Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 19. jūnijs, 2018
Jaunumi
 
   
39620

"Protams!" Norma Kuka Everista par sieviešu ordināciju
Apskatīt komentārus (2)


30.10.2013


         Cilvēki pulcējās uz "Svēto Vakarēdienu ar Amerikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas prezidējošās bīskapes ievadīšanu amatā"– Elizabetes A. Ītones ievadīšanu amatā Čikāgas universitātes Rokfellera kapelā. 2013. gada 5. oktobris bija vēsturiska diena, bet tā šķita vairāk nekā priekpilna, "protams".

         Simtiem vēroja tiešraidi, kad ELCA Baznīcas padome, bīskapi, ekumeniskie un globālie partneri gāja procesijā, skanot varenai Baha un Britena ērģeļmūzikai, dūdinieka spēlētam darbam "Sv. Patrika krūšubruņas". Un tad Parisa Brouna dziedāja Dotijas Rambo iemīļoto slavas dziesmu "Es eju pie klints".

         Lielās kapelas zvani dunēja. Laiks bija tagad. Kori, daudzi dziedātāji no Rokailandas Augustanas koledžas, lielais piano un bungas, visi dziedāja: "Nāciet, visi ļaudis, nāciet..." Luterāņu baznīca ir globāla baznīca.

         Tad joprojām amatā esošais prezidējošais bīskaps Marks Hansons sveica visus kapelā un tiešraides skatītājus Kristus vārdā un teica: "Mēs esam sanākuši kopā no daudzām vietām, lai iezīmētu jaunu kalpošanas posmu šīs baznīcas dzīvē... Lai mēs sākam šīs svinības ar pārliecību, ka caur Svēto Garu Kristus tagad mums ir klāt, kad mēs lūdzam, lai šī kalpone piepilda Dieva mērķi savā dzīvē un savā kalpošanā starp visiem Dieva cilvēkiem."

         Protams!

         Es tiku uzaicināta rakstīt šīs pārdomas personiskā vēsturiskā kontekstā. Daudzi stāsti savijās kopā šajā vienā dienā. Es uzaicinu jūs pārdomāt savējos.

         Dzirdot šos baznīcas mēroga sveiciena vārdus, es atcerējos, ka mans mācītājs reiz teica iesvētību mācībā, kad es kā jauniete biju luterāņu baznīcā: "Protams, sievietes nevar būt mācītājas," piebilstot klusinātā balsī, "viņas dzemdē bērnus." Bet tas pats mācītājs palīdzēja man tikt koledžā.

         Mazāk nekā desmit gadus pēc pirmā "protams", studējot Konkordijas seminārā Sentluisā kā viena no divām sievietēm starp 800 vīriešiem, es dzirdēju no sava homilētikas profesora: "Protams, tu nevari sprediķot, tu esi sieviete. Tavs uzdevums būs – iedvesmojoša uzruna."

         Bet es saņēmu "A" šajā kursā (pirms Luterāņu baznīca – Misūri sinode radikāli pagriezās teoloģijā "pa labi") un 1964. gadā beidzu ar humanitāro zinātņu maģistra grādu reliģijā.

         Es kalpoju kā diakone Sentluisā un tad vairāk nekā divpadsmit gadu ar mūsu ģimeni Detroitas iekšpilsētas kalpošanā (es reiz sprediķoju Konkordijas koledžā Annārborā, esot stāvoklī) un Ņūheivenā, Konektikutā. Maģistra grāds reliģijā deva luterisko pamatu, lai vēlāk iegūtu maģistra grādu teoloģijā Jēlas Teoloģijas skolā (vēl vēlāk arī doktora grādu) un ielūgumu pasniegt Jēlā.

         Tikmēr pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā mēs tikām izslēgti no Luterāņu baznīcas – Misūri sinodes par pārāk atklātu Rakstu interpretāciju un pārāk ietverošu misiju un kalpošanu. Lai gan es kalpoju Seminex  padomē, es sadzirdēju domāto "protams, tikai daži no mums ir brīvi", kad par sieviešu ordināciju tika teikts: "Vai jūs nevarat pagaidīt vēl dažus gadus?"

