Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
ceturtdiena, 19. aprīlis, 2018
Reformācijai 500 (1517-2017)
 
84600

LLSTA piedalījās vācu teoloģu konferencē Vācijā un tika iedrošinātas
07.03.2018


Šogad no 4. līdz 7. februārim Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāja Ieva Puriņa un Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības mājaslapas redaktore Aļesja Lavrinoviča piedalījās Vācijas sieviešu teoloģu rīkotajā konferencē, kas notika Goslārā, Vācijā.

                                          Goslāra

4. februārī vācu sieviešu teoloģu konferece sākās ar kopējām vakariņām, kurām sekoja pirmā kopīgā sanāksme, lūgšanas un iepazīšanās. Vācijas sieviešu teoloģu apvienībā ir ap 240 sieviešu, no kurām lielākā daļa ir mācītājas, ir arī slimnīcu, pansionātu kapelānes un teoloģes. Apvienības vadītāja Margita Baumgartena (foto pa labi) atklāja, ka, neskatoties uz 240 sieviešu dalību teoloģu apvienībā, uz ikgadējām konferencēm ierodas apmēram 60 dalībnieču – katru gadu dalībnieču kontingents, kas apmeklē konferenci, mēdz mainīties. Tieši pirmajā konferences vakarā LLSTA pārstāves nejauši iepazinās ar ļoti interesantiem divu vācu mācītāju stāstiem. Šo divu sieviešu stāstus publicēsim tālākajā apskata daļā.

5. februāra rīts sākās ar kopīgu dziesmu un īsu svētbrīdi, kuram sekoja Kornēlijas Rihteres lekcija par draudzi (lekcijas pārskatu lasiet raksta beigās).

 

Pēc lekcijas sekoja diskusija, kuras laikā vācu mācītājas un kalpotājas uzdeva jautājumus gan par dzirdēto, gan arī vispārīgus jautājumus par to, kā iet kopsolī ar reformāciju, kas arvien turpinās.                   Kornēlija Rihtere

5. februāra pēcpusdienā Goslāras viesu namam piebūvētajā kapelā notika īss svētbrīdis, kas izskanēja ar lūgšanu un Tezē dziesmu dziedājumu.

Tās pašas dienas vakarā notika ekumeniska sadraudzība, kurā LLSTA pārstāves stāstīja par Latviju, tās vēsturi un situāciju sieviešu ordinācijas jautājumos. Vācu mācītājas bija diezgan labi informētas par 2016. gada LELB Sinodes lēmumu vairs neordinēt sievietes. Dažas no mācītājām pat bija klāt liktenīgajā LELB Sinodē. Neskatoties uz to, klātesošās mācītājas uzdeva daudz jautājumu un neslēpa savu sašutumu par notikušo. Viņas centās saprast situāciju, LELB virzienu un, pēc viņu domām, šo savdabīgo “garīgumu” Latvijā. Jautājumi bija arī par LELB un LELBĀL attiecībām, mijiedarbību un komunikāciju. Šajā kontekstā LLSTA informēja klātesošos par Īrijas Luterāņu baznīcas notikumiem, proti, ka 2009. gadā LELB lauza savstarpējo vienošanos starp LELBĀL un LELB par teritoriālo ietekmi, nodibinot LELB draudzi ārpus Latvijas – Īrijā.

 

