtē. Viņa noteikti nebija pirmā un vienīgā, kas apšaubīja Mozus īpašo statusu tautas vidū. 4. Mozus grāmatas nodaļas (11 – 21) ir pilnas stāstiem par to, kā tauta nebija apmierināta ar Mozus vadību un meta tai izaicinājumus (piemēram, Apsolītās zemes izlūki, Koraha sacelšanās). Tie visi beidzās ar vienu un to pašu – Dievs apstiprina Mozu par vienīgo, kas ir piemērots vadīt viņa tautu. 
Stāstījums par Mirjāmas izaicinājumu neapšaubāmi uzsver, ka viņai ir jāsaņem sods par sacelšanos Mozus un līdz ar to Dieva priekšā. Tomēr līdzīgas kļūmes pieļauj arī vīrieši – tautas vadītāji. Pat Mozus saņem Dieva sodu par to, ka viņš sit klinti, lai no tās iztecētu ūdens, nevis tikai runā uz to (4Moz 20:11–13). Mozus un Ārons par šo pārkāpumu tiek sodīti vēl bargāk nekā Mirjāma par savējo – viņiem tiek piespriests priekšlaicīgas nāves spriedums. Mozus kļūdas apraksts tieši seko stāstījumam par Mirjāmas nāvi (4Moz 20:1), kas liek lasītājam atcerēties, ka Mirjāmas nāve bija dabīga, nevis sods, un vēlreiz atgādina, ka visi Israēla vadītāji ir tikai cilvēki un kaut kad savā darbībā kļūdās.
Otra lieta, kuru gribu uzsvērt saistībā ar 4Moz 12. nodaļu, ir Mirjāmas spitālība. Slimība “cārat” ir minēta vairākas reizes Vecajā Derībā. Pirmo reizi ar to aplipa Mozus roka, kad Dievs viņam rādīja zīmi, kādu tam būs demonstrēt faraona priekšā (2Moz 3:4). Šajā rakstu vietā minēts tieši tas pats izteiciens kā 4Moz 12 – “cārat – kā sniegs”. Sīkāk šī slimība aprakstīta 3Moz 13–14, kur mēs arī lasām par procedūru, kā cilvēks, kas saslimis ar šo slimību, var tikt atkal atzīts par šķīstu – priesteris liek viņu ieslodzīt uz septiņām dienām (13:4). Daļa no šķīstīšanas procedūras pēc izveseļošanās ietver izvešanu ārpus nometnes (14:3). Tas viss atgādina notikumu ar Mirjāmu 4Moz 12, kaut gan ir skaidrs, ka Mirjāmas spitālības gadījums pavisam noteikti netiek risināts pēc kārtības, kas aprakstīta 3Moz 13–14. 
Lai gan „cārat” ir visnopietnākais veids, kā cilvēks kļūst nešķīsts, pēc Israēla šķīstības kodeksa, nekur Mirjāmas gadījumā nav minēts, ka viņa ir nešķīsta. Neskatoties uz to, viņa tiek nodalīta no pārējās tautas uz septiņām dienām. Drīzāk viņas un Ārona pārkāpums ir morāls, nevis kultisks. Kad viņš lūdz Mozus palīdzību, Ārons atzīst, ka viņš un Mirjāma ir grēkojuši (12:11). Lai gan kā priesteris Ārons ir iesaistīts spitālīgo dziedināšanas procesā, šajā stāstā viņa loma ir atzīt grēku un aizlūgt par sasirgušo. Tas vairāk atgādina pravieša, nevis priestera funkcijas. Un tomēr viņš, tāpat kā vēlākie priesteri, šeit kļūst par vidutāju starp cilvēku, kas sasirdzis ar „cārat”, un Dievu.
