Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 19. marts, 2019
Jaunumi
 
   
104819

Saruna ar Karīnu Juhannesoni, reliģijas filozofi, mācītāju un bez piecām minūtēm Upsalas diecēzes bīskapi
15.02.2019


Mācītāja un teoloģe Karīna Juhannesone 2018. gada 6. novembrī tika ievēlēta par Upsalas diecēzes bīskapi, saņemot 357 klātesošo balsis. Otra kandidāte nedaudz atpalika, iegūstot 231 vēlētāju balsi. Vēlēšanās piedalījās 700 personas: puse bija mācītāji un diakoni diecēzes draudzēs, un puse pārstāvēja pašus draudzes locekļus no Upsalas diecēzes draudzēm. Karīna Juhannesone tiks konsekrēta bīskapes amatā 2019. gada 3. martā, stājoties pašreizējā bīskapa Ragnara Perseniusa vietā, kurš dodas pensijā.

Ar Karīnu Juhannesoni sarunājas LLSTA mājas lapas redaktore Aļesja Lavrinoviča

Tiekos ar mācītāju Karīnu Juhannesoni Upsalas Teoloģijas fakultātes telpās. Ceļu es zinu, kaut arī šo taciņu neesmu minusi gandrīz 10 gadus. Ejot uz fakultāti, atceros savu studiju laiku Upsalā, kad, studējot privātā seminārā (Livets Ord) biju pierakstījusies abās Upsalas universitātes bibliotēkās: Karaliskajā Upsalas bibliotēkā ”Carolina Rediviva” un Teoloģijas fakultātes bibliotēkā. Esmu satraukta, jo Karīna Juhannesone ir reliģijas filozofe, un filozofija nav mana stiprā puse, jo, uzaugot vasarsvētku kustībā, man tika mācīts, ka filozofija ir cilvēku gudrība, kas jānoraida. Jaunībā es nicināju filozofiju, nesaprotot, ka teoloģija un filozofija ir senākās un dziļākās zinātnes, kurām ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā: filozofija uzdod jautājumus par patiesību, dzīves jēgu, Dievu; teoloģija iesaistās dialogā un formulē iespējamās atbildes. Laikos, kad teoloģija tiek okupēta, kad tiek liegts uzdot jautājumus un liegts spriest, filozofija to sapurina, dažbrīd asā, dzēlīgā veidā, atgādinot, ka teoloģija ir zaudējusi savu sākotnējo uzdevumu - būt dialogā. Atceros, ka mēģināju Teoloģijas fakultātes bibliotēkā atrast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, jo, studējot seminārā, man nepietika ne domas telpas, ne grāmatu. Tolaik nevarēju iedomāties, ka teoloģija pārtaps par manu specializāciju. Saruna ar Karīnu Juhannesoni notiek viņas kabinetā, kuru no abām pusēm iekļauj vairāki simti grāmatu.

Kā tas ir – izaugt sabiedrībā, kurā visi ir vienlīdzīgi – sievietes un vīrieši?

[Smejas.] Es domāju, ka tā ir liela iespēja, jo tu saņem atbalstu jau agrā vecumā. Tev saka: “Tu to vari darīt.” Tas ir diezgan dabiski.

Tātad jūs nekad neesat dzirdējusi: “Kā sieviete tu nevari darīt to un to!”?

Dažreiz, protams, esmu to dzirdējusi. Kad biju bērns, daži cilvēki teica: “Tu nevari spēlēt bungas, jo šī nodarbe ir puišiem.” Un arī par futbola spēlēšanu man teica, ka nevaru. Ka tad vajadzētu meiteņu komandu. Saviem vecākiem mēs esam divas meitas, un vecāki bija ļoti iedrošinoši. Kad nebija meiteņu futbola komandas, mana mamma nodibināja tādu komandu un atrada kādu, kas var mūs trenēt. Tāpēc, pat ja esmu dzirdējusi, ka es nevaru kaut ko darīt, lielākoties bija atrisinājums: “Tu tomēr to vari darīt. Pat ja cilvēki reaģē pret to, bet tu to vari darīt.”

