Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
pirmdiena, 19. 08, 2019
Jaunumi
 
   
107314

Sarmīte Fišere - LELB mācītāja, kristīgās ētikas skolotāja, Atmodas notikumu aktīva dalībniece
23.07.2019


Sarmīte Fišere dzimusi 1960. gada 19.janvārī Rīgā.

Māte Aina Dortāne dzimusi 1929.gada 24. decembrī 12 bērnu ģimenē Valkas rajona Ērģemes ciema “Miciņos”. Šefpavāre. Tēvs Pēteris Dortāns (1928 -1990) ir dzimis Andzeļu ciema “Vuciņios” (netālu no Dagdas) deviņu bērnu ģimene, kristīts Aglonas Bazilikā. Atslēdznieks. Mātes māte Marija Rozentāle (1904-1985) - luterāne, tēva māte Valentīna Dortāne (1894-1982) - katoliete. Abas mācījušās Pēterburgā, ļoti ticīgas, sirsnīgas un daudz devušas Sarmītes un viņas brāļa Normunda (dzimis 1964.g.) garīgajā izaugsmē. Viņas iemācīja mazbērniem dzīves pamatu: “Visu, ko dari, izdari labi, godīgi un līdz galam!” Ziemassvētkos mājās dedzina eglīti, svecītes pietaupītas no iepriekšējiem gadiem, jo Padomju varas gados Ziemassvētku laikā svecītes veikalos pārdošanā nebija. Lasīt Sarmīte iemācās no vecmāmiņas Dziesmu grāmatas vecajā drukā piecu gadu vecumā. Pirmās grāmatās, ko viņa lasīja vēl pirms skolas, bija visai atšķirīgas - R.L.Stīvensona „Bagātību sala”, „Nolaupītais”, V.Vollesa „Bens–Hurs” un Bībele. 

 

Meitene labi un teicami mācījās Rīgas 24. vidusskolā (1967-1975), darbojās dramatiskajā pulciņā. Kad bērniem bija jāstājas oktobrēnos un jākļūst par “Vladimira Iļjiča mazbērniem”, Sarmīte raudāja: “Negribu dzīvot pie Ļeņina Kremlī, gribu dzīvot pie savas vecmāmiņas”. Šai dienā viņa neaizgāja uz skolu. 1968.gadā blakus 24. vidusskolai sāka celt jauno 50.vidusskolu. Sarmīte kopā ar citiem oktobrēniem un pionieriem šefības kārtā palīdzēja celtniecības darbos, pienesa ķieģeļus. Pēc vairāk kā 20 gadiem 1991.gadā mācītāja Sarmīte Fišere šo skolu iesvētīja Doma baznīcā par Rīgas centra Humanitāro ģimnāziju un mācīja skolā kristīgo ētiku.

 

Lai realizētu savu bērnības sapni - būt dārzniecei, meitene mācās Bulduru sovhoztehnikumā. Tehnikumu beidza 1979.gadā ar izcilību, bija internacionālas tautu sadraudzības pulciņa vadītāja, daiļlasītāja, laba sportiste. Darba gaitas sāka kā agronome Latvijas Valsts Universitātes Botāniskajā dārzā Rīgā. Paralēli darbam Sarmīte uzsāk sešu gadu neklātienes studijas Garīgajā seminārā. Jau no mazām dienām Sarmīti urdījuši jautājumi: “Kāpēc es esmu nākusi pasaulē? Kas ES esmu? Kas ar mani notiks, kad nomiršu?” Sabiedriskās mācības stundās mācītais izrādās meli. Valda savstarpējie pārmetumi, tiesāšanās, nepiedošana. Visam pāri - komunisma ideja. No semināra laika Sarmīte ar sirsnību un dziļu mīlestību atceras rektoru Dr. Robertu Akmentiņu, Dr. Edgaru Jundzi, Dr. Paulu Žibeiku, profesoru Robertu Feldmani, mācītāju Modri Plāti.

 

1981. gadā Sarmītes darba gaitas turpinās specializētajā ārstniecisko augu audzēšanas padomju saimniecībā “Dzirkstele” Limbažu rajonā. Uzņēmīgā agronome ar lielu darba mīlestību un pienākuma apziņu veic visus darbus, izpelnoties sovhoza direktora Pētera Bondareva atzinību un iespēju piedalīties mācību sesijās Garīgajā seminārā.