Tāpat kā Mirjāma nav tieši nosaukta par pravieti 4Moz 12, viņa nav arī tieši nosaukta par Ārona māsu. Un tomēr abas šīs lomas tiek norādītas netieši. Mirjāma un Ārons šajā notikumā ir kopā, tātad viņiem ir īpašas attiecības. Ja Mirjāma pieder pie priesteru ģimenes, viņas saslimšana ar slimību, kas viņu padara nešķīstu, piešķir šim Dieva sodam īpašu nozīmi. Tam varētu būt pavisam praktiska nozīme, vēlākos laikos viņa nedrīkstētu ēst no upuru pārpalikuma, no kā pārtiek priesteri. Un tam noteikti ir ļoti liela simboliskā nozīme, jo priesteru kārtas pats pamatu pamats ir rādīt un uzturēt tautā šķīstību.
Tomēr tekstā mēs atrodam norādes, ka Dievs arī šajā notikumā nav Mirjāmu pametis. Savā atbildē uz Mozus aizlūgšanu Dievs saka: “Ja tēvs tai būtu iespļāvis..” (12:14) Šajā situācijā, kad Mirjāma kļuva spitālīga pēc Dieva dusmām un atklāsmes būtu loģiski secināt, ka Dievs te nosauc pats sevi par viņas tēvu, kas viņai iespļāvis sejā. Dieva sevis nosaukšana par Mirjāmas tēvu pat šādā situācijā liek domāt, ka, par spīti visam, viņa saglabāja tautas vadību un īpašo stāvokli Dieva priekšā.
 
Mirjāmas aka
Bībeles teksts, kas apraksta sievieti Mirjāmu tautas priekšā, to vadot un izsakot tās viedokli, iekļaujas vispārējā Rakstu uzbūvē un struktūrā. Mirjāmas stāstos mēs nelasām neko īpaši unikālu, kaut kas no viņas darbības un attieksmes sastopams arī citās Bībeles vietās.
Un tomēr Mirjāma ir īpaša, jo nevienai citai sievietei nav piedēvēts tik augsts statuss, īpaši tādā laikā tautas dzīvē – iziešanā no Ēģiptes, laikā, kad pati tauta definēja to, kas viņi ir un kas viņi būs. Pēc Sjūzenas Akermanes analīzes, tieši šī situācija bija tā, kas ļāva Mirjāmai kļūt par tautas vadoni – sievietes nonāk vadošās lomās tad, kad sabiedrības parastās struktūras ir sajauktas un jaunas vēl nav izveidojušās. Tad, kad sabiedrība ir “uz sliekšņa”, sievietes var atrast iespēju parādīt sevi ne tikai kā mātes un ģimenes dalībnieces, bet izteikt sevi arī vadošās lomās plašākā sabiedrībā. Šīs teorijas atbalsi var saskatīt arī tradīcijā, kas saredz Mirjāmas saistību ar ūdeni. Divos no trim stāstiem, kur viņai tradicionāli ir vadošā loma, Mirjāma ir upes un jūras krastā, “uz sliekšņa” starp sauszemi un ūdeni. 
Šī tradīcija uzsver vēl vienu lietu, kas izriet no viņas stāstiem Bībelē, proti, Mirjāma bija tautā iemīļota un cienīta. No rakstu vietas par Mirjāmas nāvi, pēc kuras lasām, ka tautai pietrūka ūdens, šī tradīcija izveidojusi brīnišķīgu midrāšu par to, kā Mirjāmai tuksnesī sekoja aka. No tās viņa dzirdīja savu tautu līdz pat savai nāvei. Lai vai kādas ir Mirjāmas attiecības ar Mozu un Dievu, tauta viņu nekad nenosodīja un no viņas nenovērsās.
Mirjāmas stāsti rāda, ka sieviete dabīgi iekļāvās Bībeles stāstos par tautas vadītājiem tik nozīmīgā notikumā kā iziešanā no Ēģiptes. Manuprāt, viņa ir ļoti iedvesmojošs biblisks paraugs arī visām mūsdienu sievietēm, kas gatavas uzņemties vadību tautas pravietiskajā vai kultiskajā dzīvē.
 
Bibliogrāfija
 Reiss, Moshe, “Miriam Rediscovered”, Jewish Bible Quarterly vol. 38, no. 3 (2010): pp. 183–190.
