Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 21. novembris, 2017
Redakcijas sleja
 

 

 REDAKCIJAS SLEJA

 

 "Mans hospitālis" - dziesma par jaunu sirdi tiem, kam ir vajadzīgs Dievs

  Jēzus vienreiz teica farizejiem, kuriem nepatika tas, ka Jēzus un viņa mācekļi biedrojās ar grēciniekiem: "Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem" (Mat. 9:12).


Spriežot pēc Mateja ev. 9. nodaļas teksta, farizejiem bija problēmas ar to, ka Jēzus vispirms atļāvās piedot grēkus fiziski slimajam cilvēkam, un pēc tam aizgāja ēst kopā ar muitniekiem un grēciniekiem.  Redzam, ka tā bija Jēzus laikā un arī šodien, nekas daudz nav mainījies šajā plaknē – Jēzus klātbūtne bija neērta tiem, kas uzskatīja sevi par pilnīgi veselajiem, tādiem, kuriem visa dzīve ir sakārtota, tādiem, kuriem dvēseles ārstu nevajag. 

Jēzus pie tādiem nemaz negāja ciemos. Izņemot gan kādu farizeju, Sīmani, pie kura Jēzus aizgāja un rupji aizrādīja par farizeja neviesmīlību, kas bija sliktāka nekā kādas vieglas uzvedības sievietes prieka asaras par grēku piedošanu, ar kurām viņa ne-ceremoniāli slacīja Jēzus kājas (Lūkas ev. 7:36-48). Neveicās farizejiem ar Jēzu. Grēciniekiem un muitniekiem gan veicās – tie Viņā atpazina dvēseļu ārstu, atpazina Viņa spēku piedot grēkus, dziedēt salauztas dzīves, pacelt no pīšļiem, atjaunot. Dievs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts (Ps. 34:19)." 


Katrs evaņģēliju stāstos var atrast sevi, paspoguļoties stāstos un identificēt sevi ar personāžiem. Tāds ir Bībeles lasīšanas mērķis - paskatīties uz sevi no malas, atrast savas vajadzības un atnākt pie Jēzus kājām pēc palīdzības un dziedināšanas.

"Mans hospitālis" ir dziesma par to, ka Dieva klātbūtne ir mūsu hospitālis jeb lazarete, vai vienkāršiem, bet ne poētiskiem, vārdiem izsakoties - slimnīca. Tie, kas nāk pie Jēzus pazemībā, saņem palīdzību no augšienes un grēku piedošanu. Bonusā grūtsirdīgie iegūst jaunu sirdi un dziedinātu dvēseli. 

 "Mans hospitālis"

 
Kā čuksti Debesīs
Ir mani saucieni uz Tevi
Dvēseles raudienu neviens
Virs zemes nesadzird.
Ir viegli kādam norādīt
Uz kļūdām, kas manī ir,
Bet Kungs man liek atcerēties,
Ka Viņš mani tāpat mīl.
 
Ir grūti būt laimīgam šeit
Par katru kļūdu Tu tiec tiesāts
Un tomēr labi, ka manī
Tava klātbūtne ir mans hospitālis.
Tu esi Debesu zāles
Spējīgs mani dziedināt
Tu pārstādīji man jaunu sirdi
Un jau atcēli pie krusta manu galu.
Katru reizi, kad mana dvēsele raud
No simptomiem, ko rada pasaule,
Beigās tomēr smiešos es,
Jo Tava klātbūtne ir mans hospitālis.

 

/oriģ. "Meu hospital", izpildītājs - Anderson Freire; tulkojums mans - Alesja L./


Adventes laiks!

Lai miers Jūsu mājās šajā Adventes laikā!

Baznīcas gads ir iedalīts četrās  daļās, ko var salīdzināt ar četriem gadalaikiem.

      Tomēr iepretī fiziskajiem gadalaikiem un Rietumu pasaules kalendāram, kas iesāk jauno gadu ar 1.janvāri, Baznīcas gads pirmajā Adventes svētdienā iesākas ar Kunga Jēzus Kristus gaidīšanu.

      Gluži tāpat kā Izraēla tauta Ēģiptē, kas gaidīja Dieva glābšanu no verdzības, smaguma, panīkuma zemē, kas nepiederēja viņiem pašiem, mēs, Dieva tauta, sākot ar Adventi, gaidām mūsu Pestītāja atnākšanu mūsu dzīvēs, sirdīs un mūsu ikdienā, atceroties, ka mūsu īstenā piederība ir Debesīs, tur, no kurienes mēs gaidām Savu Pestītāju.

      Gluži tāpat kā Izraēla tauta, gaidot savas tautas glābēju, lūdza: "Baruch haba bešem Adonai", mēs sakām -  "Svētīts, kas nāk Kunga vārdā!"

Svētīgu un mierpilnu šo gaidīšanas laiku!

 

Sveiciens Vasarsvētkos! 

       Savas identitātes apzināšanās neizbēgami noved pie intelektuālas attīstības, atvērtības pasaulei un stipras liecības apkārtējo vidū. Reformācijas tuvošanās 500. gadadienā atcerēsimies, ka kustība uz priekšu raksturo arī Dieva atklāsmi, kas atklājies kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tēvs atklājies Vecajā Derībā, Dēls atklājies kā Pestītājs, Svētais Gars atklājies kā varenas Dieva klātbūtnes ekspansija, no viena maza pasaules nostūra izlejoties pāri tautu, valodu, etnisko grupu, dzimumu, vecumu robežām – no Jeruzālemes, visā Jūdejā, Samarijā un līdz pašam pasaules galam. Līdz Vasarsvētku dienai mums bija teorētisks priekšstats par trešo Trīsvienības Personu. Vasarsvētku dienā mēs Viņu iepazinām. Kopš tā laika Viņš ir mūsu Immānuēls (Dievs ar mums). Kopš Svētā Gara notikuma mums ir iespēja lietot pozitīvu, nevis negatīvu Dieva jēdziena definīciju, jo Viņš pats izvēlējies sevi atklāt visai pasaulei. Svētais Gars, kas nes evaņģēliju un vēsti par Dieva valstību, ir globalizācijas Dievs, kurš atvērts pasaulei, kuru ir radījis un kurā Viņš valda. Viņš ir plūstošo ūdeņu Dievs, degošas uguns Dievs, svaiga un atspirdzinoša vēja Dievs, Viņš nav ugunskurā cepto kartupeļu un stāvošo purvu Dievs. 

 Aļesja Lavrinoviča


 Dievs, kas iejaucas vēsturē

    Interneta telpā ir apskatāms kāds video – eksperiments ar bērniem, kurus aicināja pastāstīt, kādas dāvanas viņi visvairāk vēlētos Ziemassvētkos.  Pēc tam šiem bērniem pajautāja, kādas dāvanas, pēc viņu domām, viņu vecāki vēlētos Ziemassvētkos. Noliekot priekšā gan pašu kārotās lietas, gan arī iespējamās dāvanas vecākiem, šiem bērniem lika izvēlēties tikai vienu dāvanu: sev vai vecākiem. Aizkustinošā video bērni izdara savu redzami sāpīgo izvēli – viņi vēlas to dāvanu, kas paredzēta vecākiem, atsakoties no dāvanas, ko ilgi ir kārojoši saņemt paši. Šis video ir šķietami netipisks mūsu laikmetam, kurā mediju spēks ar reklāmu un raidījumu palīdzību mūs aicina domāt par sevi un tikai sevi. Eksperiments ar bērniem lieliski pierādīja kristiešiem tik zināmu patiesību, ka svētīgāk ir dot nekā ņemt. Runa ir par došanu, kuru virza mīlestība pret tuvāko. 
            Vai gan ir vēl labāks laiks atcerēties par došanas spēku, ja ne Ziemassvētku laikā! Dievs devis visu, kas Viņam bija– Viņš devis sevi cilvēcei. Kādēļ Viņš tā ir darījis? Atbildi mēs atrodam Bībelē, Jāņa evaņģēlija 3:16, bet ne tikai. Atbilde Dieva vislielākās dāvanas došanai nav pat jāmeklē sprediķos vai teoloģijas pētījumos, to jūt un apzinās pat mūsdienu bērni, un to nemāca skolās. Šī atbilde ir iegravēta mūsu sirdīs, tā ir došana mīlestības dēļ.  Dievs mums devis sevi mīlestības dēļ. Mīlestība ir spēks, kuram nav robežu, ne fizisku, ne garīgu. Mīlestība ir spēcīga kā uguns, stiprāka par nāvi un spēcīga kā klints. 
            Pirms kāda laika es atklāju Bībeles tulkojumu, kas saucas „Vēstījums” („The Message”). Pie šā tulkojuma ir strādājuši izcili teologi un valodnieki, kuri vēlējās, lai Bībele ne tikai tiktu iztulkota no jaunatklātajiem ebreju un grieķu valodas rokrakstiem, bet lai Bībeles vēsts būtu skaidra ikvienam, pat tiem, kuri nav uzauguši kristīgajā sabiedrībā, nekad nav gājuši svētdienasskolā, bet ir pieraduši pie virtuālajiem un interaktīvajiem saskarsmes veidiem. „Vēstījuma Bībeles” 36. psalma teksts man ir palicis atmiņā kā spēcīga dzeja par Dieva mīlestības varenību:


„Dieva mīlestība ir meteoriska,
Viņa uzticība – astronomiska,
Viņa mērķis ir titānisks,
Viņa spriedumi – okeāniski.
Taču Viņa varenībā
nekas nepazudīs:
Ne cilvēks, pat ne pele
neaizslīdēs prom.


Cik izsmalcināta ir tava mīlestība, Dievs!
Kā vēlamies zem taviem spārniem paskriet mēs,
Ēst mūsu daļu banketā, ko Tu klāj,
kamēr mūsu kausus Tu pildi ar Ēdenes avota ūdeni.
Tu esi lavīnveida gaismas strūkla,
un Tu atver mūsu acis gaismai.”
(„The Message” Ps 36:5–9; tulk. A. L.)

 Par Dieva mīlestību, kas izpaudusies darbībā, nevis vārdos, lasām Jāņa ev. 4:9:

„Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.”          

  Vispirms parunāsim par šā teikuma pirmo daļu – Dieva vienpiedzimušā Dēla ienākšanu pasaulē, un beigu daļā pieskarsimies panta otrajai daļai un jautājumam par to, kāda ir Jēzus atnākšanas ietekme uz mūsu dzīvi? Dieva Dēla atnākšana pasaulē bieži tiek prezentēta kā pasaciņa par mistisku bērniņu, ap kuru pieaugušie nostājušies smaida un uzvedas rāmi, bet, tiklīdz atiet no gultiņas patālāk, noņem savu svētuma masku un pievēršas citu košanai un savu bezdievīgo mērķu īstenošanai. Kristietībai ar šādu uzvedību nav nekā kopīga. Bet par to – nobeiguma daļā.

„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū..”    
     

         Dievs kļuva par cilvēku! Jāņa evaņģēlija 1. nodaļa mums apraksta Vārdu jeb Logosu, kas kļuva par miesu. Logoss ir grieķu termins, kura izcelsme nebūt nav saistīta ar kristietību vai Bībeli, bet ar sengrieķu filozofiju. Sengrieķu filozofi aprakstīja Logosu kā mūžīgo, nemainīgo prātu, gudrības pilnību, kas pastāv garīgajā realitātē. Evaņģēlists ir patapinājis Logosa jēdzienu no filozofijas (iespējams, lai grieķu kontekstā izteiktu to noslēpumu, ka nemainīgs, mūžīgs Vārds ir atklājies virs zemes). Ja, lasot 1. nodaļas pašu sākumu, mums šķiet, ka Jānis raksta par kaut ko neaizsniedzamu un abstraktu, tad, izlasot Jāņa evaņģēlija trīs pirmās nodaļas, konteksts mums ļauj saprast, ka runa ir par Jēzu no Nācaretes, Dievu – Logosu –, kas ir atklājis sevi mūsu vidū kā cilvēks.   

         Atgriežoties atpakaļ pie aizskartās tēmas par grieķu reliģisko un filozofisko kontekstu, ir svarīgi saprast, ka evaņģēlists Jānis (kā arī 3 evaņģēliji, kas praktiskāk apraksta Jēzus dzimšanu) vēsta kaut ko pilnīgi jaunu sava laika grieķu kontekstā. Grieķu filozofijā (un diemžēl bieži arī mūsdienu kristietībā) valdīja gadsimtiem nostiprināts Platona uzskats par to, ka viss esošais ir iedalāms nemateriālās formās un materiālās formās. Šo radikālo nošķirtību sauc par duālismu. Tas nozīmē, ka garīgā pasaule un garīgās lietas ir nošķirtas no materiālās pasaules un materiālajām lietām. Šādā pasaules uztverē ir attīstījies uzskats par Dieva nošķirtību, kas ir valdījis kā klasiskajā filozofijā, tā teoloģijā, proti, ka Dievs jeb visu lietu Radītājs nav atrodams materiālajā realitātē, jo matērijas īpašībās ietilpst rašanās, izmaiņas un izzušana. Ja Dievs ir un ja Dievs ir Logoss jeb Prāts, kas atrodas pāri materiālajam, tad Dievs ir nemateriāls, garīgs, un Viņam nav nekādas saskares ar materiālo realitāti, jo Viņš nevar rasties, mainīties un izzust.

            Kad Jānis raksta, ka „Vārds tapa miesa”, Viņš izaicina gan sava laika filozofiju, gan visu laiku teoloģiju un to, ko mēs visu laiku esam zinājuši par Dievu, proti, ka Viņš ir nemainīgs un nevar „kļūt” par kaut ko. Bet, ja Dievs nevar „kļūt” par kaut ko, ja Viņš ir Logoss, kas tad ir Jēzus? Kas ir šis cilvēks, kuru apraksta visi četri evaņģēlisti Jaunajā Derībā un ko dievišķo apustulis Pāvils? Kas ir tas cilvēks, kura dzimšanas dienu Rietumu pasaule ir svinējusi jau teju 2000 gadu? Kas ir Jēzus no Nācaretes, kura dzimšana ir mainījusi pasaules kalendāru tik iespaidīgi, ka angliski runājošā pasaulē vēl arvien ir saglabājies saīsinājums „A. D.”, kas nošķir laiku pirms Kristus dzimšanas un pēc un kas nozīmē Anno Domini – „mūsu Kunga gadā”?  Vēsturiskas debates par Kristus divām dabām 

           Par jautājumu, kas ir Jēzus Kristus – Dievs vai cilvēks –, ir lauzts ne mazums šķēpu kristietības vēsturē! Viens no agrākajiem ierakstiem kristietības vēstures arhīvos ir kāda draudzes bīskapa, vārdā Melito, no Sardām (Sardas atradušās netālu no mūsdienu Turcijas pilsētas Izmiras) sprediķis par Jēzu Kristu – Dievu – Visuma Radītāju, kas atnācis pie savas radības. Melito ļoti skaidri identificēja Jēzu ar Dievu. Tomēr agro kristiešu domātāju un draudžu vadītāju prātos, kuri bija izglītojušies grieķu filozofijā, Jēzus identificēšana ar Dievu nemaz nebija tik vienkārši pieņemams fakts.  No 3. līdz 5. gs. agrīnās kristietības (pareizāk būtu teikt dažādos kristietības virzienos, jo monolīta kristietība nekad nepastāvēja) ietekmīgākie pārstāvji (galvenokārt bīskapi) karsti diskutēja par to, kas ir Kristus, kas nācis miesā – vai Jēzus Kristus ir tikai Gars, tikai Dievs jeb tikai cilvēks? Bija virziens, kas uzskatīja, ka Jēzus miesīgais ķermenis ir bijusi tikai butaforija apkārtējiem cilvēkiem (un pie krusta, kad Jēzus cieta miesā, šīs ciešanas kalpoja tikai par sava veida acu apmānu jeb teatrālo drāmu, jo Dievs pēc definīcijas nevar ciest). Šo mācību pazīstam kā dokētismu. 