                               Māc. Ieva Puriņa ar tulku

Ievērojot šādu notikumu attīstības gaitu, 2016. gada pavasarī LELBĀL nolēma sākt LELBĀL draudžu reģistrēšanu Latvijā, kas ir izraisījusi LELB represijas un tiesāšanos par baznīcām piederošajiem īpašumiem, ar kuriem LELB vēsturiski nebija nekādas saistības. Pēc LLSTA pārstāvēm uzstājās mācītāja no Igaunijas un informēja klātesošos par savu valsti. Igauņu mācītāja stāstīja, ka, līdzīgi kā tas ir Austrumvācijā, arī Igaunijas vēsture ir sekulāra, luterāņi ir mazākumā. Pozitīvais notikums 2017. gadā līdztekus 500 gadu Reformācijas svinībām bija arī Igaunijas Luterāņu baznīcā svinētā 50 gadu sieviešu ordinācijas jubileja. Mācītāja skaidroja, ka sieviešu ordinācija Igaunijā sākās tad, kad Otrā pasaules kara laikā no Igaunijas izbrauca daudzi mācītāji un tādējādi pēckara laikā Igaunijas luterāņu baznīcās bija mācītāju trūkums. Tolaik arhibīskaps vēl nebija pārliecināts par to, vai vajadzētu ordinēt sievietes. Pēc kāda laika viņš tomēr dažas ordinēja. Visbeidzot, arhibīskaps bija sacījis, ka, patstāvīgi pētot šo jautājumu, viņš secinājis, ka sieviešu ordinācija nāk par labu baznīcai. Igaunijā sieviešu mācītāju nav daudz, tādēļ šī sadraudzība ar vācu mācītājām ir ļoti svarīga. 

Goslāras bazn. kancele                                                                                                Goslāras baznīcas altāris

6. februārī pēc rīta sadraudzības un diskusijām visas konferences dalībnieces devās apskatīt Goslāru – mazu, skaistu un nozīmīgu viduslaiku pilsētu. Pēcpusdienā vācu sievietes teoloģes vēlēja jaunu valdi. Tika nolemts, ka pašreizējā vadītāja Margita Baumgartena paliks savā vietā, bet pārējo valdes locekļu sastāvā notika izmaiņas.

Šīs dienas vakars bija veltīts reģionam. Vispirms notika reģionālas vakariņas ar Goslārai un vietējam apgabalam raksturīgajiem ēdieniem. Pēc tam notika “reģionālais vakars”, kas sākās ar Braunšveigas apgabala bīskapa Dr. Kristofa Meina uzrunu.

 

 Bīskaps Dr. Kristofs Meins un Vācijas sieviešu teoloģu konventa vadītāja Margita Baumgartena

Dr. Kristofs Meins papildus bīskapa amatam ir arī oficiālais pārstāvis kontaktu uzturēšanā ar citām protestantu kopienām. Bīskaps Meins ilgi stāstīja par apgabala vēsturi, galvenajiem vēstures notikumiem, nodarbošanos, iedzīvotājiem un baznīcu. Braunšveigas apgabalā dzīvo 360 000 iedzīvotāju, reģions ir slavens ar tēraudu un arī automašīnu VW ražošanu. Apgabala baznīca šobrīd svin 450 gadu jubileju, kopš reformācija nostiprinājās reģionā. Nupat tika nosvinēta arī sieviešu ordinācijas 50 gadu jubileja. Pēc bīskapa uzrunas aktīvākās Braunšveigas apgabala draudzes sievietes noorganizēja klātesošajiem viktorīnu ar jautājumiem par reģiona vēsturi. Atmosfēra bija patiesi jauka un sirsnīga.

Tālākajā programmas daļā pārstāves no Evaņģēliskās baznīcas Vācijā (Evangelische Kirche in Deutschland) prezentēja atskatu par 2017. gadā Vācijā notikušajiem Reformācijas 500 gadu jubilejas pasākumiem un sieviešu mācītāju pulcēšanos Vitenbergā 2017. gada 12. augustā, kuras laikā notika sieviešu mācītāju un bīskapu fotografēšanās simboliskajā Vitenbergas baznīcas pagalmā, kā arī sieviešu maltīte centrālajā Vitenbergas laukumā, kurā piedalījās vairāk kā 500 sieviešu. Jāpiebilst, ka minētajos pasākumos piedalījās arī LLSTA pārstāves – emeritētā bīskape Jāna Jēruma-Grīnerberga un evaņģēliste Rudīte Losāne, viņas abas piedalījās Reformācijas gadadienas kopbildē „Šeit es stāvu” līdz ar sievietēm mācītājām un bīskapēm no dažādām pasaules valstīm. Reformācijas pasākumu apmeklēja arī LLSTA mājaslapas redaktore Aļesja Lavrinoviča, kas mājaslapā atainoja ceļojumu pa Reformācijas vietām vairākos rakstos.