         Amerikas luterāņu baznīca un Luterāņu baznīca Amerikā sāka sieviešu ordināciju 1970. gadā un Evaņģēliski luterisko baznīcu asociācija sekoja dažus gadus vēlāk. Sievietes turpināja atsaukties Dieva aicinājumam, lai gan baznīcas cauri laikiem teica: "Vai jūs nevarat pagaidīt vēl dažus gadus, gadu desmitus, gadu simtus?"

         Tajos gados bija dažādas bailes un barjeras, reaģējot uz sieviešu ordināciju par mācītājām luterāņu un citās baznīcās: "Jēzus bija vīrietis; sievietes nevar pārstāvēt Jēzu; ja mēs ordinēsim sievietes, visi vīrieši pametīs baznīcu; kas notiks ar mūsu bērniem? (Viņi izauga kārtīgi, paldies.) Šīs sievietes ir komunistes."

         Protams, bija bailes, bet tās nebija pamatotas. Sievietes negribēja pārņemt baznīcu vai atstumt vīriešus. Sieviešu mērķis bija iekļaušana un partnerība, nevis hierarhiska vara.

         5. oktobrī ar bīskapa Marka Hansona sveiciena vārdiem un visu ELCA, skanot mežragiem, procesija ar svecēm un krustu izgāja pretim pa centrālo eju, lai pie kapelas durvīm sagaidītu bīskapi Elizabeti Ītoni.

         Virs galvām virpuļoja sarkanas karogu lentes. Dziedātāji dziedāja. Ikviens pasludināja: "Kristus ir licis drošu pamatu." Pūlī es redzēju vēsturnieka Martina Mārtija seju.

         ELCA Ziemeļaustrumu Ohaijo sinodes viceprezidents Rodnijs Sprangs un sekretārs Džons Slīzmens teica: "Mēs vedam jūsu priekšā mācītāju Elizabeti Ītoni, kas ir uzticīgi kalpojusi starp mums kā mūsu bīskape, vadošā mācītāja un māsa Kristū... Mēs viņu sūtām tālāk kalpot kā prezidējošo bīskapi Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā." Manās acīs bija asaras.

         Pateicībā par kristību mums kā māsām un brāļiem tika atgādināts, ka "Dievs atbrīvo mūs no grēka saitēm, vieno mūs vienā ķermenī un aicina mūs tālāk jaunā dzīvē un misijā pasaulē".

         Skanot slavas dziedājumam, Elizabeti ieveda kapelā un prezidējošais mācītājs Marks Hansons, sludinātāja Džesika Kraista un asistējošā mācītāja Jolanda Tannere, ELCA Delavēras – Mērilendas sinodes viceprezidente, apslacīja sapulcējušos ar kristāmo ūdeni.

         Pirmo lasījumu no Jesajas 42:5–9 lasīja Rev. Čienjū Džeida Lī ķīniešu valodā: "Es ieceļu tevi par derību tautai, par gaismu visām tautām... lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt..."

      Solists vadīja 121. psalma "Mana palīdzība nāk no Kunga" dziedājumu.

         Protams, protams.

"Tas Kungs sargās tevi... no šī laika mūžīgi."

         Otro lasījumu no 2. Vēstules korintiešiem 4:1–12 lasīja Dina Tannūs Vega arābu valodā: "Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi... "

         Evaņģēlija procesijā un pasludināšanā pasaules sievietes dziedāja: "Alle, alle, allelujā, cik tīkami sadzirdēt kalnos labas vēsts nesēja soļus – tas sludina mieru, tas vēstī labu, tas sludina glābšanu."

         Protams, protams.

         Konrāds Selniks, episkopālais mācītājs un bīskapes Elizabetes Ītones vīrs, lasīja no Marka evaņģēlija 4:1–9.

         Protams. Ekumeniskais partneris un laulības partneris, viņš pārstāvēja ekumeniskos un pilnas komūnijas viesus un bīskapes Ītones ģimeni, šajā dienā arī izdalot Svēto Vakarēdienu.