           Citi teologi, no kuriem, iespējams, slavenākais ir Konstantinopoles bīskaps Nestorijs, apgalvoja, ka Jēzus no Nācaretes ir pilnīgs cilvēks, kas norāda uz Dievu un ieved pie Dieva, gluži tāpat kā durvis, caur kurām mēs ieejam garīgajā realitātē, vai ikona, caur kuru mēs varam saskatīt Dievu, vai spogulis, kurā mēs ieraugām Dieva attēlu un Dieva godības atspulgu, tomēr Jēzus neesot pats Dievs, jo Dievs nevar sevi ierobežot. Nestorija uzskati tika kritizēti, tāpat kā viņa kolēģa bīskapa Apolinārija no Lāodikejas, kurš piedāvāja skatīt jautājumu par divu dabu esamību vienā cilvēkā Jēzū Kristū– dievišķo un cilvēcisko. Apolinārija pārliecības nianse bija viņa mēģinājums salikt vienu dabu ar otru, bet, ņemot vērā to, ka Dievs ir persona un cilvēks ir persona, tad, saplūstot vienā realitātē, sanāktu, ka Jēzum no Nācaretes būtu bijuši divi prāti– Dieva prāts un cilvēka prāts. To savukārt Apolinārijs negribēja pieļaut. Tādēļ viņš mācīja, ka Jēzum no Nācaretes, Dieva Dēlam, iemiesojušajam Logosam, bija cilvēka miesa, cilvēka dvēsele, bet tikai viens prāts: Dieva prāts – Logoss. Apolinārija uzskati tika noraidīti kā herēze, jo, sakot, ka Jēzum nav cilvēka prāta, sanāk, ka Jēzus nav īsts cilvēks, bet Dieva marionete, kas nevar patstāvīgi lemt. Gan Nestorijs, gan Apolinārijs tikai centās būt uzticīgi filozofijai un matemātikai par to, ka viens plus viens nevar būt viens. Kā redzam, Platona ieliktajiem pamatiem par lietu duālismu, kurā garīgā pasaule un mūžīgais Prāts Logoss nekādā veidā nevar sajaukties ar materiālo un radīto pasauli, bija (un ir) milzīga ietekme pasaules uztverē, jo īpaši izpratnē par to, ko tad evaņģēlists Jānis ir domājis ar vārdiem „un Logoss tapa miesa”. 

           Dažādi variatīvi uzskati par to, kas tad ir Jēzus Kristus, tika noraidīti, jo kristoloģiskajās debatēs bija svarīgi nostiprināt domu, ka Jēzus no Nācaretes bija vienlaikus cilvēks un vienlaikus Dievs, pat ja šāda ticība mums liktu upurēt šķietami pašsaprotamos fizikas un matemātikas likumus. Pēdējais šāds par Jēzus Kristus personību diskutējošais koncils notika Halkedonā 451. gadā. Šajā koncilā tika skaidri nodefinēts, ka Jēzum Kristum ir divas dabas – Viņš ir Dievs un Viņš ir cilvēks– bet šīs divas dabas Jēzū Kristū pastāv bez sajaukuma, bez izmaiņām, bez nošķiršanas, bez dalīšanās. 

           Ja vēlamies saprast, ko šie četri negāciju veidā izteiktie definējumi par divām dabām nozīmē, ko koncils ir centies izteikt filozofijas un fizikas jēdzienos, tad atbilde, iespējams, ir tikai šī – Jēzus Kristus divas dabas ir noslēpums, ko diez vai aptversim ar prātu vai spēsim ietērpt cilvēciskajā valodā.

            Uzskats par to, ka Jēzus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, tomēr veido mūsu ticības pamatu. Tas ir tas, ko mēs apliecinām, kad sakām, ka Dieva Dēls ir dzimis, nevis radīts. Dzimstot Dēls ir saglabājis savu dievišķo izcelsmi, bet pieņēmis cilvēcisko dabu. Starp citu, paralēli debatēm par to, kas ir Jēzus Kristus, teologus nodarbināja jautājums par to, kā dēvēt Jēzus māti Mariju un kāda ir viņas loma, ja Jēzus ir Dievs: vai saukt Mariju par cilvēka māti, par Kristus māti vai par Dieva māti? Bīskapi vienojās, ka, ja Jēzus Kristus ir Dievs, tad visatbilstošāk būtu saukt Mariju par Dieva dzemdētāju (nevis Trīsvienības dzemdētāju, bet konkrēti saistībā ar

Vārda iemiesošanos un dzimšanu caur viņu).Vārds tapa par cilvēku... un? 

            Šajā daļā pieskarsimies jautājumam par to, kā Jēzus Kristus dzimšana par cilvēku ir ietekmējusi cilvēci, ja mēs uztveram šo Dieva Vārda iemiesošanos par būtiskāko notikumu cilvēces vēsturē.

            Atcerēsimies, ka pasaules un cilvēka radīšanas stāstā (1Moz) ir aprakstīta Dieva klātbūtne virs zemes antropomorfiskā veidā (tas ir, cilvēka formā, jo rakstīts, ka Dievs pastaigājās ar Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā), ko cilvēki un visa radība ir baudījuši pavisam īsu mirkli un ir pazaudējuši uz visiem atlikušajiem gadsimtiem.

            Jēzus Kristus ierašanās virs zemes tādā pašā veidā, kā ikviens cilvēks ierodas virs zemes, caur dzimšanu no sievietes ķermeņa, ir nekas cits kā Dieva klātbūtnes atgriešanās virs zemes, Dieva klātbūtnes atjaunošana un pasaules Gaismas atspīdēšana visiem ļaudīm (pagāniem – bet šis vārds tikai nozīmē „citas tautas”). Šo īpašo likumsakarību starp 1. Mozus grāmatas pirmo nodaļu, kas iesākas ar vārdiem „Iesākumā Dievs”, un Jāņa evaņģēlija pirmos vārdus par to, ka „Iesākumā bija Vārds”, nevar palaist garām. 1. Mozus grāmatā Dievs rada ar vārdu; Jāņa evaņģēlijā Dieva mūžīgais Vārds, Kristus, caur kuru viss ir radies, nāk pats, lai izveidotu jaunu radību. Kristus dzimšana iezīmē jaunu sākumu, jo pats Dievs iejaucas vēsturē, lai to pārveidotu!

            Jēzus piedzimšana ir Dieva atklāsmes pilnības ielaušanās cilvēces vēstures procesos. Šī ir ielaušanās visburtiskākajā veidā. Bijušais Lēvenes universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns prof. L. Būve (L. Bouve) bija izdevis grāmatu ar interesantu nosaukumu „Dievs iejaucas vēsturē” (“God interrupting history”). Tieši to Dievs ir īstenojis. Viņš ir iejaucies vēsturē. Viņš ir atnācis pie savas radības, un, kas vēl izaicinošāk, Viņš ir tapis par miesu!    

Vārds ir tapis par miesu, lai darītu miesu (mūs, cilvēkus) par Dieva dabas līdzdalībniekiem (2Pēt 1:4).

    Vārds tapa par cilvēku, un Dieva Dēls tapa par Cilvēka Dēlu, lai cilvēks, nonākot sadraudzībā ar Vārdu un tādējādi saņemot dievišķo bērna daļu, varētu tapt par Dieva dēlu (sic! – bērnu; Irenejs).

    Jo Dieva Dēls tapa par cilvēku, lai mēs varētu tapt par dievu (Atanāzijs un Akvīnas Toms).

Ja pēdējais apgalvojums izskatās pārāk kliedzošs un mūsu pazemīgajai latvietiskajai kristietībai nepieņemams, tad paskatīsimies, ko raksta Bībeles autori: 

   “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ 3:12–13)

    “Kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1Jņ 2:5–6)

    “Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.” (1Jņ 4:16–17)

Visbeidzot:

    “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam.” (1Jņ 3:1) 

           Dieva Dēla, mūžīgā Vārda, atnākšanai ir konkrēts mērķis – Viņš tapa par cilvēka bērnu, lai cilvēka bērni varētu tapt par Dieva bērniem. Ar savu cilvēcisko eksistenci Jēzus ir ne tikai atklājis to, kāds ir Dievs, kas ir Dievs un kāpēc Viņš mīl, Jēzus ir nodemonstrējis arī to, kas ir cilvēks un kāds ir cilvēka potenciāls ar Dievu. Cilvēka augstāko potenciālu ar Dievu varam skatīt Jēzus no Nācaretes personā, kurš ar zvejniekiem runāja zvejnieku valodā, ar zemniekiem runāja zemnieku valodā, kurš iedrošināja sievietes sekot viņam, sākot jau ar to zīmīgo faktu, ka sieviete Marija ir pirmā, kas iznēsāja Dzīvības Vārdu, dzemdēja Dzīvības Vārdu, pieskārās Dzīvības Vārdam, baroja Viņu, runāja ar Viņu un pirmā dzirdēja Jēzus vārdus. Ienākot pasaulē, Dievs izvēlējies pavisam parastu komunicēšanas veidu ar cilvēkiem. Dievs ir vienkāršā veidā ieradies pie savējiem, lai aicinātu savā klātbūtnē. Lai atjaunotu savu tēlu cilvēkā, lai atgādinātu par cilvēka potenciālu ar Dievu, tas ir, būt labam, mīlēt savu Dievu un mīlēt tuvāko.