Savā CV jūs rakstāt, ka sākāt studēt teoloģiju 1989. gadā ar mērķi tikt ordinētai Zviedrijas baznīcā pēc iespējas ātrāk. Tomēr jūs tikāt ordinēta krietni vēlāk, 2010. gadā. Pastāstiet vispirms, kāpēc izvēlējāties studēt teoloģiju un vai jūsu CV aprakstā šis apgalvojums domāts kā ironija?

[Smejas.] Jā, tā ir ironija! Es uzaugu ģimenē, kas apmeklēja baznīcu. Kad man bija 14 vai 15 gadu, es sapratu, ka Dievs grib, lai kļūstu par mācītāju Zviedrijas baznīcā. Tas nebija mans plāns. Es nodomāju: kas tas ir? Man bija citi plāni.

Kādi plāni?

Es gribēju būtu par rakstu, grāmatu autori, pasniedzēju.

Bet to taču arī jūs darāt?

Jā, tā ir. Bet tad, kad sapratu, ka Dievs vēlas, lai kļūstu par mācītāju, es mēģināju sekot Viņa vadībai, un, kad man palika 18 gadu, sāku studēt teoloģiju šeit, Upsalā. Studijas man šķita lieliskas, ļoti interesantas.

Kad biju tuvu studiju beigām, es varēju izvēlēties pabeigt un virzīties uz ordināciju, bet es nolēmu nodarboties ar pētniecību. Tad es ar Dievu atkal pārrunāju lietas. Es teicu Dievam: “Labi, teoloģija ir aizraujoša, bet es nezinu, vai gribu būt par mācītāju Zviedrijas baznīcā, vismaz ne tagad. Varbūt varu dabūt vairāk laika un nodarboties ar pētījumiem?” Tad es ieguvu doktora grādu. Paralēli studijām es gan visu laiku biju strādājusi Zviedrijas baznīcā: ar praktiskām lietām, projektiem u. tml. Es jau strādāju Zviedrijas baznīcā.

Tad es atcerējos – “kādreiz es gribēju tikt ordinēta, bet tagad esmu reliģijas filozofe, es tāpat daru lietas, kuras baznīcai ir svarīgas. Es jau kaut kādā veidā kalpoju baznīcai...”

Tad ap 2008. gadu es atkal jutu, ka Dievs vēlas, lai tieku ordinēta. Tātad kaut kas bija jādara. Sapratu, ka jāmēģina pabeigt studijas un jātop ordinētai. Es intensīvi lūdzu pēc Dieva vadības un pabeidzu studijas. Pabeidzu studijas, un man vēl bija jāmācās seši mēneši, lai tiktu ordinēta. 2010. gadā es tiku ordinēta. Tad es kalpoju Vērmlandē, Karlstas reģionā. Tas bija interesanti, jauki, un es jutu, ka jā, tas ir svarīgi. Tas ir lieliski. Man patīk satikt cilvēkus un sludināt. Tāds ir stāsts. Un tā ir nedaudz ironija, jā. Jo, kad man bija 23 vai 25, es gribēju pēc iespējas ātrāk pabeigt studijas, būt draudzē un strādāt draudzē.

Jūs sākāt ar teoloģiju. Vai tur bija arī filozofija vai filozofijai jūs pievērsāties pēc tam?

Reliģijas filozofija ir virziens Upsalas universitātes Teoloģijas fakultātē. Tā ir tuvu sistemātiskai teoloģijai. Es studēju reliģijas filozofiju teoloģijas studiju ietvaros. Ieguvu doktora grādu reliģijas filozofijā.

Kāpēc izvēlējāties filozofiju?

Man patika pasniedzējs (ļoti), man arī patīk analizēt lietas, patīk diskutēt ticības jautājumus ar cilvēkiem, kas domā atšķirīgi. Un to es daru kā reliģijas filozofe. Tas mani iedvesmoja; tikāmies ar zinātniekiem. Man patīk domāt par to, kā mēs runājam par Dievu dialogā ar dabas zinātnēm. Tikties ar musulmaņiem. Jautāt, vai viņi tic tam pašam Dievam, kuram mēs. Man patīk filozofija! Es uzrakstīju disertāciju par valodas filozofiju. Par to, kā mēs patiesībā runājam par Dievu un saprotam kaut ko par Dievu.