         Manā ordinācijā 1977. gadā Jēlas teoloģijas skolas kapelā ļoti ekumeniskā izkārtojumā mans vīrs mācītājs Burtons Everists sprediķoja. Dažādi ļaudis no visām trim ELCA dibinātājbaznīcām bija mēģinājuši kavēt vai apturēt manu ordināciju. Rodžers Fjelds no Amerikas luterāņu baznīcas guva virsroku un vadīja ordinācijas rituālu.

         Tikai dažus gadus iepriekš, 1974. gada 29. jūlijā, mēs ar Burtonu bijām piedalījušies dievkalpojumā, kurā 11 sievietes tika "nestandartā" ordinētas par mācītājām Episkopālajā baznīcā Filadelfijas Aizstāvja baznīcā 2000 cilvēku klātbūtnē.

         Ordinācija tika atzīta par "nederīgu", bet viens no četriem bīskapiem, kas piedalījās, teica, ka ordinācijas notikums "paliek kā pravietisks liecinieks gan par apspiestajiem, gan to vārdā". Dievkalpojumu pārtrauca tie, kas bija opozīcijā.

         Viena no šīm 11 sievietēm solidāri piedalījās manā ordinācijā Jēlā trīs gadus vēlāk.

         Divus gadus vēlāk Vartburgas seminārs mani aicināja par profesori, pirmais no trim Amerikas luterāņu baznīcas semināriem, kas riskēja aicināt sievieti.

         1979. gadā, kad viena pēc otra sievietes kļuva par mācītājām, citi cilvēki vēl arvien izmantoja Bībeli, lai pierādītu, ka sievietes nevar būt teoloģijas pasniedzējas vīriešiem un nevar uzņemties nekādu vadības lomu, jo Ieva ieveda Ādamu grēkā un "tas ir skaidri pausts Bībelē, ka sievietes nekad nevar valdīt vai vadīt". Un "mēs nevaram lietot iekļaujošu valodu, jo Dievs ir vīrietis". Protams!

         Bet viena jauna sieviete 1979. gada rudenī absolventu sanākšanā pienāca pie manis pēc tam, kad es biju runājusi, un teica: "Es esmu gadiem gaidījusi jūsu nākšanu." Viņas vārds bija Andrea Degrūta Nesdāla. Tagad, 35 gadus vēlāk, es turpinu pasniegt Vartburgas seminārā. Mums visiem vēl arvien ir izaicinājums būt tādai baznīcai, par kādu Dievs mūs ir aicinājis.

         Šajā oktobrī Čikāgas universitātes Rokfellera kapelā sprediķoja ELCA Montānas sinodes bīskape un ELCA Bīskapu konferences priekšsēdētāja Džesika Kraista.

         "Sējējs izgāja sēt." Viņa teica, ka šo vienkāršo stāstu var pārveidot, pastiprināt, kontekstualizēt, bet piebilda, ka visi ir klāt šodien šeit, jo kāds izsēja sēklas.

         "Skatieties, kas par augiem ir izauguši." Klātesošajiem viņa teica, ka Jēzum nav svarīgi veiksmes kavēkļi. Viņa izaicināja: "Jūs varbūt esat noguruši no akmeņainās augsnes." "Jūs var kaitināt ērkšķi, kas pavada katru jūsu centienu. Kas ir ar tiem ērkšķiem? Kāpēc ir ļaunums? Sāpes? Vienkārši turpini sēt. Tas, ka mēs sējam, ir svarīgi."

         Un Kraista piebilda, ka "mēs nesējam vieni. Mēs esam daļa no kopienas. Mēs šeit esam, lai ievadītu amatā, lai sētu plašākā laukā. Katram ir dots spēks. Katrs ir sūtīts. Ejiet sēt!"

         ELCA ir gājusi tālu kopš tās sākuma 1988. gadā. Skatieties uz visiem šiem stādiem, kas ir izauguši.

         Tajā laikā pieņemtie pārstāvības principi, rūpējoties par laju, krāsaino un to cilvēku pārstāvību, kuru pirmā valoda nav angļu, nodrošināja līdzvērtīgu sieviešu un vīriešu klātesamību padomēs un komitejās, sinožu un visas baznīcas sanāksmēs. Pēc daudz draudošākas zīmju stadijas vienā mirklī mūsu ELCA sapulces izskatījās, tā teikt, normālas – pēc Dieva iecerētās kopības.