Ackerman, Susan, “Why Is Miriam Also among the Prophets?“ (And Is Zipporah among the Priests?), Journal of Biblical Literature, Vol. 121, No. 1 (Spring, 2002), pp. 47–80
Bach, Alice, “With a Song in her Heart: Listening to Scholars Listening for Miriam”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy. Ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), pp. 242–254.
Elior, Rachel, “Female Prophets in the Bible”, HYPERLINK "http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm"http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm
Gafney, Wilda C., Daughters of Miriam: Women Prophets in Ancient Israel (Minneapolis: Fortress Press, 2008).
Graetz, Naomi, “Did Miriam Talk Too Much?”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy. Ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), pp. 231–242.
Janzen, Gerald J., “Song of Moses, Song of Miriam: Who is Seconding Whom?”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy. Ed. Athalya Brenner (Sheffield Academic Press: Sheffield, 2001), pp. 185–199.
Meyers, Carol, “Miriam the Musician”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy. Ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), pp. 207–230.
Pimpinella, Denise, “Miriam in Numbers 12”, HYPERLINK "http://concept.journals.villanova.edu/article/view/274/237"http://concept.journals.villanova.edu/article/view/274/237
Sprinkle, Joe M., “The Rationale Of the Laws of Clean and Unclean in the Old Testament,” Journal of the Evangelical Theological Society, 43.4 (2000): pp. 637–657.
The Brown-Driver-Briggs Hebrew and English Lexicon, ed. Francis Brown, sixth printing (Peabody, Massachusetts: Hendrickson Publishers, 2001).
Trible, Phyllis, “Bringing Miriam out of the Shadows”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy. Ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), 166–186.
     Jill Hammer, Sisters at Sinai: New Tales of Biblical Women (The Jewish Publication Society: Philadelphia, 2001), p. 132.
     Par midrāšu parasti sauc jūdu Bībeles interpretācijas veidu, kurā ar stāstiem papildina Bībeles stāstījumu.
     2Moz 15:20–21; 4Moz 12:1–16, 26:59; 4Moz 20:1; 5Moz 24:8–9; 1Lk 5:29 (vārds “Mirjāma” ir minēts arī 1Lk 4:17, bet šis teksts ir neskaidrs un, visticamāk, attiecas uz citu cilvēku); Mih 6:4.
     Sjūzena Akermane (Susan Ackerman) uzskaita divdesmit deviņus vīriešus praviešus, kas saukti vārdā Vecajā Derībā, atzīmējot daudzus citus vārdā neminētos praviešus, sk. Susan Ackerman, “Why Is Miriam Also among the Prophets? (And Is Zipporah among the Priests?)”, Journal of Biblical Literature, Vol. 121, No. 1 (Spring, 2002), pp. 49–50.
     The Brown-Driver-Briggs Hebrew and English Lexicon, ed. Francis Brown, sixth printing (Hendrickson Publishers: Peabody, Massachusetts, 2001), p. 611.
     Ackerman, “Why Is Miriam Also among the Prophets?”, p. 49.
     Sk. Soģ 4–5 par Deboru, 2Ķēn 22:14–20 un 2Lk 34:22–28 par Huldu, Neh 6:14 par Noadju, Jes 8:3 par pravieti, Jesajas bērna māti. Jūdu tradīcijā par pravietēm tiek atzītas arī Sāra, Abīgaila un Estere. (sk. Rachel Elior, “Female Prophets in the Bible”, HYPERLINK "http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm"http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm )
     Wilda C. Gafney, Daughters of Miriam: Women Prophets in Ancient Israel, (Fortress Press: Minneapolis, 2008), p. 6.
     Rachel Elior, “Female Prophets in the Bible”, HYPERLINK "http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm"http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm
     Pat ja atzīstam, ka viņa ir “Mozus māsa” 2Moz 2. nodaļā, tur viņas ģimeniskā loma ir ar sabiedrisko nozīmi – izglābt nākamo tautas vadoni.
     Filisa Traible (Phyllis Trible) raksta: “Pavisam noteikti nekur saņemtajā tradīcijā Mirjāma vai kāda cita sieviete nepieņem „priestera“ titulu, ne arī pilda kultiskās funkcijas. Un tomēr daži pavedieni, izkaisīti 4. Mozus grāmatā, apstiprina viņas saistību ar priesterību.” (Trible, “Bringing Miriam out of the Shadows”, p. 174.)