Jūs arī uzrakstījāt priekšlikumus Zviedrijas baznīcas rokasgrāmatai. Vai tas bija kaut kas no jūsu disertācijas?

Jā, no disertācijas. Es domāju, ka, ja runājam par domāšanas procesiem un diskutējam par liturģiju, ir svarīgi izprast, kā mēs lietojam valodu, kad vadām dievkalpojumu vai lūdzam. 

Kā ir ar ietverošu valodu liturģijā? Kā tas strādā? 2017. g. iznāca jaunā Zviedrijas baznīcas rokasgrāmata, kurā vārdi “Viņš” un “Kungs” ir aizvietoti ar “Dievs”. Kā īsti ir?

Es domāju, ka vārdi “Viņš” un “Kungs” ir vēl arvien paturēti liturģijā. Es vēl neesmu dabūjusi jauno grāmatu. Bet tas nav tik izplatīti, kā agrāk. Dažreiz ir “Kungs” vai tā vietā “Dievs”. Tagad gan “Kungs” lieto ne tik bieži. 

Arī liturģijā, baznīcā?

Jā, arī liturģijā. Tu vari lietot “Dievs”. 

Atgriežoties pie jūsu disertācijas, kādi bija jūsu secinājumi un priekšlikumi sabiedrībai?

Mans priekšlikums bija tāds, ka reliģijas filozofiem jādomā vairāk par to, kā cilvēki lieto reliģisku valodu vai valodu liturģijā [dievkalpojumā]. Dažreiz mēs, reliģijas filozofi, esam diezgan abstrakti. Bet jāskatās, kā cilvēki patiesībā runā. Kad es rakstīju secinājumus un mēģināju piemērot, es sapratu, ka mēs esam tie, kas rada un lieto valodu, lai apzīmētu Dievu. Un es domāju, ka mēs dažreiz varam lietot “Viņš” un dažreiz mēs varētu teikt “Viņa”. Tas mums atgādinātu, ka lietas ir komplicētākas, proti, Dievs nav vīriešu dzimtē vienkāršā izpratnē. Mums ir tendence to aizmirst. Lietojot uzrunu atšķirīgā veidā, mēs tādējādi varētu sev to atgādināt. 

Kad es sarakstīju rakstu, es rakstīju par to, ka kristīgajā tradīcijā ir daudz cilvēku, kas runā par Svēto Garu un Gudrību kā “Viņu” sieviešu dzimtē. Kāpēc mēs arī tā nevarētu darīt? Tas mums dotu lielāku brīvību šodien un atgādinātu mums, ka reliģiska valoda ir sarežģītāka par to, kā mēs bieži domājam. Tādas bija manas rekomendācijas par iekļaujošu valodu. 

Vai kaut kur liturģijā ir “Viņa”?

Vēl ne. Es patiesībā tam labprāt dotu priekšroku. Dažreiz varētu teikt “Kungs”, dažreiz varētu teikt “Svētais Gars, tā ir Viņa, kas Tevi ieaicina”. Tad būtu dažādība.

Vai tas ir rakstā Inklusivitet (iekļaušana – zviedru val.) vai Kön och bön (dzimums un lūgšana – zviedru val.)?

Tas ir rakstā par iekļaušanu. Kön och bön ir tapis, jo mani interesē karmelītu tradīcija katoļu baznīcā. Tajā ir daudz svēto sieviešu. Pazīstamākās ir Terēze no Avilas un Terēze no Bērna Jēzus. Dažreiz cilvēki, kurus iedvesmo karmelītu tradīcija, saka: “Sievietes ir daudz labākas lūgšanās, sievietes ir kontemplatīvākas.” Tad es diskutēju – pieņemsim, ka mēs tādas esam (es nezinu, vai tiešām esam vai ne). Bet kā mēs to varētu izskaidrot veidā, kas neiekļauj sevī pieņēmumu par to, ka sievietes nedrīkstētu kaut kādas konkrētas lietas darīt baznīcā vai sabiedrībā, jo esam atšķirīgas un esam ‘vairāk kontemplatīvas’. Saprotat domu? Un tad es piedāvāju trīs iespējamās atbildes, kāpēc sievietes ir tik labs piemērs lūgšanai un labāk lūdz: pirmā – tas saistīts ar sievietes bioloģisko uzbūvi.