1980. gadā Sarmīte apprecējās. Piedzima dēls. Uz viņu jaunā māmiņa skatās ar bijību: “Viņš ir mans turpinājums. Daļa no manis. Kaut kas vairāk par mani.“ Mazais saslimst ar ekzēmu ļoti smagā formā. Sāp ārstu attieksme un vienaldzība. Bezmiega naktīs Sarmīte apzinās: “Ir jālūdz kāds cits palīgā, jo cilvēki nespēj palīdzēt”. Māmiņa cīnās par savu bērnu, lai viņš izveseļotos un izaugtu par personību. Tuvākie cilvēki novēršas no Sarmītes, jo viņiem šķiet neērti, ka tik jauna sieviete tic augstākiem spēkiem. Bet - notiek Brīnums. Atgriežoties ar dēlu mājup no kapusvētku dievkalpojuma Viļķenes baznīcā, vakara saules apspīdētajam puisēnam, kas divus gadus bija mocījies ar nepārtrauktu niezi un ādas iekaisumiem, nolobās visas vātis. Puisēns māmiņas acu priekšā kļūst vesels! Sarmīte nenoklusē caur savu bērnu piedzīvoto Dieva žēlastību. Pasaulē valda haoss, pelēcība, bet Sarmīte uz visu skatās ar mīlestību un prieku un kalpo Dievam ar pateicību. 

 

1985. gada 22. jūlijā Sarmīte piedalās Latvijas PSR Dziesmu svētkos Mežaparkā. Svētku izjūtu iespaidā viņa uzraksta emocionālu vēstuli darba kolēģei - komjaunatnes sekretārei, kurā citē dzejnieka Leonīda Breikša Lūgšanu. Vēstule nekavējoties tiek nodota VDK darbiniekiem kā pretpadomju aģitācija. Sarmītes paskaidrojums vairāk gan izvēršas par L.Breikša dzejas sacerējuma atreferējumu. Agronome Sarmīte padomju saimniecībā izpilda arī Dabas aizsardzības biedrības priekšsēdētājas pienākumus, organizē dažādus pasākumus; kādam par moto ņemta viena no tautas dziesmām. Rezultātā atkal jāraksta plaši paskaidrojumi valsts drošības iestādēm, jo kārtējo reizi Sarmīti apvaino pretpadomju aģitācijā. Viņu gandrīz izslēdz no Garīgā semināra. 1986. gadā ar Dr. R.Akmentiņa svētību jaunā teoloģe paātrināti noliek atlikušos divus eksāmenus un kā pēdējā šī semināra absolvente saņem teoloģijas kanditāda grādu. Viņa sāk pašaizliedzīgi, ar pilnu atdevi un lielu mīlestību, kalpot Gulbenes rajona Velēnas, Tirzas un Limbažu rajona Alojas un Skultes draudzēs.

 

1986.gada Pļaujas svētkos viņai ir iespējams asistēt sirmās mācītājas Helēnas Valpēteres (1911.g.25.12. - 1989. g.14.06.) dievkalpojumos Jumpravas, Krapes, Gostiņu, Vietalvas draudzēs. 1989. gada 9.septembrī pārpildītā Rīgas Lutera baznīcā arhibīskaps Kārlis Gailītis, piedaloties prāvestam Jurim Cālītim, mācītājam Jurim Rubenim, ordinē Sarmīti pilntiesīgas mācītājas amatam. Neizsakāma ir Sarmītes izjūta vienlaicīgi saņemot šo triju roku svētību! No arhibīskapa rokām S.Fišere arī saņem Helēnas Valpēteres sudraba krustu, kuru sirmā mācītāja dāvājusi Sarmītei ar novēlējumu: “Ej pie maniem brāļiem un māsām, bet zini, ka to, kuru Dievs aicina, viņš arī pārbauda.” 

 

1990. gada 19.janvārī, S. Fišere piedalās vispasaules luterāņu jauniešu asamblejā Buenosairesā.

Viņa pārdzīvo saviļņojošu momentu - Argentīnas valsts prezidents Menems sveic Sarmīti viņas trīsdesmit gadu jubilejā. 1990. gadā kopā ar prāvestu Modri Plāti un arhibīskapu Kārli Gailīti piedalās 8.Vispasaules luterāņu asamblejā Brazīlijā. Šai laikā Latvijā ir sākusies Atmoda, kaut arī republika vēl skaitās Padomju Savienības sastāvā. K.Gailītis, M.Plāte un S.Fišere - PSRS pārstāvji no Latvijas, domājot par Latvijas brīvību, asamblejā vāc parakstus deklarācijai par starptautisko Latvijas atzīšanu. 1991.gada 19.janvārī, savā trīsdesmit pirmajā dzimšanas dienā, mācītāja Fišere ir Barikāžu dalībnieku vidū un Zaķusalā notur lūgšanas brīžus, kā arī Latvijas televīzijā uzrunā tautu ar Dieva vārdu: „Citiem viņu spēks ir zirgi, citiem kaujas rati, bet mēs esam stipri ar Dieva - sava kunga - vārdu.”

 

S. Fišere 1991. gadā kopā ar gaidu priekšnieci Mildu Feldmani atjauno gaidu un skautu kustību Latvijā un izveido Ogrē Gaidu un skautu muzeju, pagaidām vienīgo Baltijā. Ir Ogres pilsētas deputāte. Daži pašvaldību darbinieki, Sarmītes iedvesmoti, atrod ceļu uz Ogres baznīcu.