     Sk. Džona Džilla (John Gill) komentāru HYPERLINK "http://biblehub.com/commentaries/gill/exodus/15.htm"http://biblehub.com/commentaries/gill/exodus/15.htm
     Moshe Reiss, “Miriam Rediscovered”, Jewish Bible Quarterly vol. 38, no. 3 (2010): p. 184.
     Pesahim 6b
     Sotah 12a
     Sk. 2Moz 17:10
     Sk. 2Moz 31:6ff
     Sotah 11a
     Sk. 4Moz 14:6
     Sk. Reiss, “Miriam Rediscovered”, p. 186.
     Klasisko rabīnu komentāru kritiku un par to neatbilstību Bībeles tekstam sk. Elior, “Female Prophets in the Bible”, HYPERLINK "http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm"http://jbooks.com/secularculture/Elior/Prophets.htm
     Sk. Trible, “Bringing Miriam out of the Shadows”, p. 170.
     Par to, ka Mirjāmas instruments bija bungas, nevis tamburīns, sk. Carol Meyers, “Miriam the Musician”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy, ed. Athalya Brenner (Sheffield Academic Press: Sheffield, 2001), pp. 207–230.
     Soģ 11:34, 1Sam 18:6, Jer 31:4
     Sk. 2Sam 6:14, kur aprakstīts, kā ķēniņš Dāvids dejo; viņš arī tradicionāli tiek uzskatīts par autoru lielai daļai psalmu.
     Gerald J. Janzen, “Song of Moses, Song of Miriam: Who is Seconding Whom?”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy, ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), p. 196.
     Ebreju valodā ir arī specifiska pavēles forma sieviešu dzimtē.
     Janzen, “Song of Moses, Song of Miriam: Who is Seconding Whom?”, pp. 192–193.
     Alise Beiča to sauc par “kontrapunktu”, Alice Bach, “With a Song in her Heart: Listening to Scholars Listening for Miriam”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy, ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), p. 244.
     5Moz 24:8–9: “Piesargies no spitālības sērgas.. Atceries, ko Kungs, tavs Dievs, darīja Mirjāmai, kad jūs nācāt no Ēģiptes!”
     sk. Naomi Graetz, “Did Miriam Talk Too Much?”, A Feminist Companion to Exodus to Deuteronomy, ed. Athalya Brenner (Sheffield: Sheffield Academic Press, 2001), p. 232. un sk. Denise Pimpinella, “Miriam in Numbers 12”,   HYPERLINK "http://concept.journals.villanova.edu/article/view/274/237"http://concept.journals.villanova.edu/article/view/274/237 , p. 3.
     Pimpinella, “Miriam un Numbers 12”, p. 9.
     Joe M. Sprinkle, “The Rationale Of the Laws of Clean and Unclean in the Old Testament”, Journal of the Evangelical Theological Society 43.4 (2000): p. 642.
     Šajā sakarā ir interesanti atzīmēt, ka 3Moz 13:12–13 apraksta gadījumu, kad cilvēks, kuram visa miesa ir pārklāta ar baltu „cārat“, ir pasludināms par šķīstu. Mirjāmas slimība šķiet tieši šāds gadījums. 
     Par abu saistību sk. Sprinkle, “The Rational Of the Laws of Clean and Unclean in the Old Testament,” p. 653.
     Pretēju secinājumu par šo tekstu izdara Trible, sk. Trible, “Bringing Miriam out of the Shadows”, p. 177.
     Ackerman, “Why is Miriam Also Among the Prophets?”, pp. 51–53, 64.
     sk. BT Taanit 9a, Mekhilta De Rabbi Yishmael Be-Shallah 7, Mekhilta De Rabbi Shiman bar Yohai 15:25, Midrash Tanhuma, 2 Va-Yedabber.
     Vairāki komentētāji norāda uz faktu, ka tauta nedevās ceļā, kamēr Mirjāma nebija izveseļojusies, sk. Pimpinella, “Miriam un Numbers 12”, pp. 9–10.