Otrā – kā sievietes mēs vienmēr esam apspiestas, mēs esam vājas, un mums jāsēž mājās. Bet, ja mēs skaidrojam šādi, tad tas var novest pie sekām. Jo tad sievietes turpinās būt apspiestas. Es diskutēju, kā mums to vajadzētu saprast un skaidrot. 

Mans secinājums rakstā bija trešais variants – tādēļ ka mums ir konkrēta dzīves pieredze. Un šī dzīves pieredze var būt laba, ja gribi lūgt. Ja vīriešiem ir līdzīga pieredze, tad viņi arī var būt tikpat labi lūdzēji (kontemplētāji) kā mēs.

Kad biju Katoļu universitātē Lēvenē, man bija jāaizstāv savs maģistra darbs, es biju uztraukusies. Atceros, ka uz manu aizstāvēšanu bija ieradusies vecāka gada gājuma katoļu sieviete no Indijas. Viņa teica, ka aizlūgs par mani. Viņa pienāca klāt un sāka lūgšanu ar vārdiem “Mūsu Tēvs un Māte..” Mani pārsteidza veids, kā viņa uzrunāja Dievu. Vēlāk es viņai pajautāju, no kurienes viņai tāda uzruna. Viņa teica, ka katoļu vidū Indijā par Dievu runā gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē.

Elizabete Džonsone, katoļu teoloģe, savulaik uzrakstījusi grāmatu ar nosaukumu “Viņa, kas ir” (She who is). Viņa rakstīja par to, kā mēs varam runāt par Dievu arī sieviešu dzimtē. Zviedrijas baznīcā jau izsenis ir bijusi lūgšana, ko var izvēlēties (nav obligāti) lūgt, un tā skan: “Dievs, Tu esi mums kā tēvs un māte.”

Redakcijas piezīme: 1986. gada baznīcas grāmatā Vakarēdiena (C) lūgšana skanēja šādi:
Svētīts tu esi, visa dzīvā Radītājs.
Svētīts tu esi, Kungs pāri telpai un laikam.
Svētīts tu esi, visa iesākums un gals,
Tu, kas esi mums kā tēvs un māte.[1]
 
2016. gada izdotajā baznīcas grāmatā pēdējā rindiņa skan šādi ”Tu, kas esi mums tēvs un māte”.
 
Tēvreize liturģijā? “Tēvs” ir palicis? 
 

Jā, ir [smejas]. Klīda baumas, ka Zviedrija pilnīgi visu ir atmetusi. Tā nav patiesība.

Jūs esat daudz rakstījusi par garīgumu. Un konkrēti, par luterāņu garīgumu. Kāpēc?

Dažreiz mēdz teikt, ka Zviedrija ir postsekulāra valsts. Mēs domājam, ka mēs esam ļoti sekularizēti, bet ir vērojama pieaugoša interese par garīgumu, un cilvēki vēlas kaut kādā veidā saskarties ar Dievu. Viņi dodas svētceļojumos vai staigā pa mežiem un domā, izjūtot to kā garīgu pieredzi. Tas ne vienmēr notiek kristīgā kontekstā. Ir joga, dažādas meditācijas tehnikas u. tml. Esmu domājusi par to, ko evaņģēliski luteriskā baznīca Zviedrijā varētu darīt: vai ir kādas garīgas prakses, kuras mēs varētu rekomendēt un uz kurām aicināt cilvēkus piedalīties? Kā ir ar garīgumu Zviedrijas baznīcā? Šis ir viens apsvērums. Otrs, manuprāt, ir tas, ka ir interesanti reflektēt par katoļu svētajiem un saprast, ko mēs varētu mācīties no viņiem luteriskajā kontekstā. Es domāju, ka katoļi varētu domāt līdzīgi, proti, ko viņi var mācīties no luterāņu garīguma vadītājiem. Tā būtu sava veida apmaiņa. Zviedrijā mums ir ekumeniska kustība, piem., luterāņi lasa katoļu garīguma grāmatas un otrādi. Cilvēki interesējas par citu konfesiju garīguma praksēm kristīgajā ģimenē.