            Dievs, kurš iejaucies cilvēces vēsturē, uzliek cilvēkiem kādu pienākumu – domāt. Domāt par to, ka dzīve pēc Kristus dzimšanas, kurā Dievs ir atklājis sevi vistiešākajā un vistaustāmākajā veidā, nevar būt tāda, kā dzīve pirms Dieva iejaukšanās. Domājot par Dievu, mums ir potenciāls atrast ceļu, kā kļūt par Dieva bērniem. Ir kāda skaista portugāļu dziesma, kurā brīnišķīgi un lakoniski ir izteikta Jēzus Kristus dzimšanas ietekme uz pasauli:

    Debesu Dēls/Bērns, 

   Tava mīlestība man liek uzvarēt, 

   Tava mīlestība man liek sacīt: 

   Es esmu Debesu Dēls/Bērns. 

(pr. Fabio de Melo, Filho do Ceu; tulk. A. L. – portug. val. filho nozīmē gan bērns, gan dēls)

            

Pārdomas par mīlestību kristietībā  

          Mums, kas lasām Bībeli, un arī tiem, kas nelasa, ir svarīgi uzdot sev jautājumus: kādam Dievam es ticu, un kas ir Jēzus? 

           Tikko noskaidrojām, ka Dieva fiziskā klātbūtne ir pametusi cilvēci Ēdenes dārzā, kas pārvērtās par rūpju un sāpju pasauli. Ja Dieva fiziskā klātbūtne bija pametusi cilvēci, vai ir teoloģiski pareizi Dieva portretu meklēt Vecās Derības aprakstos un piekrist tam, ka mūsu Dievs stāv aiz kariem, masu slepkavībām, likumiem, kas liek sadedzināt grēciniekus vai nomētāt tos ar akmeņiem? Vai mūsu Dievs stāv aiz pasaules redzējuma par to, ka sieviete ir vīrieša īpašums – vispirms tēva, pēc tam vīra, ja nav ne viena, ne otra, tad – brāļa? Vai mūsu Dievs stāv aiz ksenofobijas un homofobijas idejām un aicina mūs rīkoties nežēlīgi un ar naidu? Vai mūsu Dievs biedē ar tuvojošos civilizāciju sadursmi un Eiropas islamizāciju?

            Lai mums nebūtu apjukuma par to, kāds ir Dievs un ko Viņš no mums vēlas, mums ir jāizmanto tie instrumenti, ko Dievs jau ir devis: mums ir jāskatās uz Jēzus Kristus dzīvi, jo Jēzū Kristū Dievs ir atklājis to, kas Viņš ir, kāds Viņš ir un kāda ir Viņa griba. 

           Vispirms – Jēzus nepazemoja sievietes. Patiesībā Jēzus, visticamāk, mācījās runāt no Marijas, un ne tikai runāt, bet attīstīt vienkāršās dzīves saskarsmes prasmes pret citiem, kā, piemēram, cieņu pret citiem cilvēkiem. Viņš nepazemoja un nenošķīrās no slimajiem un citādi sabiedrības atstumtajiem un sabiedrības nosodītajiem (atceramies par sievieti pie akas, kuru Jēzus padarīja par misionāri). Viņš nodēvēja citas etniskās un reliģiskās pārliecības cilvēku, samarieti, par tuvāko, kam ir jāpalīdz. 

           Vai Jēzus daudz laika veltīja runām par to, kam ir jāļauj ienākt draudzē, kam ir jāļauj piedalīties Svētajā Vakarēdienā, kam ir jāļauj konsekrēt Svēto Vakarēdienu, kam ir jāpieder pie kuras ortodoksālas (pareizas mācības) grupas un kam ir jātop izmestam no draudzes? Varbūt Jēzus aicināja konservēt savu nacionālismu un baidīties no apkārtējās pasaules (kas ir Dieva radīta)?

            Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums pietiek atvērt Jauno Derību, tā sacīt, atšķirt jaunu lappusi un ielikt jaunu bildi iekšā. Jaunajā Derībā mēs ieraugām, kāds ir Dievs. Un, lasot par Dieva Dēla dzimšanu un dzīvošanu virs zemes, sķiet, ka visas iepriekšminētās rūpes neietilpa Viņa darba pienākumos. Viņa darbs bija atnākt mīlestības dēļ, liecināt par mīlestību, aicināt Dieva mīlestībā un ciest mīlestības trūkuma dēļ cilvēcē. Viņa mērķis bija atjaunot radību, jo "tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Stāsts par Jēzu no Nācaretes ir stāsts par vareno mīlestību, kas uzvar pasauli. Kristietība nīkst mīlestības trūkuma dēļ. Mīlestība nav ne vārdi, ne dziesmas. Dievs kļuva par cilvēku, lai mums būtu potenciāls kļūt līdzīgākiem Viņam– piepildītiem ar mīlestību pret savu Radītāju un savu tuvāko.

 Aļesja Lavrinoviča


23. jūnijā zviedru kristīgā laikraksta "Dagen" Interneta versijā ir izlikts diskusijai raksts ar nosaukumu "Holistisks biblisks skatījums par sievieti". Diskusijas  aizsācēji (kuri pārstāv vasarsvētku draudžu kustību Zviedrijā) raksta:  "Mēs ticam, ka nevienlīdzība starp vīrieti un sievieti nepieder Dieva radīšanas iecerei, bet gan ir daļa no lāsta un grēkā krišanas sekām".
 Kā zināms, lielākā daļa vasarsvētku draudzes pasaulē uzskata, ka  sievietes var būt mācītājas, var pasniegt Bībeles studijas un var kalpot par  evaņģēlistēm. Vasarsvētku kustība savu izcelšanos uzskata par 20.gadsimta sākumu, kad ASV, Azuza ielā Losandželosas pilsētā sanākušie ticīgie sāka runāt svešās mēlēs un pravietot. Tolaik, uzsver diskusijas autori, nebija nekādas starpības starp balto un melno, jauno un veco, vīrieti un sievieti.

Raksts zviedru valodā ir pieejams šeit

Aļesja Lavrinoviča


 Neaizmirstamus Jums Vasarsvētkus!

 
Svētais Gars nav tikai kāds teorētisks, filozofisks apzīmējums Trīsvienības trešajai Personai. Svētais Gars ir Dieva spēks un uguns, kas aizdedzina sirdis liecināt, sadedzina grēku un augstprātību un Viņa liesmas neidzēšami izplatās tur, kur māsas un brāļi vienotībā lūdz un kalpo.

N.B. Svētais Gars ir sprādzienbīstams! Brīdinājuma neievērošana un Svētā Gara piedzīvošana var izraisīt uguns liesmu izplatību visā Tavā dzīvē - šīs sekas ir neatgriezeniskas.

"Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos.Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts." (Ap.d. 2)

 Aļesja L.