7. februāra rītā notika brīnišķīgs dievkalpojums, kurā piedalījās tikai sievietes un kalpoja četras sievietes mācītājas. Dievkalpojuma nobeigumā klātesošās sievietes nolēma atbalstīt LLSTA darbu ar ziedojumiem. Šāds žests bija patiesi negaidīts, bet spēcīgi atspoguļoja vācu sieviešu teoloģu solidaritāti ar latviešu kalpotājām, kurām ir liegta ordinācija. Vācu sievietes gan visas kopā, gan individuāli lika nodot sveicienus un iedrošinājumus savām māsām Latvijā.

 

 

 

 

 

 


 

Kornēlijas Rihteres lekcijas “ecclesia semper reformanda – kurp lai dodamies?” apskats 

Lektore sāka savu prezentāciju ar statistiku. Baznīcu apmeklējumu pētījumi ir parādījuši kritumu draudžu apmeklēšanā, tāpat arī draudzes locekļu novecošanu, cilvēki nerunā par reliģiju, ticību, dzīves jēgu. Kornēlija Rihtere norāda uz to, ka šāda veida pētījumi atspoguļo skaitlisko atšķirību, bet nepalīdz atbildēt uz jautājumu, kādēļ draudzes locekļu skaits samazinās. Rihtere uzskata, ka ir tikuši jautāti nepareizi jautājumi. Aptaujās vajadzētu būt arī tādiem jautājumiem, kā, piemēram, kāda ir dzīves jēga? Patiešām, Rietumeiropā draudžu apmeklētāju skaita samazināšanās ir fenomens, kas nav tik krasi izplatīts citur pasaulē. Un jautājums ir par to, vai apmeklētāju samazināšanās ir draudžu kļūda vai problēma, vai plašāks fenomens. Gan jā, gan nē. Pēdējo gadu laikā ir krities apmeklētēju un piederīgo skaits dažādās organizācijās, institūcijās un kopienu apvienībās – ugunsdzēsēju brigādēs, sporta klubos, mūzikas pulciņos utt. Baznīca kā institūcija ir bijusi ļoti populāra mūsu sabiedrībā, tādēļ par to sabiedrībā arī daudz runā, bet par mazākām organizācijām nerunā. Centrālie Rihteres aspekti par tēmu, kas notiek baznīcā un kā virzīties uz priekšu, bija šādi: 

=      Kas šo problēmu ir radījis?

=      Kurš zina, ko darīt?

=      Kas ir “draudze” protestantiskajā teoloģijā?

=      Kas esi tu? Kur esi tu?

=      Kas šeit notiek?

Visbeidzot, profesore Rihtere pieteica savu tēzi – eklezioloģija ir situatīva. Tas nozīmē, ka draudze ir orientēta uz situāciju (vajadzībām) un uz vietu, kur cilvēks atrodas dzīvē. No tā izriet, ka arī dogmatika ir situatīva. Dzīve ir daudzdimensionāla, un tāda ir arī dogmatika. Līdz ar to baznīca, dzīve un dogmatika nodarbojas ar “fenomenu starp” – ne AAar būtiskākajiem dzīves jautājumiem (kas ir cilvēks?) vai ētiskajiem konfliktiem (aborti, homoseksuālisms), bet ar eksistenciālām situācijām ikdienas dzīvē, daudzām dimensijām un formām: satraukumu, agresiju, depresiju, māniju, tuvinieka zaudējumu, sērām, kā arī pazemību, uzticēšanos, cerību, draudzību un atbildību. Tātad – baznīca saskaņā ar šādu skatpunktu ir tikpat situatīva kā dzīve, un baznīcai ir jāatrodas tur.

 

                                                                                                                                    LLSTA




      Atpakaļ