Jums ir kāds akadēmisks raksts ar nosaukumu “Luteriskā garīguma iezīmes”[2]. Vai esat atradusi kādas labas lietas Zviedrijas garīgajam kontekstam?

Es uzrakstīju arī vienu grāmatu, kas iznākusi pagājušajā gadā, kurā es salīdzināju vienu no karmelītu svētajiem, Terēzi no Lizjē jeb Terēzi no Bērna Jēzus, ar Mārtiņu Luteru izpratnē par žēlastību. Vienīgi žēlastība ir luterisks jēdziens. Mums tas jāpatur prātā, kad runājam par garīgumu. Mēs nevaram uzkāpt svētuma kalnā citādi kā vienīgi žēlastības dēļ. 

Tad luterāņu garīgumā pats galvenais ir žēlastība?

Žēlastība un ticība. Jāatceras, ka tu neko nenopelnīsi, sevi labāku nepadarīsi saviem paša spēkiem, jo viss ir dāvana no Dieva. Un tad man patīk lasīt katoļu svētos, jo varbūt varam kaut ko mācīties no viņiem. Viņi neapstrīd mūs; viņi izsaka lietas citādi, un tas ir interesanti.

Jūs esat uzrakstījusi grāmatu “Helgensens filosofi” (“Svēttapšanas filozofija”), un tā ir par garīgo sagatavošanu luteriskajā tradīcijā.

Jā, vēl ir raksts, kas ir šīs grāmatas galveno domu kopsavilkums Lutheran Spiritual Theology in a Post-Christian Society un ir pieejams angliski.[3]

Vai jūs vēlētos reflektēt par situāciju Latvijā, kur nevis garīgais, bet dzimuma aspekts ir guvis virsroku. Kā to analizēt?

Tas ir diezgan sarežģīti. Kaut kādā ziņā es vēlētos teikt, ka, ja cilvēks tiek sāpināts, tas ietekmē garīgo dzīvi. Un mums tādā veidā nebūtu jāsāpina vienam otru. Ja baznīca ir ļoti polarizēta un tu nevari saprast, kāpēc tev saka: tu esi sieviete, tev jābūt ārā, – tad sieviete būs sāpināta. Tu esi izdarījis kaut ko nepareizu. Cilvēkiem jāuzņemas atbildība par savām darbībām. Ja baznīca ordinē sievietes, baznīca nevar viņas izmest. 

Par jauniešiem. Pirms savas ievēlēšanas bīskapes amatā jūs uzsvērāt, ka vēlētos darīt kaut ko jauniešu psiholoģiskās veselības labad. Paskaidrojiet savus novērojumus. Kas ar jauniešiem nav kārtībā?

Man ir svarīgi, lai cilvēki saprastu sevi, savu ceļu dzīvē, lai zinātu, kā attiekties pret citiem ar cieņu. Ir jābūt valodai, kādā pārrunāt jautājumus par dzīvi un vērtībām. Problēma ir tā, ka mēs esam tiktāl sekularizēti, ka mums pietrūkst šādas valodas. Vairs nesanāk teikt: “Jā, es zinu, neesmu pietiekami labs/-a, tomēr Dievs mani mīl.” Jo cilvēks nav pieradis runāt par Dievu. Vienīgais, kas atlicis, ir: “Jā, es zinu, ka neesmu pietiekami labs/-a.” Un tad cilvēki jūtas slikti. Manuprāt, ir notikusi tādas valodas pazušana, kas kādreiz palīdzēja mums būt kontaktā ar citiem cilvēkiem, ar vēsturi, ar sevi pašiem un ar Dievu. Tā ir problēma. Esmu novērojusi, ka daudz jaunu cilvēku teic, ka nejūtas pareizi. Viņi neredz jēgu dzīvot. Viņi jautā: “Vai dzīvē arī man ir vieta? Kas man jādara ar savu dzīvi? Es jūtos garlaicīgi.” Es gribētu aizsniegt šos jauniešus un pateikt viņiem, ka ir jēga. Dievs ir. Dievs mīl tevi, un Viņam ir plāns katram cilvēkam, un ka tu patiesībā vari parunāt ar Dievu un dabūt palīdzību.