Māte, kas atspoguļo Dieva raksturu

      Jāņa ev. 12. nodaļas tekstu lasījām Lielā gavēņa laikā pirms Lieldienām, jo tas ir iekļauts Baznīcas gada liturģiskajos lasījumos un nepārprotami atspoguļo Jēzus kā cilvēka pārdzīvojumus pirms savas krusta nāves. Šīs nodaļas vārdi ir smagi, Jēzus cilvēciskā daba tiek atspoguļota visā tās emociju un pārdzīvojumu pilnā spektrā. Nodaļa vēsta, ka Pashā svētku laikā Jēzus ieradās Jeruzālemē. Tur bija gan labvēļi un pielūdzēji, kas sauca “Ozianna”, gan nelabvēļi augsto priesteru starpā, gan arī ziņkārīgie nejūdi, pagāni, grieķi, kas vienkārši gribēja redzēt Jēzu. 20. pants sākas ar stāstu par zinātkārajiem grieķiem, kas taujā mācekļus, lai tiktu klāt pie Jēzus. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, vai grieķi dabūja redzēt Jēzu vai ne, jo evaņģēlists Jānis pagriež visas prožektoru gaismas uz Jēzus cilvēciskajiem un emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas ieņem visu atlikušo nodaļas aprakstu. Jēzus sāk runāt par stundu, kad Viņš taps pagodināts, Viņš runā par savu krusta nāvi, par to, ka, ja kviešu grauds neies bojā, tad tas nespēs nest augļus. Jēzus zina, ka šī Viņa pagodināšanas stunda tuvojas un tā liek Viņam izjust bailes un trīsas.

      Varētu šķist, kāds gan Jēzus krusta nāvei sakars ar Mātes dienu? Ja man vajadzētu runāt par savu māti, tad nāk prātā vairākas paralēles, ko es attiecinātu kā uz Jēzu, tā arī uz māti, un domāju, ka jūs piekritīsiet. Pirmā paralēle – nesavtīga uzupurēšanās. Mana māte bieži pavadīja naktis pie manas gultas, kad biju pavisam maza, jo viņa baidījās, ka es pārstāšu elpot astmas lēkmju dēļ. Viņa gribēja veidot savu karjeru, bet, kad es piedzimu, viņa veltīja visu savu laiku audzināšanai. Tādēļ, kad es lasu šos Jēzus vārdus par graudu, kas krīt zemē un mirst sev, lai nestu augļus, man nāk prātā mātes uzupurēšanās manis dēļ un jebkuras labas mātes uzupurēšanās savu bērnu dēļ. Otra paralēle – Dieva rakstura demonstrēšana. Ikviens ticīgs cilvēks, lasot evaņģēlijus, saprot, ka Jēzus galvenais mērķis šajā pasaulē bija parādīt mums Dievu. Jāņa evaņģēlijs liek uzsvaru uz šo aspektu – “kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis” (Jņ 12:45). Arī Trinitārā ticības apliecība to pasvītro. Tomēr, kad es domāju par Dieva attieksmi pret mani, es redzu Viņu tieši tādā gaismā, kādā mana māte izturējās pret mani – mani kā savu bērnu viņa mīlēja bez nosacījumiem un piedeva bez nosacījumiem, pieņēma bez nosacījumiem.

      Neskatoties uz to, ka Jāņa evaņģēlija uzsvars ir uz Tēva un Dēla attiecībām un Viņu vienotību, Bībelē ir vairākas vietas, kur Dievs salīdzina sevi ar māti vai sievieti, kas rūpējas. Vecajā Derībā, Jesajas grāmatā, Dievs salīdzina sevi ar māti, kas dzemdē un izjūt dzemdību sāpes. Jaunajā Derībā Jāņa vēstulēs lasām, ka, ja mēs mīlam citus, mēs esam dzimuši no Dieva. Mēs labi zinām – ja lietojam terminoloģiju “dzimis/dzimusi no Dieva”, vīrietis nevar būt šīs darbības veicējs. Neskatoties uz to, ka Jaunajā Derībā dominē patriarhālā valoda, un tas nav nekas pārsteidzošs, jo valoda ir sava laikmeta atspulgs, mēs tomēr varam saskatīt un salasīt to, ka uz Dievu nav attiecināms kāda dzimuma apzīmējums. Tas būtu Dieva pazemojums, pielīdzināt Viņu bioloģiskai cilvēciskajai būtnei. Dievs stāv pāri visam, Viņš ir visa Radītājs, un Viņu neviens nav radījis. Tomēr mums Dievs ir gatavs būt gan tēvs, gan māte. Tiem, kam nav tēva, Dievs ir tēvs; tiem, kam nav mātes, Dievs ir māte, tiem, kam nav vecāku, Dievs ir viss, kas ir vajadzīgs, jo Vecajā Derībā Dievs bija gan Adonai – visvarenais Dievs, gan Ruāh – Dzīvības devējs Gars sieviešu dzimtē. Mūsu mātes ir dzīvības devējas, dzīvības uzturētājas, kas mūs ir dzemdējušas nereti smagās sāpēs, un, neskatoties uz to, mīl mūs, rūpējas par mums un parāda mums Dieva raksturu. Tikai māte var saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi par graudu, kas krīt zemē! Mātes ir cēlākais Dieva plāns virs šīs zemes! Lai Dievs svētī māmiņas!

Aļesja Lavrinoviča

 

 


 

Jēzus Kristus - uzvarētājs!
 
 Redzi, Es visu daru jaunu [Atkl. gr. 21:5]
Es visu daru jaunu!Es visu daru jaunu! 
Tā ir dzīvība, kas rodas no dzīvības
Tie ir augļi, kas izaug no mīlestības
Tā ir dzīvība, kas uzvar nāvi
Dzīvība, kas nāk no Kunga 
 
Es atstāju kapu tukšu
Nāve nespēja mani noturēt
Tas akmens, kas bija uzvelts kapam,
Trešajā dienā ripoja prom. 
 
Es tagad tev dodu jaunu dzīvi
Un tevī es atjaunoju mīlestību
Es dodu tev jaunu cerību
Viss vecais ir aizgājis prom. 
 
Kristīga dziesma “Faço Novas Todas As Coisas”Autors: Eugênio JorgeNo portugāļu val. tulkoja Aļesja L.

 


 

 Gavēņa laiks 24.02.2015 

            
Pirmajā Lielajā gavēņa svētdienā dzirdēju kādu stāstu no katoļu reliģiskās māsas, kas mani aizkustināja un lika man padomāt par Kristus miesas nozīmi šodien. Šo stāstu un savas nelielās pārdomas es gribētu līdzdalīt arī šeit. Stāsts ir par kādu aklu, desmitgadīgu zēnu un Jēzu. Pirms vairākiem gadiem Čikāgas pilsētā notika kādu biznesmeņu saiets. Vīri apsolīja savām sievām, ka pārradīsies mājās laikus, lai varētu kopā ēst vakariņas. Tomēr sapulce aizkavējās, un vīrieši pa galvu pa kaklu steidzās uz metro, lai pārāk neapbēdinātu savas sievas. Tuvojās vilciens, un vīri skrēja cauri cilvēku pūļiem, lai paspētu ielēkt vilcienā. Skrienot cauri terminālim, kāds no šiem sapulces dalībniekiem aizķēra zēnu, kurš nesa ābolu kasti. Zēns bija salasījis ābolus un taisījās tos pārdot, lai sagādātu naudu savai ģimenei. Vīrietis neapstājās, bet tā vietā ātri iekāpa vilcienā un devās mājup. Tomēr viņa kolēģis nolēma apstāties un palīdzēt nelaimīgajam zēnam, kurš centās sataustīt ābolus, kas mētājās visapkārt pa grīdu. Vīrietis noliecās un sāka likt ābolus kastē. Viņš pamanīja, ka zēns ir gandrīz akls. Tāpat viņš ieraudzīja, ka daži āboli, krītot uz grīdas, bija ļoti sabojāti un vairs nebija derīgi pārdošanai. Vīrietis, ilgi nedomājot, izvilka desmit dolāru banknoti no sava maka un iedeva zēnam: "Tas par sabojātiem āboliem," vīrietis piebilda un gāja prom. Aiz sevis viņš dzirdēja bērna balsi: "Atvainojiet, kungs, vai jūs esat Jēzus?" 
            Ne velti apustulis Pāvils raksta par to, ka mēs kā ticīgie esam Kristus miesa un locekļi. Kristus, pēc mūsu Ticības apliecības, atrodas pie Tēva labās rokas, bet ar savu Garu ir klātesošs virs zemes katra ticīgā dzīvē. Ticīgo kopa atspoguļo Kristu virs zemes. Ne nezināmu Kristu, ne mistisku Kristu, bet Kristu, kas par sevi sacījis: "Es esmu dzīvības maize." Viņš mūs aicināja piedalīties maizes laušanā un pieminēt to, ka Viņš, dzīvības maize, dod sevi citiem. Un mēs, kas piedalāmies Svētajā Vakarēdienā, apliecinām, ka, neskatoties uz to, ka esam daudzi, esam dažādi un ar dažādām dzīves niansēm, mēs kopā baudām Viņa Miesu, lai kļūtu par vienu miesu – ticīgo kopu, kas ne tikai nes Kristu vārdos, bet kas atspoguļo Kristus darbus – žēlsirdību, labestību, pieņemšanu, beznosacījuma mīlestību, piedošanu, mieru, cieņu, cerību un vienotību. 
            Šajā gavēņa laikā (bet ne tikai) kurš vēl cits, ja ne tu un es, rādīs pasaulei Kristus raksturu?
Interesanti, ka, iedziļinoties Jāņa 1. vēstules tekstā, var manīt nesaraujamu saikni starp Dieva bērniem, kas dzimuši no Dieva, un tiem, kas nav dzimuši no Dieva. Atšķirība nav ne kristībās, ne ortodoksijā, ne rituālu ievērošanā, ne Bībeles lasīšanā un ne kristīgā žargona pārzināšanā. Atšķirība ir ētiska – tie, kas ir dzimuši no Dieva, mīl savu tuvāko, dara labus darbus, un ar savu uzvedību un rīcību viņi atklāj savu identitāti un izcelsmi no Dieva. Jāņa 1. vēstule ir lieliska mēraukla sevis un savas vietas Kristus Miesā noskaidrošanai. Lielā gavēņa laiks ir lieliska iespēja praktizēt gavēni atbilstoši Jesajas 58. nodaļā rakstītajiem vārdiem par īstu gavēni, kas Dievam patīk.
            Šis ir brīnišķīgs laiks atrast Kristus atstātās pēdas un sekot Viņam turp, kur Viņš dodas. Bet kurp iet Kristus? Jēzus Kristus šodien pārstaigā pasauli, pieskaras nabagiem, slimiem, atstumtiem, nelaimīgiem un pamestiem. To Viņš dara ar tavām un manām kājām un ar tavām un manām rokām. Vai atļausim Viņam to darīt?   

