Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
trešdiena, 13. decembris, 2017
Jaunumi
 
   
82527

Reformācijas sievietes Vidusvācijā VI daļa
22.11.2017


            Florentīna ir dzimusi 1506. gadā Vācijā. Viņa bija cisterciešu reliģijas māsa, kas mēģināja bēgt no klostera vairākkārt, un ir pazīstama ar savu bestselleru. Florentīnas miršanas dati nav zināmi.

            No tēva puses Florentīnas izcelsme meklējama dižciltīgajā Oberveimāru dzimtā, kas dzīvojusi Tīringenes apvidū ar tādu pašu nosaukumu – Oberveimāra. Florentīnas mātes ģimene nākusi no Vacdorfu dzimtas, kas arī dzīvojusi Tīringenē.

            Sešu gadu vecumā Florentīna tika nodota audzināšanai cisterciešu klosterī Eislēbenē. Vienpadsmit (vai 14) gadu vecumā Florentīna saprata, ka nevēlas visu savu mūžu pavadīt klosterī, bet meitenei tika liegts atgriezties mājās. Viņai tika paskaidrots, ka, tā kā viņa saņēma klostera svētību, būdama pusaudze, atpakaļ ceļa dzīvē vairs nav. Viņai jākļūst par mūķeni. Jāpiebilst, ka Helftas klosterī Florentīna atradās kopā ar savām radiniecēm. Viņas mātes radiniece Katarīna no Vacdorfas bija abate jeb klostera vadītāja, otra radiniece no mātes puses, vārdā Mārgrieta no Vacdorfas, bija klostera skolotāja. Klostera noviciāta vadītāja, Katarīna no Oberveimāras, bija Florentīnas radiniece no tēva puses. Atrodoties šādā radinieču aplenkumā, Florentīnas cerības uz brīvību bija ierobežotas. Kontroles ietekmē un pret savu pašas gribu viņa pieņēma reliģijas māsas solījumus, 16 gadu vecumā kļūstot par mūķeni.

            Tikusi pie Mārtiņa Lutera rakstiem, Florentīna sāka tos aizrautīgi lasīt. 1523. gadā jauniete nolēma bēgt no klostera un doties pretī brīvībai, tomēr izbēgt viņai neizdevās. Florentīna tika sodīta ar sitieniem un ievietota klostercietumā. 1523. gada decembrī meitene no klostercietuma rakstīja vēstuli savam radiniekam Kasparam fon Vacdorfam “kā slavenam evaņģēliskās patiesības mīlētājam” (viņas pašas vārdi), lūgdama viņa palīdzību izkļūt ārā. 1523. gada Ziemassvētkos radinieces nolēma pastiprināt Florentīnas sodu – viņai tika noteikts atrasties ieslodzījumā cellē visu savu mūžu. Bet drīz viss mainījās. Meitenes lūgums un lūgšanas tika sadzirdētas, un 1524. gada pavasarī Florentīnai izdevās izkļūt ārā no klostera. Par viņas izkļūšanu ir divas dažādas versijas.

            Pirmā versija vēsta par to, ka Florentīnas radinieks Kaspars fon Vacdorfs, konsultējoties ar Luteru, dabūjis meiteni ārā no celles.

            Otrā versija lēš, ka Florentīnas rakstītā vēstule savam radiniekam tika pārtverta un Florentīna mēģinājusi rakstīt arī pašam Luteram, bet arī to vēstuli klostera vadītāja pārtvērusi. Florentīnai esot izdevies pašai izbēgt no klostera brīdī, kad sargs atstāja celles durvis atvērtas.

            Kad Florentīna bija prom, klostera abate izplatīja baumas par to, ka meitene ir apzagusi klosteri. Tieši šī nepatiesā apmelošana mudināja Florentīnu sākt rakstīt savas atmiņas par klostera dzīves tumšo pusi.

            Šis gadījums Luteram deva iespēju turpināt atklāti nostāties pret klosteru sistēmu. Gadu iepriekš, 1523. gadā, Luters bija sarakstījis traktātu “Iemesli un atbildes: kādēļ jaunavas grib dievišķi atstāt klosterus”. Pēc savas izkļūšanas ārā Florentīna pati aprakstīja savu rūgto pieredzi klosterī traktātā “Stāsts par to, kā Dievs palīdzēja jaunavai izkļūt no klostera”[1]. Luters aizsūtīja Florentīnai savu priekšvārdu un piezīmes nobeigumam un palīdzēja nogādāt jaunietes memuāru līdz izdevējam. Viņas traktāts tika izdots 1524. gadā Vitenbergā un kļuva par vienu no sava laika pieprasītākajiem rakstiem. Traktāts tika izdots vairākās reformācijas pilsētās – Augsburgā, Nirnbergā, Strasbūrā un divreiz Erfurtē – 6 reizes viena gada laikā. Jaunietes traktāts piedzīvojis popularitāti arī tādēļ, ka uz tā bija uzrakstīts – ar Mārtiņa Lutera priekšvārdu. Zīmīgi arī tas, ka Florentīnas kā autores vārds nekur traktātā neparādās. 

            Vēlāk Florentīnas sarakstītais traktāts tika iespiests kopā ar Lutera darbiem, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ mēs par to uzzinām. 

            Būdama brīvībā, Florentīna, iespējams, dzīvoja kopā ar saviem radiem Vacdorfā. Lutera pretinieks Johanness Kohleuss rakstīja, ka Florentīna esot kādu laiku dzīvojusi pie Lutera. Diemžēl tālākā Florentīnas dzīve mums nav zināma. 

            16. gadsimta divdesmitajos gados simtiem reliģijas māsu un mūku pameta klosterus. Viņu vidū bija arī Lutera sieva Katarīna fon Bora. Oberveimāras klosteris, kurā dzīvoja mūsu varone Florentīna, tika slēgts 1525. gadā reformācijas norises dēļ. Daži avoti liecina, ka Florentīnas traktāta iespaidā Eislēbenes iedzīvotāji šo Helftas klosteri ir sagrāvuši līdz pamatiem.

            1542. gadā klostera ēka tika sekularizēta – to sāka izmantot ikdienas darbiem.

            Marianas Lepadus gleznā Florentīna ir attēlota cisterciešu habitā, viņai aiz muguras ir atvērtas durvis, un gaisma piepilda istabu.


[1] Ein Gesicht, wie Gott einer Ehrbarn Klosterjungfrauen ausgeholfen hat.


 
      Atpakaļ