Kāpēc, kā jums šķiet, šī valoda ir pazudusi?

Es domāju, ka tādēļ, ka cilvēki dara citas lietas, nevis nāk uz draudzi. Arī izglītības sistēma nav tāda pati, kā agrāk. Agrāk skolā bija jāmācās baznīcas dziesmas, no kurām veidojās attiecīga valoda, tad varēja sev sacīt: “Jā, es vismaz protu dziedāt šo dziesmu.. Šad tad esmu bijis baznīcā, man patika tas mācītājs vai mācītāja.. Varbūt es varu parunāt ar mācītāju..” u. tml. Tagad saskarsme ir atšķirīga. Tagad, kad cilvēki jūtas slikti, iekšējs dialogs skan apmēram šādi: “Es jūtos slikti. Nezinu, ko darīt ar savu dzīvi.. Varbūt man vajadzētu sazināties ar kādu baznīcā?” Cilvēki pārāk daudz vilcinās. 

Jūsu rūpe ir evaņģelizācija?

Patiesībā, jā.

Es teiktu, piedāvāt cilvēkiem ticību veidā, kādā viņi to saprot.

Vai ir iespējams cilvēkus atgriezt atpakaļ baznīcā?

To mēs redzēsim.

Kā bīskape jūs to plānojat, jā?

Es plānoju iedvesmot jauniešus un atrast veidus, kā to darīt.

Vai jūs varētu iedomāties sevi sabiedrībā, kurā būtu daudz ierobežojumu sievietēm? Kāda būtu jūsu dzīve, kādas izvēles jūs izdarītu karjerā?

Man būtu grūti to iedomāties.

Sanāk, ka jums nekad dzīvē neviens nav norādījis uz Bībeles pantiem par sievietēm, ka sievietes nedrīkst runāt baznīcā?

Esmu to dzirdējusi, jā. Bet man jāteic, ka mūsdienās cilvēki ir diezgan draudzīgi Zviedrijas baznīcā. Viņi teiktu: “Tas ir mans viedoklis.” Es saku: “Jā, es zinu tavu viedokli.” Kad es biju bērns, es uzaugu draudzē, kurā mans vectēvs arī bija mācītājs Zviedrijas baznīcā un kurš lielā mērā iestājās par sieviešu ordināciju, kad bija jāpieņem lēmums. Viņš bija pārliecināts, ka tas bija pareizais ceļš. Bet viņam bija draugi, kas teica: “Nē, tas nav pareizais ceļš.” Bet viņi tikās, pārrunāja. Esmu satikusi šādus cilvēkus kā studente, kā mācītāja, pirms tiku ievēlēta par bīskapi, kas teic, ka viņi domā, ka tas nav pareizi, bet novēl man veiksmi. Tas nekad nav bijis naidīgi.

Es domāju, ka, ja tu intervētu vienu no pirmajām sievietēm, kas tika ordinēta Zviedrijā, viņai būtu atšķirīga pieredze. Bet šodien neviens mani nesitīs, neviens mani “neatdraugos”. Viņi pieklājīgi pateiks, ka uzskata, ka tas nav pareizi.

Kad jūsu vectēvs iestājās par sieviešu ordināciju?

Lēmums ordinēt sievietes Zviedrijā tika pieņemts 1958. gadā, un pirmā sieviete tika ordinēta 1960. gadā. Un mans vectēvs patiesībā diskutēja jau 20. gadsimta 30. un 40. gados. Pēc tam viņam piedzima četras meitas, bet par sieviešu ordināciju viņš iestājās jau pirms tam.