 

Aļesja Lavrinoviča 


Svētīgu Adventes laiku!

Latīņu valodā vārds „adventus” (advente – latv. val.) nozīmē atnākšana, ierašanās; radnieciskais vārds grieķu valodā ir „parousia” jeb teoloģiskais termins „parūsija”, kas nepārprotami norāda uz Kristus otro, nevis pirmo atnākšanu.

Ko kristieši gaida Adventes laikā? Vai Kristus bērniņu, kas katru gadu dzimst no jauna? Diez vai. Kaut arī zinām visiem tik ļoti tuvu un skanīgu Ziemassvētku dziesmu ar vārdiem „Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk pie mums zemē ļaunā un mūs pestīt sāk..”.

Atklāti sakot, man vienmēr ir bijis grūti dziedāt šo dziesmu draudzes ansamblī, jo tās vārdi manī radīja neizpratni – kā, Kristus taču vienreiz jau atnāca virs zemes, mira, augšāmcēlās un dāvāja pestīšanu! 

Adventes laikā mēs apzināmies, ka Kristus jau ir nācis, jau ir cietis mūsu dēļ un augšāmcēlies, un apsolījis nākt atpakaļ nevis maza, bezpalīdzīga bērna veidolā, bet kā Ķēniņš, Valdnieks, taisnais Tiesnesis un visvarenais Glābējs. Vai mēs Viņu tādu gaidām? Vai mēs Viņu vispār gaidām? Advente jeb Kristus gaidīšana ļāva agrīnajiem kristiešiem izdzīvot pat vissmagākajos laikos, riskēt ar dzīvību, dalīties mīlestībā, izrādīt rūpes, runāt drosmīgi, iestāties par taisnīgumu un pasludināt, ka Kristus kristība mūs ikvienu padara vienlīdzīgu. Advente neļāva palikt pasīviem un vienaldzīgiem pret apkārtējiem.

Advente lika piedzimt jaunai sabiedrībai – Draudzei, kuras saknes nav meklējamas šajā realitātē, bet Debesu valstībā. Advente nav tikai ārēja klusuma laiks, tā ir sirds stāvoklis, kas gaida un reizē rīkojas. Tā ir cerība, kas nepamet kaunā, bet neļauj palikt uz vietas, jo Advente ir darbības vārds, kas nozīmē kustību. Ieiesim Adventē nevis ar viltus mieru, bet ar sirdi, gatavu pieņemt Dieva darbošanos mūsu dzīvē!

Aļesja Lavrinoviča


Novembra svētki

        Mana dzimtā pilsēta ir Jelgava. Ikviens, kas iebrauc Jelgavā ar vilcienu, ierauga Lāčplēsi, kas dižojas tieši iepretim vilcienu stacijai. Lāčplēsis šeit ir noliecis galvu, atdodot godu saviem kritušajiem brāļiem, Lāčplēša zobens ir nolaists, tomēr cīņa nav zaudēta, jo Melnais bruņinieks guļ zem Lāčplēša kājām. Lāčplēsis Jūrmalā, Rīgas–Dubultu šosejas malā, ir citāds – šeit Lāčplēsis ir attēlots ar augstu paceltu zobenu uzbrukuma brīdī. Viņa ienaidnieks, pūķis, ir zem viņa kājām un pieminekļa dinamika liek domāt, ka tūlīt Lāčplēsis nocirtīs pūķim galvu. Lāčplēsis ir attēlots arī Brīvības pieminekļa šķautnē Rīgā – viņa cīņa ar lāci. Lāčplēša tēls simbolizē cīņu, labā un ļaunā cīņu, baltā stāšanos pretī melnajam. Lāčplēsis, mūsu tautas varonis, personificē tautu, tautas cīņas, ciešanas, smago pagātni, visbeidzot atdzimšanu, brīvību un atjaunotni, ko svinēsim 18. novembrī kā vēsturisku notikumu – Latvijas Republikas proklamēšanas dienu.

Cīņas ir arī garīgajā pasaulē. Vēstules Efeziešiem autors atgādina, ka ticīgā cilvēka dzīve ir cīņa. Tomēr iepretim fiziskajai cīņai notiek garīgā cīņa:

Beidzot - topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem .. /Efez. 6:10-18/

Šo rakstu vietu var interpretēt ar simbolu palīdzību, piemēram, analizējot, ko nozīmē apjozt gurnus ar patiesību. Tomēr centrālais elements tiek pateikts pašā garīgās cīņas perikopes sākumā– „topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā!” Dieva ieroču uzskaitījums, kas seko, ir nesaraujami saistīts ar spēka gūšanu mūsu Kungā. Šī rakstu vieta min iemeslu, kādēļ mums būtu jābruņojas ar Dieva ieročiem – lai atmaskotu velna viltības. Bet kādā veidā? Ir Jaunās Derības pētnieki, kas uzskata, ka neredzamo ienaidnieku uzskaitījums simbolizē pirmā gadsmita pasaulē esošās politiskās un varas struktūras. Ir arī Bībeles pētnieki, kas uzskata, ka autors šeit noteikti min dēmonisko pasauli – velnu, kuram ir pakārtoti dažādu līmeņu, ģeogrāfiskā sadalījuma un dažādu pilnvaru spēki, tas ir, ļaunie gari, kas uzbrūk kristiešiem. Redzam, ka vienā gadījumā pētnieki personificē ienaidnieku, otrā gadījumā pētnieki norāda uz garīgās pasaules realitāti. Lai arī kāda būtu mūsu interpretācija, cilvēciski mums katram ir tendence personificēt ienaidniekus, un arī diskutējot par Bībeles rakstu vietām, personiski uzbrukt tiem, kas mums nepiekrīt. Ef 6:10–18 mums tādas privilēģijas nedod. Šajā rakstu vietā sastopam divus kontrastus – cīņu un mieru. Miers pēc cīņas iestājas tad, kad viena no pusēm ir guvusi virsroku pār otru pusi. Kas tad ar ko karo galu galā? Ef 6 mūs katru individuāli mudina uzvarēt velna viltības savā dzīvē, izcīnīt savas cīņas, un, uzvarot neredzamajā, individuālajā cīņā, iziet ārā un pasludināt miera evaņģēliju. 

 

 Lapas redaktore Aļesja Lavrinoviča

 ========================================================================================================

 

   LLSTA sveic Kristus augšāmcelšanās svētkos!