No 1992.gada līdz 1996. gadam S.Fišere Latvijas radio Svētdienas skolas raidījumos saprotami izskaidro, ka Dievs sagaida no cilvēkiem labestību, piedošanu, sava es pārvarēšanu. Svarīgi, lai cilvēki pareizi saprastu Dieva vārdus un atzītu sevī: „Es nekaunos Kristus Evanģēliju. Tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” Rom.1.12.

Rīgas Domā 1995. gada augustā S. Fišere organizē un vada sieviešu ordinācijas 20 gadu atceres dievkalpojumu, kura piemiņai Ogres draudze izdod grāmatu par sievietēm mācītājām “Ej un saki!” . 

 Attēlā no kreisās: mācītāja Sarmīte Fišere, mācītāja Vaira Bitēna, mācītāja Berta Stroža. Fotogrāfija uzņemta 1995. gada augustā, kad Sarmīte Fišere Domā organizēja dievkalpojumu par godu sieviešu ordinācijas 20. jubilejai. Foto: Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība.

 

Kalpojot Dievam, mācītājas dzīve izveidojas tā, ka viņa ir nemitīgi ceļā, iepazīstot arvien jaunas draudzes un izzinot tautas vēsturi. Visās draudzēs - Carnikavas, Ogres, Straupes, Krustpils, Jēkabpils, Kuldīgas u.c. mācītāju Fišeri ļaudis uzņem sirsnīgi, jo no viņas izstaro pacietība, labestība, iekšējā gaisma.

 

2000.gada 29. septembrī Rīgas Domā Sarmīte saņem arhibīskapa Jāņa Vanaga svētību misijas braucienam uz Baškīriju, lai veicinātu Tērvetes un Augstkalnes draudžu sadarbību ar Arhlatviešu ciema latviešu Augšāmcelšanās draudzi. Par S.Fišeres misijas darbu varam lasīt Sarmītes uzrakstītajā “Baškīrijas dienasgrāmatā”, kura publicēta avīzē “Svētdienas Rīts” no 2000.gada septembra līdz 2002. gada oktobrim, redaktore Gita Stalte. Vēlāk kopā ar Saldus ģimnāzijas skolotāju Katrīnu Zīli viņa sēstas labas gribas cilvēku dāvātajā automašīnā un bez bailēm divatā dodas uz Arhangeļskas apgabalu noturēt svētbrīžus, mācīt bērnus un stāstīt par Latviju. 

Kā viesmācītāja S.Fišere kalpojusi arī Zviedrijā, Kanādā, Anglijā, ASV latviešu draudzēs. Mācītājas Dieva mīlestības spēks un savaldība palīdz simtiem cilvēku atrast pašiem sevi, savu vietu dzīvē.

 

Īpaša vieta viņas darbībā ir svētdienas skolām un kristīgās ētikas mācīšanai. Ar lielu mīlestību un sapratni mācītāja 1986. gadā nodibina Alojā pirmo svētdienas skolu Padomju Latvijā. Dažādos laika periodos māca kristīgo ētiku Carnikavas pamatskolā, Rīgas centra humanitārajā ģimnāzijā, Zaļenieku pamatskolā. Skolotājai ilgstoša sadarbība ir izveidojusies ar Tērvetes bērnu nama, Rīgas Vājdzirdīgo bērnu vidusskolas, Baškīrijas Arhlatviešu ciema vidusskolas bērniem. S. Fišere kopā ar autoru kolektīvu saraksta grāmatu „Es mācos mīlēt”, kas apstiprināta Izglītības Ministrijā kristīgās mācības apgūšanai pirmajās četrās klasēs.

 

Sagaidot Baškīrijas galvaspilsētā Ufā 2001.gadu, Tautu sadraudzības pasākumā, divi tūkstoši dziedātāju vidū, kas pārstāvēja ap trīsdesmit dažādu tautību, S. Fišere kopā ar Baškīrijas latviešiem tautas tērpos ar dziesmām “Pūt Vējiņi”, “Āvu, āvu baltas kājas”, ”Dziedāju par tevi tēvu zeme“, ”Ziedi, ziedi rudzu vārpa” izcīnīja pirmo vietu, par ko saņēma Baškīrijas prezidenta R. Rahimova pateicības rakstu par tautu draudzības veicināšanu.

 

 Pilnīgā paļāvībā Dieva gribai Sarmīte saka: “Ja kāds grib kalpot Dievam, tad jākalpo cilvēkiem. Ir jātiek galā ar savu iekšējo cilvēku, kurā mīt dusmas, nespēks, ķildas. Esmu stingri pārliecināta, ka ar lūgšanām mēs varam ietekmēt pasauli. Dievs ir teicis - jums viss ir brīv, bet ne viss jums der! Tā ir kolosālā uzticēšanās, dažbrīd grūta izvēle - apzināties Kristus vārdus: “Es esmu Ceļš. Patiesība un Dzīvība. Neviens netiek pie tēva debesīs kā vien caur mani.””

 

 

Avots: nezināms.

Biogrāfija atrasta LELB forumā (2009.g. oktobris) 




 
      Atpakaļ