Pastāstiet par to vairāk, jo, lasot Vikipēdijā par sieviešu ordināciju Zviedrijas baznīcā, rakstīts, ka 1957. gadā Zviedrijas baznīca balsoja pret sieviešu ordināciju, bet Zviedrijas Riksdags (parlaments) izdarīja spiedienu uz baznīcu ordinēt sievietes. Ja es neko nezinu par tā laika situāciju Zviedrijas baznīcā, rodas priekšstats, ka tas ir bijis politisks lēmums izveidot liberālu un vienlīdzīgu sabiedrību. Bet jūs sakāt, ka šīs debates jau norisinājās pirms tam ar jūsu vectēva dalību?

Daži cilvēki sacītu, ka šis bija politisks lēmums un ka tas bija nepareizi. Ir tie, kas teic, ka šis bija pareizs lēmums. Viņi uzsvērtu, ka šis ir bijis teoloģisks lēmums. Es domāju, ka šis ir bijis gan teoloģisks, gan politisks lēmums. Ja baznīca gaidītu vēl divus gadus, iespējams, tiktu balsots vēlreiz. Tad varētu teikt: “Jā, esam izdarījuši teoloģisku mājasdarbu un tagad pieņēmuši lēmumu.” Neviens nezina. Bija norisinājušās gan diskusijas, gan teoloģiska analīze. Tas nebija bez pamata. Mūsdienās ir ļoti maz cilvēku, kas uzskata, ka šis ir bijis nepareizs lēmums. Tas tādēļ, ka šim lēmumam ir bijis daudz atbalstītāju pašā baznīcā.

Vai jūs zināt kādus no argumentiem, ko izmantoja jūsu vectēvs?

Viņam bija svarīgi sludināt to, ka gan vīrieši, gan sievietes ir vienlīdzīgi, radīti pēc Dieva līdzības, ka viņi var kalpot un sludināt. 1960. gadā patiesībā tika ordinētas trīs sievietes. Uzreiz pēc ordinācijas vectēvs uzaicināja vienu no viņām ierasties ciemos uz draudzi un sludināt. Esmu redzējusi bildes no avīzes, kur viņi kopā gāja baznīcā. Es domāju, ka vectēvs teiktu, ka ir svarīgi, ka sievietes sludina, jo sievietēm ir atšķirīga dzīves pieredze nekā vīriešiem.

Ko jūs novēlētu sievietēm Latvijā, kas nevar kļūt par mācītājām savā baznīcā, un nav zināms, cik ilgi?

Es ceru, ka jūs varētu atrast kādu veidu, kā kalpot draudzē. Ne kā ordinētām mācītājām, bet mācīt, sludināt, runāt ar cilvēkiem, diskutēt par dzīves, garīguma, ticības jautājumiem, kā ir būt par kristieti. Un vēl es ceru, ka teoloģiska diskusija par sieviešu ordināciju tiktu atjaunota un kārtīgi noturēta, lai būtu iespējams pārrunāt argumentus un analizēt tos. Es gribētu cerēt. Man kā reliģijas filozofei ir svarīgi analizēt argumentus. Ja ir arguments, ir arī pretarguments. Lai galā ir skaidrība, kāpēc kaut kas ticis nolemts. Lai tas nebūtu emocionāli vai slēpti, bet atklāti. Nezinu, vai tas ir iespējams. Varbūt ne.

 

Foto: LLSTA



[1] Välsignad är du, allt levandes Skapare. Välsignad är du, Herre över rymd och tid. Välsignad är du, alltings ursprung och mål, du som är som en fader och en moder för oss.

[2] Karin Johannesson, “Vad kännetecknar luthersk spiritualitet?” Fönster mot forskningen: Artiklar från Svenska kyrkans forskardagar 2007, Verbum, Stockholm , 2008

[3] Karin Johannesson, “Lutheran Spiritual Theology in a Post-Christian Society” in Justification in a Post-Christian Society / [ed] Carl-Henric Grenholm, Göran Gunner, Pickwick Publications, 2014, p. 121—136.




 
      Atpakaļ