         Bet Bīskapu konference aizsākās tikai kā ekskluzīva vīriešu grupa. Man gadījās būt vienai no trim teoloģijas mācībspēkiem, kas uzrunāja pirmo Bīskapu konferenci 1988. gadā, un es viņiem teicu, ka tas nav veselīgi (varbūt es teicu "bīstami") baznīcai un viņiem pašiem, ka starp viņiem nav sieviešu. Es runāju arī par citiem jautājumiem, protams, par līderību kā partnerību un gan par vīriešu, gan sieviešu atbrīvošanu, un par visu kristīto aicinājumu doties publiskajā pasaulē.

         Tajā laikā bija bažas, ka sievietes varētu iegūt par daudz varas. Kad vien divas vai trīs no mums sēdēja kopā, gandrīz vienmēr pienāca kāds vīrietis un teica: "Mums ir jāizšķir jūs." Bija bailes par "visu to cilvēku ielaišanu", kas mainītu norises un pieņemtu lēmumus.

         Bet kas tās bija par bailēm? Iekļaušana nebija par lietu laušanu, pat par "vitrāžu stikla griestu" laušanu ne, bet par jauniem, veselīgiem veidiem būt partneriem. Tāpēc es biju tik priecīga redzēt žurnālā "The Lutheran" 2013. gada septembra izdevumā vīrieti bīskapu Marku Hansonu un sievieti bīskapi Elizabeti Ītoni roku rokā.

         Pilna partnerība nāks lēnām, bet tā atnāks.

         1992. gada pavasarī Marija Jespere, mācītāja Hamburgā, Vācijā, kļuva par pirmo sievieti, kas ievēlēta par luterāņu bīskapi.

         1992. gada 11. oktobrī Lakrosā, Viskonsīnā, Eiprila Ulringa Larsone tika ievesta ELCA Lakrosas apgabala sinodes bīskapa amatā. Andrea Degrūta Nesdāla kļuva par otro ELCA bīskapa amatā ievēlēto bīskapi, kalpojot Dienviddakotas sinodē.

         Sjūzena Džonsone tika ievēlēta par Kanādas Evaņģēliski luteriskās baznīcas nacionālo bīskapi 2007. gada 29. septembrī.

         Šajā pagājušās nedēļas nogalē viņa bija starp globālajiem un ekumeniskajiem partneriem – Luterāņu baznīcas no Kanādas, Nikaragvas, Zviedrijas, Dienvidāfrikas, no Apvienotās Kristus baznīcas, Morāvijas, Reformētās, Apvienoto metodistu, Episkopālās, ASV Presbiterāņu, Kristus baznīcas, Taizemes un Pasaules luterāņu federācijas – un vadīja kopīgi sacīto Nīkajas ticības apliecību, un uzlika rokas ELCA ceturtās bīskapes Elizabetes Ītones ievešanā amatā.

         "Mēs ticam uz vienu svētu, vispārēju un apustulisku baznīcu..."

         "Elizabete Eimija Ītone ir ievēlēta un baznīcas aicināta, lai tiktu ievesta prezidējošā bīskapa amatā."

         Netiek izteikti iebildumi. Nekādas iejaukšanās dievkalpojumā. Nekas netiek saukts par nestandarta vai nederīgu. Nekādu kavēkļu. Vēsturiski runājot, tas bija daudz vairāk nekā, "protams".

           Pēc Bībeles lasījumiem no Jāņa un Mateja evaņģēlija, Apustuļu darbiem un 2. vēstules Timotejam Elizabetei jautāja: "Tev tiek nodotas rūpes par bīskapiem, mācītājiem, diakonēm, diakonijas mācītājiem un kalpošanas partneriem; sinodēm, draudzēm un citām šīs baznīcas kopienām. Es jautāju tev Dieva un šo sapulcējušos klātbūtnē: vai tu pieņemsi prezidējošā bīskapa amatu?"
Elizabete Ītone atbildēja: "Es pieņemu un lūdzu Dievu man palīdzēt."

         Vēl jautājumi viņai un tad mums: "Dieva ļaudis, vai jūs pieņemat Elizabeti kā Dieva kalponi un Jēzus Kristus baznīcas Gani?"