 

Dažas dienas atpakaļ atgriezos no skaistās un senās Grieķijas, Tesalonikiem, kur sludināja apustulis Pāvils un kuru draudzei viņš uzrakstīja savu pirmo vēstuli, pat divas! Baudīju grieķu valodas uzrakstus visur – sākot ar lidostas uzrastu "exodus" (izeja), beidzot ar ceļa zīmēm, veikalu nosaukumiem, uzrakstiem uz ikonām Grieķu Pareizticīgajās baznīcās un pat baznīcas liturģiju un sprediķi senajā (koine) grieķu valodā. Tādēļ šajā nelielajā rakstā atspoguļošu dažas pārdomas, kas saistās ar grieķu valodu un Austrumu Baznīcu. 
Kristus ir augšāmcēlies senajā grieķu valodā ir – ΧΡΙΣΤΟΣ ΑΝΕΣΤΗ (Hristos Anestē), bet agrīnie kristieši ne tikai rakstīja ΧΡΙΣΤΟΣ ΑΝΕΣΤΗ, viņi arī izdomāja simbolu Kristus augšāmcelšanās notikumam, kuru pat attēloja uz mirušo kristiešu kapakmeņiem, atgādinot sev un apkārtējiem, ka Kristus ir uzvarējis nāvi un uzcels no mirušajiem arī tos, kas Viņam tic.

Šis simbols bija pavisam vienkāršs, ar grieķu vārdu saīsinājumiem, tā saucamo nomina sacra (no lat. - svētie vārdi) attēlojumiem – ΙΗΣΟΥΣ ΧΡΙΣΤΟΣ ΝΙΚΑ - Jēzus Kristus uzvar! To ir viegli atcerēties, jo slavenā sporta apģērbu ražošanas firma NIKE ir izvēlējusies savu nosaukumu ar dziļāku jēgu - uzvara.

Par Lieldienām un sievietēm.

Kuram (precīzāk, kurai) no saviem mācekļiem Jēzus parādījās pirmais pēc savas augšāmcelšanās? Marijai Magdalēnai! 
Kamēr Rietumos Marija Magdalēna ir tikusi identificēta ar bijušo prostitūti, tikmēr Austrumu Baznīcā Marija Magdalēna ir tikusi dēvēta par Apostola Apostolorum (no lat. – apustule apustuļiem), tādēļ, ka šī sieviete bija pirmais cilvēks, kas satika augšāmcēlušos Jēzus Kristus, un Jēzus viņu sūtīja (grieķu valodā – apostello nozīmē „sūtīt”) pie pārējiem mācekļiem ar priecīgo vēsti, ka Mācītājs un Kungs ir atkal dzīvs. 
Marijas Magdalēnas vēsture – no mācekles līdz prostitūtai ir apbrīnojama! Nekur evaņģēlijos netiek minēts, ka Marija Magdalēna būtu kristusī sieviete. 
Iespējams, ka Marijas Magdalēnas reputācija no Kristus mācekles līdz prostitūtai degradējās tādēļ, ka tas ir veids, kā patriarhālās struktūras var pazemot dievbijīgu sievieti mācekli: padarot to par seksuālo izvirtuli, ar apšaubāmu pagātni, attēlojot to kā kārdinātāju, grēcinieci un kritušu sievieti! Nekas jauns. Sieviete kā seksuālais objekts tika ātri vien nobīdīta no visām lietām, kas saistās ar institucionālās kristietības attīstību. Marija Magdalēna ir tam visspilgtākais piemērs!

 

redaktore Aļesja Lavrinoviča

    


 

Ar sveicieniem starptautiskajā sieviešu diena!

      Šodien, 8. martā, ir Starptautiskā sieviešu diena! Daudzi zinām, ka šī diena, 8. marts, saistās ar feminismu, sieviešu tiesībām un vienlīdzību. Tik daudz varam izlasīt interneta meklētājā vai šodienas presē. Šī diena kopš padomju laikiem mums asociējas ar tulpēm, kuras vīrieši dāvina savām sievām, draudzenēm, meitām. Runājot par spilgtākajiem notikumiem Latvijā, pagājušā gada zīmīgākais politiskais notikums Latvijā bija Laimdotas Straujumas ievēlēšana premjerministres amatā, pat prezidents šo notikumu nodēvēja par vēsturisku. Šā gada ievērojamākais LLST notikums bija diakones Ievas Puriņas ordinēšana par mācītāju, notikums, ko Latvijas mediji atspoguļoja neparasti pozitīvi.

         8. marts nereti aprobežojas tikai ar tulpēm, varbūt kādu mazu dāvanu. Šī diena tiek romantizēta, sievietēm tiek izrādīta cieņa un laipnība, tiek runāts par sievietes vērtību. Tomēr ārpus 8. marta svinībām pastāvošā realitāte vēl arvien ir tumša – sievietes tiek pakļautas fiziskai un seksuālai vardarbībai aiz savas mājas aizslēgtām durvīm, mazas meitenes tiek pakļautas ģenitāliju kropļošanai (pat tādās valstīs kā Lielbritānija, http://www.theguardian.com/society/female-genital-mutilation ), meitenes piedzimšana tādās valstīs kā Indija tiek uzskatīta par lāstu ģimenei, un jaundzimušās meitenes vecāki bieži nogalina savu jaundzimušo bērnu uzreiz pēc dzimšanas (http://www.article-3.com/indias-lost-girls-913397 ), sievietēm vēl arvien nav nekādu tiesību arābu valstīs, ik gadu no zemes virsus klusi pazūd aptuveni 4 000 000 sieviešu un meiteņu, pasaule turpina griezties, bet sievietes gadu pēc gada tiek pakļautas genocīdam jeb tā saucamajam dzimum-cidam (gendercide – angļu val.). Mēs, Latvijas sievietes, varam priecāties, ka dzīvojam Eiropā, kur vismaz sievietes dzīvība un veselība ikdienā netiek apdraudēta, tomēr atcerēsimies, ka mūsu sabiedrībai vēl ir jāaug un jāaug līdz Dieva valstībai, jo situācija apkārt ir ļoti nožēlojama. Dievs, kas aizstāv pazemotos, neaizsargātos un atstumtos, ir to sieviešu pusē, kuras ikdienā tiek pakļautas ciešanām. (Ps 12:6) Lūgsim par savām māsām un neklusēsim par netaisnību un vardabību!

"Pirms tu ienāc manā dzīvē
Un sāc lemt par mani
Un pār manu likteni,
Ir svarīgi, lai tu saproti jo labi
Kas es esmu,
Lai vēlāk tu nesacītu,
Ka esi kļūdījies.

Es nevaru būt tāda, kā tu vēlies,
Esmu daudz vairāk nekā tas,
Ko tavas acis spēj redzēt.
Ja tu vēlies nākt man līdzi,
Es izstiepšu tev pretī savu roku,
Bet ne uz mirkli, neaizmirsti to, ka

Esmu nodevusies savam Kungam,
Es zinu, ka esmu svēta zeme,
Mana dzīve ir Debesu Sakraments,
Kas sevī nes mūžības iezīmes.

Pirms tava mīlestība nāca,
Cita Mīlestība mani bija atradusi
Un šī Mīlestība mani ietina Savā gaismā,
To es nekad nevarēšu aizmirst.

Ja tu patiešām gribi būt ar mani,
Laipni lūgts būt man blakus,
Tomēr mana sirds ir nolēmusi,
Ka tā sevi dēstīs Dievā,
Un šodien tā vairs negrib sevi ieslodzīt.

Es lūdzu, lai Tu palīdzi man
Būt svētākai
Kas dažreiz ir aizmirsts, kad esmu savā stūrī.
Manam svētumam brīžiem
Ir nepieciešama mana palikšana vienatnē,
Lai mana klātbūtne ar Tevi
Būtu veselīgāka."

/Marcas do Eterno, Padre Fabio de Melo. No portugāļu val. tulk. A. Lavrinoviča/

Katoļu priesteris Tēvs Fabio de Melo (Brazīlija) sarakstīja šo dziesmu pēc tam, kad viņa paziņa tika smagi piekauta no sava vīra.

Sievietes, atcerēsimies savu vērtību!

 

Aļesja Lavrinoviča

 

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ziemassvētku laiks ir klāt!

 

LLSTA sveic Tevi, mīļo lasītāj, Kristus Dzimšanas svētkos!

 

      Esmu dažreiz jautājusi sev un saviem draugiem šādu jautājumu: "Ko Jēzus atnākšana virs zemes ir mainījusi cilvēces vēsturē un sabiedrībā, ja liela uzlabojuma civilizācijas morālajā dzīvē nav?" Citiem vārdiem: "Ko cilvēcē ir mainījusi Kristus dzimšana?" 

      Mums, kristiešiem, momentā nāk prātā Jēzus upuris, krusts, piedošana, mūžīgā dzīvošana jeb pēcnāves labumi. Bet vai tikai šajā ir evaņģēlija labā vēsts? 

      Ja jā, tad mums pietiktu tikai ar Veco Derību un pirmo, un pēdējo nodaļu Jaunajā Derībā! Tādā gadījumā Jēzus dzīve virs zemes, Viņa vārdi, attieksme, izturēšanās, jo īpaši pret tā laika atstumtajiem - sievietēm, bērniem, spitālīgajiem, aklajiem, nodokļu iekasētājiem, grēkā kritušajiem - mums nebūtu aktuāla!

        Diemžēl, mēs bieži tā arī domājam, dzīvojam un lasām Bībeli. Mēs pavadām laiku, domājot un fantazējot par pēcnāves labumiem sev un savai reliģiskajai kopienai, dzīvojam apokaliptiskajās gaidās, kad nu beidzot Dievs iznīcinās visus bezdievjus un citādi domājošos. Mūsu teoloģiskās brilles ir Vecās Derības krāsā, ja mūsu teoloģijas Dievs ir atriebējs. Šādas brilles ir antropoloģiskas (apustulis Pāvils šo terminu sauc par "dzīvošanu miesā"), jo cilvēks nespēj uztvert un saprast vairāk par to, kas cilvēks pats ir, un vēstures gaitā mēs esam teoloģijā nodarbojušies ar "Dieva" veidošanu pēc sava tēla un līdzības. Bet vajadzēja būt gluži otrādi.

       Laiki mainījās, kad Kristū Jēzū Dievs visā pilnībā atklāja Savai radībai to, Kas Dievs ir un Kāds Dievs ir- Emanuels (Dievs ar mums), Glābējs, Brīnišķīgais Padomdevējs, Miera princis, Mesija (Dieva Svaidītais), Tas, Kurš paceļ pazemīgo un aizsūta prom augstprātīgo! Tagad mēs vairs nevaram slēpties aiz Vecās Derības antropoloģiskas izpratnes un zīmēt Dievu, kurš ir tālu prom, par kuru varam tikai nojaust, kuru varam aptaustīt tikai akmens plāksnēs.

       Dievs ir nācis Pats, iemiesojies un kļuvis cilvēks, mēs vai nu Viņu atpazīstam un ļaujam Viņam mūs pārveidot vai neatpazīstam un paturam savas antropoloģiskās brilles, lai neļautu Viņa gaismai caururbt mūsu dvēseli. Jebkurā gadījumā Jēzus Kristus atnākšana neļauj mums vairs palikt vienaldzīgiem!


      Marijas dziesmā mēs dzirdam diezgan skaidri, kā Marija ir sapratusi Jēzus Kristus kalpošanu pasaulē:

„ jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, 
un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. 
Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. 
Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos." (Lk 1:49-52)


 

Svētīgus Ziemassvētkus!

 

24.decembris, 2013, Aļesja Lavrinoviča

 

Kristiešus tas neskar?

25.novembris ir Diena pret sievieti vērstas vardarbības izskaušanai pasaulē.

Mēs varētu sevi mānīt ar atrunām, ka kristiešus šādas globālas problēmas neskar un pievert acis uz notiekošo apkārt- savās ģimenēs, attiecībās, draudzēs. Kas ir vēl briesmīgāk, nereti pastorālā attieksme un metode ne tikai nepārtrauc vardarbību ģimenē, bet gluži otrādi, to veicina, izvelkot Bībeles pantus, kas it kā attaisno vīrieša tiesības valdīt pār sievieti, lai ko tas iekļautu - fizisku, seksuālu, emocionālu, morālu vardarbību. Dieva vārda aizsegā tiek attaisnotas necilvēciskas, dēmoniskas, grēcīgas darbības!

Pazīstu kādu katoļu priesteri, kurš Luvēnas universitātē raksta pētījumu par vardarbību pret bērniem un sievietēm un praktiskas vadlīnijas pastorālajā darbā. Varētu domāt, ka cilvēkam nav kur likt savu brīvo laiku, bet iemesls, kādēļ šis priesteris atbrauca no Indijas, lai turpinātu studēt teoloģiju, ir izmisums un bezcerība: savā pilsētā priesteris ieradās apraudzīt Indijas sievieti, kura bija piedzemdējusi meiteni, lai kļūtu par liecinieku tam, ka meitenei netiek dots ēst, jo vecāki vēlas, lai tā nomirtu. Priesteris paziņojis policijai un pēc neilga laika viņš saskārās ar visa ciema naidu!

Kāda mana laba paziņa, kura ir vēl arvien precējusies ar vīrieti, kas sauc sevi par kristieti un ļoti labi pārzin Bībeli, vairāku gadu garumā klausījās pazemojumus, lāstus ik dienas! Dažreiz vīrs iekaustīja, dažreiz, kad sievai bija drudzis, vīrs nedeva ēst. Latvijā! Nesen šī sieviete bija saņēmusies un aizgāja uz baznīcu, un.. tieši tajā svētdienā dzirdēja no kanceles, ka sievietēm ir jāpakļaujas vīriem...

Dažreiz mūsu izdomātā selektīvā kristietība ir kā slepkavības mēģinājums neaizsargātiem, ēnā stāvošiem tuviniekiem, draugiem, paziņām vai pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Padomāsim par to, ko mēs darām ar Bībeles pantiem un evaņģēlija vēsti, kas ir 'labā vēsts', nevis 'ciešanu vēsts'.

Meklēsim Dieva valstību! Ne tur aiz kalniem, jūrām, nezināmā nākotnē, aiz septiņiem vai trīspadsmit debesu līmeņiem, bet turpināsim Jēzus kalpošanu virs zemes un Dieva valstības atnešanu savās ģimenēs, attiecībās, draudzēs un pasaulē, kurai tik ļoti nepieciešama Dieva mīlestība un Dieva taisnīgums, ko Viņš vēlas parādīt caur mums.

 

25.novembris, Aļesja Lavrinoviča

 

 

Esiet sveicināti redakcijas slejā!  2013.gada oktobris,

Šī ir vieta domām, pārdomām, iedvesmai, dialogam, reakcijai, aicināšanai un izaicināšanai, priekam, skumjām, sāpēm, gavilēm.

Kunga lūgšanā mēs lūdzam "Lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes..".

Vai mēs asociējam šo mūsu Kunga valstību ar kaut ko reālu un redzamu, kad lūdzam?

Ja Jēzus Kristus vēlētos, lai mēs lūdzam tikai par savu labsajūtu pēcnāves dzīvē, lūgšana būtu citāda, alternatīvā lūgšana būtu "garīgāka", sarežģītāka un atrautāka no zemes, bet nē, Jēzus mums ir mācījis lūgt, piesaucot Debesu Tēva valstību šeit virs zemes: praktisku, vienkāršu, "piezemētu" lūgšanu! 

Vai Dievs vēlētos, lai mēs lūgtu kaut ko, kas nav realizējams? Jēzus kalpošana virs zemes, Jēzus sprediķi un runāšana līdzībās mums atklāj Dieva vēlēšanos būt tuvu ikdienišķiem cilvēkiem: muitniekiem, grēciniekiem, zvejniekiem, spitālīgajiem, neveselajiem, atstumtajiem, sievietēm un bērniem.

Savas valstības virs zemes realizēšanā Dievs ir ieacinājis katru no mums, kas tic Jēzus vārdiem. 

Jautājums, uz ko vajadzētu atbildēt, ir - kāda ir šī valstība, kuru es lūdzu atnākam jeb nolaižamies?

Un kāda ir mana daļa šīs valstības izplatīšanā, sadarbībā ar Svēto Garu?

Aļesja Lavrinoviča