         "Mēs pieņemam." Sanākušie vienojās pateicības lūgšanā Dievam: "Ar savu Svēto Garu Tu uzturi baznīcu... Stiprini un uzturi savu bīskapi Elizabeti ar pacietību un izpratni... Izlej savu žēlastību, lai viņa var mīlēt un rūpēties par taviem ļaudīm un mācīt ticību..."

         Dzirdot vārdus "tagad prezidējošā bīskapa amats ir nodots tev", visi bija aicināti pacelt savas rokas svētībai. Arī jūdzēm tālu cilvēki pacēla savas rokas, daži asarām acīs, redzot to, ko tikai daži varēja iedomāties pirms nedaudziem gadiem, bet uz ko Gars tika vedis visu šo laiku. Sievietes ir bijušas klāt vienmēr – no tukšā kapa laika, lai gan sākumā viņu vārdiem neticēja.

         Aizlūgumi bija daudzās valodās. Bija skaidrs, ka mēs esam pasaules baznīca. Bīskapei Ītonei tika pasniegts krusts: "Atceries no jauna iedegt Dieva dāvanu, kas ir tevī."

         Skaļa piekrišana. Aplausi. Smaidi! Viņa dalījās ar miera sveicienu: "La paz de Cristo sea siempre con ustedes."

         Un tad: "Ejam uz mielastu."

         Bīskape Ītone un asistējošā mācītāja Tannere bija pie altāra. Mēs vienmēr bijām tik uzmanīgi, lai pie altāra nav divas sievietes kopā, bet šodien tas bija labi. Protams, lielākā daļa bīskapu vēl arvien ir vīrieši. Bet sievietes un vīrieši pasniedza šodien Svēto Vakarēdienu kopā. Fillisa Andersone, pirmā un vienīgā ELCA sieviete semināra prezidente, viņus pārstāvēja. Tur bija Beta Lūisa un Kalebs Milers, un Karina Gradī, un Karloss Pena u. c. ELCA vecākās un jaunākās draudzes bija pārstāvētas.

         Mums nav jābūt par apdraudējumu cits citam. "Baudiet un redziet, baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs" – dziedāja Lerijs Klarks un Parisa Brouna.

         Kad visi bija paēdināti, sanākušie sāka dziedāt "Svētīgā paļāvība", sensenu dziesmu jaunās skaņās, sitot plaukstas un šūpojoties pat pie altāra – ne par daudz, protams. "Šis ir mans stāsts, šī ir mana dziesma."

         Izsūtīšanas svētība bija spāņu valodā: "Lai pastāvības un iedrošinājuma Dievs dod jums dzīvot saticībā citam ar citu saskaņā ar Jēzu Kristu..."

         Nepilnās divās stundās pauduši skaļi savu pārliecību, sanākušie devās uz priekšu. Dievs mūs sauc aicinājumā atkal publiskajā pasaulē. Recesija bija ilga, Baznīcas padome, bīskapi iznāca no soliem pa diviem, daudzi vadītāji kopā, ne tikai viens priekšgalā, skanot dūdu mūzikai "Augstienes katedrāle". Kad jaunieceltā ELCA prezidējošā bīskape Elizabete Ītone gāja pēdējā, smaidīga, mierīga un pārliecināta, cilvēki māja. Aplausi. Ērģeles varenā skanējumā. "Tagad mēs visi pateicamies Dievam." Protams!

________________________________
Norma Kuka Everista ir Vartburgas Teoloģijas semināra baznīcas administrācijas un izglītojošās kalpošanas profesore. Viņa ir filozofijas doktore no Denveras universitātes un Ilifas Teoloģijas skolas, teoloģijas maģistre no Jēlas Teoloģijas skolas, humanitāro zinātņu maģistre reliģijās no Konkordijas semināra un humanitāro zinātņu bakalaure no Valpariso universitātes.

Raksts angļu valodā pieejams http://www.livinglutheran.com, foto: ELCA no vietnes http://episcopaldigitalnetwork.com

No angļu valodas tulkojusi Ieva Puriņa, Mag.Theol., LELBāL diakone
Korektore Mag. Theol. Milda Klampe




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA